Ļoti paradoksāli, ir tas ka šogad ļoti daudz latvieši uzsver, ka cilvēki Latvijā ir briesmīgi, bet ir gatavi viņiem palīdzēt. Gana absurds apgalvojums. Proti, uz kaut kādu proaktīvu darbību latviešu vidū laikam lieki cerēt, bet ja pārkāpsi savam lepnumam pāri un pasūdzēsies, - tev (varbūt) klusējot palīdzēs! Agrāk tā īsti nebija, varbūt pie vainas tā nespēja sarunāties gan sociāli horizontāli gan sociāli pa vertikāli? Tāds lielpilsētas daudzdzīvokļu mājas sindroms?
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs