Krievija pēc sakaves ...

[LvSnor]

Britu politologs: Jautājums par «piekto kolonnu» saistīts nevis ar valodu, bet identitāti 

Šodien, 8:43
Pasaulē
Autori: LSM+ redakcija
Jautājums par "piekto kolonnu" ir jautājums nevis par valodu, bet par identitāti, un to apliecina Ukrainas un Moldovas piemēri, intervijā LSM+ norādīja ukraiņu izcelsmes britu politologs, neatkarīgās Ukrainas vēstures un politikas speciālists, sovetologs Tarass Kuzjo.

"Esmu veicis ļoti daudzus pētījumus, kad rakstīju savas grāmatas par karu austrumos un rietumos. Uzskatu, ka ir liela kļūda domāt, ka jautājums par "piekto kolonnu" ir valodas jautājums. Tas nav valodas jautājums," uzsvēra pētnieks.

    Viņš norādīja, ka vairākums krievvalodīgo ukraiņu ir Ukrainas patrioti, un daudzi Ukrainas Bruņoto spēku karavīri frontē savstarpēji sarunājas krieviski.

Un to, ka jautājums par "piekto kolonnu" nav valodas jautājums, pierāda ne tikai Ukrainas piemērs:

"Atceros, kā pirms 25 gadiem veicu pētījumus Moldovā. Intervēju krievvalodīgos Kišiņevā – jautāju viņiem, kādēļ viņi atbalsta Moldovu, kamēr viņu krievvalodīgie draugi Piedņestrā dumpojas pret Moldovu?

    Man atbildēja, dumpojas ne tādēļ, ka krievvalodīgie, bet tādēļ, ka komunisti, propadomju," atceras Kuzjo.

Tieši tādēļ, pēc viņa domām, jautājums par "piekto kolonnu" ir saistīts ar identitāti, nevis valodu.

"Mēs to redzējām Moldovā, kur Piedņestra faktiski ir kā Donbass. Tie cilvēki ir  homo sovieticus. Piedņestrā, starp citu, ir trīs etniskās grupas, un vislielākā etniskā grupa ir ukraiņi. Viņi atbalsta Piedņestru, bet faktiski viņi jau vairs nav ukraiņi, bet sovoki," uzsvēra Kuzjo.

Tas pats, pēc viņa teiktā, notika Ukrainā pēc 2014. gada, kad vairākums krievvalodīgo ukraiņu austrumos un dienvidos atbalstīja tieši Ukrainu, un daudzi no viņiem iestājās Ukrainas Bruņoto spēku rindās.

"Brigāde "Azov" sastāvēja lielākoties no krievvalodīgajiem ukraiņiem no austrumiem, no Harkivas. Es viņus intervēju Mariupolē 2015.-2016. gadā, viņi bija galvenokārt krievvalodīgie," sacīja politologs.

    Viņš uzsvēra, ka Krieviju atbalstīja tie Ukrainas iedzīvotāji, kuriem bija "padomju vai Mazkrievijas mentalitāte".

No otras puses, paskaidroja Kuzjo, apmēram 30% Donbasa iedzīvotāju atbalstīja separātismu, bet tā nebija citos Ukrainas austrumu apgabalos.

"No zinātnieka viedokļa, labākais veids, kā skatīties uz Ukrainu, ir – pēdējos trīsdesmit gados norisinājusies konkurence starp divām dažādām identitātēm – ukraiņu un kopējo Krievijas. Baltkrievijā vairāk dominēja pēdējā nekā baltkrievu, bet Ukrainā – pretēji, ukraiņu bija vairāk dominējoša. Ukrainai kopā ar Zelenski bijusi seši prezidenti, un tikai viens – Janukovičs – atbalstīja nevis ukraiņu, bet kopējo Krievijas identitāti," uzsvēra Kuzjo.

Viņš pastāstīja, ka rietumukraiņiem, kuriem piederēja arī viņa tēvs, nekad nav bijušas ilūzijas par to, ka krievi ir brāļu tauta, tikmēr austrumos un dienvidos tādas ilūzijas bija padomju propagandas dēļ.

"Viņiem 2014. un 2022. gada notikumi bija milzīga katastrofa. Viņi nespēja noticēt, ka to ar viņiem dara Krievijas cilvēki. Un atceramies, ka briesmīgākie [Krievijas] noziegumi notika austrumos," sacīja Tarass Kuzjo. Pēc viņa domām, šie noziegumi atvēruši acis daudziem ukraiņiem, viņus apvienojot, bet ideja par krievu tautu kā brāļu tautu kļuvusi margināla.

[LvSnor]

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/...u.a567948/
Rēzeknes novadā sestdien nokritis Krievijas bezpilota lidaparāts; Nacionālie bruņotie spēki veic izmeklēšanu 

Sestdien, 7. septembrī, Rēzeknes novadā ir nokritis Krievijas bezpilota lidaparāts, informēja Latvijas Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta pārstāvji. 
Šobrīd atbildīgie dienesti, tajā skaitā Valsts policija, turpina veikt izmeklēšanu par notikušā incidenta apstākļiem, taču pēc pirmatnējiem datiem tas ir militārās nozīmes Krievijas Federācijas bezpilota lidaparāts un, saskaņā ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) pieejamo informāciju, tas ielidojis mūsu gaisa telpā no Baltkrievijas.
Tiek norādīts, ka NBS rīkojas saskaņā ar noteiktajām procedūrām, tajā skaitā ir informēta NATO komandvadība.
Par incidentu informētas atbildīgās valsts amatpersonas, tiesībsargājošās iestādes un reģiona NATO valstis. Nacionālie bruņotie spēki konstatēja bezpilota lidaparāta nonākšanu Latvijas teritorija, kā arī monitorēja tā kustību un konstatēja nokrišanas vietu. Situācijas izmeklēšana turpinās.
NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš aģentūrai LETA atklāja, ka bezpilota lidaparāts Latvijas gaisa telpā ielidojis sestdienas agrā rītā un tika uzreiz pamanīts. Sākotnēja informācija liecinot, ka objektam Latvijā nav bijis "naidīgu mērķu". Izmeklēšana vēl tiks veikta, taču speciālisti sākotnējā informācija ir, ka dronam "nav bijis specifisks mērķis ielidot Latvijā".
"Mēs izvērtējām un monitorējām situāciju, cik bīstama tā ir, un vai varētu tikt apdraudēti objekti un civiliedzīvotāji," stāstīja Kalniņš, piebilstot, ka lēmums pieņemts atbilstoši NBS un arī NATO dalībvalstij pieņemtajai procedūrai.
Sākotnēja informācija liecinot, ka objektam Latvijā nav bijis "naidīgu mērķu". Izmeklēšana vēl tiks veikta, taču speciālistiem pieejamā sākotnējā informācija ir, ka dronam "nav bijis specifisks mērķis ielidot Latvijā".
Precīzākas detaļas par objekta nokrišanas vietu un apstākļiem NBS nesniedz.
"Šī situācija ir kā apliecinājums, ka mums jāturpina uzsāktie darbi Latvijas austrumu robežas stiprināšanā, tostarp pretgaisa aizsardzības spēju attīstībā un elektroniskās karadarbības spējas, kas ļauj ierobežot dažāda pielietojuma bezpilota lidaparātu darbību," norādīja aizsardzības ministrs Andris Sprūds ("Progresīvie").
Ņemot vērā Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Latvija pastiprināti veic savu sauszemes robežu, gaisa telpas un teritoriālo ūdeņu aizsardzību, tāpat Nacionālo bruņoto spēki pastiprina pretgaisa aizsardzības spējas uz austrumu robežas. Savukārt NATO sabiedrotie rotācijas kārtībā nodrošina gaisa telpas patrulēšanas misiju virs Baltijas valstīm.
Kā norādīja Latvijas ārlietu ministre Baiba Braže ("Jaunā Vienotība"), pirmdien, 9.septembrī, uz Ārlietu ministriju izsaukts Krievijas vēstniecības pārstāvis: "Informējām sabiedrotos, NATO, ES vadību par šo incidentu. Krievijas karš Ukrainā liek nezaudēt modrību. Šodien arī Rumānijā līdzīgs incidents. Esam modri, izlēmīgi, vēsu prātu izsveram tālākos soļus, iesaistot sabiedrotos." 
Latvijas gaisa telpa ir daļa no NATO gaisa telpas. Dalībvalstis NATO samitā Vašingtonā vienojās par nodomu stiprināt pretgaisa aizsardzību NATO austrumu flangā, ieviešot aktīvāku pretgaisa aizsardzības rotācijas modeli.
Ministru prezidente Evika Siliņa ("Jaunā Vienotība") vietnē "X" izcēla Latvijas aizsardzības nozares gatavību šādām situācijām, kā arī sadarbību ar iekšlietu dienestiem.
Kā vēstīts, masīva raķešu un dronu uzbrukuma gaitā, ko 26. augusta rītā pret Ukrainu veica Krievija, Polijas gaisa telpā ielidoja pagaidām neidentificēts objekts un, pēc visa spriežot, vēlāk nogāzies Polijas teritorijā, iepriekš pavēstīja Polijas armijas operatīvā vadība.
Operatīvās vadības vadītājs ģenerālis Macejs Klišs sacīja, ka tas acīmredzot bijis drons.
Krievijas dronu atlūzas vairākkārt nogāzušās arī Rumānijā.
Latvijas aizsardzības ministrs Sprūds intervijā TV3 raidījumā "900 sekundes" 27. augustā sacīja, ka iespējama krievu drona ielidošana Polijā ir NATO dienas kārtībā.
Vaicāts, vai pēc šādiem incidentiem būtu jāseko Polijas vai NATO reakcijai, ministrs sacīja, ka ir konkrētas procedūras, kā šādos gadījumos rīkojas, uzsverot, ka detaļās neieslīgs. Sprūds uzsvēra, ka tas ir kopdarbs, šādos gadījumos notiek konsultācijas un šis jautājums ir dienas kārtībā.
Jāatceras, ka ārējā Polijas robeža ir arī ārējā NATO robeža, viņš akcentēja.
Ministrs pauda, ja šādas situācijas atkārtosies un šādi lidojumi kļūs regulāri, tad sekos konkrētas reakcijas.

[LvSnor]

Rēzeknes novadā sestdien, 7. septembrī, nokritušais Krievijas drons bija "Šahed" tipa drons, kas bija aprīkots ar sprāgstvielu, preses konferencē norādīja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) pārstāvji. NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš norādīja, ka drons nav bijis speciāli mērķēts uz Latviju, bet gan Ukrainu.
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/...u.a568086/

[LvSnor]

Vācijas kanclers Olafs Šolcs uzskata, ka pienācis laiks aktivizēt Ukrainas miera procesu. Viņš arī atbalsta agresorvalsts Krievijas iesaisti sarunās.

Šolcs intervijā Vācijas raidorganizācijai "ZDF" norādīja, ka pienācis brīdis, kad ir vērts sākt diskusiju par mieru Ukrainā. Esot jāapspriež, kā iespējams ātri izkļūt no šīs kara situācijas un panākt mieru, un neapšaubāmi būšot vēl viena miera konference.

Vācijas kanclers arī norādīja, ka šis jautājums apspriests ar Volodimiru Zelenski, ar kuru viņam ir labas attiecības. Arī Ukrainas prezidents esot piekritis, ka Krievijai ir jāpiedalās nākamajā miera konferencē.

Iepriekšējā miera konferencē jūnijā valstis pauda atbalstu Ukrainas teritoriālajai integritātei, taču neparādīja ceļu, kā šo mērķi iespējams sasniegt. Toreiz diskusijās oficiālie Maskavas pārstāvji nepiedalījās.
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/...i.a568004/

[LvSnor]

Rakstniece Marina Kosteņecka: Šobrīd man ir liels kauns, ka esmu krieviete 

Vakar, 14:51
Kultūrtelpa
Autori: Zane Brikmane (LTV kultūras žurnāliste)
Pēc kara sākuma viss ir ļoti radikalizējies, komentējot aso domu apmaiņu vilni par krievu valodas izmantošanu publiskajā telpā, saka rakstniece un viena no Tautas frontes dibinātājām Marina Kosteņecka: "Es ļoti labi saprotu, ka krievu valoda šobrīd vienkārši griež ausīs latvietim, es to vienkārši ļoti labi saprotu. Un es to pieņemu."
6. septembra raidījums "Kultūršoks" atkārtoti aktualizēja integrācijas jautājumu, šoreiz saistībā ar Rīgas vicemēra Edvarda Ratnieka (Nacionālā apvienība) priekšlikumu no afišām svītrot krievu valodu. Izcēlās plašas diskusijas sociālajos tīklos, kas liecināja, ka šī tēma joprojām aizskar, aizvaino un uztrauc daudzus cilvēkus Latvijā.
Zane Brikmane: Kā jūs raksturotu, kā mums vispār klājas ar integrācijas politiku, it sevišķi šobrīd, kara ēnā?
Marina Kosteņecka: Manuprāt, vairs integrēt nevajag neko, bija integrācija, vajadzēja apmācīt valodu, lai zina valodu, jaunā paaudze zina valodu. Cita lieta, ka tai jaunajai paaudzei, ja tagad tos vecos, viņu radiniekus vai kaimiņus, vai kādu tur vedīs uz robežu bezmaz vai roku dzelžos, nezinu, kā tas izskatīsies, bet tas neizraisīs nekādas simpātijas pret Latviju ar visu to valodas zināšanu. Mēs atkal liekam agresiju iekšā tai jaunajai paaudzei, kura šobrīd jau it kā valodu pārvalda, es nezinu tikai, protams, galvā viņiem nevar ielīst, kā viņi uzvedīsies, kad te būs Putins klāt, nedod Dievs; es tā saku, ne kad būs, bet – ja gadījumā būtu, vai viņi laistos emigrācijā prom uz Rietumiem, un, protams, viņi neies latviešu armijā, ļoti šaubos, ka viņi aizstāvēs Latviju, – vai viņi būs Trojas zirgi, kas vērs vārtus vaļā Putinam?! Tur man nekādi socioloģiskie pētījumi nav, un es nevaru pateikt, kas viņiem galvā notiek, es tikai zinu, ka valodu viņi zina, bet
valoda vēl nav garantija, ka tā ir lojalitāte, tur mēs esam palaiduši garām kaut ko.
Karš ļoti daudz ko mainīja, un es domāju, ka daudziem krieviem tas bija tāds šoks, krievvalodīgajiem, kurus par krievvalodīgiem saucam, jo ļoti daudzi ukraiņi arī dzīvo Latvijā, un tie ukraiņi, kuri varbūt bija pret Latviju, nebija nebūt lojāli Latvijai, šobrīd pirmkārt piedzīvoja to milzīgo traumu savai tautai, savai etniskajai dzimtenei, milzīgo traģēdiju, un, redzot, kā ukraiņu bēgļus uzņēma Latvija, viņiem ir notikusi kaut kāda revolūcija apziņā. Cik viņi ir palikuši lojālāki pret Latviju, cik ne, to es nezinu, bet to, ka šobrīd ļoti daudziem krieviem atvērās acis arī par to, kas notika ar deportācijām Latvijā. Līdz šim mēs runājām, ka, jā, bija deportācijas, krievi saka – mēs arī esam cietuši, visi cietuši no Staļina režīma, negribēja ne iedziļināties, ne saprast. Tad, kad "brāļu tauta" uzbruka brāļu tautai, slāvu tauta slāvu tautai – viņi sāka ieklausīties arī mūsu vēstures atklājumos, ko mēs pēc Atmodas sākām stāstīt arī krieviem. Tas bija tāds integrācijas posms, kad mēs mēģinājām stāstīt tiem, kas bija ar mieru uzklausīt, līdz šim pat nebija ar mieru uzklausīt. Un es tā sapratu, ka ļoti grūti būt krievam Latvijā šobrīd, vienkārši justies krievam Latvijā. Es pati esmu krieviete, es nekad nebūšu latviete, un man nav ne tiesības, ne arī vēlmes sevi saukt par latvieti. Ja man prasa, kāda man ir tautība, es saku, ka es esmu krievu izcelsmes Latvijas patriote. Man neviens nevar aizliegt būt Latvijas patriotei, bet es nekad neatteikšos no savas mātes asinīm, ne tāpēc, ka tās lielākai nācijai vai lielākai kultūrai pieder, nebūt ne. Ja es nodošu savas mātes asinis un atteikšos no savas mātes, senčiem un dzimtas, es rīt atteikšos no Latvijas, jo, nedod Dievs, te mainīsies režīms un te uz kādu brīdi ienāks Krievija, un man būs izdevīgi nodot Latviju, es nodošu tikpat viegli.
Šobrīd man ir liels kauns, ka es esmu krieviete.
Es to pasaku arī atklāti, man ir kauns, jo es nesu to kauna traipu par to, ko dara šobrīd Krievija Ukrainā, tāpat kā es lepojos ar krievu kultūru, es nevaru lepoties ar krievu kultūru un neizjust milzīgo kaunu par to, ka arī mana tauta, kura ir devusi pasaulei tur necik lielu kultūru, kā viņi paši to apgalvo (kaut gan es uzskatu, ka nav ne lielas, ne mazas kultūras, ir kultūra, ir skaitliski lielākas vai mazākas tautas, un ir kultūra, katrai tautai ir kultūra). Piemēram, es dzīvoju ilgāku laiku Čukotkā, iemācījos čukču valodu, un es zinu, ka viņiem ir sava kultūra, un es cienu šo kultūru. Mēs stāstām par čukčiem anekdotes, bet es cienu čukču kultūru. Un es vēl šobrīd uzturu sakarus ar Čukotku, un es saku, ka
nepastāv pasaulē lielās un mazās kultūras, pastāv tautas un katrai tautai ir sava kultūra, un mums jāiemācās cienīt jebkuras tautas kultūru. Punkts, āmen.
Jūs teicāt, ka, jūsuprāt, integrācija savā ziņā Latvijā ir noslēgusies. Kāpēc tā?
Es uzskatu, ka ir noslēgusies, pie tam ne visai veiksmīgi viņa gāja visu to laiku. Pirmkārt, noslēgusies pat fiziski, jau vairs nefinansē, varbūt arī Eiropas nauda mums neiet visādiem projektiem – apmācīt, kursos iet par brīvu, visādas iespējas, ko deva Eiropa, tas ir viens. Un otrs, ja mums bija tāds uzdevums panākt to, lai vienkārši visi krievi sāktu runāt latviski, tiešām ir izaugusi paaudze, lai nu kas, bet visa jaunā paaudze runā latviski. Cita lieta, vai viņi grib lietot to valodu, vai viņi ikdienā veikalā izmanto to valodu. Bet to, ka viņi zina, un, ja viņiem vajadzētu kaut kur aizstāvēt savas intereses tiesā vai pie ierēdņiem kaut kādā kabinetā, viņi ļoti perfekti latviešu valodā to spēs darīt. Cita lieta, ka tagad būs tās "laimes vēstules" pienākušas dažiem, es nezinu, cik skaitliski cilvēkiem, ka 30 dienu laikā jāpamet Latvija, ja jūs neesat nolicis eksāmenu latviešu valodā. Es domāju, no vienas puses, ļoti pareizi, ka dzīvojat Latvijā un vismaz 30 gadus jau te dzīvojat, ja ne vairāk, un nezināt valodu un jums ir Krievijas pilsonība, tad lūdzu – nach Hause, lūdzu, uz savu dzimteni. No otras puses, es domāju, ka šiem cilvēkiem te ir bērni, mazbērni, kaimiņi, draugi. Un tad, kad tīri fiziski, es iedomājos, šo cilvēku tagad vedīs roku dzelžos uz robežu, jo viņš 30 dienu laikā nav pametis Latviju tāpēc, ka viņš nav nolicis to eksāmenu... Ja mēs liekam uz vieniem svaru kausiem to, ka mēs to vienu cilvēku izraidām, pie tam vēl nav teikts, ka tas cilvēks bija ļoti agresīvi un nelojāli noskaņots 100% pret Latviju...
Es uzskatu, ka ļoti daudzi cilvēki, kuri pārvalda latviešu valodu, nav Latvijai lojāli.
Kā piemēru es varu minēt to pašu Andreju Mamikinu, kurš te bija ļoti labā amatā, bija cieņā, bija televīzijas programmas vadītājs, un – kā viņš nodeva Latviju, viņš pārvalda valodu, viņš tika uzņemts pilsonībā, viņš nolika visus eksāmenus. Viss bija OK, bet ko viņš šobrīd dara, aizmūkot uz Krieviju – viņš aplej ar samazgām Latviju, kurai viņš zvērēja tad, kad viņš nolika visus tos eksāmenus latviešu valodā, ka viņš būs uzticīgs pilsonis Latvijai, viņš ir nodevis Latviju. Viņš zina valodu, bet viņš nav lojāls Latvijai. Es nezinu, vai tie vecie cilvēki, kuri tagad nespēja nolikt eksāmenu, vai viņi tādu postu dara Latvijai, kādu dara Mamikins, kurš pārvalda to valodu.
Labi, mēs viņus izraidām tāpēc, ka viņi nezina valodu, tas nav labi, ka viņi to valodu nezina, bet paliek te viņu radi, draugi, kaimiņi, kuriem tas viss paliek kā tāds naida traips latviešiem pret krieviem, un tur tā integrācija mums atspēlē divus soļus atpakaļ. Ja mēs runājam šobrīd par piekto kolonnu, kura nekur no Latvijas nav zudusi, jo pēc Atmodas, kad visiem krieviem bija pateikts, ka tomēr jums būs tā pilsonība jānopelna, jāliek eksāmens, arī tiem, kas bija barikādēs – es vēlreiz saku, ka barikādēs bija ļoti daudz krievu, bet viņi nebija barikādēs tādēļ, ka cīnījās par to, lai būtu valsts valoda tikai latviešu valoda, lai visas skolas būtu latviešu valodā, nemelosim, tāda cīņa nebija, bet tie krievi cīnījās pret totalitāro režīmu, pret Padomju Savienības režīmu, kurā arī viņi negribēja dzīvot, viņi gribēja dzīvot brīvā Latvijā, nelielā valstiņā, viņi negribēja dzīvot tajā impērijā, pēc tam mūsu ceļi pašķīrās, un tie cilvēki, kuri varēja kļūt par domubiedriem latviešiem, tie vienkārši tika izraidīti no Latvijas praktiski, jo – kas brauca prom deviņdesmitajos gados pēc Atmodas no Latvijas? Tas, ka latvieši meklē darbu Rietumos, tā ir viena lieta, bet brauca prom tie krievi, kuri pārvalda latviešu valodu, angļu un vācu valodu, pie tam brauca uz Rietumiem, nebūt ne uz Krieviju, kā mums ļoti gribētos, lai viņi visi vācas uz savām mājām. Nē, inteliģenti, gudrākie cilvēki, kuri bija atstumti un kuriem pateikts – tagad mēs jūs uzmetām, jūs bijāt barikādēs, viss OK, tagad moris savu padarīja, moris var iet prom, moris aizgāja uz Rietumiem, aizgājusi labākā krievvalodīgo daļa, labākā. Tā piektā kolonna nekur nebrauca. Piektajai kolonai nebija ne tikai latviešu valoda, viņiem arī angļu valodas nebija, un bez valodas – ko viņiem tajos Rietumos meklēt? Uz Krieviju viņi arī negribēja braukt, tāpēc piektā kolonna ļoti stipra tomēr ir palikusi Latvijā. Nekur mēs neesam no viņas šķīrušies, un, ja šobrīd mēs to piekto kolonu stiprinām vēl ar tiem draugiem, radiem un kaimiņiem, kuri latviešu valodu pārvalda, bet tas nenozīmē, ka viņi ir ļoti lojāli Latvijai, tad ļoti jāpārdomā, kur Latvija iet.
Ja mēs runājam par to, vai krievu valodas lietošana sabiedriskās vietās drīkst vai nedrīkst būt, pēc kara sākuma viss ir ļoti radikalizējies.
Es ļoti labi saprotu, ka krievu valoda šobrīd vienkārši griež ausīs latvietim, es to vienkārši ļoti labi saprotu. Un es to pieņemu.
Ļoti grūti būt šodien krievietei, man arī ir grūti. Bet es to pieņemu, es pieņemu to kā krustu, savu vainu, es ar to sadzīvoju; cita lieta, ka nevar pazemot, ja tu pats nepazemosies. Mani nevar pazemot ar to, ka man kāds pateiks vācies uz savu rodinu. Man to saka, arī latvieši saka šad tad – vācies uz savu rodinu, krievs paliek krievs, krievs nevar būt labs, nav labie un sliktie krievi, vienkārši ir diagnoze – krievs, un, ja tā diagnoze ir, tad tu esi tā kā mēra slimnieks, tev mēra barakā jādzīvo. Tad, kad saka, ka mēs nojaucām Puškina pieminekli, un tas tāds aizvainojums krieviem, bet, piedodiet, vai Rainim piemineklis kaut kur Maskavā stāvēja kādreiz? Nē, un kāpēc Latvijā jābūt Gogoļa ielai, kāpēc Latvijā jābūt Turgeņeva ielai? Kāpēc nevar būt Emīlijas Benjamiņas iela tajā vietā?! Manuprāt, tas ir pilnīgi loģiski, normāli. Neviens nenāk manā dzīvoklī un nesaka, ka jums tā bibliotēka ir pārsvarā krievu valodā. Man otrā istabā ir skapis, kur ir visi kopotie raksti krievu klasiķiem – Puškins, Čehovs, Tolstojs, Dostojevskis. Man visa klasika ir, mani neviens nearestēs un neviens mani neliks cietumā par to, ka es lasu krievu literatūru. Ja mēs paskatāmies, kas bija padomju okupācijas laikā, vai drīkstēja latvieši savas mājas bibliotēkās atklāti turēt buržuāziskās Latvijas laikā izdotās grāmatas, vai tas nebija bīstami? Es domāju, ka, ja kādam arī bija tāda bibliotēka, viņa bija kaut kur ļoti paslēpta, bet nevis redzamā vietā stāvēja, tāpēc es saku – ja šobrīd man saka, ka es esmu pazemota un ka es nedrīkstu lietot savu krievu valodu –
man neviens nenāk manā dzīvoklī, neatņem man ne Čehovu, ne Puškinu. Tas, ka Puškina pieminekļa Rīgā nav, mani nemaz nesatrauc.
Vienkārši jāpieņem šobrīd pēc kara sākuma, ka mainījusies visā pasaulē attieksme pret krieviem, ne jau tikai Latvijā. Varbūt Baltijas valstīs tas ir sāpīgāk tāpēc, ka okupācija ir izdzīvota patiešām samērā nesen un ļoti sāpīgi. Un brīnumainā kārtā mēs tikām ārā no tās impērijas, bet šobrīd ir jāpieņem to, ka mūs arī Rietumos nepieņem, ļoti grūti ir dzīvot ar šo zīmogu, es nesaku, ka tas ir viegli.
Bet tas ir jāpieņem, jo tā ir maksa par to agresiju, kuru mēs kā tauta nesam pasaulē un par kuru mēs atbildam.
Kā mums turpināt šeit sadzīvot arī šajos kara apstākļos, kā mums mierīgi līdzās pastāvēt, un vai tas vispār ir iespējams?
Pirmkārt, nevajag pārāk uzbāzīgi pieteikt savu taisnību. Es pasaku to, ko es domāju, bet es neteikšu, ka tā ir jādomā visiem krieviem. Jo mazāk tu uzbāzies ar savu viedokli, jo vieglāk viņu pieņems. Dzīve pati parādīs. Pēc kara sākuma skatās taču internetā arī jaunā paaudze, visi lieto internetu, un visi lasa angliski un redz, kas katru dienu notiek Ukrainā, nevar viņi nejust, ka nav tas karš taisnīgs, bet – ja runātu latvieši katru dienu, bakstītu tam krievam acīs – tu, redzi, tu esi agresors, tā jau ir ļoti grūti šobrīd būt krievam, tā jau kaut kur zemapziņā viņš ļoti labi jūt, ka viņš ir okupants un ka pasaulei ir taisnība, bet to atzīt grūti. Ja to viņam vēl bakstīs acīs katru dienu, ar to nekas netiks mainīts, tikai nostiprināsies viņa pašaizsardzības instinkts, un, es domāju, vienkārši jāsadzīvo – dzīvojam katrs savu dzīvi.
Es šogad piedalījos festivālā "Lampa", un tur bija tāda ļoti latviska atmosfēra. Pirmkārt, Cēsis ir tāda latviska pilsēta, bet, otrkārt, protams, tur bija pārsvarā latviešu auditorija. Un es biju tik pārsteigta, jo, redziet, es esmu ratiņkrēslā, ļoti, ļoti reti tieku no mājām ārā, es nekur tā neredzu, nebraukāju, lielākais pasākums, kurā biju pēdējo reizi, tie bija Dziesmu svētki, tos es nevarēju izlaist.
Es ieraudzīju, ka pa 30 gadiem Latvijā ir izaugusi skaista, jauna nācija, pavisam ar citu kodu.
Brīva nācija, tur bija dažādas paaudzes, sākot no senioriem un beidzot ar pavisam jauniem cilvēkiem. Tur bija bērni un suņi, un tas festivāls bija tik brīvs. Par ko es brīnījos, es neredzēju nevienu policistu formā, es neredzēju nevienu policijas mašīnu, jo tur bija kārtība ar visu to, ka tūkstošiem cilvēku, ap 60 teltīm vienlaikus iet diskusijas, nekur nekādi ne kautiņi, varbūt pat karsti gāja kādā diskusijā. Un vēl, kas mani pārsteidza, ka dažās teltīs tad, kad mani ar ratiņkrēslu apvadāja apkārt pa visām teltīm, es redzēju, ka notiek diskusijas angļu valodā, tātad visa auditorija spēj uztvert. Tur nebija tikai ārzemnieki tajā teltī, varbūt ārzemnieki uzstājās, bet visi varēja sekot, debatēja. Un es sapratu, ka ir nomainījusies pa 30 gadiem tā otrā valoda, kas bija krievu valoda, kur visas partijas sapulces notika krievu valodā, un visiem latviešiem bija jāsaprot un jābalso tā, kā vajag, nemanāmi nomainījusies uz angļu valodu, un pilnīgi dabiski, jo tomēr Latvija ir maza teritorija, un, ja tu gribi braukt ārpus Latvijas, jābūt vēl kādai valodai, kā pasaulē varētu komunicēt, un tas ļoti dabiski aizgāja. Es to festivālā "Lampa" sev atklāju pēkšņi, ka jaunā paaudze pilnīgi brīvi, bez piespiešanās, ne tā, kā mūsu skolā angļu valodu mācīja – labi, ja mēs varējām pateikt, mani sauc tā un tā, es esmu dzimis tad un tādā gadā, tālāk mums tās valodu zināšanas negāja, vismaz tā, kā mums pasniedza skolās. Lūk, es biju ļoti pozitīvi pārsteigta, kāda inteliģenta, skaista ir tauta izaugusi, tiešām tauta, paaudze nomainījās, un es domāju, ka pietiks prāta tai paaudzei neiesaistīties tirgus līmenī debatēs ar kaut kādu agresīvo pūli, un, no otras puses, es teikšu, ka arvien mazāk mēs redzam to agresīvo pūli, varbūt tiešām tā piektā kolonna eksistē Latvijā, par to es nešaubos, ka viņi eksistē. Bet kur vairs interfrontes mītiņi, pat to pieminekli tā saucamajiem atbrīvotājiem nojaucām, paldies Dievam, nebija nekārtības, varbūt arī policija ļoti labi nostrādāja, bet nebija nekādi mītiņi, nebija agresīvās kolonnas ar karogiem, tas kaut kur paiet jau malā, un es zinu, ka ļoti daudzi krievi, es nesaku, ka visi, ir tomēr lojāli Latvijai, bet teicu, ka valodas zināšanas vēl nenozīmē lojalitāti. Tā ir viena šķautne, bet to, ka ir izaugusi paaudze, kura tiešām ir orientēta uz Rietumiem, ja gadījumā kas, nebūt ne uz Austrumiem. Un pat visnelojālākie, tie paši pensionāri, kuri tagad negribēja likt vai grūti bija nolikt to latviešu valodas eksāmenu, viņi taču negrib uz to Krieviju braukt, pat visnelojālākie grib palikt Latvijā. Un es domāju, ja, nedod Dievs, sāksies kaut kāds kara konflikts ar Krieviju, varbūt neies tiešām latviešu armijā aizstāvēt Latviju tie krievi, bet diez vai viņi gribēs atgriezties Krievijā, labākā gadījumā viņi muks uz Rietumiem, bet – atgriezties Krievijā un atgriezt Latviju Krievijā,
es domāju, ka šai bīstamajai robežai mēs esam tikuši pāri; krievi nav ieinteresēti, lai Latvija ieiet impērijas robežās Krievijā, Krievijas sastāvā, vietējie Latvijas krievi par to nav ieinteresēti. Par to es nešaubos.
Un lieki nekacināt arī to piekto kolonu?!
Jā, lieki netricināt, bet es ieraudzīju tiešām "Lampā" to paaudzi, kura to nedarīs. Es vēlreiz saku – ar maziem bērniem, ar zīdaiņiem, ar pusaudžiem, visiem bija, ar ko nodarboties, ar suņiem visi drīkstēja būt, suņi bija pavadā, bet nebruka viens otram virsū. Bērni neraudāja, pieaugušie varēja debatēt, bērniem bija bērnu laukums, kur viņi varēja pavadīt laiku. Visiem bija vietas, un nebija neviena policista, es neredzēju, un
tas man ir Latvijas ideālais modelis, ka neviens otru nepazemo.
Bija debates, un karstas debates var būt, bet nebija nekādi konflikti, nebija vajadzības iejaukties kaut kādām represīvām struktūrām kā policijai. Es neredzēju nevienu policijas mašīnu, un tas mani tā iedvesmoja, tātad tā paaudze, kura spēj vienkārši būt gudrāka, – gudrākais atkāpjas, nevis nodod kaut ko, savas tautas intereses. Gudrākais vienkārši paceļas pāri, viņš pasmaida, viņš saka – es sapratu, ka tev ļoti sāp, liels kauns šobrīd būt krievam, ka tev ir grūti, bet es tomēr neķircināšu par to. Man savā laikā, maniem senčiem, bija grūti būt latvietim, jo [krievi teica] – runājiet cilvēku valodā, – krievi sacīja, ka latviešu valoda nebija cilvēku valoda. Tas latviešiem viss bija jāpiedzīvo, es to esmu dzirdējusi. Kopš bērnības es latviski runāju, un tiešām, mana tautība ir krievu izcelsmes Latvijas patriote, un visu manu mūžu tā ir bijis, man 80 gadu nākamgad būs, es vairs nevaru mainīt savus uzskatus, bet es visu mūžu tā nodzīvoju. Un es redzu šobrīd, ka latvieši spēs noturēt, bet spēs noturēt tiešam ar to, kā Atmodā gājām ar mūsu lozungu – pret karaspēku ar gara spēku.
Latvieši noturēsies ar savu gara spēku. Ir izaugusi paaudze, kura to spēs noturēt.
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...e.a568581/

[LvSnor]

Secinājumi sniegti ziņojumā, ko pirmdien publicēja Demokrātijas pētījumu centra un Enerģētikas un tīra gaisa pētniecības centra analītiķi. Viņi atklāja, ka "Čehija ir iztērējusi vairāk nekā 7 miljardus eiro Krievijas naftai un gāzei — vairāk nekā piecas reizes vairāk nekā 1,29 miljardus eiro, ko tā ir sniegusi palīdzībai Ukrainai."

Jo īpaši viens uzņēmums, Polijas uzņēmums Orlen Unipetrol, ir guvis ievērojamu labumu no vienošanās. Pētnieki atklāja, ka tā spēja turpināt pirkt Krievijas degvielu, kas 2023. gadā bija vidēji par 21 procentu lētāka nekā alternatīvā Azerbaidžānas nafta, ļāva tai gūt lielus ieņēmumus, ko valsts savukārt apliek ar nodokļiem.

https://www.politico.eu/article/czech-in...sanctions/

[LvSnor]

Jūlija Navaļnaja gatava kandidēt prezidenta vēlēšanās Krievijā bez Putina
REplay.lv Panorāma
Šodien, 12:20
Papildināts šodien, 20:24
Pasaulē
LETA
Autori: Ieva Strazdiņa (LSM.lv ārvalstu ziņu redaktore)

Krievijas cietumā mirušā opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija atraitne Jūlija intervijā "BBC News" pavēstījusi, ka ir gatava kandidēt uz prezidenta amatu, ja atgriezīsies Krievijā.
"Mans mērķis ir paveikt visu, ko spēju un palīdzēt īstenot visas šīs pārmaiņas Krievijā. Ja es tur atgriezīšos, es piedalīšos vēlēšanās," teica Navaļnaja.

Tomēr viņa atzina, ka atgriešanās nav iespējama, kamēr Krievijā pie varas ir Vladimirs Putins. Navaļnija atraitne atgādināja, ka viņa nevarēja ierasties Krievijā pat uz vīra bērēm, jo baidījās, ka viņu var aizturēt.

Krievijā viņa apsūdzēta par dalību ekstrēmistu kopienā saistībā ar 2021. gada septembrī ierosināto lietu pret Alekseju Navaļniju un viņa līdzgaitniekiem. Šā gada jūlijā Krievijas tiesa izdeva Jūlijas Navaļnajas aizturēšanas orderi.
Aleksejs Navaļnijs gatavojās kandidēt 2018. gada Krievijas prezidenta vēlēšanās. Taču Centrālā vēlēšanu komisija atteicās viņu pielaist pie vēlēšanām, jo viņš bija atzīts par vainīgu "Kirovļes" lietā par naudas izlaupīšanu.

Krievijā viņa apsūdzēta par dalību ekstrēmistu kopienā saistībā ar 2021. gada septembrī ierosināto lietu pret Alekseju Navaļniju un viņa līdzgaitniekiem. Šā gada jūlijā Krievijas tiesa izdeva Jūlijas Navaļnajas aizturēšanas orderi.
Aleksejs Navaļnijs gatavojās kandidēt 2018. gada Krievijas prezidenta vēlēšanās. Taču Centrālā vēlēšanu komisija atteicās viņu pielaist pie vēlēšanām, jo viņš bija atzīts par vainīgu "Kirovļes" lietā par naudas izlaupīšanu.

Navaļnijs neatzina vainu viņam izvirzītajās apsūdzības, taču viņam arī neizdevās pārsūdzēt spriedumu.
Navaļnijs tika aizturēts 2021. gada janvārī, atgriežoties no Vācijas, kur viņš ārstējās pēc Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) aģentu organizētā noindēšanas mēģinājuma. Tā paša gada februārī Navaļnijam tika piespriests divarpus gadu ilgs cietumsods par viņam 2014. gadā piespriestā nosacītā cietumsoda noteikumu šķietamu pārkāpšanu, ārstējoties Vācijā.
Nākamā gada martā viņam piesprieda vēl deviņus gadus ieslodzījumā par "krāpšanu" un "necieņu pret tiesu", bet 2023. gada augustā – 19 gadu cietumsodu par "ekstrēmismu".

Navaļnijs decembra beigās tika pārvests uz īpašā režīma koloniju, kas 1960. gados tika uzcelta bijušās Gulaga nometnes vietā. Tur 16. februārī neskaidros apstākļos viņš mira. Opozīcija, kā arī starptautiskā sabiedrība uzskata, ka totalitārais režīms viņu ir noslepkavojis.
"Putins melo, jo viņš vienmēr melo. Un arī, kā jūs citējāt manu vīru, jūs nekad nevarat zināt, kas ir viņa prātā – ko viņš grib saindēt vai ko viņš grib nogalināt, vai kad viņš grib sākt karu. Viņš domā, ka viņš var darīt jebko. Un to ir ļoti svarīgi atcerēties. Tāpēc visu laiku, kad redzu Vladimiru Putinu, domāju par to, kā viņš melo," secina Navaļnaja.