Citāti ...

[LvSnor]

Ja liktenis paļāvis man ilgāku laiku nodzīvot šī cilvēka tuvumā, no manis droši vien iznāktu kaut kas cits nekā tas, kas tagad te guļ un mēģina kaut kā attēlot savas atmiņas. Viņš pavēra man tādu apvārsni, kādu nekad ne sapnī nebiju redzējis. Senatnes tēli kā grandiozas piramīdas saules apmirdzētām apmalām cēlās pret norietā sārtām debesīm, smailas ēnas no tiem sniecās mums pāri, mēs staigājām pa tām kā pa mūsu pašu mežu rudens vējā un dzirdējām nemitīgu, runājošas dzīvības pilnu šalku.

A.Upīts "Smaidošā lapa"

[LvSnor]

Pozitīvā brīvība kā savas patības īstenošana paredz indivīda unikalitātes pilnīgu apliecinājumu. Cilvēki piedzimst vienlīdzīgi, taču atšķirīgi. Šīs atšķirības pamats ir cilvēka iedzimtas īpašības – viņa fizioloģiskais un garīgais mantojums, ko viņš saņem dzīves sākumā un kuram pēcāk pievieno mūža gaitā uzkrāto pieredzi un pārdzīvojumus. Nav sastopami divi fiziskā ziņā vienādi organismi, un tikpat unikāls ir personības individuālais pamats.
Īstena patības izaugsme allaž notiek uz noteikta pamata – tā ir organiska izaugsme, tikai šai vienai personai raksturīgā iedīgļa atraisīšanās. Turpretī cilvēka-robota attīstība nav organiska. Šajā gadījumā izaugsme uz patības pamata ir bloķēta un īstenā „es” vietu ieņem pseidopatība, kas, kā redzējām iepriekš, būtībā ir ārēju domāšanas un jušanas paraugu piesavināšana.
Organiska izaugsme ir iespējama vienīgi tad, ja cilvēks dziļi ciena patības sevišķumu gan citos cilvēkos, gan sevī. Šī cieņa pret īpatnību un patības unikalitātes izkopšana ir cilvēces kultūras vērtīgākais sasniegums. Tieši šis sasniegums mūsdienās ir apdraudēts.

E.Fromms "Bēgšana no brīvības"

[LvSnor]

Tā laikam bij mana vismierīgākā un ērtākā ziema mūžā. Izlasīju visu Švolkovska bibliotēku un beidzot pieradu pie grāmatām kā dzērājs pie degvīna. Pēc vakariņām un trešās groka glāzes sākās parastās pārrunas, līdz kamēr Hildas jaunkundze aizslīdu savā istabā un brūnais skapja pulkstenis nosita pusnakts stundu.

A.Upits "Smaidošā lapa"

[LvSnor]

— Tīri pēc tāda kungs gan neizskatās, — es ieminējos.
— Kā neizskatos? — viņš trieca apkalto nūjas galu uz cementa plāksnes. — Kā tu iedrošinies sacīt, ka es neizskatos pēc baņķiera? Ak tā! Tu jau nelasi avīzes un neesi inteliģents. Bet to tu man vari ticēt uz vārda: kad man vajag, es izskatos vairāk pēc baņķiera nekā tie, kas bankās sēd. Piecas reizes mūžā es esmu bijis baņķieris — to es labi atceros, tāpēc ka baņķieri vairs nav modē un gadās reti. Reizes deviņas karalis--—
— Kungs laikam dzen jokus, — es teicu, drusku apnicis.
— Nepavisam ne, tā ir izsijāta patiesība. Cik reizes firsts, kņazs, grāfs un sīkāks muižnieks — kas to var saskaitīt.
— Tad kungs ir aktieris.
— Un kas tad? Vai aktieris pēc tavām domām nav cilvēks? Vai tu pats neesi aktieris? Nē, tas tu neesi, tev numurs kaklā, un ar to tu spēlē tikai vienu lomu mūžā.
Man mēle kutēja pastāstīt viņam par to otru lomu pagājušā rudenī. Bet tā vietā pateicu, ka esmu bijis plakātu līmētājs, suņa puisis, malkas zāģētājs, siena pļāvējs, mežsargs, kantora skrīveris un pat skolotāja palīgs.
Kungs kļuva domīgs.
— Jā, tad iznāk gan, ka arī tu esi aktieris tāpat kā es. Visi mēs esam aktieri, tāpēc ka dzīve citādus necieš. Starpība tikai tā, ka tu esi labāks aktieris nekā es: tu savās lomās esi īsts, kamēr es tikai ķēmojos. Es neesmu nekāds pieci, bet divi simti trīsdesmit astoņi.
Garam klabināja ormanis, večuks ar kaulainu zirgu un padilušiem ratiem.

Andrejs Upīts "Smaidošā lapa"

[LvSnor]

Tomēr ar mani viņš runāja citādi nekā ar aktieriem, neaizskāra un neapvainoja, lai gan bij nejauki nežēlīgs. Iesācējus nekad nevajagot par daudz glāstīt, — viņš teica. — Talantu neviens vēl neesot iznīcinājis citādi kā ar pāragru un pārmērīgu apglaimošanu. Savas labās īpašības un iespējas katrs pats zinot nemaldīgi, bet ikvienam cilvēkam iedzimta un tāpēc dabiska tieksme citiem un arī pašam sev apslēpt savas vājības. Tās izcelt un parādīt kritikas pirmais pienākums, citādi viņa paliekot tikai par kolportieri amatniecības ražojumiem un smagi noziedzoties pret to, kam gribējusi labu darīt. Mūs taču lasot sava laikmeta publika, no viņas atsaucības atkarājoties rakstnieka eksistence vai nu dzīvā apkārtnē, vai atmosfēras tukšā telpā. Kritikai jāgādājot arī par to, lai mākslinieks varētu elpot, viņam jāgatavojot telpa, kurā ir rezonance, siltums un ierosme.


Andrejs Upīts "Smaidošā lapa"

[LvSnor]

Izlasījis visu to lamentaciju, kas aizņem mana stāstā pirmo nodaļu, tūliņ gribēju saplēst un nomest uz grīdas. Varbūt tāpēc, ka tā atklāja mana rakstura galvenās īpašības, par kurām es vienmēr tā esmu kaunējies. Varbūt tāpēc, ka neesmu iespējis pateikt tur trešo daļu no tā, ko gribēju, bet pateiktais atkal bieži nesaskan ar to, ko domāju. Un, lasīdams tālāk, es redzu, ka visur tas pats, tas pats. Vai nu es vēl vienmēr esmu pārāk vājš stāstnieks, vai ari vispār pateiktais vienmēr atšķiras no domātā un justā. Labāk atstāšu visu, kā uzrakstīts, tā kā tā tas reiz nāks Upesjurim rokās, lai viņš lasa par sodu, ko bagātīgi pelnījis.
Uz ko viņš mani pavedināja, šis niekkalbis! Visus šos mēnešus, kā še sēžu un rakstu, ar katru dienu vecā brūce sūrst stiprāk. Kā lai viņa nesūrst, kad es tāpat katru dienu to uzplēšu par jaunu un tīšām neļauju aizdzīt? Tā ir pašmocīšanās un tīrais sāpju kults, bet es taču gribēju izdziedināt savu dvēseli un aizmirst. Viņš esot aizmirsis, rakstīdams dzejas savai Neaizmirstamai! Es teicu: niekkalbis! Viņš aizmirsa to, kas jau aizmirsta, viņam droši vien toreiz jau bij cita līgava. Kas man ir Ģertrūdes vietā?
Beigas visai veltai rakstīšanai! Es tūliņ ieslēgšu šīs lapas atvilktnē, un, ja tās vēl izvilkšu, tad būšu aizmirsis tāpat kā Upesjuris savu neaizmirstamo. Vecā darba vieta mani vel gaida, es pamēģināšu vēlreiz, un, ja tur neies — vai tad maz pasaulē klīsts? Aha zvērs es neesmu. Vislas kundze man to tik jauki lika saprast. Un galvu augšā turēt man lika — vai tad. viņa nav gudrāka kā mans draugs Upesjuris! Es viņu ienīstu šo savu draugu.

[LvSnor]

Sākumā domājām, ka testamentu raksta, un gribējām jau ziņot policijai, lai uzmana. Ko tur var zināt, nelaimīgs cilvēks, sieva ar bērnu viņam aizgājusi — tādās reizēs ir jau dzirdēts. Bet tad nospriedām, ka testaments tas nevar būt: cik tad šim to mantu, vienā kabatas grāmatiņas lappusē var aprakstīt. Bet Kurmja kungs tikai raksta no agra rīta līdz vēlai naktij, lapu pēc lapas un liek žūksnī pie citām. Divas nedēļas tā. Tad pārdeva mēbeles, sasēja savus papīrus dzeltenā pakā, samaksāja man kārtīgi par dzīvokli un uzturu un aizgāja, nepateicis, uz kurieni. Labs cilvēks, tikai savādnieks ...

Andrejs Upīts "Smaidoša lapa"

[LvSnor]

Laikrakstu vēl arvien rokā turēdams, lords Artūrs, par lielu izbīli vestibila šveicaram, kurš veltīgi mēģināja viņu apturēt, izskrēja no kluba un nekavējoties brauca uz Pārkleinu. Sibilla jau pa logu bija ieraudzījusi viņu nākam, un kāda balss viņai it kā sacīja, ka viņš nes labas včstis. Noskrējusi pa kāpnēm viņam pretī un ielūkojusies sejā, viņa uzreiz saprata, ka būs labi.
—  Mīļā Sibilla! — lords Artūrs sauca. — Jau rīt pat precamies!
—   Ak tu, dumiķīt! Vēl taču nav pasūtīta kāzu torte! — Sibilla atsaucās, caur asarām smiedamās.

Oskars Vailds "Lorda Artūra Sevila noziegums"

[LvSnor]

PRIEKŠVĀRDI

Mākslinieks ir daiļuma radītājs. Atklāt sevi un apslēpt mākslinieku - tāds ir mākslas nolūks. Kritiķis ir tas, kas jaunā veidā, vai ar jauniem līdzekļiem spēj sniegt savu iespaidu no daiļā. Gan augstākā gan zemākā kritikas forma ir viens no autobiogrāfijas veidiem. Tie kas skaistumā redz ļaunumu ir samaitāti, turklāt samaitātība nedara tos pievilcīgus. Tas ir liels trūkums. Tie kas skaistumā spēj saskatīt tā augsto sūtību, ir kulturāli. Tie var cerēt.
Taču izredzētie ir tie kas skaistumā redz vienīgi skaistumu. Nav tikumīgu un netikumīgu grāmatu ir tikai labi vai slikti uzrakstītas grāmatas. Tas ir viss.
Deviņpadsmitā gadsimta naids pret reālismu - Kalibana niknums, jo viņš spogulī ieraudzījis pats sevi.
Deviņpadsmitā gadsimta naids pret romantismu - Kalibana niknums, jo viņš spogulī nevar ieraudzīt savu attēlu. Cilvēka tikumiskā dzīve - viens no mākslinieka daiļrades tematiem. Mākslas ētika - nepilnīgu līdzekļu pilnīga pielietošana.
Mākslinieks necenšas kaut ko pierādīt. Pierādīt taču var pat neapstrīdamas patiesības.
Mākslinieks nav moralizētājs šāda tieksme rada nepiedodamu stila manierību.
 Nepiedēvējiet māksliniekam neveselīgas noslieces. Viņš drīkst attēlot visu. Doma un vārds - māslinieka līdzekļi. Tikums un netikums - viņa daiļrades materiāls.
 No formas viedokļa mākslas pirmveids ir mūzika. No jūtu viedokļa - aktiera tēlojums.
 Katra māksla vienlaikus ir virspusēja un simboliska. Kas mākslā cenšas saskatīt kaut ko vairāk par virspusējību, tas riskē. Kas mākslā atklāj simbolus arī tas riskē. Patiesībā māksla ir spogulis, kas atspoguļo nevis dzīvi bet to kas tajā spoguļojas.
 Ieskatu dažādība par mākslas darbu parāda, ka tajā ir kaut kas jauns, sarežģīts un nozīmīgs.
 Ja kritiķi strīdas, tas nozīmē, ka mākslinieks ir uzticīgs pats sev. Var cilvēkam piedot, ja viņš dara kaut ko lietderīgu, bet nav sajūsmināts par to. Toties vienīgais attaisnojums cilvēkam, kas rada kaut ko nelietderīgu, ir sajūsma par savu mākslas darbu.
Jebkura māksla ir pilnīgi nelietderīga.
Oskars Vailds

O.Vailds "Doriana Greja ģīmetne"

[LvSnor]

Nezinu, vai viņa maldījās, bet viens ir drošs, ka šī kaislā dvēsele, kas tik viegli atteica divu milzīgu bagātību piedāvājumus, Griantas pilij atnesa laimi. Viņas brāļameitas kļuva neprātīgas aiz prieka. — «Tu man esi atdevusi jaunības skaistās dienas,» markize, viņu apskaudama, sacīja: — «dienu priekš tavas ierašanās man bija simt gadu.» Grāfiene, kopā ar Fabriciju, sāka atkal apskatīt visu burvīgo Griantas apkaimi, ko ceļotāji tik ļoti cildina: villu Melei otrpus ezera, iepretim pilij, no kurienes paveras lielisks skats uz pili;

Stendāls "Parmas klosteris"