46 minutes ago
“Strādāt Krievijā ir kā būt dziļjūras nirējam,” BBC darbinieks Maskavā stāsta RFI
01/11/2026
Kā no galvaspilsētas ziņot par Krievijas kara realitāti? BBC Krievijas korespondents Stīvs Rozenbergs, kurš Maskavā dzīvo jau vairāk nekā 30 gadus, ir viens no nedaudzajiem Rietumu žurnālistiem, kas joprojām strādā valstī. Viņš pastāstīja RFI par savu ikdienas dzīvi kā reportierim Krievijā un to, kāpēc viņš ir izvēlējies palikt, neskatoties uz Kremļa pieaugošo naidīgumu pret ārvalstu medijiem.
Rozenbergs ir labi pazīstams Krievijā. Slava, ko viņš ieguvis, uzdodot Krievijas politiskajiem līderiem, tostarp prezidentam Vladimiram Putinam, tiešus un nelokāmus jautājumus televīzijas preses konferencēs, nozīmē, ka viņam bieži uzrunā uz ielas – tikšanās, viņš saka, ir ārkārtīgi pozitīvas.
"Ļoti bieži cilvēki pienāk pie manis, lai paspiestu roku vai palūgtu selfiju... tas daudz pasaka par to, kas notiek valstī," viņš teica. "Manuprāt, tas parāda, ka milzīgais antirietumu propagandas vilnis, ko izplata valsts mediji, nav sasniedzis visus iedzīvotājus."
Nesenā vizītē Francijā, lai piedalītos Bajē Kalvadosas-Normandijas kara korespondentu balvas pasniegšanas ceremonijā, kurā pēc gada, kad Rozenbergs bija strādājis par reportāžām no Krievijas, tika demonstrēta BBC dokumentālā filma "Mūsu cilvēks Maskavā", viņš tikās ar RFI.
RFI: Kāda ir bijusi sajūta, atrodoties ārpus Krievijas Rietumeiropā, Francijā? Stīvs Rozenbergs: Katru reizi, kad pametu Krieviju, kas nenotiek pārāk bieži, un ierodos Eiropā vai atgriežos mājās Apvienotajā Karalistē, man sākumā šķiet dīvaini izkāpt no šī burbuļa, kurā dzīvoju un strādāju. Taču es domāju, ka ir svarīgi ik pēc dažiem mēnešiem pamest Krieviju, spert soli atpakaļ un no attāluma paskatīties uz tur notiekošo, pirms atgriežaties.
Savā ziņā darbs Krievijā mūsdienās ir mazliet līdzīgs dziļūdens nirējam. Tu nolaižies zem virsmas, ļoti dīvainā vidē, kur spiediens ir intensīvs. Pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā man bija sajūta, ka milzīgs vilnis ir pārņēmis Krieviju, ko es pazinu.
Tāpēc laiku pa laikam ir svarīgi izkāpt virspusē – ja vēlaties, noņemt regulatoru – un ieelpot, pirms atkal nirst. Kad pametu valsti, es vēlos atgriezties, jo tas mani fascinē, un es vēlos zināt, kas notiks. Taču laiku pa laikam ir svarīgi atbrīvoties no spiediena.
RFI: Jūs pirmo reizi ieradāties Krievijā 1991. gadā, sākotnēji, lai mācītu angļu valodu, vēlāk kļūstot par BBC korespondentu. Vai atceraties brīdi, kad Krievija, ko pazināt, patiesi mainījās? Vai bija kāds pagrieziena punkts, vai arī tas notika pakāpeniski?
SR: Kad atrodaties viesuļvētras vidū, ir grūti saskatīt visu, kas notiek. Tikai atskatoties, jūs saprotat: "ā, tas bija tieši tas brīdis, kad kaut kas mainījās".
Atskatoties atpakaļ, man ir sajūta, ka esmu pazinis četras dažādas Krievijas. Es redzēju Padomju Krievijas galu – 1990. gadā pavadīju gadu, studējot Maskavā. Tāpēc es piedzīvoju Padomju Savienības pēdējos nopūtas brīžus. Tad es biju liecinieks tās sabrukumam 1991. gadā.
Un es redzēju 1990. gadu Krieviju, neatkarīgās Krievijas pirmo desmitgadi, kas bija pilna haosa, pilna arī cerību, ka Krievija un Rietumi būs draugi, un šī būs jauna miera ēra, bet arī haosa ēra, daudzi krievi kļūst nabadzīgi, kari Čečenijā..."
Tad bija Putina Krievija, pirmā versija. Viņa nākšana pie varas 2000. gadā iezīmēja citādu Krieviju. Jau no paša sākuma bija satraucošas pazīmes, bet šķita, ka Putins vēlas uzlabot attiecības ar Eiropu un Rietumiem. Ekonomika auga. Naftas cenas bija augstas. Tad pakāpeniski valsts kļuva autoritārāka.
Visbeidzot, esmu piedzīvojis Krieviju pēc 2022. gada, ko es bieži saucu par Z-Krieviju. Z ir viens no simboliem tam, ko Kremlis sauc par "īpašo militāro operāciju" Ukrainā. Tā ir ļoti atšķirīga Krievija, daudz autoritārāka, ar represīvākiem likumiem. Valsts, kas karo ar savu kaimiņvalsti un ar arvien pieaugošu iekšējo... represijas.
RFI: Vai jūs pārsteidza tas, ka Putins aizgāja tik tālu, ka iebruka Ukrainā?
SR: Jā, pilnīgi noteikti. Es nedomāju, ka viņš pieņems šādu lēmumu. Tā bija Kremļa karojoša spēka demonstrācija. Tajā dienā es biju ēterā visu dienu līdz vēlai naktij. Kad pabeidzu savu pēdējo tiešraidi, apsēdos un pirmo reizi patiesi aptvēru notikušā apmērus. Es sapratu, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda pati. Ne tikai Krievijai, bet arī Eiropai, Rietumiem.
Un esmu pārliecināts, ka Putins nedomāja, ka tas būs karš. Esmu pārliecināts, ka viņam noteikti bija jābūt pārliecinātam, ka dažu dienu vai, augstākais, nedēļu laikā Kijevā sabruks Ukrainas valdība, tiks ieviests promaskaviskais režīms un viss šis pasākums paliks militāra operācija. Taču varas iestādes acīmredzami kļūdījās.
RFI: Parunāsim par to, kā jūs veicat savu darbu Maskavā BBC. Jums ik pēc trim mēnešiem ir jāatjauno vīzas un akreditācijas, kā tas ietekmē jūsu darba veidu?
SR: Iepriekš mēs saņēmām viena gada vīzas un akreditācijas, daudzkārtējas ieceļošanas vīzas... Bet kopš iebrukuma Ukrainā žurnālisti no tā sauktajām "nedraudzīgajām valstīm" saņem tikai trīs mēnešu vīzas. Un Apvienotā Karaliste ir šajā sarakstā. Tāpēc mums ik pēc trim mēnešiem ir jāatjauno vīzas un akreditācijas.
Sākumā, tuvojoties derīguma termiņa beigām, neizbēgami rodas jautājums, vai viņi to atjaunos vai nē. Es iedomājos, ka tieši tā varas iestādes vēlas, lai mēs justos. Bet esmu sapratis, ka nav jēgas uztraukties. Es neko nevaru darīt, ja kādu dienu viņi nolems neatjaunot manu vīzu, es nevarēšu ietekmēt viņu lēmumu. Tāpēc nav jēgas uztraukties vai turēt čemodānu iepakotu.
RFI: Kopš 2022. gada jums ir arī jādomā citādi par cilvēkiem, kurus satiekat, kur jūs viņus satiekat un kā jūs ar viņiem mijiedarbojaties. Pastāstiet mums par to.
SR: Mums, protams, ir ļoti rūpīgi jāpārdomā, ar ko mēs runājam un ko mēs laižam ēterā vai pārraidām. Pēc 2022. gada februāra Krievijā tika pieņemta vesela virkne represīvu likumu, lai apklusinātu disidentus un sodītu tos, kas kritizē varas iestādes un karu. Tāpēc mums ir pienākums nodrošināt to cilvēku drošību, kurus mēs laižam ēterā.
Kad es veicu [intervijas ar parastiem cilvēkiem ielās], es tieši nejautāju cilvēkiem: "Vai jūs esat par karu vai esat pret karu?", jo tas varētu viņus iedzīt nepatikšanās. Taču ir daudz citu jautājumu, kas ļauj mums novērtēt sabiedrības viedokli un saprast, kas notiek.
Ir arī vietas, kur mēs vairs nevaram doties, lai kur agrāk gājām. Piemēram, pēdējos divus vai trīs gadus BBC nav saņēmusi atļauju doties uz Belgorodas, Kurskas un Brjanskas apgabaliem, kas robežojas ar Ukrainu, kur sprādzieni un bezpilota lidaparātu uzbrukumi acīmredzami rada daudz sižetu. Tagad, lai dotos uz šiem reģioniem, ir nepieciešama īpaša atļauja, kas netiek piešķirta. Mēs turpinām pieteikties, bet pagaidām nevaram doties.
Es lasu Krievijas presi un regulāri publicēju tās apskatus, jo laikraksti daudz raksta par to, kas notiek valstī. Pat ļoti kontrolētā mediju vidē tie atspoguļo notikumus Maskavā. Un varas iestādes nevar mani apsūdzēt propagandas izplatīšanā, ja es ziņoju par to, kas ir laikrakstos.
RFI: Vai tagad ir grūti pārliecināt cilvēkus ar jums runāt?
SR: Mums agrāk bija ļoti garš autoru, ekspertu un komentētāju saraksts, ar kuriem varējām sazināties, lai runātu par visdažādākajām tēmām: kultūru, mūziku, politiku, ekonomiku. Un tad pēc 2022. gada – patiesībā tas sākās pirms pilna mēroga iebrukuma – daži cilvēki sāka atteikt mūsu interviju pieprasījumus. Šis garais saraksts kļuva ārkārtīgi īss.
Daži cilvēki baidās runāt ar BBC. Viņi nevēlas riskēt ar apsūdzībām par saistību ar kādu no lielākajiem Rietumu medijiem. Citi ir pametuši valsti.
Mani pārsteidz tas, ka parastie cilvēki vienmēr piekrīt ar mums runāt uz ielas. Lai kur mēs dotos – pilsētās, mazpilsētās vai ciematos –, mēs apturam garāmgājējus. Es vienmēr iepazīstinu ar sevi, norādot, ka strādāju BBC. Protams, ne visi piekrīt runāt, bet, ja jūs apturēsiet cilvēkus Oksfordstrītā Londonā, ne visi atbildēs arī uz jūsu jautājumiem. Daudzi cilvēki piekrīt ar mums runāt, un tas ir iedrošinoši.
RFI: Preses brīvība mūsdienās Krievijā praktiski nepastāv. Kad uzdodat Putinam jautājumu viņa ikgadējā decembra preses konferencē, vai jautājums dažreiz ir svarīgāks par atbildi?
SR: Pirmkārt, nav garantijas, ka man būs iespēja uzdot vārdu. Bet, kad man ir tāda iespēja, es zinu, ka tā ir milzīga atbildība. Man ir jādomā par jautājumu, ko es uzdošu, un par to, ko dzirdēs krievi, kas skatās tiešraidē visā valstī.
Tas nav viegli, jo reti kad tiek uzdots papildu jautājums – tiklīdz jautājums ir uzdots, viņi atņem mikrofonu. Bet pat viens jautājums Putinam un viena atbilde var izgaismot viņa domāšanas veidu.
Reiz [pēc tam, kad biju uzdevis jautājumu], nākamajā dienā apsargs mūsu ēkā teica: "Stīv, jautājums, ko tu vakar uzdevi mūsu prezidentam, ir jautājums, ko mēs visi sev uzdodam." Tas iemāca kaut ko par to, ko cilvēki domā.
Es ļoti vēlētos veikt īstu interviju ar Putinu. Līdz šim mani mēģinājumi ir bijuši neveiksmīgi. Esmu divas reizes ilgstošās intervijā intervējis [Baltkrievijas prezidentu Aleksandru] Lukašenko. Viņš ir pavisam citāds personāžs nekā Putins. Viņš atbild uz visu un šķiet, ka intervijas laikā izbauda sava veida dueli.
RFI: Kāpēc, jūsuprāt, ir svarīgi būt klāt uz vietas?
SR: Klātienes klātbūtnei ir patiesa vērtība. Ja jūs neesat tur, ja vairs nav ārzemju korespondentu, viss kļūst melns vai balts. Visi krievi šķiet melni, un arī visa valsts. Bet, kad esat tur, mēs varam redzēt nianses.
Minēšu piemēru. Es atgriezos Maskavā pēc reportāžas brauciena, un mēs apstājāmies degvielas uzpildes stacijā apmēram 200 kilometru attālumā no pilsētas. Es gribēju nopirkt cepumus. Kad tuvojos, lai samaksātu, cits klients mani atpazina. Viņš pienāca pie manis un jautāja, vai esmu reportieris. Es atbildēju jā. Viņš man teica: "Es kaut kur redzēju jūsu reportāžas, varbūt YouTube." Un viņš teica, ka vēlas samaksāt par maniem cepumiem. Es viņam teicu, ka viņam tas nav jādara, ka tas ir ļoti laipni, bet nav nepieciešams. Viņš uzstāja un samaksāja. Tad viņš pienāca un paspieda man roku ar platu smaidu, pirms aizgāja. Tieši šīs mazās mijiedarbības mums daudz ko iemāca par to, kas notiek.
Runa nav tikai par to, ko saka un domā prezidents, bet arī par to, ko saka un domā parastie krievi.
RFI: Jūs ziņojat no Krievijas jau vairāk nekā 25 gadus. Raidījumā “Mūsu cilvēks Maskavā” jūs sakāt, ka vēlaties palikt, lai pastāstītu šī stāsta beigas. Vai jums ir svarīgi to novest līdz galam?
SR: Jā, es sev to saku visu laiku, bet vai tas ir reāli? Kad šis stāsts beigsies? Savā ziņā Krievija atgādina plašu Tolstoja romānu – tas ir “Karš un miers”. Diemžēl šajā brīdī vairāk kara nekā miera. Mēs pāršķirstām lappuses, domājot, kā romāns beigsies, bet šķiet, ka tas turpinās mūžīgi. Tas vienkārši turpinās. Viena Krievija nomaina otru, tad vēl vienu.
https://www.rfi.fr/en/international/2026...-tells-rfi
01/11/2026
Kā no galvaspilsētas ziņot par Krievijas kara realitāti? BBC Krievijas korespondents Stīvs Rozenbergs, kurš Maskavā dzīvo jau vairāk nekā 30 gadus, ir viens no nedaudzajiem Rietumu žurnālistiem, kas joprojām strādā valstī. Viņš pastāstīja RFI par savu ikdienas dzīvi kā reportierim Krievijā un to, kāpēc viņš ir izvēlējies palikt, neskatoties uz Kremļa pieaugošo naidīgumu pret ārvalstu medijiem.
Rozenbergs ir labi pazīstams Krievijā. Slava, ko viņš ieguvis, uzdodot Krievijas politiskajiem līderiem, tostarp prezidentam Vladimiram Putinam, tiešus un nelokāmus jautājumus televīzijas preses konferencēs, nozīmē, ka viņam bieži uzrunā uz ielas – tikšanās, viņš saka, ir ārkārtīgi pozitīvas.
"Ļoti bieži cilvēki pienāk pie manis, lai paspiestu roku vai palūgtu selfiju... tas daudz pasaka par to, kas notiek valstī," viņš teica. "Manuprāt, tas parāda, ka milzīgais antirietumu propagandas vilnis, ko izplata valsts mediji, nav sasniedzis visus iedzīvotājus."
Nesenā vizītē Francijā, lai piedalītos Bajē Kalvadosas-Normandijas kara korespondentu balvas pasniegšanas ceremonijā, kurā pēc gada, kad Rozenbergs bija strādājis par reportāžām no Krievijas, tika demonstrēta BBC dokumentālā filma "Mūsu cilvēks Maskavā", viņš tikās ar RFI.
RFI: Kāda ir bijusi sajūta, atrodoties ārpus Krievijas Rietumeiropā, Francijā? Stīvs Rozenbergs: Katru reizi, kad pametu Krieviju, kas nenotiek pārāk bieži, un ierodos Eiropā vai atgriežos mājās Apvienotajā Karalistē, man sākumā šķiet dīvaini izkāpt no šī burbuļa, kurā dzīvoju un strādāju. Taču es domāju, ka ir svarīgi ik pēc dažiem mēnešiem pamest Krieviju, spert soli atpakaļ un no attāluma paskatīties uz tur notiekošo, pirms atgriežaties.
Savā ziņā darbs Krievijā mūsdienās ir mazliet līdzīgs dziļūdens nirējam. Tu nolaižies zem virsmas, ļoti dīvainā vidē, kur spiediens ir intensīvs. Pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā man bija sajūta, ka milzīgs vilnis ir pārņēmis Krieviju, ko es pazinu.
Tāpēc laiku pa laikam ir svarīgi izkāpt virspusē – ja vēlaties, noņemt regulatoru – un ieelpot, pirms atkal nirst. Kad pametu valsti, es vēlos atgriezties, jo tas mani fascinē, un es vēlos zināt, kas notiks. Taču laiku pa laikam ir svarīgi atbrīvoties no spiediena.
RFI: Jūs pirmo reizi ieradāties Krievijā 1991. gadā, sākotnēji, lai mācītu angļu valodu, vēlāk kļūstot par BBC korespondentu. Vai atceraties brīdi, kad Krievija, ko pazināt, patiesi mainījās? Vai bija kāds pagrieziena punkts, vai arī tas notika pakāpeniski?
SR: Kad atrodaties viesuļvētras vidū, ir grūti saskatīt visu, kas notiek. Tikai atskatoties, jūs saprotat: "ā, tas bija tieši tas brīdis, kad kaut kas mainījās".
Atskatoties atpakaļ, man ir sajūta, ka esmu pazinis četras dažādas Krievijas. Es redzēju Padomju Krievijas galu – 1990. gadā pavadīju gadu, studējot Maskavā. Tāpēc es piedzīvoju Padomju Savienības pēdējos nopūtas brīžus. Tad es biju liecinieks tās sabrukumam 1991. gadā.
Un es redzēju 1990. gadu Krieviju, neatkarīgās Krievijas pirmo desmitgadi, kas bija pilna haosa, pilna arī cerību, ka Krievija un Rietumi būs draugi, un šī būs jauna miera ēra, bet arī haosa ēra, daudzi krievi kļūst nabadzīgi, kari Čečenijā..."
Tad bija Putina Krievija, pirmā versija. Viņa nākšana pie varas 2000. gadā iezīmēja citādu Krieviju. Jau no paša sākuma bija satraucošas pazīmes, bet šķita, ka Putins vēlas uzlabot attiecības ar Eiropu un Rietumiem. Ekonomika auga. Naftas cenas bija augstas. Tad pakāpeniski valsts kļuva autoritārāka.
Visbeidzot, esmu piedzīvojis Krieviju pēc 2022. gada, ko es bieži saucu par Z-Krieviju. Z ir viens no simboliem tam, ko Kremlis sauc par "īpašo militāro operāciju" Ukrainā. Tā ir ļoti atšķirīga Krievija, daudz autoritārāka, ar represīvākiem likumiem. Valsts, kas karo ar savu kaimiņvalsti un ar arvien pieaugošu iekšējo... represijas.
RFI: Vai jūs pārsteidza tas, ka Putins aizgāja tik tālu, ka iebruka Ukrainā?
SR: Jā, pilnīgi noteikti. Es nedomāju, ka viņš pieņems šādu lēmumu. Tā bija Kremļa karojoša spēka demonstrācija. Tajā dienā es biju ēterā visu dienu līdz vēlai naktij. Kad pabeidzu savu pēdējo tiešraidi, apsēdos un pirmo reizi patiesi aptvēru notikušā apmērus. Es sapratu, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda pati. Ne tikai Krievijai, bet arī Eiropai, Rietumiem.
Un esmu pārliecināts, ka Putins nedomāja, ka tas būs karš. Esmu pārliecināts, ka viņam noteikti bija jābūt pārliecinātam, ka dažu dienu vai, augstākais, nedēļu laikā Kijevā sabruks Ukrainas valdība, tiks ieviests promaskaviskais režīms un viss šis pasākums paliks militāra operācija. Taču varas iestādes acīmredzami kļūdījās.
RFI: Parunāsim par to, kā jūs veicat savu darbu Maskavā BBC. Jums ik pēc trim mēnešiem ir jāatjauno vīzas un akreditācijas, kā tas ietekmē jūsu darba veidu?
SR: Iepriekš mēs saņēmām viena gada vīzas un akreditācijas, daudzkārtējas ieceļošanas vīzas... Bet kopš iebrukuma Ukrainā žurnālisti no tā sauktajām "nedraudzīgajām valstīm" saņem tikai trīs mēnešu vīzas. Un Apvienotā Karaliste ir šajā sarakstā. Tāpēc mums ik pēc trim mēnešiem ir jāatjauno vīzas un akreditācijas.
Sākumā, tuvojoties derīguma termiņa beigām, neizbēgami rodas jautājums, vai viņi to atjaunos vai nē. Es iedomājos, ka tieši tā varas iestādes vēlas, lai mēs justos. Bet esmu sapratis, ka nav jēgas uztraukties. Es neko nevaru darīt, ja kādu dienu viņi nolems neatjaunot manu vīzu, es nevarēšu ietekmēt viņu lēmumu. Tāpēc nav jēgas uztraukties vai turēt čemodānu iepakotu.
RFI: Kopš 2022. gada jums ir arī jādomā citādi par cilvēkiem, kurus satiekat, kur jūs viņus satiekat un kā jūs ar viņiem mijiedarbojaties. Pastāstiet mums par to.
SR: Mums, protams, ir ļoti rūpīgi jāpārdomā, ar ko mēs runājam un ko mēs laižam ēterā vai pārraidām. Pēc 2022. gada februāra Krievijā tika pieņemta vesela virkne represīvu likumu, lai apklusinātu disidentus un sodītu tos, kas kritizē varas iestādes un karu. Tāpēc mums ir pienākums nodrošināt to cilvēku drošību, kurus mēs laižam ēterā.
Kad es veicu [intervijas ar parastiem cilvēkiem ielās], es tieši nejautāju cilvēkiem: "Vai jūs esat par karu vai esat pret karu?", jo tas varētu viņus iedzīt nepatikšanās. Taču ir daudz citu jautājumu, kas ļauj mums novērtēt sabiedrības viedokli un saprast, kas notiek.
Ir arī vietas, kur mēs vairs nevaram doties, lai kur agrāk gājām. Piemēram, pēdējos divus vai trīs gadus BBC nav saņēmusi atļauju doties uz Belgorodas, Kurskas un Brjanskas apgabaliem, kas robežojas ar Ukrainu, kur sprādzieni un bezpilota lidaparātu uzbrukumi acīmredzami rada daudz sižetu. Tagad, lai dotos uz šiem reģioniem, ir nepieciešama īpaša atļauja, kas netiek piešķirta. Mēs turpinām pieteikties, bet pagaidām nevaram doties.
Es lasu Krievijas presi un regulāri publicēju tās apskatus, jo laikraksti daudz raksta par to, kas notiek valstī. Pat ļoti kontrolētā mediju vidē tie atspoguļo notikumus Maskavā. Un varas iestādes nevar mani apsūdzēt propagandas izplatīšanā, ja es ziņoju par to, kas ir laikrakstos.
RFI: Vai tagad ir grūti pārliecināt cilvēkus ar jums runāt?
SR: Mums agrāk bija ļoti garš autoru, ekspertu un komentētāju saraksts, ar kuriem varējām sazināties, lai runātu par visdažādākajām tēmām: kultūru, mūziku, politiku, ekonomiku. Un tad pēc 2022. gada – patiesībā tas sākās pirms pilna mēroga iebrukuma – daži cilvēki sāka atteikt mūsu interviju pieprasījumus. Šis garais saraksts kļuva ārkārtīgi īss.
Daži cilvēki baidās runāt ar BBC. Viņi nevēlas riskēt ar apsūdzībām par saistību ar kādu no lielākajiem Rietumu medijiem. Citi ir pametuši valsti.
Mani pārsteidz tas, ka parastie cilvēki vienmēr piekrīt ar mums runāt uz ielas. Lai kur mēs dotos – pilsētās, mazpilsētās vai ciematos –, mēs apturam garāmgājējus. Es vienmēr iepazīstinu ar sevi, norādot, ka strādāju BBC. Protams, ne visi piekrīt runāt, bet, ja jūs apturēsiet cilvēkus Oksfordstrītā Londonā, ne visi atbildēs arī uz jūsu jautājumiem. Daudzi cilvēki piekrīt ar mums runāt, un tas ir iedrošinoši.
RFI: Preses brīvība mūsdienās Krievijā praktiski nepastāv. Kad uzdodat Putinam jautājumu viņa ikgadējā decembra preses konferencē, vai jautājums dažreiz ir svarīgāks par atbildi?
SR: Pirmkārt, nav garantijas, ka man būs iespēja uzdot vārdu. Bet, kad man ir tāda iespēja, es zinu, ka tā ir milzīga atbildība. Man ir jādomā par jautājumu, ko es uzdošu, un par to, ko dzirdēs krievi, kas skatās tiešraidē visā valstī.
Tas nav viegli, jo reti kad tiek uzdots papildu jautājums – tiklīdz jautājums ir uzdots, viņi atņem mikrofonu. Bet pat viens jautājums Putinam un viena atbilde var izgaismot viņa domāšanas veidu.
Reiz [pēc tam, kad biju uzdevis jautājumu], nākamajā dienā apsargs mūsu ēkā teica: "Stīv, jautājums, ko tu vakar uzdevi mūsu prezidentam, ir jautājums, ko mēs visi sev uzdodam." Tas iemāca kaut ko par to, ko cilvēki domā.
Es ļoti vēlētos veikt īstu interviju ar Putinu. Līdz šim mani mēģinājumi ir bijuši neveiksmīgi. Esmu divas reizes ilgstošās intervijā intervējis [Baltkrievijas prezidentu Aleksandru] Lukašenko. Viņš ir pavisam citāds personāžs nekā Putins. Viņš atbild uz visu un šķiet, ka intervijas laikā izbauda sava veida dueli.
RFI: Kāpēc, jūsuprāt, ir svarīgi būt klāt uz vietas?
SR: Klātienes klātbūtnei ir patiesa vērtība. Ja jūs neesat tur, ja vairs nav ārzemju korespondentu, viss kļūst melns vai balts. Visi krievi šķiet melni, un arī visa valsts. Bet, kad esat tur, mēs varam redzēt nianses.
Minēšu piemēru. Es atgriezos Maskavā pēc reportāžas brauciena, un mēs apstājāmies degvielas uzpildes stacijā apmēram 200 kilometru attālumā no pilsētas. Es gribēju nopirkt cepumus. Kad tuvojos, lai samaksātu, cits klients mani atpazina. Viņš pienāca pie manis un jautāja, vai esmu reportieris. Es atbildēju jā. Viņš man teica: "Es kaut kur redzēju jūsu reportāžas, varbūt YouTube." Un viņš teica, ka vēlas samaksāt par maniem cepumiem. Es viņam teicu, ka viņam tas nav jādara, ka tas ir ļoti laipni, bet nav nepieciešams. Viņš uzstāja un samaksāja. Tad viņš pienāca un paspieda man roku ar platu smaidu, pirms aizgāja. Tieši šīs mazās mijiedarbības mums daudz ko iemāca par to, kas notiek.
Runa nav tikai par to, ko saka un domā prezidents, bet arī par to, ko saka un domā parastie krievi.
RFI: Jūs ziņojat no Krievijas jau vairāk nekā 25 gadus. Raidījumā “Mūsu cilvēks Maskavā” jūs sakāt, ka vēlaties palikt, lai pastāstītu šī stāsta beigas. Vai jums ir svarīgi to novest līdz galam?
SR: Jā, es sev to saku visu laiku, bet vai tas ir reāli? Kad šis stāsts beigsies? Savā ziņā Krievija atgādina plašu Tolstoja romānu – tas ir “Karš un miers”. Diemžēl šajā brīdī vairāk kara nekā miera. Mēs pāršķirstām lappuses, domājot, kā romāns beigsies, bet šķiet, ka tas turpinās mūžīgi. Tas vienkārši turpinās. Viena Krievija nomaina otru, tad vēl vienu.
https://www.rfi.fr/en/international/2026...-tells-rfi
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs