Citāti ...

[LvSnor]

Pēc simt gadiem zinātne ir sastapusies ar relativitāti, nedrošību un nejaušību; ekonomikai ir jāņem vērā elektrība, metalurģija un atomprodukcija. Tīrā marksisma nespēja integrēt šos secīgos atklājumus ir arī viņa laika buržuāziskā optimisma nespēja. Tā padarīja smieklīgu marksisma pretenziju paturēt sastingušas, nezaudējot zinātniskumu, simt gadu vecas patiesības. Deviņpadsmitā gadsimta mesiānisms, lai tas būtu revolucionārs vai buržuāzisks, nespēja pretoties tās zinātnes un tās vēstures secīgajai attīstībai, kuru tas dažādās pakāpēs bija dievišķojis.


A.Kamī "Dumpīgais cilvēks"

[LvSnor]

Šājā jēdzienā beidzot kulminējas procesa universs. Ar to viens spirāles loks ir noslēdzies. Ilgās sacelšanās - un tā notika cilvēka nevainības vārdā - ceļa galā būtiskas perversijas rezultātā parādās vispārēja vainīguma apliecinājums. Ikviens cilvēks, pats to nezinādams, ir noziedznieks. Tieši tas ir objektīvais noziedznieks, kurš sevi iedomājas nevainīgu. Viņš savu rīcību uzskata par subjektīvi miermīlīgu vai pat noderīgu nākamajam taisnīgumam. Bet viņam tiek objektīvi pierādīts, ka viņš šim taisnīgumam kaitējis. Vai te ir runa par zinātnisku objektivitāti? Nē, tā ir vēsturiska objektivitāte. Kā lai zina, vai taisnīguma nākotnei ir nodarīts kaitējums, piemēram, ar neapdomīgu pastāvošas netaisnības uzrādīšanu? Patiesā objektivitāte prasītu, lai spriež pēc zinātniski konstatējamiem rezultātiem, pēc faktiem un to tendences. Bet objektīvās vainas jēdziens pierāda, ka šī dīvainā objektivitāte ir dibināta uz rezultātiem un faktiem, kas varbūt būs zinātnei sasniedzami ne agrāk kā 2000. gadā. Līdz tam tā pastāv nebeidzamā subjektivitātē, kas citiem tiek uzspiesta kā objektivitāte: tāda ir terora filosofiskā definīcija. Šai objektivitātei nav definējamas jēgas, bet vara tai piešķir saturu, pasludinot par vainīgu to, kurš šo objektivitāti nepieņem. Tiks pieļauts, ja teiks vai ļaus teikt filosofīem, kas dzīvo ārpus impērijas, ka impērija riskē attiecībā pret vēsturi, tāpat kā, pats to nezinādams, risku ir uzņēmies objektīvais vainīgais. Tiesa tiks izspriesta vēlāk, kad gan upuris, gan bende jau būs izgaisuši. Taču tāds mierinājums noder vienīgi bendēm, kuriem tas nemaz nav vajadzīgs. Līdz tam laikam ticīgie tiks regulāri aicināti dīvainos svētkos, kur saskaņā ar rūpīgi izstrādātiem rituāliem grēku nožēlas un izmisuma pārņemti upuri tiks ziedoti vēsturiskajam dievam.

A.Kamī "Dumpīgais cilvēks"

[LvSnor]

Tā tikai apgaismo mūsu laikmeta drāmu, kurā ražošanai pilnīgi pakļautais darbs ir pārstājis būt radošs. Industriālā sabiedrība pavērs civilizācijas ceļu tikai tad, ja atdos radītāja cieņu strādātājam, tas ir, ja pievērsīs viņa interesi un pārdomas pašam darbam tikpat lielā mērā kā produktam. Turpmāk nepieciešamā civilizācija nevarēs šķirt strādnieku un radītāju nedz šķirās, nedz indivīdā, tāpat kā mākslas jaunrade nedomā šķirt formu un saturu, garu un vēsturi. Tieši tā tiks atzīta visu cieņa, ko apliecinājusi sacelšanās. Būtu netaisni un arī utopiski iedomāties, ka Šekspīrs vadīs kurpnieku sabiedrību. Bet tikpat postoši būtu pieņemt, ka kurpnieku sabiedrība var iztikt bez Šekspīra. Šekspīrs bez kurpnieka kalpo par alibi tirānijai. Kurpnieku bez Šekspīra aprij tirānija, ja Šekspīrs nepalīdz kurpniekam pacelties. Ikviena jaunrade pati sevī noliedz kunga un verga sabiedrību. Pretīgā tirānu un vergu sabiedrība, kurā dzīvojam, nesasniegs savu nāvi un pārtapšanu citādi kā vien jaunrades līmenī.

A.Kami "Dumpīgais cilvēks"

[LvSnor]

Garam, kas sevi dēvē par revolucionāru, ir raksturīga mistifikācija, kas tagad pārņem un padziļina buržuāzisko mistifikāciju. Apsolot absolūtu taisnīgumu, tā liek valdīt pastāvīgai netaisnībai, neierobežotam kompromisam un zemiskumam. Turpretī dumpis izvirza tikai relatīvus mērķus un nevar apsolīt neko citu kā relatīvam taisnīgumam piemērotu cieņu. Tas piekrīt robežai, kurā ietveras cilvēku kopība. Tā universs ir relativitātes universs.
A.Kami "Dumpīgais cilvēks"

[LvSnor]

Tā notiesātie katoļi Spānijas kamerās atsakās no dievgalda, jo režīma priesteri dažos cietumos to padarījuši obligātu. Ari tie, vienīgie krustā sistās nevainības liecinieki, atsakās no atpestīšanas, ja par to jāmaksā ar netaisnību un apspiešanu. Tāda neprātīga augstsirdība ir dumpja augstsirdība, kas nekavējoties sniedz savu mīlestības spēku un uzreiz noraida netaisnību. Tās gods ir neko neaprēķināt, visu izdalīt tābrīža dzīvei un saviem dzīvajiem brāļiem. Tādējādi dumpis dāsni dalās ar nākotnes cilvēkiem. Patiesā augstsirdība pret nākotni ir visu dot tagadnē.

Albērs Kamī "Dumpīgais cilvēks"

[LvSnor]

— Atzīstu, ka maigā uzruna «mana visudārgā Dženija»— līdz ar vietvietām izbārstītajiem mājieniem, kas norāda uz laulības dzīves pazīšanu, pats par sevi saprotams, varēja pat vistaisnīgākajam tiesnesim pasaulē iedvest maldīgas domas par mani. — Vienīgais, ko es izlūdzos, kundze, ir stingrs taisnīgums, lai jūs gan pret mani, gan pret sevi izturētos tik taisnīgi,— ka nedz pāragri nosodītu, nedz būtu aplamās domās par mani, kamēr neiegūstat tiešākus pierādījumus nekā tie, kurus, esrnu pārliecināts, šobrīd var izvirzīt pret mani.— Neesmu tik uzpūtīgs vai nesaprātīgs, kundze, lai gribētu jūs pamudināt domāt, ka mana visudārgā Dženija ir manis uzturēta mīļākā;— nē — tas nozīmētu krist otrā galējībā, glaimojoši piedēvējot manam raksturam neatkarību, uz ko man varbūt nav ne mazāko tiesību. Apgalvoju vienīgi to, ka, pat izlasot dažus nākamos mana dzīves stāsta sējumus, nedz jūs, nedz visvērīgākais cilvēks zemes virsū nenieka nesapratīs, kādas īstenībā ir mūsu attiecības.— Nav taču neiespējams, ka tik maigi uzrunātā visudārgā Dženija ir mana meita. Atcerieties — esmu dzimis astoņpadsmitajā
gadā.— Nav arī nekā ārkārtēja vai pretdabiska pieņēmumā, ka Dženija varētu būt mans draugs!— Draugs!— Mans draugs.— Protams, kundze, draudzība starp pretēja dzimuma personām var izraisīties un pastāvēt bez Fui! Mister Šendij! Bez jebkā cita, kundze, vienīgi maigām un burvīgām jūtām, ko allaž sastopam draudzībā starp dažādu dzimumu pārstāvjiem. Iedziļinieties, lūdzama, labāko franču romānu tīrajās un jūtu bagātajās lappusēs;— jūs patiešām būsiet pārsteigta, kundze, redzot, ar kādiem šķistiem izteicieniem šīs burvīgās jūtas, par kurām man ir tas gods šeit runāt, krāšņi aprakstītas.

"Džentelmeņa Tristrama Šendija dzīve un uzskati" Lorenss Stērns

[LvSnor]

Dedzība ir tieši proporcionāla zināšanu trūkumam.

[LvSnor]

Sarunas ir noslēgti radoši procesi, ar kuriem mēs radām īstenības, par kurām runājam, tādējādi, ka mēs par tām runājam, un kuru dēļ rodas īstenību brālības. Skatītājs kā autonoms indivīds ir mīts, ir tikai skatītāju brālības vai arī īstenību kopienas, kuru atsevišķie locekļi var runāt par lietām (kā māksla, zinātne, reliģija), jo viņi rada lietas, par kurām runā, tādējādi, ka viņi par tām runā. Visas īstenību brālības ir autonomas, paškonstituējošas un pašorganizējošas pašpārvaldes. Katra strikti autonomā struktūra no organizācijas viedokļa ir noslēgta: tā veidojas atkārtotos cikliskos sakaros, ko varētu dēvēt par sarunam. Šāda brālība nav šķirama no sarunām, kuras tā radījusi. Telekomunikācijas dod iespējas pastāvēt ģeogrāfiski neatkarīgām brālībām, taču satelītu un telefonu kanāliem trūkst atmiņas — tie darbojas tikai reāllaikā, un šādi radītas «virtuālās brālības» var pastāvēt tikai raidlaikā bez pieraksta vai vēsturiska apliecinājuma. Ja šāds raidījums nav nemitīgs un uzmācīgs — kā masu mēdiju raidījumi —, tad tas ir politiski bezjēdzīgs. Bet, ja kā konversācijas komponentu lieto ari kompjūteru, tad sāk darboties zināmi sabiedriskas organizācijas principi: tiek radīts pastāvīgs Universs, kas jau ir neatkarīgs no raidījuma, un iespējama kļūst jauna tipa politiska vienība — neatkarīga īstenības brālība vēsturiskā kontinuitātē, kas, pateicoties kompjūteram, ir aizsniedzama jebkurā pasaules malā. Tāda ir kompjūtera dziļākā būtība vispār un «Elektroniskās kafejnīcas» — konkrēti.
Juris Boiko Komunikāciju revolūcija — mīts un ta inversija

[LvSnor]

Nebiju aizgājis vēl ne desmit soļu no veikaliņa durvīm, kad aptvēru, ka esmu aizmirsis visu, ko viņa teikusi, līdz pēdējam vārdam,— tādēļ atskatījos un, ieraudzījis viņu stāvam veikaliņa durvis, it kā lai pārliecinātos, vai eju pareizā virzienā,— atgriezos pajautāt, vai man vispirms jānogriežas pa labi vai pa kreisi,— jo man tas bija pilnīgi piemirsies,— Vai tas var būt!—
viņa izsaucās iesmiedamās» Ļoti var būt,— atbildēju,— ja
vīrietis vairāk domā par sievieti, nevis par viņas labajiem padomiem
Tā kā teiktais bija skaidra patiesība,— viņa to uzņēma tā, kā ikviena sieviete uzņem neapstrīdamu patiesību,— ar vieglu reveransu.

Strēns "Jorika .... "

[LvSnor]

Anglijā man nebija ne radu, ne draugu un es biju brīvs kā putns gaisā — pareizāk sakot, tik brīvs, cik brīvs var justies cilvēks ar vienpadsmit šiliņiem sešiem pensiem ienākuma dienā. Šādos apstākļos es, dabiski, centos nokļūt Londonā, šai lielajā atkritumu kastē, kur neizbēgami nokļūst visi impērijas dīkdieņi un slaisti. Kādu laiku dzīvoju privātā viesnīcā Strendā, dzīvoju neērti un bez jēgas, šķiezdams daudz vairāk naudas, nekā man vajadzēja to darīt. Beidzot mans finansiālais stāvoklis kļuva tik draudošs, ka es drīz vien sapratu: vai nu man jāpamet metropole un jāapmetas kaut kur uz laukiem, vai pilnīgi jāmaina dzīves veids. Izšķīries par pēdējo, es sākumā nolēmu pamest viesnīcu un atrast kādu vienkāršāku un lētāku dzīvokli
"Etīde purpura toņos" A.Konans-Doils