9 stundas ago
Krišjānim Valdemāram 200. Kas zināms par latviešu ekonomista, politiķa un laikmeta simbola dzīvi un izvēlēm?
REplay.lv Augstāk par zemi Šodien, 12:11
Kultūrtelpa
Autori: Anda Buševica (Latvijas Radio žurnāliste)
2. decembrī visā Latvijā atzīmēs jaunlatviešu kustības aizsācēja, Ainažu jūrskolas dibinātāja, latviešu ekonomista, publicista un politiķa Krišjāņa Valdemāra 200. dzimšanas dienu. Līdzās tam personības, kuru plakātiski zina teju visi, dzīvesstāstā ir arī tādas izvēles, kuras, neiedziļinoties 19. gadsimta vēstures kontekstā, izprast ir grūti. Tāpēc Latvijas Radio raidījumā "Augstāk par zemi" tiekas vēsturnieki Vita Zelče un Gints Apals, lai rastu mazliet skaidrības saistībā ar Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāsta grūtāk saprotamajiem brīžiem.
Vēstures liecību nav daudz
Kaut arī Krišjāņa Valdemāra vārds daudziem šķiet pazīstams, patiesībā par šo personību zināms visai maz – ar Latviju galu galā vijas vien pirmais viņa dzīves posms. Jau kopš 23 gadu vecuma Krišjāņa Valdemāra dzīve saistījās ar Pēterburgu un Maskavu. "Mēs tīri labi zinām, ko viņš ir darījis šeit, Baltijā, un latviešu vidē. Bet tas, par ko mēs zinām mazāk, ir tas, kā Krišjānis Valdemārs izskatās no sava Tērbatas nelatviešu studiju biedru viedokļa, un
vēl mazāk mēs zinām, ko viņš darīja savā Maskavas posmā un kāda bija viņa iesaiste Krievijas valsts mēroga kuģiniecības organizācijās un citur," saka vēsturnieks Gints Apals.
Tam, ka par Krišjāņa Valdemāra dzīves gaitām zināms visai maz, piekrīt arī vēsturniece Vita Zelče. "Ir iespaids, ka par pēdējiem viņa gadiem mēs zinām vairāk, jo ir vairāk liecību devēju. Tie jaunie cilvēki, kas tolaik bija Valdemāra tuvumā, kad paši jau tuvojās mūža norietam, sāka dāsni dalīties ar saviem jaunības iespaidiem, un tā mēs uzzinām, ko viņi zināja un ko viņi domāja. Bet pats Valdemārs savas biogrāfiskās liecības ir atstājis ļoti minimālā veidā, un arī nekādi muzeji, atmiņas vācēji vai kāds cits Valdemāra dzīves laikā nav rūpējušies par to, lai mums būtu liecību kolekcijas par šī cilvēka dzīvi," saka Zelče.
Trūcīgais vēsturisko liecību kopums varētu būt skaidrojams ar to, ka laikos, kad dzīvoja Krišjānis Valdemārs, kolekcionēt vēsturiskas liecības gluži vienkārši neesot bijis pieņemts.
Arī pēc dabas Krišjānis Valdemārs esot bijis ļoti atturīgs. "Viņš bija pietiekami uzmanīgs, izsakoties par dažādiem jautājumiem, jo vairākos dzīves posmos viņam bija lielas nepatikšanas ar varas iestādēm. Protams, ka viņš nevarēja tā atklāti likt uz papīra visu, ko viņš domāja un darīja," skaidro Gints Apals.
Labdaris rada iespēju kļūt par izglītotu latvieti
Krišjānis Valdemārs ir dzimis Ārlavas Vecjunkuru mājās 1825. gada 2. decembrī. Viņa tēvs Mārtiņš Valdemārs bija Vecjunkuru iegātnis, bet māte Marija – saimnieka meita. Krišjānim Valdemāram, tāpat kā viņa māsai, kas vēlāk kļuva par rakstnieci Mariju Medinsku, un brālim Indriķim, kurš pieaugot kļuva par arhivāru un pirmo latviešu vēsturnieku, bija labas izredzes mantot ģimenes saimniecību. Tomēr 1835. gadā, kad Krišjānim Valdemāram bija vien 10 gadi, viņa tēvs cieta milzu neveiksmi saimniekošanā, un ģimene bija spiesta mājas atstāt, uzsākot jaunu dzīvi Sasmakā jeb tagadējā Valdemārpilī.
Nokļuvis Valdemārpilī, tolaik jaunais puika Krišjānis Valdemārs uzsāka savas skolas gaitas, ko turpināja Pūņu muižas skolā un Lubezeres draudzes skolā. Ātri vien viņš bija gatavs pieņemt mājskolotāja vietu un pat uzdienēja par rakstveža palīgu Rundālē un rakstvedi Lielbērstelē.
Un tad kāds labdaris – ģenerālgubernators Šuvorovs – apmaksāja Krišjānim Valdemāram mācības Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kas vēlāk pavēra ceļu uz studijām universitātē.
"Jauniem un spējīgiem cilvēkiem, kuriem nebija līdzekļu studijām, tos bieži vien deva gan administrācijas pārstāvji, gan vietējie muižnieki, tāpat kā arī Valdemāra labdaris Šuvorovs," saka Gints Apals, kliedēdams mītu par to, ka 19. gadsimtā izredzes uz labu izglītību bija vien turīgu ģimeņu bērniem. "Šuvorovs noteikti bija pilnīgi pārliecināts, ka ar šo atbalstu viņš iegūs sev vienu spēcīgu un lojālu ietekmes aģentu no zemākajām kārtām, kas veidos pozitīvu priekštatu par esošo Baltijas guberņu pārvaldi," papildina Vita Zelče.
Tomēr vēsturnieki uzskata, ka ar iespēju izglītoties augstākajā līmenī Krišjānis Valdemārs bijis viens no pirmajiem, kurš rosinājis uz diskusiju par to, kas īsti ir latvietis – sociāls jēdziens vai tomēr etniska kopība un tauta?
"Vai latviešiem var būt sava patstāvīga kultūra? Vai tāda vārdu kopa kā "izglītots latvietis" nav absurds? Valdemārs pierādīja, ka nē – latvietis paliek latvietis arī tad, ja viņš iegūst izglītību un iziet ārpus savas kārtas. Tā ir tā galvenā debate, kas turpinās visus 60. un 70. gadus 19. gadsimtā," saka Gints Apals.
Kāpēc latvietis?
Krišjāņa Valdemāra brālis Johans Heinrihs Valdemārs bija dziļi vācbaltu kultūrā sakņota personība, kurš kā vēsturnieks sadarbojās ar vācu žurnālistiem un izdevniecībām. Fakts, ka viņš bija vecākais brālis ģimenē, kaut nedaudz izskaidro, kāpēc viņš savu ceļu augšup pa sabiedrības kāpnēm izvēlējās veidot tieši caur vācu kultūru. Bet no kurienes viņa jaunākajam brālim Krišjānim tāda iedoma – studējot tautsaimniecību Tērbatas universitātē, uz savām durvīm rakstīt "latvietis"?
Vita Zelče izsaka minējumu, ka tas viss sācies jau Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kur, būdams krietni pāraudzis ģimnāzista vecumu, viņš ir juties neiederīgs, tāpēc nolēmis savu latvietības defektu pārvērst par efektu. Gints Apals oponē – viņaprāt, pie vainas drīzāk ir piedzīvotais Tērbatas universitātē, kur izdevās uzklausīt no Vakareiropas ienākušās liberālisma un nacionālisma idejas.
"Kad viņš kļūst par universitātes studentu, sākotnēji viņš ļoti iekļaujas šajā Tērbatas vāciski runājošo studentu pasaulē. Viņam ir draugi. Un tikai tad, kad viņš kaut kādu politisku iemeslu pēc uzraksta pie savām durvīm, ka viņš ir latvietis, šie paši draugi viņam labvēlīgi saka – klau, tas taču nav nopietni, ko tu dari," spriež Gints Apals.
Kādu laiku gan Krišjānis Valdemārs, gan Juris Alunāns, gan Krišjānis Barons bijuši kurzemnieku korporācijas "Curonia" biedri. Tomēr pēc brīža Krišjānis Valdemārs izveidojis pats savu studentu korporāciju. "Tajā gan nebija nekā tīri latviska – tur bija dažādu tautību cilvēki. Vienkārši tie bija tādi liberālāk noskaņotāki cilvēki, kuri īsti neiekļāvās tradicionālās kurzemnieku, vidzemnieku vai livoņu korporāciju struktūrās," saka Gints Apals, tādējādi mēģinot pierādīt, ka domas par latvietību kā politisku spēku Krišjānim Valdemāram radušās tieši studiju gados.
"Studentu korporāciju uzdevums tajā laikā ir nojaukt kārtu robežas, piemēram, starp tiem, kuri ir un kuri nav dižciltīgi. Nevis par to, kurš ir vācbaltietis un kurš ir latvietis, bet vairāk par to, ka muižnieku dēli kopā ar pilsētnieku un pat zemnieku dēli ir vienādi organizācijas ietvaros," vēsturnieks turpina.
Tomēr, pavadīdams laiku vienlīdzībā balstītās attiecībās, iespējams, Krišjānis Valdemārs vēlējās, lai arī latvietis kļūtu par līdzvērtīgu vārdu, piemēram, baltvācietim vai jebkuras citas atzītas tautības pārstāvim.
Vēršoties pret vāciešiem un ierosinot pārkrievošanos, vēlējās palīdzēt latviešiem
1859. gadā Krišjānis Valdemārs pārceļas uz Pēterburgu un kopš 1862. gada sākotnēji cenzē, bet vēlāk kopā ar Juri Alunānu un Krišjāni Baronu rediģē "Pēterburgas Avīzes". Cita starpā šīs avīzes iestājas pret kārklu vācietību, kas jau Maskavas posmā, ap 1867. gadu, kad Krišjānis Valdemārs kļūst par laikraksta "Московские ведомости" ("Maskavas ziņas" – no krievu val.) līdzstrādnieku, pāraug asā nostājā pret vācu muižniecību. Gints Apals uzskata – Valdemārs bijis taktiķis un ar savām darbībām vēlējies palīdzēt latviešiem, kas tolaik bijusi nabadzīgākā sabiedrības daļa.
Manaseina revīzija
Krievijas Impērijas senatora revīzija, kas veikta Vidzemes un Kurzemes guberņās no 1882. līdz 1883. gadam. Tās laikā tika īstenota administratīvās centralizācijas un rusifikācijas politika Baltijā.
Pēterburgas periodā Krišjānis Valdemārs bija ierēdnis arī Finanšu ministrijā. 1860.–1861. gadā lielkņaza Konstantīna uzdevumā apceļoja Baltijas jūras piekrasti un iesniedza Krievijas valdībai priekšlikumus par kuģniecības attīstīšanu Baltijas jūrā. 1864. gadā ar tiešu Valdemāra līdzdalību tika izveidota Ainažu jūrskola. "Tā ir tā mirkļa politika, kādā veidā iespējami ātrāk salauzt kārtu ierobežojumus, jo
Valdemāram šķiet, ka, nosēdinot skolas solā vācu bērnu un latviešu bērnu un mācot abus krievu valodā, (..) tas radīs iespējas zemāko kārtu cilvēkiem sava laika valstī un ietvarā, kas ir Krievijas impērija, iespējami pilnvērtīgāk realizēt savus individuālos mūžus.
Tas, kur Valdemāram kaut kas izdodas tīri tādā procesu maiņā, ir viņa sakari un attiecības ar Krievijas administrācijas pārstāvjiem, kur viņš virza uz priekšu zemāko kārtu intereses, proti, viņš piedāvā valstij, kas tobrīd cenšas izrauties no atpalicības, ka, izmantojot zemāko kārtu cilvēkus, valsts no tā varētu kaut ko arī iegūt," stāsta Vita Zelče.
Vēl viens veids, kā Krišjānis Valdemārs vēlējās palīdzēt nabadzīgākajiem latviešiem tikt pie turības, bija – viņš iepirka lielākas zemju platības Novgorodas guberņā, piedāvādams Kurzemes latviešiem tās apsaimniekošanai. Novgorodas zemju plāns gan izgāzās. Atmiņās Jānim Kreicbergam Krišjānis Valdemārs stāstījis, ka izputējušie latviešu zemnieki pat piketējuši Pēterburgas Ziemas pils laukumā, kas novedis pie viņa aresta un nopratināšanas.
Divas mūža sievietes, kas palīdz virzīt lielos plānus
Par Novgorodas zemju neveiksmes ķīlnieku kļuva ne tikai pats Krišjānis Valdemārs, kurš zaudēja savu un arī sievas Luīzes pūra naudu – daudz tiešākā veidā zemnieku neapmierinātībai pretim stāties nācās viņa jaunākajai māsai. Marija, pirmās laulības uzvārdā Naumane, pārdeva ģimenes īpašumu Sasmakā un 1865. gadā kopā ar māti pārcēlās uz Krišjāņa Valdemāra ierīkoto latviešu koloniju Novgorodas guberņā. Viņai nācās vienai gan pārdzīvot mātes nāvi tūlīt pēc pārcelšanās, gan teju 17 gadus vienai pašai pārvaldīt Krišjāņa Valdemāra muižu Krievijā.
"Viņa ir sieviete, kurai nav pilnas cilvēka tiesības sava laika sabiedrībā. Un viņa kļūst par muižas pārvaldnieci. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums.
Tās izmisuma pilnās vēstules, kuras viņa raksta Valdemāram, lai viņš beidzot tiek galā ar saviem zemes nomniekiem un viņu nodrošina ar kaut vai normālu apģērbu un iztiku, lai viņa varētu tur iztikt… Tas nav skaisti – šī viņa dzīves epizode un arī attiecības ar māsu.
Bet es saprotu, ka māsa, tāpat kā daudzi, arī piederēja pie Krišjāņa Valdemāra sekotājiem. Cik viņas spēkos bija, tik viņa daudz arī darīja, lai brālim klātos labi," stāsta Vita Zelče.
Vēlāk precētās Marijas Medinskas vārds guvis paliekošu vietu latviešu 19. gadsimta literatūras vēsturē.
Krišjāņa Valdemāra dzīve ritējusi līdzi pat divām spēcīga rakstura sievietēm, kas atstājušas pēdas latviešu literatūrā. Otra ir viņa sieva – Luīze Johanna Valdemāra, kas nākusi no visnotaļ turīgas ģimenes.
"Viņš šajās attiecībās bija egoists. Viņa harizma bija iemesls, kāpēc šī jaunā, skaistā atvase vēlējās aprecēties ar Valdemāru. No atmiņu stāstiem mēs saprotam, ka tā ir vairāk viņas nekā Valdemāra iniciatīva.
Valdemāram šīs laulības ir izdevīgas, jo sociāli un arī sadzīves līmenī tas uzreiz paceļ viņu stipri augstāk," stāsta Vita Zelče. Savam vīram viņa palīdzējusi gan rakstīt vēstules, gan sastādīt vārdnīcas un veikt citus mazus darbus, kas palīdzējuši raitākā gaitā virzīt uz priekšu Krišjāņa Valdemāra lielos plānus.
Krišjānis Valdemārs ir jālūko kā simbols
50 gadu vecumā Luīze Valdemāre kļuva par atraitni. 1891. gada decembrī Krišjānis Valdemārs neatlaba no plaušu karsoņa un Maskavā mira. "Es teiktu, ka Valdemārs ir šī laika simbols un mums uz viņu kā uz simbolu arī ir jāskatās.
Ne vienmēr, ja mēs sāksim atšifrēt ievērojamas personības, viņu pašu uzskati un darbība būs tik svarīga. Ņemot vērā, ka viņš bija viens no redzamākajiem un augstāk stāvošajiem tā laika latviešiem, mēs viņam pierakstām to, ko ir kopīgiem spēkiem darījuši daudzi citi.
Bet viņa individuālā pozīcija kaut kādos jautājumos atšķīrās pat no vairākuma viedokļa. Piemēram, tā pati rusifikācija. Tāpēc ir svarīgi nošķirt Valdemāru kā laikmetu simbolu, zem kura stāv arī Valdemārs kā tautsaimnieks, kā sociālā progresa veicinātājs un arī kā rusifikācijas veicinātājs," uzskata Gints Apals.
"Mēs jau paši esam viņu par savu simbolu radījuši – sākot jau ar Rīgas latviešu biedrību un arī Latvijas valsti, kas ņēma Valdemāru par vienu no galvenajiem simboliem, stāstot par ceļu uz Latvijas valsti. Valdemāru tiešā veidā nevar uzskatīt par Latvijas valsts dibinātāju, tomēr bez viņa darītā Latvijas valsts, iespējams, būtu citāda.
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...m.a622937/
REplay.lv Augstāk par zemi Šodien, 12:11
Kultūrtelpa
Autori: Anda Buševica (Latvijas Radio žurnāliste)
2. decembrī visā Latvijā atzīmēs jaunlatviešu kustības aizsācēja, Ainažu jūrskolas dibinātāja, latviešu ekonomista, publicista un politiķa Krišjāņa Valdemāra 200. dzimšanas dienu. Līdzās tam personības, kuru plakātiski zina teju visi, dzīvesstāstā ir arī tādas izvēles, kuras, neiedziļinoties 19. gadsimta vēstures kontekstā, izprast ir grūti. Tāpēc Latvijas Radio raidījumā "Augstāk par zemi" tiekas vēsturnieki Vita Zelče un Gints Apals, lai rastu mazliet skaidrības saistībā ar Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāsta grūtāk saprotamajiem brīžiem.
Vēstures liecību nav daudz
Kaut arī Krišjāņa Valdemāra vārds daudziem šķiet pazīstams, patiesībā par šo personību zināms visai maz – ar Latviju galu galā vijas vien pirmais viņa dzīves posms. Jau kopš 23 gadu vecuma Krišjāņa Valdemāra dzīve saistījās ar Pēterburgu un Maskavu. "Mēs tīri labi zinām, ko viņš ir darījis šeit, Baltijā, un latviešu vidē. Bet tas, par ko mēs zinām mazāk, ir tas, kā Krišjānis Valdemārs izskatās no sava Tērbatas nelatviešu studiju biedru viedokļa, un
vēl mazāk mēs zinām, ko viņš darīja savā Maskavas posmā un kāda bija viņa iesaiste Krievijas valsts mēroga kuģiniecības organizācijās un citur," saka vēsturnieks Gints Apals.
Tam, ka par Krišjāņa Valdemāra dzīves gaitām zināms visai maz, piekrīt arī vēsturniece Vita Zelče. "Ir iespaids, ka par pēdējiem viņa gadiem mēs zinām vairāk, jo ir vairāk liecību devēju. Tie jaunie cilvēki, kas tolaik bija Valdemāra tuvumā, kad paši jau tuvojās mūža norietam, sāka dāsni dalīties ar saviem jaunības iespaidiem, un tā mēs uzzinām, ko viņi zināja un ko viņi domāja. Bet pats Valdemārs savas biogrāfiskās liecības ir atstājis ļoti minimālā veidā, un arī nekādi muzeji, atmiņas vācēji vai kāds cits Valdemāra dzīves laikā nav rūpējušies par to, lai mums būtu liecību kolekcijas par šī cilvēka dzīvi," saka Zelče.
Trūcīgais vēsturisko liecību kopums varētu būt skaidrojams ar to, ka laikos, kad dzīvoja Krišjānis Valdemārs, kolekcionēt vēsturiskas liecības gluži vienkārši neesot bijis pieņemts.
Arī pēc dabas Krišjānis Valdemārs esot bijis ļoti atturīgs. "Viņš bija pietiekami uzmanīgs, izsakoties par dažādiem jautājumiem, jo vairākos dzīves posmos viņam bija lielas nepatikšanas ar varas iestādēm. Protams, ka viņš nevarēja tā atklāti likt uz papīra visu, ko viņš domāja un darīja," skaidro Gints Apals.
Labdaris rada iespēju kļūt par izglītotu latvieti
Krišjānis Valdemārs ir dzimis Ārlavas Vecjunkuru mājās 1825. gada 2. decembrī. Viņa tēvs Mārtiņš Valdemārs bija Vecjunkuru iegātnis, bet māte Marija – saimnieka meita. Krišjānim Valdemāram, tāpat kā viņa māsai, kas vēlāk kļuva par rakstnieci Mariju Medinsku, un brālim Indriķim, kurš pieaugot kļuva par arhivāru un pirmo latviešu vēsturnieku, bija labas izredzes mantot ģimenes saimniecību. Tomēr 1835. gadā, kad Krišjānim Valdemāram bija vien 10 gadi, viņa tēvs cieta milzu neveiksmi saimniekošanā, un ģimene bija spiesta mājas atstāt, uzsākot jaunu dzīvi Sasmakā jeb tagadējā Valdemārpilī.
Nokļuvis Valdemārpilī, tolaik jaunais puika Krišjānis Valdemārs uzsāka savas skolas gaitas, ko turpināja Pūņu muižas skolā un Lubezeres draudzes skolā. Ātri vien viņš bija gatavs pieņemt mājskolotāja vietu un pat uzdienēja par rakstveža palīgu Rundālē un rakstvedi Lielbērstelē.
Un tad kāds labdaris – ģenerālgubernators Šuvorovs – apmaksāja Krišjānim Valdemāram mācības Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kas vēlāk pavēra ceļu uz studijām universitātē.
"Jauniem un spējīgiem cilvēkiem, kuriem nebija līdzekļu studijām, tos bieži vien deva gan administrācijas pārstāvji, gan vietējie muižnieki, tāpat kā arī Valdemāra labdaris Šuvorovs," saka Gints Apals, kliedēdams mītu par to, ka 19. gadsimtā izredzes uz labu izglītību bija vien turīgu ģimeņu bērniem. "Šuvorovs noteikti bija pilnīgi pārliecināts, ka ar šo atbalstu viņš iegūs sev vienu spēcīgu un lojālu ietekmes aģentu no zemākajām kārtām, kas veidos pozitīvu priekštatu par esošo Baltijas guberņu pārvaldi," papildina Vita Zelče.
Tomēr vēsturnieki uzskata, ka ar iespēju izglītoties augstākajā līmenī Krišjānis Valdemārs bijis viens no pirmajiem, kurš rosinājis uz diskusiju par to, kas īsti ir latvietis – sociāls jēdziens vai tomēr etniska kopība un tauta?
"Vai latviešiem var būt sava patstāvīga kultūra? Vai tāda vārdu kopa kā "izglītots latvietis" nav absurds? Valdemārs pierādīja, ka nē – latvietis paliek latvietis arī tad, ja viņš iegūst izglītību un iziet ārpus savas kārtas. Tā ir tā galvenā debate, kas turpinās visus 60. un 70. gadus 19. gadsimtā," saka Gints Apals.
Kāpēc latvietis?
Krišjāņa Valdemāra brālis Johans Heinrihs Valdemārs bija dziļi vācbaltu kultūrā sakņota personība, kurš kā vēsturnieks sadarbojās ar vācu žurnālistiem un izdevniecībām. Fakts, ka viņš bija vecākais brālis ģimenē, kaut nedaudz izskaidro, kāpēc viņš savu ceļu augšup pa sabiedrības kāpnēm izvēlējās veidot tieši caur vācu kultūru. Bet no kurienes viņa jaunākajam brālim Krišjānim tāda iedoma – studējot tautsaimniecību Tērbatas universitātē, uz savām durvīm rakstīt "latvietis"?
Vita Zelče izsaka minējumu, ka tas viss sācies jau Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kur, būdams krietni pāraudzis ģimnāzista vecumu, viņš ir juties neiederīgs, tāpēc nolēmis savu latvietības defektu pārvērst par efektu. Gints Apals oponē – viņaprāt, pie vainas drīzāk ir piedzīvotais Tērbatas universitātē, kur izdevās uzklausīt no Vakareiropas ienākušās liberālisma un nacionālisma idejas.
"Kad viņš kļūst par universitātes studentu, sākotnēji viņš ļoti iekļaujas šajā Tērbatas vāciski runājošo studentu pasaulē. Viņam ir draugi. Un tikai tad, kad viņš kaut kādu politisku iemeslu pēc uzraksta pie savām durvīm, ka viņš ir latvietis, šie paši draugi viņam labvēlīgi saka – klau, tas taču nav nopietni, ko tu dari," spriež Gints Apals.
Kādu laiku gan Krišjānis Valdemārs, gan Juris Alunāns, gan Krišjānis Barons bijuši kurzemnieku korporācijas "Curonia" biedri. Tomēr pēc brīža Krišjānis Valdemārs izveidojis pats savu studentu korporāciju. "Tajā gan nebija nekā tīri latviska – tur bija dažādu tautību cilvēki. Vienkārši tie bija tādi liberālāk noskaņotāki cilvēki, kuri īsti neiekļāvās tradicionālās kurzemnieku, vidzemnieku vai livoņu korporāciju struktūrās," saka Gints Apals, tādējādi mēģinot pierādīt, ka domas par latvietību kā politisku spēku Krišjānim Valdemāram radušās tieši studiju gados.
"Studentu korporāciju uzdevums tajā laikā ir nojaukt kārtu robežas, piemēram, starp tiem, kuri ir un kuri nav dižciltīgi. Nevis par to, kurš ir vācbaltietis un kurš ir latvietis, bet vairāk par to, ka muižnieku dēli kopā ar pilsētnieku un pat zemnieku dēli ir vienādi organizācijas ietvaros," vēsturnieks turpina.
Tomēr, pavadīdams laiku vienlīdzībā balstītās attiecībās, iespējams, Krišjānis Valdemārs vēlējās, lai arī latvietis kļūtu par līdzvērtīgu vārdu, piemēram, baltvācietim vai jebkuras citas atzītas tautības pārstāvim.
Citāts:"Viņš ticēja, ka dažādu reformu rezultātā Krievijā radīsies parlaments un ka tādā situācijā Baltijas provinces varēs iegūt zināmu autonomiju, kurā latvietis varētu kļūt pat par ģenerālgubernatoru. Tā ir tā viņa maksimālā vīzija.Bet mūsu problēma, par šīm tēmām runājot, ir paļaušanās uz politisko priekštatu par valstsgribu," saka Gints Apals.
Vēršoties pret vāciešiem un ierosinot pārkrievošanos, vēlējās palīdzēt latviešiem
1859. gadā Krišjānis Valdemārs pārceļas uz Pēterburgu un kopš 1862. gada sākotnēji cenzē, bet vēlāk kopā ar Juri Alunānu un Krišjāni Baronu rediģē "Pēterburgas Avīzes". Cita starpā šīs avīzes iestājas pret kārklu vācietību, kas jau Maskavas posmā, ap 1867. gadu, kad Krišjānis Valdemārs kļūst par laikraksta "Московские ведомости" ("Maskavas ziņas" – no krievu val.) līdzstrādnieku, pāraug asā nostājā pret vācu muižniecību. Gints Apals uzskata – Valdemārs bijis taktiķis un ar savām darbībām vēlējies palīdzēt latviešiem, kas tolaik bijusi nabadzīgākā sabiedrības daļa.
Citāts:"Vācu jūgs, viņaprāt, ir ļoti slikts, un tur nekādas iespējas pacelties uz augšu nav, tādēļ daudz labāku sociālo mobilitāti piedāvā krievu politiskās kultūras un sistēmas ietvari, tāpēc, viņaprāt, bija jāsekmē Baltijas provinču pārkrievošana," saka vēsturnieks.Valdemāra savā ziņā iniciētā pārkrievošana Baltijas teritorijā veicināja krievu valodas ieviešanu un mācīšanu uz vācu valodas rēķina. Arī liela sabiedrības daļa atbalstīja šādu domu gājienu – labāk pārkrievoties, lai pēc tam varētu rast skaidrāku ceļu uz pašnoteikšanos. Realitātē tomēr notika citādāk. "Tas, kas vēlāk notiek pēc Manaseina revīzijas, tā jau tiešām bija diezgan totāla pārkrievošana. Un cilvēki, kuri sākotnēji šo procesu bija atbalstījuši, bija vīlušies, daļēji vainojot arī Valdemāru," saka Gints Apals.
Manaseina revīzija
Krievijas Impērijas senatora revīzija, kas veikta Vidzemes un Kurzemes guberņās no 1882. līdz 1883. gadam. Tās laikā tika īstenota administratīvās centralizācijas un rusifikācijas politika Baltijā.
Pēterburgas periodā Krišjānis Valdemārs bija ierēdnis arī Finanšu ministrijā. 1860.–1861. gadā lielkņaza Konstantīna uzdevumā apceļoja Baltijas jūras piekrasti un iesniedza Krievijas valdībai priekšlikumus par kuģniecības attīstīšanu Baltijas jūrā. 1864. gadā ar tiešu Valdemāra līdzdalību tika izveidota Ainažu jūrskola. "Tā ir tā mirkļa politika, kādā veidā iespējami ātrāk salauzt kārtu ierobežojumus, jo
Valdemāram šķiet, ka, nosēdinot skolas solā vācu bērnu un latviešu bērnu un mācot abus krievu valodā, (..) tas radīs iespējas zemāko kārtu cilvēkiem sava laika valstī un ietvarā, kas ir Krievijas impērija, iespējami pilnvērtīgāk realizēt savus individuālos mūžus.
Tas, kur Valdemāram kaut kas izdodas tīri tādā procesu maiņā, ir viņa sakari un attiecības ar Krievijas administrācijas pārstāvjiem, kur viņš virza uz priekšu zemāko kārtu intereses, proti, viņš piedāvā valstij, kas tobrīd cenšas izrauties no atpalicības, ka, izmantojot zemāko kārtu cilvēkus, valsts no tā varētu kaut ko arī iegūt," stāsta Vita Zelče.
Vēl viens veids, kā Krišjānis Valdemārs vēlējās palīdzēt nabadzīgākajiem latviešiem tikt pie turības, bija – viņš iepirka lielākas zemju platības Novgorodas guberņā, piedāvādams Kurzemes latviešiem tās apsaimniekošanai. Novgorodas zemju plāns gan izgāzās. Atmiņās Jānim Kreicbergam Krišjānis Valdemārs stāstījis, ka izputējušie latviešu zemnieki pat piketējuši Pēterburgas Ziemas pils laukumā, kas novedis pie viņa aresta un nopratināšanas.
Divas mūža sievietes, kas palīdz virzīt lielos plānus
Par Novgorodas zemju neveiksmes ķīlnieku kļuva ne tikai pats Krišjānis Valdemārs, kurš zaudēja savu un arī sievas Luīzes pūra naudu – daudz tiešākā veidā zemnieku neapmierinātībai pretim stāties nācās viņa jaunākajai māsai. Marija, pirmās laulības uzvārdā Naumane, pārdeva ģimenes īpašumu Sasmakā un 1865. gadā kopā ar māti pārcēlās uz Krišjāņa Valdemāra ierīkoto latviešu koloniju Novgorodas guberņā. Viņai nācās vienai gan pārdzīvot mātes nāvi tūlīt pēc pārcelšanās, gan teju 17 gadus vienai pašai pārvaldīt Krišjāņa Valdemāra muižu Krievijā.
"Viņa ir sieviete, kurai nav pilnas cilvēka tiesības sava laika sabiedrībā. Un viņa kļūst par muižas pārvaldnieci. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums.
Tās izmisuma pilnās vēstules, kuras viņa raksta Valdemāram, lai viņš beidzot tiek galā ar saviem zemes nomniekiem un viņu nodrošina ar kaut vai normālu apģērbu un iztiku, lai viņa varētu tur iztikt… Tas nav skaisti – šī viņa dzīves epizode un arī attiecības ar māsu.
Bet es saprotu, ka māsa, tāpat kā daudzi, arī piederēja pie Krišjāņa Valdemāra sekotājiem. Cik viņas spēkos bija, tik viņa daudz arī darīja, lai brālim klātos labi," stāsta Vita Zelče.
Vēlāk precētās Marijas Medinskas vārds guvis paliekošu vietu latviešu 19. gadsimta literatūras vēsturē.
Krišjāņa Valdemāra dzīve ritējusi līdzi pat divām spēcīga rakstura sievietēm, kas atstājušas pēdas latviešu literatūrā. Otra ir viņa sieva – Luīze Johanna Valdemāra, kas nākusi no visnotaļ turīgas ģimenes.
"Viņš šajās attiecībās bija egoists. Viņa harizma bija iemesls, kāpēc šī jaunā, skaistā atvase vēlējās aprecēties ar Valdemāru. No atmiņu stāstiem mēs saprotam, ka tā ir vairāk viņas nekā Valdemāra iniciatīva.
Valdemāram šīs laulības ir izdevīgas, jo sociāli un arī sadzīves līmenī tas uzreiz paceļ viņu stipri augstāk," stāsta Vita Zelče. Savam vīram viņa palīdzējusi gan rakstīt vēstules, gan sastādīt vārdnīcas un veikt citus mazus darbus, kas palīdzējuši raitākā gaitā virzīt uz priekšu Krišjāņa Valdemāra lielos plānus.
Krišjānis Valdemārs ir jālūko kā simbols
50 gadu vecumā Luīze Valdemāre kļuva par atraitni. 1891. gada decembrī Krišjānis Valdemārs neatlaba no plaušu karsoņa un Maskavā mira. "Es teiktu, ka Valdemārs ir šī laika simbols un mums uz viņu kā uz simbolu arī ir jāskatās.
Ne vienmēr, ja mēs sāksim atšifrēt ievērojamas personības, viņu pašu uzskati un darbība būs tik svarīga. Ņemot vērā, ka viņš bija viens no redzamākajiem un augstāk stāvošajiem tā laika latviešiem, mēs viņam pierakstām to, ko ir kopīgiem spēkiem darījuši daudzi citi.
Bet viņa individuālā pozīcija kaut kādos jautājumos atšķīrās pat no vairākuma viedokļa. Piemēram, tā pati rusifikācija. Tāpēc ir svarīgi nošķirt Valdemāru kā laikmetu simbolu, zem kura stāv arī Valdemārs kā tautsaimnieks, kā sociālā progresa veicinātājs un arī kā rusifikācijas veicinātājs," uzskata Gints Apals.
"Mēs jau paši esam viņu par savu simbolu radījuši – sākot jau ar Rīgas latviešu biedrību un arī Latvijas valsti, kas ņēma Valdemāru par vienu no galvenajiem simboliem, stāstot par ceļu uz Latvijas valsti. Valdemāru tiešā veidā nevar uzskatīt par Latvijas valsts dibinātāju, tomēr bez viņa darītā Latvijas valsts, iespējams, būtu citāda.
Citāts:Te ir tas stāsts par cilvēku, kurš kā indivīds var izdarīt ārkārtīgi daudz. Viņā bija gribasspēks, darba spējas, talants un spēja motivēt cilvēkus noteiktai rīcībai, lai būtu sabiedriskais labums," saka Vita Zelče.Krišjāņa Valdemāra jubileja šogad kā Latvijas nominācija tiek daudzināta arī UNESCO svinamo gadadienu kalendārā, nesot viņa slavu ārpus Latvijas robežām. Par godu viņa jubilejai, decembra sākumā durvis vērs Valdemāra personībai veltīta plaša izstāde Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...m.a622937/
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs