48 minutes ago
Hēgeļa filozofijā (hegelismā) attīstība ir nepārtraukts, likumsakarīgs un mērķtiecīgs kustības process no zemākā uz augstāko, no vienkāršā uz sarežģīto, kura dzinējspēks ir iekšējās pretrunas.
Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (1770–1831) uzskatīja, ka visa pasaule — gan daba, gan cilvēces vēsture, gan apziņa — nav sastingusi, bet atrodas nemitīgā tapšanā. Šo procesu vada Absolūtais gars (pasaules prāts), kas attīstības gaitā iepazīst pats sevi.
Galvenie attīstības principi hegelismā
• Dialektiskā triāde (Tēze – Antitēze – Sintēze)
Attīstība nenotiek taisnā līnijā, bet caur pretrunu pārvarēšanu:
• Tēze: Sākotnējais stāvoklis, jēdziens vai parādība.
• Antitēze: Tēzes iekšējā pretruna, tās noliegums vai pretstats, kas rodas pašas tēzes attīstības rezultātā.
• Sintēze: Pretrunas atrisinājums, kas apvieno gan tēzes, gan antitēzes vērtīgos elementus jaunā, augstākā kvalitātē. Šī sintēze savukārt kļūst par jaunu tēzi nākamajam attīstības posmam.
• Noņemšana (Aufhebung)
Tas ir viens no svarīgākajiem Hēgeļa terminiem, kas vienlaikus nozīmē trīs lietas: noliegt, saglabāt un pacelt augstākā līmenī. Jaunais posms neiznīcina veco pilnībā, bet gan pārstrādā to un iekļauj sevī kā pakārtotu elementu.
• Kvantitātes pāreja kvalitātē
Pakāpeniskas, sākotnēji nemanāmas pārmaiņas (kvantitāte) noteiktā brīdī izraisa lēcienveida pāreju pilnīgi jaunā stāvoklī (kvalitātē). Piemēram, ūdens sildīšana (kvantitāte) 100 °C temperatūrā izraisa tā pārvēršanos tvaikā (kvalitāte).
• Nolieguma noliegums
Attīstība virzās pa spirāli, nevis pa apli. Katrs nākamais posms šķietami atgriežas pie sākuma, taču jau daudz bagātākā un sarežģītākā formā (piemēram, grauds – augs – jauni graudi).
Attīstības posmi
Pēc Hēgeļa domām, Absolūtais gars savā attīstībā iziet trīs lielus posmus:
1. Loģika: Gars pastāv kā "tīra doma" jeb jēdzienu sistēma pirms dabas un cilvēka radīšanas.
2. Daba: Gars "atsvešinās" no sevis un iemiesojas materiālajā pasaulē (telpā un laikā), kur tas vēl neapzinās sevi.
3. Gars: Caur cilvēku, sabiedrību un vēsturi gars atgriežas pie sevis un sāk sevi apzināties. Augstākās šīs pašapziņas formas ir māksla, reliģija un visbeidzot filozofija.
Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (1770–1831) uzskatīja, ka visa pasaule — gan daba, gan cilvēces vēsture, gan apziņa — nav sastingusi, bet atrodas nemitīgā tapšanā. Šo procesu vada Absolūtais gars (pasaules prāts), kas attīstības gaitā iepazīst pats sevi.
Galvenie attīstības principi hegelismā
• Dialektiskā triāde (Tēze – Antitēze – Sintēze)
Attīstība nenotiek taisnā līnijā, bet caur pretrunu pārvarēšanu:
• Tēze: Sākotnējais stāvoklis, jēdziens vai parādība.
• Antitēze: Tēzes iekšējā pretruna, tās noliegums vai pretstats, kas rodas pašas tēzes attīstības rezultātā.
• Sintēze: Pretrunas atrisinājums, kas apvieno gan tēzes, gan antitēzes vērtīgos elementus jaunā, augstākā kvalitātē. Šī sintēze savukārt kļūst par jaunu tēzi nākamajam attīstības posmam.
• Noņemšana (Aufhebung)
Tas ir viens no svarīgākajiem Hēgeļa terminiem, kas vienlaikus nozīmē trīs lietas: noliegt, saglabāt un pacelt augstākā līmenī. Jaunais posms neiznīcina veco pilnībā, bet gan pārstrādā to un iekļauj sevī kā pakārtotu elementu.
• Kvantitātes pāreja kvalitātē
Pakāpeniskas, sākotnēji nemanāmas pārmaiņas (kvantitāte) noteiktā brīdī izraisa lēcienveida pāreju pilnīgi jaunā stāvoklī (kvalitātē). Piemēram, ūdens sildīšana (kvantitāte) 100 °C temperatūrā izraisa tā pārvēršanos tvaikā (kvalitāte).
• Nolieguma noliegums
Attīstība virzās pa spirāli, nevis pa apli. Katrs nākamais posms šķietami atgriežas pie sākuma, taču jau daudz bagātākā un sarežģītākā formā (piemēram, grauds – augs – jauni graudi).
Attīstības posmi
Pēc Hēgeļa domām, Absolūtais gars savā attīstībā iziet trīs lielus posmus:
1. Loģika: Gars pastāv kā "tīra doma" jeb jēdzienu sistēma pirms dabas un cilvēka radīšanas.
2. Daba: Gars "atsvešinās" no sevis un iemiesojas materiālajā pasaulē (telpā un laikā), kur tas vēl neapzinās sevi.
3. Gars: Caur cilvēku, sabiedrību un vēsturi gars atgriežas pie sevis un sāk sevi apzināties. Augstākās šīs pašapziņas formas ir māksla, reliģija un visbeidzot filozofija.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs

