Pagānisms

[LvSnor]

Pagānisms un tā saikne ar dabu

Kas ir pagānisms? Vai tas ir nicinošs apzīmējums no Senās Romas laikiem, vai varbūt mūsdienu atbilde ekoloģiskajai krīzei? Atbildes uz šiem jautājumiem piedāvā reliģiju pētniece Agita Misāne, bet plašāku ieskatu reliģijas rituālos un dzīvesveidā sniedz pagāne Laura Freimane.

Anna Bāriņa, Evelīna Diebele, Agnija Kairiša, Linda Šmerliņa, Studentu medijs Skaļāk
https://open.spotify.com/episode/12N10DXejVjEXMN4SxyrpZ

---

pašticība -as, s.; parasti vsk.
Pamatleksēma

Ticība pašam sev.
Piemēri: Truksā [mākslinieks] vairs neizstaroja to pašticību savām spējām, kas katrai viņa kustībai un katram viņa vārdam agrāk piešķīra.. suģestējošo spēku.

---

Panteisms un pagānisms attēlo divas filosofiski un vēsturiski saistītas, tomēr atšķirīgas pasauluzskata formas. Panteisms identificē dievišķo ar pašu visumu un dabu ($Dievs = Daba$), savukārt pagānisms ietver politeistiskas, uz dabas cikliem, rituāliem un tradīcijām balstītas ticības un prakses.

Senais panteisms un pagānisms

• Senais pagānisms: Politeistiskas konkrētu tautu un reģionu tradīcijas (baltu, skandināvu, sengrieķu, romiešu, ģermāņu). Dievības personificēja dabas spēkus (pērkons, saule, ražība) vai sociālās un kosmiskās funkcijas. Galvenais akcents bija vērsts uz rituāliem, ziedojumiem un sezonālajām ieražām, lai uzturētu līdzsvaru starp cilvēku un dabu.
  
  
• Senais panteisms: Veidojās galvenokārt filosofiskās sistēmās. Hērakleita mācībā par Logos, stoicismā (kur Dievs ir pasauli caurvijošs saprātīgs spēks) un senās Indijas Upanišadu filosofijā (Advaita Vedānta, kur Brahman ir vienīgā patiesā realitāte). Dievišķais tika skatīts kā immanenta, paša visuma iekšēja kārtība, nevis atsevišķa persona.
  
  

Modernais panteisms un pagānisms

• Modernais pagānisms (neopagānisms): Kustības, kas sākās 19. un 20. gadsimtā, cenšoties rekonstruēt vai no jauna interpretēt senās tradīcijas. Piemēri: Vika (Wicca), Āsatru, Baltijas dievturība, Slāvu rodnovērija. Modernais pagānisms bieži savieno vēsturiskos elementus ar mūsdienu izpratni par ekoloģiju, feminismu, arhetipiem un individuālo garīgumu.
  
  
• Modernais panteisms: Par pagrieziena punktu kļuva Baruha Spinozas 17. gadsimta filosofija (Deus sive Natura — "Dievs jeb Daba"). 20. un 21. gadsimtā izveidojās zinātniskais jeb dabas panteisms (ko pārstāvēja, piemēram, Alberts Einšteins un Karls Seigans). Tajā visuma majestātiskums, fizikālie likumi un daba tiek uztverti ar bijību, noraidot pārdabiskus spēkus vai personificētus dievus.
  

Izpausme
Senā forma
Modernā formaDievišķā izpratne
Daudzskaitlīgi dievi un gari kā dabas valdnieki (pagānisms) vai kosmiskais Logos (panteisms).
Arhetipiskas/simboliskas dievības, dabas sakralizācija vai zinātniska bijība pret visumu.
Prakse un rituāli
Kopienas rituāli, ziedojumi, cikliski lauksaimniecības svētki.
Individuāls garīgums, rekonstruētas svētvietas, ekoloģisks dzīvesveids.
Pasaules uzskats
Mitoloģiska un organiska pasaules kārtība.
Sintēze ar mūsdienu zinātni, psiholoģiju un ekoloģisko apziņu.

[LvSnor]

Mūsdienu Eiropā pagānisms (neopaganisms) un panteisms pārdzīvo pamanāmu izaugsmi, ko veicina vispārējā sabiedrības sekularizācija, vilšanās tradicionālajās institucionālajās reliģijās un pieaugošā globālā ekoloģiskā apziņa. Abi pasauluzskati piedāvā garīguma formas, kuru centrā ir daba un visums, nevis transcendentāls, no pasaules nošķirts Dievs.

Mūsdienu pagānisms (neopaganisms) Eiropā

Mūsdienu pagānisms Eiropā izpaužas galvenokārt kā pirmskristietības tradīciju atjaunošana (rekonstrukcionisms) vai sinhronizēta dabas garīguma prakse.

• Ziemeļeiropa un Baltija (Etniskais rekonstrukcionisms): Šeit neopaganisms ir cieši saistīts ar nacionālo identitāti, valodu, folkloru un vietējās dabas aizsardzību.
  
  
  • Āsatru (Ásatrú): Ziemeļu mitoloģijā balstīta ticība, kas Islandē ir oficiāli atzīta reliģiskā kopiena ar savu publisko statusu un uzceltiem tempļiem.
    
    
  • Baltijas tradīcijas: Latvijas Dievturība un Lietuvas Romuva (kas Lietuvā ieguvusi valsts atzītas reliģiskās bendrijas statusu) aktīvi kopj senās gadskārtu tradīcijas, rituālus dabas svētvietās un folkloras mantojumu.
    
    
• Rietumeiropa un Lielbritānija (Eklektiskie virzieni):
  
  
  • Vika (Wicca): Lielbritānijā dzimusi un visā Eiropā izplatīta kustība, kas balstās dabas ciklos, rituālajā praksē un sievišķā/vīrišķā dievišķā spēka līdzsvarā.
    
    
  • Neo-druīdisms: Savieno kētu garīguma elementus ar mūsdienu vides aizsardzības filozofiju.
    
    
• Austrumeiropa: Slāvu valstīs attīstās Rodnovērija (Slāvu dzimtā ticība), kas uzsver saikni ar senčiem, dabas dievībām un etniskajām saknēm.
  
  

Mūsdienu panteisms Eiropā

Panteisms mūsdienu Eiropā reti pastāv kā organizēta reliģiska struktūra. Tas visbiežāk darbojas kā individuāla filosofiska pozīcija un garīgs ietvars cilvēkiem ar sekulāru vai zinātnisku pasaules uztveri.

• Zinātniskais jeb dabas panteisms: Īpaši izplatīts izglītoto un sekulāro eiropiešu vidū (piemēram, caur Pasaules Panteistu kustību). Tajā noraida jebkādus pārdabiskus spēkus, garus vai personificētus dievus, aizstājot to ar dziļu garīgu bijību pret visuma fizikas likumiem, evolūciju un bioloģisko daudzveidību.
  
  
• Ekoloģiskais garīgums: Panteisms kalpo par intelektuālo pamatu mūsdienu Eiropas zaļajai filozofijai (tostarp "dziļajai ekoloģijai" / Deep Ecology), uzskatot, ka cilvēks nav dabas valdnieks, bet gan neatdalāma tās sastāvdaļa.
  
  

Rādītājs
Mūsdienu neopaganisms
Mūsdienu panteisms

Pamatuzskats
Daba ir svēta; pastāv daudzi dabas spēki, dievības vai arhetipi.
Visums un daba paši par sevi ir vienīgā Dievišķā realitāte ($Dievs = Daba$).

Izpausmes veids
Rituāli, gadskārtu svinības, simbolika, folklora, kopienas.
Intelektuālas pārdomas, sekulāra bijība pret visumu, ekoloģisks dzīvesveids.

Saites ar pagātni
Vēsturisko un etnisko tradīciju rekonstrukcija.
Apgaismības un 19.–20. gadsimta filosofijas un zinātnes mantojums.

Kopīgais un saskares punkti

Robeža starp abiem virzieniem mūsdienās bieži vien ir plūstoša. Daudzi mūsdienu Eiropas neopagāni teoloģiskā ziņā ir panteisti — viņi uztver senos dievus un garus nevis kā burtiskas būtnes, bet gan kā dabas parādību, emociju un visuma spēku metaforiskus simbolus. Pasaulei kļūstot sekulārai, abi virzieni Eiropā nodrošina garīgo piepildījumu bez nepieciešamības pakļauties tradicionālajām dogmām.