Citāti ...

[LvSnor]

-    Tas esmu es, Orkāna kungs, Djego de la Vega…
-    Porca miseria, Diego! pavārs izsaucās un ar savām muskuļotajām rokām pacēla Djego dedzīgā apskāvienā.
-    Šssss! Vairāk cieņas, lūdzu, jūs atrodaties katedrālē! kāds mūks viņus apsauca.
Abi norātie izgāja ārā, skurba prieka pārņemti, ar plaukstām sizdami viens otram pa muguru, nespēdami noticēt, ka liktenis atkal savedis viņus kopā, kaut arī šāda sagadīšanās bija tikai saprotama. Galileo Orkāns joprojām strādāja uz "Madre de Dios" klāja, un kuģis šobrīd bija noenkurojies Lakorunjas ostā, kur iekrāva ieročus vešanai uz Meksiku. Orkāns šīs brīvās dienas uz cietzemes bija izmantojis, lai apmeklētu svētā kapu un izlūgtos dziedināšanu no vārdā neminama ļaunuma. Čukstus viņš atzinās, ka esot Kārību salās saķēris apkaunojošu kaiti, kas esot dievišķs sods par viņa grēkiem, īpaši to, ka viņš pirms daudziem gadiem bija nogalējis nelaimīgo sievu, kura gan to bija pelnījusi, tomēr tas bija nožēlojams veikums. Tikai brīnums spētu viņu dziedināt, jūrnieks žēlojās.
-    Es nezinu, vai apustulis veic šādus brīnumus, senjor Orkān, taču domāju, ka Amālija gan varētu jums palīdzēt.
-    Kas ir Amālija?
-Drabardi. Dziedniece. Viņai šūpulī ir ieliktas spējas izzināt likteņus un ārstēt slimības. Viņas zāles ir ļoti iedarbīgas.
-    Lai svētīts Svētais Jēkabs, kas viņu sūtīja manā ceļā! Vai redzat, kā brīnumi notiek, jaunais de la Vega?
-    Kas attiecas uz Jēkabiem, kas noticis ar kapteini Santjago de Leoni? - Djego apvaicājās.
-   Viņš joprojām komandē uz "Madre de Dios" klāja un ir vēl dīvaināks nekā agrāk, taču viņš ļoti priecāsies jūs redzēt.

Isabella Aljende "Zorro. Leģendas sākums"

[LvSnor]

Tātad “jaunajā” garīgumā (lai ko tas arī nozīmētu) ir jācieš. Citādi jūs paliksiet garīgs punduris vai vienkārši neirotiķis. Arī “vecajā” garīgumā bez ciešanām nu nekā. Nerunājot nemaz par kristietību, kur Jēzus pasija ir visādi par paraugu ņemama ikdienas dzīvē ikkatram kristietim. Arī daudz eksotiskākās reliģijās ciešanas ir tas, kas mūs padara par labākiem cilvēkiem, skaidrākiem redzētājiem vai redzīgākiem apskaidrotajiem, padara mūs par Dievam līdzīgākiem. Un tā tālāk un tā joprojām.

Trīs vīri krogā, neskaitot kaķi (ciešanu breviārs)
Gatis Līdums

[LvSnor]

Tā vietā Viņš ļauj mums savu gribu uzzināt, izzināt un darīt savu iespēju robežās, ja mēs tā izvēlamies. Tāpēc, runājot par Dievu, svētie teksti nereti salīdzina Viņu ar uguni. Uguns ir process, pateicoties kuram no degošā objekta tiek atraisīta enerģija. Tieši to Dievs arī dara – Viņš atraisa katrā no mums snaudošo enerģiju.39 Kaut kādā ziņā to droši vien var teikt arī par ciešanām. Dievs nerada ciešanas. Turklāt Dieva darbību ierobežo dabas likumi, cilvēka dabas evolūcija un cilvēku morālā brīvība.40 Taču visos šajos procesos radušās ciešanas mūsos atraisa iespēju kļūt labākiem citam pret citu un pret visu pasauli kopumā.

Trīs vīri krogā, neskaitot kaķi (ciešanu breviārs)
Gatis Līdums

[LvSnor]

«Tas ir labi, ka Tu pat no Spēles vadītāja neprasi, lai viņš būtu «ezotēriķis» Tavā šā vārda izpratnē, jo es ceru, ka Tavos vārdos nav slēptas ironijas. Spēles vadītājs vai skolotājs, kurš galvenām kārtām raizētos, vai tik viņš pietiekami dziļi izpratis Spēles «iekšējo satvaru», būtu nekam nederīgs pedagogs. Atzīšos vaļsirdīgi, es, piemēram, ne reizi mūžā neesmu ieminējies saviem skolniekiem par mūzikas «būtību»; ja tāda pastāv, tā iztikusi bez manis. Toties man allaž iicies |oti svarīgi, lai mani audzēkņi nejauktu astotdaļnotis ar sešpadsmitdaļnotīm. Neatkarīgi no tā, vai kļūsi par skolotāju, zinātnieku vai mūziķi, izturies bijīgi pret «būtību», bet nedomā, ka tā iemācāma. Tīkodami iemācīt «būtību», vēstures filozofi reiz izmaitāja, turpat pusi pasaules vēstures, ievadīja feļetonisma laikmetu un kļuva līdzatbildīgi par asins straumēm, kas tika izlietas. Arī tad, ja mans uzdevums būtu iepazīstināt skolniekus ar Homēru vai grieķu traģēdiju autoriem, es nemēģinātu viņiem iestāstīt, ka dzeja ir dievišķā izpausmes' veids, bet gan censtos viņiem mācīt dzejas izpratni, liekot rūpīgi iepazīt tās leksiku un metriku. Skolotāja un zinātnieka uzdevums ir pētīt līdzekļus, saglabāt tradīcijas un izkopt metodes, nevis izraisīt un paātrināt tos vārdiem neizsakāmos pārdzīvojumus, kas lemti izredzētajiem, kuri nereti ir arī mocekļi un upuri.»

[LvSnor]

Ilgi Tito lauzīja galvu, kas īsti viņam lā patīk un tā imponē svešajā, un galu galā nosprieda, ka tas ir Knehta cildenums, aristokrātiskums, valdnieciskums. Šīs bija tās īpašības, kas saistīja viņu visvairāk. Maģistrs Knehts bija aristokrāts, viņš bija valdnieks, dižciltis, lai gan neviens nezināja, no kurienes viņš cēlies un vai viņa tēvs nav bijis vienkāršs kurpnieks. Knehts bija cildenāks un cienīgāks nekā vairums vīriešu, ko Tito pazina, cienīgāks pat par viņa tēvu. Zēns, kurš augstu vērtēja savas dzimtas patriciešu instinktus un tradīcijas un nespēja piedot tēvam, ka tas šīs tradīcijas lauzis, tagad pirmo reizi mūžā sastapās ar ieaudzinātu gara aristokrātismu, ar spēku, kas labvēlīgos apstākļos dažkārt spēj veikt brīnumus, proti, pārlecat garu senču un paaudžu rindu, viena cilvēka mūžā pārvērst plebeju bērnu par izcilu personību. Zēna dedzīgajā, lepnajā sirdī sarosījās nojausma, ka piederība šādai aristokrātijai, kalpošana tai varbūt arī viņam varētu kļūt par godpilnu pienākumu, varbūt šeit, sastapies ar skolotāju, kurš, lai arī lēnīgs un laipnīgs, tomēr caurcaurēm bija valdnieks, viņš sāks apzināties sava mūža jēgu un viņam lemts izvēlēties savai dzīvei mērķus.

[LvSnor]

- tad attieksmē pret naiviem noziegumiem sirdsapziņa varēja būt mierīga un spriedums - skaidrs. Bet vergu nometnes zem brīvības karoga, masu slepkavības, ko attaisno ar cilvēkmīlestību vai tieksmi pēc pārcilvēciskā, savā ziņā mulsina. Dienā, kad noziegums lepni tērpjas nevainības mirstīgajās atliekās, mūsdienām raksturīgā dīvainā apvērsuma iespaidā jātaisnojas ir tieši nevainībai. Šīs esejas godkārīgais mērķis ir neparasto izaicinājumu pieņemt un izpētīt.

A.Kami "Dumpīgais cilvēks"

[LvSnor]

Bet šī būtiskā pretruna nevar atklāties citādi kā vien kopā ar daudzām citām, līdzko vēlas palikt absurdajā domāšanas veidā, atstājot novārtā tā patieso raksturu, kas ir dzīvē īstenota pāreja, sākumpunkts eksistencē, ekvivalents Dekarta metodiskajām šaubām. Absurds pats par sevi ir pretruna.
Tāds tas ir savā saturā, jo izslēdz spriedumus par vērtībām, vēloties saglabāt dzīvību, bet dzīvošana pati par sevi ir spriedums par vērtību. Elpot nozīmē spriest. Nav, protams, pareizi apgalvot, ka dzīve ir nepārtraukta izvēle. Bet taisnība arī tā, ka nav iedomājama dzīve pilnīgi bez jebkādas izvēles. No šāda vienkārša skatpunkta absurdais viedoklis darbībā nav iedomājams. Tas ir neiedomājams arī savā izpausmē. Jebkuras nenozīmibas filosofijas pamatā ir pretruna, pats fakts, ka tā izsakās. Tādējādi tā dod minimālu sakarību nesakarībā un, ja tai tic, ievieš konsekvenci tajā, kam, pēc pašas apgalvojuma, nav sakarības. Runāšana kompensē. Vienīgā uz nenozīmību dibinātā loģiskā rīcība būtu klusēšana, ja klusēšana savukārt kaut ko nenozīmētu. Pilnīga absurditāte pūlas būt mēma. Ja tā runā, tad tā rod sevī patiku vai arī, kā tālāk redzēsim, uzskata sevi par pagaidu stāvokli. Šāda tīksmināšanās vai šāds sevis novērtējums skaidri parāda absurdā viedokļa dziļo divdomību. Zināmā veidā absurds, kas pretendē uz cilvēka izteikšanu viņa vientulībā, liek viņam dzīvot spoguļa priekšā. Sākotnējā plaisa tad riskē kļūt par ērtību. Brūce, ko urda ar tādu gādīgu rūpību, galu galā sāk sagādāt baudu.
Mums nav trūcis lielo absurda avantūristu. Taču galu galā viņu dižums ir vērtējams pēc tā, cik lielā mērā viņi noraidījuši absurda pārlieko iecietību un paturējuši vienīgi tā prasīgumu. Viņi grauj, lai radītu vairāk, nevis mazāk. “Mani ienaidnieki ir tie,” saka Nīče, “kuri grib graut, nevis radīt paši sevi.” Viņš grauj, bet tādēļ, lai pūlētos radīt. Un viņš cildina godprātību, šaustīdams baudkāros, “kam cūkas šņukurs”. Bēgdams no pārliekās iecietības, absurdais domāšanas veids atrod atsacīšanos. Tas noraida iz.kliedētību un nonāk patvaļīgā tukšumā, paša izraudzītā klusumā, dīvainā dumpības askēzē. Rembo, kas apdzied “jauko noziegumu, kas čiepst ielas dubļos”, steidzas uz Hararu, kur sūdzas tikai par to, ka jādzīvo bez ģimenes. Viņam dzīve bija “farss, ko tēlo visi”. Bet nāves stundā tieši viņš vaimanā savai māsai: “Es tikšu aprakts zemē, bet tu staigāsi saulē!”
Tātad absurds, ja to aplūko kā dzīves likumu, ir pretrunīgs. Kāds gan brīnums, ja tas mums nedod vērtības, kas mudinātu izlemt par labu slepkavībai? Turklāt nav iespējams dibināt savu nostāju uz kādu izraudzītu emociju. Absurda izjūta ir tikai viena izjūta starp citām. Tas, ka absurds ar savu krāsu apveltījis tik daudzas domas un darbus laikā starp diviem kariem, pierāda tikai tā spēku un leģitimitāti. Taču kādu jūtu intensitāte vēl nepadara tās universālas. Vesela laikmeta kļūda bija tā, ka tika pasludināti vai pieņemti par pasludinātiem rīcības pamatnoteikumi, balstoties uz izmisīgām emocijām, kurām - kā jau emocijām - bija raksturīga tieksme pašām sevi pārspēt. Lielas ciešanas, tāpat kā liela laime, var būt kādas spriedumu sistēmas iesākums. Tās ir mudinātājas. Taču nebūs iespējams visu sprieduma laiku paturēt tās atmiņā un atgūt aizvien no jauna. Tātad, ja ir bijis pamats ņemt vērā absurda sensibilitāti, diagnosticēt kaiti, kādu saredz sevī un citos, nav iespējams saskatīt šajās izjūtās un nihilismā, kas no tām izriet, jebko citu kā vien izejas punktu, pārdzīvotu kritiku, ekvivalentu sistemātiskajām šaubām eksistences jomā. Pēc tam ir jāsasit spoguļa stingās spēles un jāieiet nepārvaramajā kustībā, kurā absurds pārspēj sevi pašu.
Kad spogulis sasists, mums vairs nav nekā, kas varētu noderēt par atbildi uz gadsimta jautājumiem. Absurds, tāpat kā metodiskās šaubas, ir mūsu priekšā nolicis baltu lapu. Tas mūs ir atstājis strupceļā. Bet, tāpat kā šaubās, ir iespējams, pie tā atgriežoties, rast virzienu jauniem meklējumiem. Spriešana tad turpinās tādā pašā veidā. Es kliedzu, ka nekam neticu un ka viss ir absurds, bet es nevaru šaubīties par savu kliedzienu, un man jātic vismaz savam protestam. Pirmā un vienīgā acīmredzamība, kas man tādējādi tiek dota pašā absurda pieredzē, ir sacelšanās. Esmu palicis bez jebkādas zināšanas, esmu spiests nogalināt vai piekrist nogalināšanai, un manā rīcībā ir tikai šī acīmredzamība, kas vēl vairāk padziļina plaisu, kurā atrodos. Dumpība dzimst no bezprāta ainas, vērojot netaisnīgu un nesaprotamu stāvokli. Bet tās aklā trauksme pieprasa kārtību haosā un vienotību pašā.visa bēgošā un izklīstošā kodolā. Tā kliedz, tā pieprasa, tā grib, lai skandāls beidzas un lai vienreiz tiek fiksēts tas, kas līdz šim nemitīgi rakstīts ūdenī. Dumpībai rūp pārveidošana. Bet pārveidot nozīmē rīkoties, un rīkoties rīt nozīmēs nogalināt, taču nav zināms, vai slepkavība ir leģitīma. Dumpība izraisa tieši tās darbības, kuras tai liek leģitimēt.
Tātad ir pilnīgi skaidrs, ka dumpībai jārod savi spriedumi sevī, jo tā nevar tos rast nekur citur. Tai jābūt ar mieru sevi izpētīt, lai iemācītos, kā uzvesties.

A.Kamī "Dumpīgais cilvēks"

[LvSnor]

Viņš izvēlējās rādīt apziņas kā aklus krabjus, kas neredzīgi taustās pa jūru smiltīm, lai beigās saķertos nāves cīņā, un patvaļīgi atstāja malā otru tēlu, kas ir tikpat leģitīms, - bākas, kuras mokoši meklē viena otru tumsā un beidzot pieskaņojas viena otrai, lai radītu lielāku gaismu. Tie, kas mīl viens otru, draugi vai mīlētāji, zina, ka mīlestība nav tikai licsmošana, ka tā ir arī ilga un ciešanu pilna cīņa tumsā, lai galīgi atzītu viens otru un samierinātos. Galu galā, ja vēsturisko tikumu var pazīt pēc tā pacietības, īsta mīlestība ir tikpat pacietīga kā naids. Prasība pēc taisnīguma turklāt nav vienīgā, kas gadsimtu garumā attaisno revolucionāro kaislību, kura balstās arī uz sāpīgu prasību pēc draudzības visiem, pat - un it īpaši - pretstāvē naidīgajām debesīm. Tie, kuri mirst par taisnību, visos laikos ir saukuši sevi par brāļiem. Vardarbība viņiem visiem ir paturēta tikai pret ienaidnieku, tā kalpo apspiesto kopībai. Bet, ja revolūcija ir vienīgā vērtība, tā pieprasa visu un pat denuncēšanu, tātad drauga upurēšanu. Turpmāk vardarbība tiks vērsta pret visiem un kalpos abstraktai idejai. Bija jāpienāk apmāto valdīšanai, lai piepeši tiktu pasacīts, ka revolūcija pati sevī ir svarīgāka par tiem, kurus tā grib glābt, un ka draudzība, kas līdz tam apgaroja sakāves, ir jāupurē un jāatstāj vēl nezināmajai uzvaras dienai.

(Citāts par krievu anarhistiem)
A.Kamī. "Dumpīgais cilvēks"

[LvSnor]

Marksā ir sastopams tāds pats radošs fatālisms. Mestrs neapšaubāmi attaisno pastāvošo kārtību. Bet Markss attaisno kārtību, kas nodibinās viņa laikā. Visdaiļrunīgāk kapitālismu ir slavinājis tā vislielākais ienaidnieks. Markss ir antikapi-tālists tikai tādā mērā, kādā kapitālisms ir novecojis. Būs jānodibinās jaunai kārtībai, kas vēstures vārdā pieprasīs jaunu konformismu. Bet līdzekļi gan Marksam, gan Mestram ir vieni un tie paši: reāla politika, disciplīna un spēks. Kad Mestrs atkārto Bosjē pamatdomu, ka “ķeceris ir tas, kuram ir personiskas idejas”, citiem vārdiem, idejas, kas nebalstās sociālā vai reliģiskā tradīcijā, viņš dod visvecākā un visjaunākā konformisma formulējumu. Valsts advokāts, bendes pesimistiskais apdziedātājs, tad iezvana mūsu prokurorus diplomātus.

A.Kami "Dumpīgais cilvēks"

[LvSnor]

Mestrs ienīda Grieķiju (tā kaitināja Marksu, kam bija svešs jebkāds saulains skaistums), par kuru viņš sacīja, ka tā samaitājusi Eiropu, nododot tai mantojumā šķelšanās garu. Būtu gan pareizāk sacīt, ka grieķu domāšana bija vienotības domāšana, jo tieši tā nespēja iztikt bez starpniekiem, un ka tai bija svešs totalitātes vēsturiskais gars, ko izgudroja kristietība un kas, no reliģiskajām saknēm atrauts, mūsdienās riskē nogalināt Eiropu. “Vai ir kāda fabula, kāds neprāts vai netikums, kam nebūtu grieķu vārda, emblēmas vai maskas?” Atstāsim puritāņa sašutumu bez ievērības. Šī kvēlā nepatika īstenībā pauž modernisma garu, kas ir atrāvies no visas antīkās pasaules un, gluži pretēji, cieši seko autoritārajam sociālismam, kas drīz desakralizēs kristietību un to ietvers iekarojošā baznīcā.
Marksa zinātniskajam mesiānismam ir buržuāziska izcelsme. Progress, zinātnes nākotne, tehnikas un ražošanas kults ir buržuāziski mīti, kas deviņpadsmitajā gadsimtā pārtapuši par dogmu. Atcerēsimies, ka Komunistiskais manifests nāca klajā vienā gadā ar Renāna Zinātnes nākotni. Šī pēdējā ticības apliecība, kas mūsdienu lasītājam liekas gaužām neparasta, tomēr dod vispareizāko priekšstatu par gandrīz mistiskajām cerībām, ko deviņpadsmitajā gadsimtā modināja industrijas attīstība un pārsteidzošais zinātnes progress. Šīs cerības ir tieši pašas buržuāziskās sabiedrības cerības, jo tā guva labumu no tehnikas progresa.

A.Kami "Dumpīgais cilvēks"