Pasaules kārtība

[LvSnor]

I daļa Kāpēc pieci miljardi cilvēku iznīkst nabadzībā

1. nodaļa. Iznīcības sabiedrība. Postapokalipses evanģēlijs
   Katrā attīstības spirāles lokā cilvēce arvien vairāk zaudē prātu
   Katra jauna paaudze ir arvien dumjāka par iepriekšējo, tā raujas pasaulē, nešķīsta ticībā, ka izdomājusi kādu īpašu savu (likteņa ?) apmuļķošanas paņēmienu. Senāk viss bija kaut kāds nepareizs ... un tad lūk nācām mēs! Mēs izmainīsim šo pasauli! Mēs to pārbūvēsim, un ja vajadzēs, uzspersim to gaisā pie velna vecmāmiņas! Vēsture sākas no mums!
   
   1. Katra jauna paudze neredz, ka visi sevišķie paņēmieni (pilnīgi visi!), no mānekļiem un tetovējumiem līdz dziļākajām smadzeņu rievām, tās vietā sacerējusi, tās jaunās "drosmīgās un dumpīgās" vietā, sagrabējuši veči ar virvītēm resnajos, spalvainajos pirkstos un duļķainajās, piemiegtajās, šķelmīgajās acīs .... Visus līdz pēdējam, no aicinājumiem un lozungiem "mēs gribam pārmaiņas!", līdz popsākstībām, andergraundiem un modēm ar plikajām nabām.

Marionetes.
Onkas vēro savu jauno aunu un avju baru, kuru nu atkal atdzinuši uz kaušanu. Un dziļā pārliecībā smīn.
Krutie jaunuļi rausta ģitāru stīgas, nervus, rēc un blēj, viņi gatavi visu apgriezt kājām gaisā. Viņi dzied mūžīgo protesta dziesmu. Tā nav viņu dziesma. Tās vārdus nav rakstījuši viņi. Vārdus raksta tie, ar virvītēm .... Vienmēr. Vajadzīgos vārdus. Un izņēmumu nav.
Lai izmainītu pasauli, to vajag vismaz redzēt ... Ne zināt, ne saprast, ne apjēgt, tas jau būtu par daudz prasīts, bet vismaz redzēt kaut caur piemiegtām acīm, kaut caur šķirbu, kaut simto daļu tās, kaut tūkstošo ... Marionetes uz virvītēm ir aklas. Pavisam. Absolūti. Kāds desmits no viņiem nedaudz atžilbs, uz vecumu, kad pienāks laiks gatavoties citai dzīvei. Bet tie jau klusēs. Dievs tos nelaidīs pie vārda.
Jaunās avtiņas atnāk vecajā pasaulē ar ticību (sapnīti, sapņukiņu?), ka ar viņu atnākšanu pasaule kļūst pavisam jauna. Viņi ceļ piramīdas, grieķu polises, Romas impērijas, Saules pilsētas, komunismus, tiesiskas valstis, andergraundus, demokrātiju, pagrīdes, postmodernismus, patēretaju un izklaides sabiedrības ... Viņiem tā saka priekšā. Viņiem vienmēr saka priekšā, ko vajag būvēt, lai kļūtu par pašiem krutākajiem reformātoriem un progresīvākajiem. Viņiem jau vienmēr saka priekšā, ko runāt. Un tas ir moderni, tas ir kruti. Tas ir progresīvi. tas ir stilīgi. Un viņi atkārto teikto. Viņi tic. Pat tam tie, kas nekam netic .... Tic visam. Vienmēr. Viņi ir ticības pārņemti.
Bet, kur ticības pārpilnība, tur maz ābolu.
To pašu, par kuriem izdzen no paradīzes.
Nav svarīgi no kādas paradīzes: Ēdenē, zem piramidām, Kolizejā, Uz Sarkanā laukuma vai Amsterdamas krogā dulburiem ... Ticošajiem paradīze ir visur.
Bet nerunāsim par pagātni. Tā aizgājusi.
Iestājusies trešā tūkstošgade.
Un tagad nu gan ir atnākuši jaunie, niknie, drosmīgie, gatavie apgriezt kājām gaisā pasauli ... kā vienmēr. Un viņiem pateikts, kas jāceļ. Vispasaules demokrātiju. Un uzplaukuma sabiedrību. Un Eiropu bez robežām. Un globāo tīklu bez robežām. Un toleranci, un ticībiecietību, un uniseksu ... un antiglobālismu. Jā-jā, arī to viņiem teica, viņai jau paši līdz tam neaizdomājās, jo ... viņi atnāca no turienes, kur nekā nav, kā tikai dzimstošā matērija, asinis, gēni, spermatozoīdi, olšūnas, augļa ūdens un nabas saite .... Patiesi tā. Viņi neatnesa šai pasaulē nekā jauna. Viņi visu tajā atpazina.
Bet atpazina to, kas viņiem bija likts atpazīt.
Informācija tiek dozēta – tā ir aksiomu aksioma. "Informācija" priekš viņiem – tā ir dezinformācija+propoganda.
Viņiem nesaka galveno.
Ka viņi jau nav atnākuši "celšanas sabiedrībā". Un nepavisam ne "patēriņa un izklaides sabiedrībā" ...
Viņi atnākuši IZNĪCĪBAS SABIEDRĪBĀ.
Šajā sabiedrībā viss ir priekšāuzrakstīts, salikts pa plauktiņiem. Šajā sabiedrībā katram ir sava cieti noteikta loma. Un tie, "labie tēvoči", kas skaisto pasaku, laķēto izkārtņu un humāno lozungu fonā palidz iznīdēt atnākušos, - tie ir gudri intelektuāļi-humānisti, liberāļi un demokrāti. progresisti, elites krējums un modīgie rakstnieķeļi-skribenti ... Bet tie, kas saka avtiņām taisnību – ļaunie margināļi, konservatori, cilvēknīdēji, retrogrādi un fašisti ... Tā iekārtots.
Ne visi, kas zina patiesību, zina to līdz galam.
Ne visi zina, kas pasaulei uzlaida AIDS, Eboli vīrusu un "trako govju drudzi", kāpēc pēkšņi brāžas visu ar zemi nolīdzinoši viesuļi un plūdi, kāpēc ekumenizē kristiešu baznīcas, kāpēc pēkšņi par tādu vispārēju modi kļuvis unisekss un lezbisms – par viendzimuma "mīlestību", un kam tad vajadzīga "dzimumaudzināšana" no bērnu dārza, un kāpēc kļuvis nemoderni un atpalicīgi ticēt Kristum, un netradicionālās reliģijas pasludinātas par elitārām, un kāpēc pēkšņi "ražo" miljardus pacifistu un narkomānu, un kāpēc lej iekšā alu un stumj iekšā tabaku skolasbērnos.
Nu bet aizmirsīsim uz brīsniņu par augto humānismu un augsto demokrātiju un... padomāsim. Vienkārši mazliet pakustināsim smadzenes. Vai patiesi valstis, kam ir tūkstošiem ģeostacionāro Zemes pavadoņu, aviācijas bāzes kuģi, raķetes ar atdalāmajām kaujas galviņām, lāzeri, māzeri, atomstacijas, neprātīgas infrastruktūras un fantastisks izsekošanas aparāts par tiem jaunuļiem, superdatori, kas veic triljoniem operāciju sekundē, policija un milicija, armijas, daudzmiljonu aģentūras tīkli .... vai patiesi ts nespēj iznīcināt narkoplantācijas un narkolaboratorijas un iesēdināt visus tirgoņus ar "apdullumu"? Muļķības. Vienas pavēles pietiks, lai pēc nedēļas visā pasaulē vairs nebūtu narkotiku.
Vienas pavēles gana, viena ukaza. Un tad saks darboties tāds mehānisms, kas acumirklī samals visu narkosistēmu: no kaņepju audzēšanas un ķīmiķiem līdz ārstiem narkoloģiem, kas apdulušajiem sīčiem iedveš, ka narkomānija ir ārstējama (visa ķēde strādā vienā peļņu nesoša sasaistē – gan izgatavotāji, gan kurjeri, gan tirgoņi, gan masu informācijas līdzekļi, gan "cīnītāji pret narkotikām", gan policija-milicija, gan rok-protestanti, gan ārstnieki). Atklāt "slepenās laboratorijas" un narko plantacijas nebūs nekādu problēmu. Tās jau patiesībā visas zināmas. Likvidēt tās – tehnikas jautājums. Tomēr neatklāj un nelikvidē. saķer narkokurjerus un tirgoņus – nav nekā vienkāršāka. Viņi visi līdz pēdējam "ir uzskaitē", tie tiek kontrolēti uz katra soļa. Bet "padara nekaitīgus" tikai dažus, tikai tos, kas cenšas strādāt ārpus "sistēmas". Taisni par viņiem tad arī reizem ziņo MIL kā par "aizturētiem ar preci". Visi citi bez kādām problēmām nogādā nāvējošo preci līdz patērētājam. Tik pat netraucēti veic totālo (totālo un vispārējo!) narkotiku propogandu, faktiski vardarbīgu uzspiešanu – ar preses, televīzijas, "antinarkotisko" akciju palīdzību, kā arī publisko "cīņu" ar narkotikām žurnālos, avīzēs, jauniešu pārraidēs radio un televīzijā, skolās, augstskolās, rokfestivālos, Internetā. Tā visa ir absolūta un pati iedarbīgākā reklāma, masu propoganda. Valts ne tikai neaizliedz šo propogandu un narkotiku uzbāšanu, bet visādi to sekmē, atbalstot "cīnītājus ar narkotikām", izdalot milzu grantus (uz iznīdējamo nodokļmaksātaju rēķina). Milicija no iecirkņa inspektora līdz ģenerālim, visi lieliski zina visus ūķus un "ogu vietas", mācību iestādes, diskotēkas, klubus, internetkafejnīcas u.t.t. kur izplata narkotikas. Tā var aizklapēt ciet miljoniem šo odžu midzeņu stundas laikā. Dodiet pavēli, bet pavēli nedod. Tieši otradi, valsts birokrātiskā sistēma no matu galiem līdz papēžiem sapin "orgānus", aizsargājot narkobiznesu un tā iepinot tajā miliciju un specdienestus, kas skaidri zina, ka valsts ir narkobiznesa jumts un tad nu atliek tikai iesaistīties šai "jumtā", saņemot no tā savu daļu. Valsts juridiski saudzē narkosistēmu, lutina to, lolo un audzē.
Reti kurš no puišeļiem un meitenēm pirmo reizi ietriec sev vēnā un iepumpē sevī riebeklību skaidrā prātā. Nospiedošais vairākums dara to pēc vīna, šņabja glāzes vai pudeles alus, kad samazinās paškontroles līmenis. Un tāpec pie absolūta valsts atbalsta tiek veikta visaptveroša totāli maniakāla alus propoganda, visaptveroša jaunatnes nodzirdīšana, tas ir apzināta un mērķtiecīga cilvēku masu iznīcināšana, salīdzinot ar kuru visas daudzinātās nacistu "krematorijas un gāzes kameras" ir vieni vienīgi maza bērna šļupsti. Bet saprotiet taču, ka gada laikā no narkotikām un alkohola iet bojā simtiem tūkstošu vairāk cilvēku, ka nobendēja Trešais Reihs visā savas pastāvēšanas laikā. Ne ar ko nesalīdzināmā beatlīdzības šļirču izdalīšanajebkurā daudzumā "antinarkotiku punktos" velreiz apstiprina, ka faktiski valsts tikai veicina narkotiku un narkomānijas izplatību.
Valsts atbalsta masveidīgu miljoniem imigrantu atbraukšanu no Kaukāza, no Āzijas, no Āfrikas, galvenajiem narkotiku piegādatājiem un izplatītājiem, un tam vēl klāt valsts apsardze Krievijā (likumi par ekstrēmismu u.c.) un nodrošināšana ar lielākām tiesībām kā pamatiedzīvotājiem (arī tas ir fakts!) liecina, ka valsts ir ieinteresēta maksimālā narkotiku un narkodīleru pieplūdumā. Rada drausmu maksas narkodziednīcu tīklu, privātos narkologus, dažādas "biedrības narkomānu glābšanā", kas tad arī izsauc strauju narkomānijas pieaugumu un to vispārēju izplatību. Ārsti narkologi ir dziļi ieinteresēti savu pacentu skaita pieaugumā. Cilvēks, kas nonācis to tiklos, ir nolemts un viņš līdz nāvei no tā neizrausies no šī tīkla (vai arī būs tajā līdz pilnīgai savu ietaupījumu un īpašuma zaudēšanai, par velti neārstēs, atdod pēdējo, savu dzīvokli, mirsti pie sētas, patiltē). Pie tam narkologi iedveš veselām paaudzēm, ka spēj izārstēt narkomāniju, tā masveidā veselu paaudzi ievilinot savos tīklos. Katrs ārsts (katrs!) zina, ka narkomānija un alkoholisms ir absolūti neārstējami. Izārstēties no tiem var tikai absolūti atturoties no narkotikām un alkohola. Pilnīgi un uz visiem laikiem! Un tikai bez narkologu palīdzības. Jebkura narkologa palīdzība noved pie atkarības no viņa paša, - ta nav vieglāka atkarība kā no pašām narkotikām.
Valstij (valstīm) ir visi līdzekļi, visos etapos un visā sistēmā absolūtai, pilnīgai un noslēdzošai narkomānijas likvidēšanai visīsākajos termiņos. Tam vajadzīga tikai politiskā griba. Un viens likums, pavēle.
Tikai viens likums, viens labas gribas lēmums. Un planēta kļūs brīva no nāvīgā murga un tiks glābti simti miljonu, miljardi dzīvību.
Tad kāpēc neviens neizdod šo likumu un kāpēc neko nedara, lai risinātu problēmu pēc būtības? Kāpēc vispār nevienu no planētas globālajām problēmām nerisina valsts?
Bet tagad klausaties patiesību. Tā ir vienkāršā taisnība:

• tāpēc ka narkotikas nogalē ļaudis miljoniem! Simtiem miljonu! Bet patreizējās "humānistiskās" vadības mērķis tad jau arī ir cilvēku iznīdēšana; mūsdienu valstis izmanto narkotikas (un alkoholu) kā masu iznīcināšanas līdzekļus, kā tautu masu iznīdēšanas un iznīcināšanas instrumentus
  
• "lecīgie" dumjie puisēni un meitiņas domā, ka viņi "ķer kaifu par spīti sistēmai", ka tā viņi pašizpaužas un tā "protestē pret satrunējušo sistēmu" – naivums uz idiotisma robežas – šī ir Iznīdēšanas Sabiedrība, izmantojot jaunatnes maksimālismu un dumjību, to nogalē, iznīdē, pilnībā un vispārēji izskauž, tas jau ir pat iesapaidīgāk kā pie cara Eroda.
  

Visvienkāršāk ir iznīcināt tieši jaunos, "jaunās paaudzes": tiem vēl nav izstrādājusies imunitāte pret Iznīcināšanas Sabiedrību un tās cilvēknīdēšanas metodēm.
Mūsdienu valsts (valstis) ir ieinteresētas savu pilsoņu masveida iznīcināšanā. Un tās plānveidīgi, mērķtiecīgi un sistemātiski veic planētas Zeme iedzīvotaju iznīcināšanu.
Tās nav nejauši. Tā nav kaut kāda sagadīšanās.
Patiesi: apzināti, mērķtiecīgi, plānveidīgi, sistemātiski, paātrinātos tempos. Un ne tikai ar narkotikām (par to mēs vēl parunāsim).
Tautas radīja valstis aizsardzibai no ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem, pašaizsardzībai. Lai augļotos un vairotos. Lai sasniegtu uzplaukumu.
Tad nu pieaugļojās. Savairojās.
Uz Zemes kļuva šauri.
1960-ajos gados uz elitāro klubu (vispirms Romas kluba) bāzes pakāpeniski apvienojas planētas mantīgo vara neatkarīgi no pilsonības un tautības, tika sniegta skaidra prognoze, ka pie pastāvošajiem iedzīvotāju pieauguma tempiem cilvēcei draud globāla krīze 2030-2050. g.
Prognoze noveda pie tā, ka Zemes valdošās un finansu "elites" pārstāvji (Vārdi "elite", "superelite" apzināti likti pēdiņās, jo faktiski personas, kas tajā ietilpst, neskatoties uz savu augsto stāvokli un gandrīz absolūto varu, nav patiesās elites locekļi, tie drīzāk ir supernelieši ar visai viduvējām intelektuālajām un garīgajām īpašībām) sāka nopietni domāt par savu glābšanu un pašu izdzīvošanu neizbēgamas krīzes apstākļos. Taisni tas noveda pie "pasaules valdības" radīšanas fenomena un globalizācijas procesa. Visu valstu elites saprata, ka varēs izdzīvot tikai kopā, un tikai iznīcinot lielāko daļu Zemes iedzīvotāju. Iznīcinot tieši fiziski, tātad nomaitājot.
Kā zināms valstu politiku nosaka nevis tauta (vispār jēdziens "demokrātija" – ir fikcija, paši netīrākie un ciniskākie meli, kas radušies briesmīgās verdzības iekārtas apstākļos grieķu polisā). Valstu politiku nosaka tās elite.
Galvenais "elišu" mērķis (drīzāk gan pasaules "superelites") kļuva cilvēces iznīcināšana un masveida iznīdēšana, cilvēku kā sugas nīdēšana (Visdrīzāk taisni nākšanu pie varas globālajai pasaules "superelitei" senie grieķu filosofi-pareģi saistīja ar Antikrista atnākšanu un sekojošu "pasaules galu" ar cilvēku sugas iznīcināšanu. Te nav runa par terminoloģiju, bet gan par to, ka prognoze piepildās).
Dažu desmitu gadu laikā valstis no savu tautu aizstāvēm burtiski visu acu priekša transformējās par cilvēknīdējām un iznīcinātājām. Tās sāka iznīcināt gan savus pilsoņus, gan citas valstis.
Tagad apskatīsim galvenās kopumā izmantotās masu iznīcināšanas metodes.
"Superelite" ("psaules valdība", jaunā tipa valsts u.t.t) mērķtiecīgi iznīcina cilvēkus. Par cilvēku masu iznīcināšanas ieročiem "superelite" izmanto:

• no bērnības mākslīgi iepotētu masu narkomāniju pasaules mērogā ( par to runājām jau agrāk);
  
• cilvēces totālu alkoholizāciju; šis cilvēces masu iznīcināšanas ierocis pagaidām ir pats iedarbīgākais; pēdējos gados nodzirdīšanas slieksnis nolaists līdz 10-12 gadiem; masveidā un paātrinātos tempos izmantojot pašu smagāko alus alkoholismu tiek ieviests bērnu un sieviešu alkoholisms; ar alkohola palīdzibu galvenokārt iznīcina balto rasi, eiropeīdus, kuru asinīs trūkst fermenta, kas izvada alkoholu no organisma; tas ir alkoholismu var un vajag uzskatīt kā etnisko masu iznīcināšanas līdzekli; mums ir darīšana ar totālo etnisko, rasu genocīdu;
  
• farmaceitika un reliģiskas ticības ieviešana uz zāļu "glābjošajām" īpašībām; faktiski tās pilnībā izjauc organisma pašregulāciju, nogalējot cilvēku vai pārvēršot to par zāļu narkomānu; bet totālā trankvilizlatoru, antidepresantu un neiroleptiķu uzspiešana iznīcina smadzenes – tā arī ir tieša cilvēku nogalēšana;
  
• visaptveroši ieviestā iztikā izmantojamo "barības piedevu", "vitamīnu", "ģenētisko piedevu", aizstājēju un konservantu izmantošana (pati "superelite" nekad neko tamlīdzīgu neizmanto!); tas viss noved pie imūnsistēmas graušanas, organisma smalkās regulācijas izjaukšanas, smagām hroniskām saslimšanām, kas tiek ģenētiski pārmantotas (tas ir, iznīcināšana paaudzi uz priekšu!);
  
• mākslīgi ieviestās viendzimuma laulības, pederastija, lesbisms .... tiek izmantoti kolosāli līdzekļi, lai iedvestu skolniekiem, ka būt pederastam, lesbietei, izvirtulim nav ne tikai amorāli, fiziski bīstami, kauns, bet tieši otrādi: dabiski un moderni, "avangardiski", "kruti", mūsdienīgi, progresīvi, liberāli un izdevīgi; šai virzienā strādā visi masu informācijas līdzekļi, visa pasaules propaganda, lai vārda "pederasts" u.t.t vietā ieviestu labskanīgākos vai labskanīgos "zilie", "geji", "biseksuāļi", "netradicionālās seksuālās orientācijas"; virsuzdevums ir viens – atņemt cilvēcei nākamo paaudzi, izravēt dabisko principu: "auglojieties un vairojieties", un šāda veidā tiek panākta cilvēces iznīcināšana;
  
• vispārēja abortu un kontraceptīvo līdzekļu propoganda; laiku laikos cilvēka augļa iznīcināšana tika uzskatīta par valsts noziegumu un smagāko grēku, jo tika nogalināti dzivi bērni, nākamā cilvēce; pēdējos trīs gadu desmitos pirmo reizi pasaules vēsturē valstis pašas sāka uzspiest totālās abortizācijas politiku (bērnu slepkavības) un kontracepciju, tai skaitā ar mērķi izmantot nogalētos bērnus (bet tas ir simtiem miljoniem bērnu gadā) parfimērijā, farmaktoloģijā, novecojošo "superelites" locekļu atjaunošanā;
  
• agro laulību totālā propaganda, kas globāli izsauc pedofīlijas izplatīšanos, tirdzniecību ar bērniem, debīlo bērnu dzimšanu, neauglību, psihiskās slimības u agru nāvi;
  
• masveida bērnu pārdošana "adopcijai", tas ir faktiski iznīcināšana "slepenajos" publiskajos namos, harēmos un vispirms jau transplantācijas klīnikās, kur izvesto bērnu sadalīšana orgānos un iznīcināšana ir uzlikta uz konveijera;
  
• sievietēm mākslīgi uzspiesrā "feminizācija", tas ir sieviešu iekveldināšana uz vīriešu nīšanu, to virzīšana uz viltus un nebūtībā vedošo ceļu "cīņā" ar vīriešiem; faktiski feminizācija savukārt noved pie pašu sieviešu iznīcināšanas, smagām sieviešu slimībām, tām tiek atņemts prieks būt mātēm, ģimene, psihiskas slimības, depresija, pašnāvības;
  
• masveida un totāla pornogrāfijas izplatība, seksšopi, strip klubi, "sieviešu" un "vīriešu" žurnāli , kas noved pie arvien lielākas "pašapmierināšanās" (masturbācija, onānisms) izplatības, ģimenes iznstitūta iznīkšanas un kā rezultātā atkal samazinas iedzivotāju skaits;
  
• bērnu, meiteņu un puišu, jauniešu un sieviešu prostitutizācija; ar visiem propogandas līdzekļiem tiek uzspiests prostitūtas-puantes, prostitūtas-pederasta tēla pievilcīgums, kas dzīvo grezni, neatkarīgi, "skaisti"; faktiski piedzivojot agru nāvi, ieslīgstot alkoholizācijā, narkomānijā, venēriskajās un psihiskajās slimībās, saslimstot ar AIDS, piedzīvojot priekšlaicīgu nāvi;
  
• pacifisms; ar visiem masu informācijas līdzekļiem tiek propogandēts nesamierināms naids pret armiju, nepārvarāmas bailes armijas priekšā; faktiski pacifisms arī ir viens no masu iznīcināšanas līdzkļiem jaunatnes vidū, jo statistiski uz tūkstoš jauniešiem, kas dienējuši armijā ir daudz mazāk nāves gadījumu, kā tās vienaudžu vidū, kas palikuši civilajā dzīvē, kļūstot par narkomānijas, noziedzības un alkoholisma upuriem; pretēji vispārpieņemtajam viedoklim, mirstība armijā ir ievērojami zemāka par mirstību "civīlajā pacifistiskajā sabiedrībā", tas ir fakts, ka puisim, kas iet dienēt, ir lielākas iespējas izdzīvot tuvākajos divos gados kā tam, kas paliek mājās; bez tam armija dod daļu imunitātes pret Iznīcības sabiedrību;
  
• laboratorijās radītu un izplatitu slimību: AIDS, Ebola drudzis, atipiskā pneimonija u.c. nodrošina simtiem miljonu cilvēku iznīcināšanu;
  
• mākslīgi radītu "konfliktu zonu" veidošana ka Afganistānā, Čečenijā; šie konflikti ir atrisisnāmi 2-3 nedēļu laikā; bet tie tiek izmantoti gadiem kā lielisks instruments cilvēku – pārsvarā jauniešu reproduktīvajā vecumā - pastāvīgai iznīcināšanai; var teikt, ka Čecenijas kara galvenais uzdevums nebūt nav peļņas dalīšana no naftas un narkotiku pārdošanas, izvēršot miljardiem lielu budžetu un atmazgājost kapitālus, bet galvenais uzdevums – droša, nodrošināta cilvēku masu iznīcināšana;
  
• faktiska veselības aizsardzības iznīdēšana, kad slimos, sevišķi cienījama vecuma slimniekus slimnīcās nobendē pilnīgi ārstējamu slimību gadījumos; pastāvošā tautas "veselības aizsardzības" imitācija veicina simtiem tūkstošu vēl izārstējamu cilvēku iznīcināšanu, kuri gan ir novājināti; faktiski viņi tiek nobendēti pēc principa – "mazāk ļaužu, vairāk skābekļa";
  
• elektroenrģijas, siltumapgādes atslēgšana ziemas periodā (laikā, kad faktiski tiek eksportēts gan viens, gn otrs); mākslīga vispārēja izvešana, krievu ciemu iznīcināšana; pārtikas produktu piegādes sistēmas izjaukšana; veseli rajomi tiek nolemti izmiršanai - fakstiski valsts iznīcina savus iedzīvotājus;
  
• pārmetināšana valstīs, kur iedzīvotāji izmirst, miljonus kriminālo personu imigrantu, lai it kā liktu vietā "iedzīvotāju dabiskajā iznīkšanā radušos iztrūkumus" (runāt par iedzīvotāju dabisko iznīkšanu – briesmīgs cinisms). Faktiski gan vietējie tiek nodzirdīti un narkotizēti, nodoti izvirtībām, pārdoti un galēji demoralizēti, panākot vietējo iedzīvotāju pilnīgu un galīgu iznīcināšanu.
  

Ar augstāk uzskaitītajām masu iznīcināšanas metodēm, kas nav kaut kādas valstu nejaušas "sagadīšanās" vai "neaprēķināmas kļūdīšanās" un neizpildāmi valsts aparata uzdevumi, tiek veikta cilvēces iznīcināšana. Visas uzskaitītās nelaimes ir pārvarāmas. Un atsevišķās pozīcijās Singapūra, Ķīna un virkne islāma zemju to pierāda. Valstij ir iespēja, lai pārtrauktu savas valsts iedzīvotāju zudību, bet lielakā daļa valstu, to "elite", dara visu iespējamo, lai pastiprinātu cilvēces sabrukumu un cilveku iznīcināšanu.
Tos, kuri cenšas apstādināt cilvēces iznīkšanu, nekavējoši sāk saukt par fašistiem, nacionālistiem, šovinistiem, rasistiem, ekstrēmistiem, margināļiem, teroristiem u.t.t.
Viss, kas stājas ceļā cilvēces iznīcināšanas Moloham, tiek nežēlīgi iznīcināts.
Taisni tas bija PSRS iznīcināšanas mērķis[???], kura nodrošināja nacionālās intereses un iedzīvotāju pieaugumu. Pēc PSRS mākslīgas iznīcināšanas Krievija un Ukraina, skanot nemitīgiem saucieniem par demokratizāciju sāka strauji izmirt. Pēc starptautiskajām kvotām paredzets, ka Krievijā 2050. g. būs samazināts iedzivotāju skaits par 50 miljoniem, bet Ukrainā par 15 miljoniem.
Analītiski, ar prātu var saprast globālās "superelites" (valstu, "pasaules valdības", klubu, "lielā astotnieka" u.t.t.) mēķus, kuri būtībā paredz ziedot iznīcibai lielāko daļu zemes iedzivotāju lai glābtu mazākumu (pašu "supereliti" un to aptverošo etnokokonu, vai, kā pieņemts runāt "zelta miljardu" - Faktiski tas atkal ir nepareizi, jo taisni "zelta miljardā" dzimstība ir negatīva, taisni baltā rase, eiropeīdi pirmām kārtām ir nolemti nebūtībai globālās krīzes laikā un to vietu gandrīz pilnībā aizņems jaunie etnosi, kas ir lojālāki un cītīgāk pilda "superelites" direktīvas; šis process jau iet pilnā spēkā), to varētu saukt par "grēku plūdu šķirsta" radīšanu. Bet garīgi, tikumiski, ar sirdi, Zemes iedzivotāju miljardus, tai skaitā Krievijas apmēram 150 miljonus iedzivotāju, kas nolemti iznīcībai no "superelites" (tai skaitā valsts valdošās pašas valsts elites), nu nav pieņemams tāds "spriedums". ŠIEM MILJARDIEM NĀVEI NOLEMTO tāds jautājuma atrisinājuma veids tomēr liekas 100x vairāk necilvēcīgs un ciniskāks kā daudz cilātais "ebreju jautājuma risinājums", ko pieņēma hitleriskā elite.
"Superelite" sevišķi, gandrīz paniski steidzas galīgi atrisināt problēmu ar cilvēces iznīcināšanu. Un ne tikai sakarā ar tuvojošos "pārapdzīvotības krīzi". Bet sataustāmās bailēs tā priekšā, ka tās plāni var tikt atklāti un jauns Nirenbergas process novedīs pie pašas šīs "elites" un tās noziedzigo līdzskrējēju iznīcināšanas. Pēdējā gadījumā nevar būt nekādu šaubu par spriedumu: globālie noziegumi pret cilvēcību var tikt sodīti tikai ar nāvi. “Superelite" to lieliski apzinās. Tā spers visus soļus, lai nepieļautu tādu problēmas risinājuma ceļu. Un kad tai liksies par nepieciešamu – tā var izšķirties par cilvēces iznīcināšanu ar kodol, ķīmiskajiem un baktereoloģiskajiem masu iznīcināšanas ieročiem.
Patreiz globālajai "suprelitei" ir visi līdzekļi cilvēces totālai iznicināšanai, bet cilvēcei nav faktiski līdzekļu "superelites" iznicināšanai. Tāds spēku samērs likumsakarīgi lika domāt par nepieciešamu attieksmes maiņu visiem Zemes iedzīvotājiem attiecībā uz savas un citu valstu "elišu", valdību, prezidentu darbību. Patreizējos apstakļos valdību galvas jau vairs nevar uzkatīt par "tautu tēviem", "nāciju tēviem", "garantiem", "aizstāvjiem". Tos jāuzskata tikai par to aparātu vadītājiem, kuri mērķtiecīgi iznīcina savas tautas.
Likumdošanas ceļā visu valstu "elites" ir nodrošinājušas sevi ar pantiem likumos un konstitūcijās, kas aizliedz reālu cīņu ar tām un arī reālu kritiku to virzienā. Jebkura tautas sacelšanās tiks noslicināta asinīs (ar šo mērķi tiek ieviesta "reforma" pārveidot tautas armiju par algotņu-līguma bruņotajiem spēkiem), tas ir pa ceļam "elite" atrisinās daļu sava galvenā uzdevuma un iznīcinās papildus tukstošus un miljonus cilvēku. Bet bez sacelšanās un "nekonstitucionālām" darbībām ir vēl citas pretošanās formas.
Civēcei ir pilnas tiesinas atteikties bez ierunām iet uz kautuvi, kur to ved globālā "superelite" un "pašmāju" "tautas tēvi".
Tās ir viņas tiesības, ko tām sniedz ne prezidenti, ne oligarhi, premjerministri, tiesas un citi "garanti", bet pati Daba un Dievs – SVĒTĀS TIESIBAS UZ DZĪVI, tiesības dzīvot.



I daļa
4.nodaļa. "Zelta miljarda" kocepcija
Termins "zelta miljards" veidojies kā sintēze no divam lielām mūsdienu Rietumu kultūras idejām, kuras pieņem visdažādākos apveidus – no kvazizinātniskām līdz ideoloģiskām un pat mistiskām un reliģiozām. Viena ideja – priekšstats par progresa un labklājības "Zelta laikmetu". Cita – pesimistiska atziņa par Zemes resursu ierobežotību un nespēju izplatīt labklājību visiem Zemes iedzīvotājiem.
Protams, terminu "zelta miljards" nelieto oficiālajos dokumentos. Tur tā vietā parādās virkne izvairīgu jēdzienu un definīciju, bet to jēga kļūst skaidra no konteksta. Tā, peimēram, ja ANO eksperti apgalvo, ka pilnvērtīga dzive uz zemes ir iespējama tikai vienam miljardam cilvēku, tad tas nozīmē, ka viņi patiesībā izmanto jēdzienu "zelta miljards". Kā paraugu var minēt grāmatas "Metatendences" autoru, kuri pieder reliģiskajai plūsmai "New Age" ("Jaunā ĒRA" – pieder pie judeoprotestantisko ideju sajaukuma ar austrumu mistiskajām mācībām ar jaunākajām psihotehnoloģijām) apgalvojumi. Viņi pauž viedokli, ka galvenā šodienas dilemma “Apokalipse vai zelta laikmets? Izvēle ir jūsu rokās!” Kas tiek saprasts ar "zelta laikmetu", saprotams no frāzes: “Nākošajās desmitgadēs mēs būsim liecinieki tam kā Ziemeļamerika, Eiropa un Japāna veidos brīvās tirdzniecības zelta trijstūri”.
Pēdējā laikā Rietumos termins "zelta miljards" tiek lietots arvien plašāk un tagad tas apzīmē "pirmās pasaules" valstis, kas ietilpst Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā.
Pirmais, kas saistija terminu "zelta miljards" ar Zemes iedzīvotāju skaita samazināšanas idejām bija publicists A.Kuzmins (jurista, starptauptībnieka A.Cikunova pseidonīms). Pēc viņa domām, aiz ša termina slēpjas kāda viengabalaina ģeopolitiska, ekonomiska un kultūras koncepcija: valsts attīstība, saglabājot savas zemes iedzivotājiem augstu patēriņa līmeni, šai valstij ar militāriem un ekonomiskiem instrumentiem turot pasauli rūpnieciski neattīstītā stāvoklī kā izejvielu avotu un vietu, kur novietot kaitīgos atkritumus. Šo savā attīstibā "iesaldēto" valstu iedzivotāji nabadzībā degradējas un tiem nav nekādas funkcionālas vērtības priekš "pirmās pasaules", bet tie rada tikai tai sociālas problēmas. No šiem iedzivotājiem ir jāatbrīvojas ar veselas rindas sociāo tehnoloģiju palīdzību.
Avīzē “Svētdiena” (Voskreseņje) savā rakstā “Krievija un tirgus (Padomju tiesību gaismā)”. A.Kuzmičs rakstīja; ”Mūsu perestroika – ir daļa no visas pasaules perestroikas. Pirmais pasaules perestroikas etaps sākās pēc enerģētiskās krīzes 1973. gadā, kas rūpnieciski attīstītajām valstīm ar tirgus ekonomiku atklāti parādīja, kādas briesmas aiz sevis nes izejvielu un enerģijas trūkums. Pēc ANO datiem izejvielu un energijas pietiek (to optimāli izmantojot) tikai 1 miljardam cilvēku ... Un ne velti viena miljarda zelta fondā ir tikai tādas valstis kā ASV, Japāna, Eiropas ekoomiskās kopienas valstis u.t.t., kamēr 4/5 Zemes iedzīvotāju no Āzijas, Āfrikas, PSRS, Latīņamerikas, kuru rokās ir galvenie izejvielu krājumi, tiek izspiestas no "vietas zem Saules" un būtībā ir augstāk minēto valstu izejvielu kolonijas.
Rietumu speciālisti pareizi uzskata, ka noturēt valgos 6 miljardus cilvēku 2000. gadā prakstiski nebūs iespējams: "izsalkušie" apēdīs "pārtikušos" kopā ar visiem ātomieročiem ... Lūk kāpēc 1990-ajos gados paradījās un nostiprinājās teorija par tā saucamo valstu "internacionalizāciju un savstarpējo saistību", kuras būtība pasaules centra radīšanā ar vienotu centralizētu kapitālu, preču un darba spēka sadalīšanu, beigu galā arī ar kontroli par izejvielām, kur TNK (Trasnacionāo korporaciju) dzelzs gvarde radīs savu "pasaules kārtību un stabilitāti".
Tālejošais mērķis: saglabāt kontroli par Zemes izejvielu resursiem pasaules rūpnieciski-finansiālās elites rokās. Ne velti ANO programma ekonomiskajai un sociālajai attīstibai 1990-ajos gados nesatur 1960-1970-ajos gados tur ietvertās nostādnes par tautu neatņemamo suverenitāti, par tās specifiskajām un dabas bagātībām. Kā izsakās diplomāti: ir jāizvairas no riska "izšķērdēt" izejvielas pa nacionālajiem dzīvokļiem.
Dienaskārtībā pēc A.Kuzmiča apgalvojuma ir Āfrikas, Āzijas, PSRS iedzivotāju skaita mākslīga samazināšana. ANO dokumentos (demogrāfiskās un izejvielu komitejas) visi Zemes iedzīvotāji ir sadalīti pamatiedzīvotajos (kas nodrošināti ar izejvielām - 1 miljards), un blakusiedzivotāji (apmēram 1 miljards), kā arī palīgiedzīvotāji, kas ir nerentabli industrializācijas apstākļos, jo tie neatpelna to vairošanās nodrošināšanā un dzīves uzturēšanā ieliktos līdzekļus.
Attiecībā uz PSRS A.Kuzmiča raksts tika uztverts (pat "civilizētās opozīcijas" aprindās) kā pravitiski atmaskojošs, nepieļaujami pretperestroicisks un pretrietumniecisks. Ar šo rakstu nedrīkstēja polemizēt "piedienīgajā" presē. To uzskatīja un iztēloja par galējā arhaistiskā ekstrēmisma izpausmi. Tagad Rietumu un pat pēcpadomju liberālajā literatūrā visi A.Kuzmiča izklāstītie atmaskojumi tiek izmantoti bez jebkādām emocijām kā paši parastākie racionālie spriedumi. Tās liecina par to, ka jēdziens "zelta miljards" ir iegājis šodienas liberālās sabiedrības kultūrā un domāšanā kolektīvā, bezapzinātā līmenī.
Globāo problēmu izpēte Rietumos notiek gan atklāti un ar reklāmas kampaņām (Romas klubs), gan ar dažādu slēgtības pakāpi (pēc N.Rokfellera iniciativas radītais fonds pretsvarā Romas klubam un citi analītiskie centri, kā arī valstu, korporāciju un specdienestu analītiskie centri, Trīspusējā komisija Z.Bžežinska vadībā, RAND korporācija – analītiskais centrs, kas radīts ASV GKS struktūrā un faktiski ir republikāņu partijas smadzēņu centrs). Intensīvs darbs sākās 1960-1970-ajos gados – liela nozīme bija 1968. gada nemieriem un 1973. g. enerģētiskajai krīzei. Daudzi jau tad ievēroja, ka enerģētiskā krīze aktivizē neomaltusiskus uzskatus un noskaņas Rietumos. Kā rakstīja pazīstamais franču biologs Ž. Lege, “ir acīmredzami, ka apzināta ar enerģētisko krīzi saistīto problēmu, demogrāfisko problēmu un apkārtejās vides piesārņojuma problēmu sapludināšana nav nekas cits kā kapitālisma vispārējās krīzes aizmiglošanas politika”.
Īsumā apstāsimies pie Romas kluba darbības, kas publicējis mūsu tēmai nozīmigu pētījumu "Izaugsmes robežas". 1970. gadā Romas klubs pasūtīja D. Medouza pētnieciskajai grupai Masačūsetas tehnoloģiskajā iznstitūtā (MTI) veikt divgadīgu pētījumu "par iedzīvotāju skaita pieauguma cēloņiem un ilglaicīgā iedzīvotāju skaita pieauguma sekām, rupniecisko kapitalu, pārtikas produktu ražošanu, resursu patērinu un apkārtējās vides piesārņošanu". 1972. gadā iznāca grāmata ar šo pētījumu rezultatiem "Aiz izaugsmes robežām". MTI un Romas kluba autoritāte, apjomīga reklāmas kampaņa padarīja šo grāmatu par sensāciju. A.Pečei tā raksturo secinājumus no pirmā pētījuma: “Medouza pētījums ... apstiprināja un izvērsa Forestera (“Pasaules dinamika, 1970.) secinājumus. Dažos vārdos to var izteikt tā: saglabājoties patreizejiem izaugsmes tempiem pēc saviem mērogiem galīgā planētā jau nākošajā paaudzē cilvēce sasniegs demogrāfiskās izaugsmes griestus, kas sistēmu kopumā novedīs pie kontrolējamas krīzes un kraha ... Izvirzās uzdevums atklāt pastāvošo tendeču katastrofiskās sekas un stimulēt politiskas izmaiņas, lai varētu no tām izvairīties”.
Pētījuma secinājums ir tāds: “Nepieciešams rīkoties, lai racionalizētu visu sistēmu, pārdislocētu ražošanu visas planētas mērogos”. Metodes šī globālā mērķa sasniegšanai vēl nepiedāvāja.
Otrais Romas kluba pasūtītais pētījums iznāca 1974. gadā “Cilvēce krustcelēs”. Tajā izmantoja jaunu, sarežģītu sistēmu analīzes un skaitliskās novērtēšanas metodiku, ko izveidojis Mesarovičs (Klivlenda, ASV), kas pamatojas uz viņa veidoto "daudzlīmeņa sistēmu teoriju". Pasaule šajā modelī sadalīta 10 reģionālajās apakšsistēmās, kas teorētiski ļāva atrisināt vienu reģionu problēmas uz citu reģionu rēķina.
Otrais pētījums bija ievērojams solis uz priekšu, virzoties uz "zelta miljarda" koncepciju. Tajā jau bija formulēta laikmeta "galvenā pretruna": “[]Bezdibeņi pastāvīgi paplašinās un raksturo mūsdienu cilvēces krīzes: bezdibenis starp cilvēku un dabu, bezdibenis starp Ziemeļiem un Dienvidiem, bagātajiem un nabagajiem”. No šejienes izriet – starptautisko krīžu cēlonis ir dzīvībai svarīgu resursu nepietiekamība.
Vēl viens Romas kluba pasūtīts pētījums bija Hansa Lindermana projekts, kas veltīts pārtikas problēmai. Viņš izmantoja matemātisko modeli, kas izsekoja katra gada variantus līdz 2010. gadam 10 ģeoekonomiskajos reģionos. Aprēķins ideālam gadījumam parādīja, ka Zeme, pie kam pat pie jau sasniegta ražošanas līmeņa, ir spējīga pabarot ievērojami vairak iedzīvotāju kā bija rēķināts iepriekš, bet tikai pie nosacījuma, ka esošā pārtika tiks sadalīta iedzīvotājiem taisnīgi un atbilstoši viņu vajadzībām. Tomēr reālā datormodelēšana paradīja, ka bada mērogi 2010. gadā sagaidāmi apmēram 3x plašāki.
“ Vai patiesi, - izsaucas A.Pečei, - sekojot apbruņojumam un naftai arī pārtika pārvērtīsies par politisku ieroci un politiska spiediena ieroci, un mums sava stulbuma dēļ nāksies būt lieciniekam tādam "problēmas atrisinājumam" kā feodālajām monopoltiesībām šķirot iedzīvotājus un veselas tautas izlemjot, kas dabūs iztiku un tātad dzīvos un kas nē” Tādā kārtā, piesedzotes ar "ciešanās nonākušo humānismu", tika formulēta tās cilvēces daļas selekcijas un izbrāķēšanas ideja, kurai tiks liegtas tiesības dzīvot.
Kā tad šodien iesaka uzturēt līdzsvaru (homeostāzi)? Un te mēs redzam svarīgu filosofisku (jaunu) nostādni – atteikšanās no demokrātijas un diktatūras[] pamatojumu. E.Laslo pilnīgi atklati apgalvo par "globālo homeostatisko sistēmu", ko vada "labdabīga tehnokrātiskās elites diktatūra". Parādījās daudzi spriedumi par to, ka demokrātija nenodrošina "pasaules pārvaldāmību", ka "demokrātijas paplašināšana apdraud demokrātiju", u.t.t.
Tas atklātā tekstā parādījās Romas kluba otrajā pētījumā. Tā līdzautors E.Pestelis (Hanovere, VFR) raksta: “Mūsu Rietumu demokrātijas divi svarīgi institūti – parlamentārā demokrātija un brīvā sociālā tirgus saimnieciba – cieš no viena zināma trūkuma: tās spēj reaģēt pamatā tikai īslaicīgi”. Otrā pētījuma antidemokrātiskais un antitirgus patoss ir tik skaidrs, ka VFR uzņēmēju padome to komentē: “Sakarā ar godaprāta trūkumu pasaules plāns prasa diktatūru, lai funkcionētu. Tāpēc, kaut arī otrais Romas kluba pētījums ir interesants, tam nav nekāda labuma politikā, jo par risinājumu piedāvā tikai karu”. Kā mēs redzesim tālāk, šīs bažas likvidēja PSRS izjukšana (izjaukšana) un eksperiments “Vētra tuksnesī”. Jaunā pasaules kārtība bez ierunām pieņēma globālās homeostāzes modeli.
Uz pārbūves sākumu PSRS tika veikta iespaidīga "zinātniskā" Rietumu pasaules cilvēku sabiedrības viedokļa sagatavošana un citu valstu kulturālo aprindu apziņas sagatavošana, kur spēja iespiesties Rietumu propoganda.
Futurologu, kuri gatavoja sabiedrisko domu Rietumos "zelta miljarda" koncepcijas pieņemšanai, metodoloģiskie principi un aprēķini ar secinājumiem izsauca gan zinātnisku, gan filosofisku kritiku pašos Rietumos. Pievērsa uzmanību Mesaroviča-Pesteļa modeļu metodoloģiskajiem trūkumiem pat to tehnokrātiskajā griezumā, kur bija iestrādāta modeļa ievērojama atkarība no izvēlētajiem postulātiem un pamatpieņēmumiem, kas balstījās neoliberālisma teorijās un tatad bija ievērojami ideoloģizēti, spēcīgi ietekmējoties no politekonomijas "fundametālistiskajām plūsmām".
1974. gada 1. maijā ANO ģenerālā asambleja pieņēma deklarāciju par jaunās ekonomiskās kārtības iedibināšanu un atbilstošu "Darbības programmu". Kā raskta A.Pečei: “Tā ir [] nabago vispasaules sociāli-politiska revolūcija. Tā pieņemsies spēkā ne tik daudz to vai citu ideoloģiskā plāna pieņēmumu vadīta kā drīzāk sašutuma un protesta virzīta pret netaisnību. Miljardi cilvēku neatlaidīgi prasīs varas, bagātību, ienākumu pārdali. Nav iespējams stādīties priekšā, kādas formas tālāk pieņems šī kustība, un kādas būs reakcijas uz to valstīs ar augstāku labklājību, kas būs nedaudz apdullinātas no notiekošā un kam nebūs nevienas derīgas atbildes darbību taktikas. Tomēr var ar lielu pārliecību apgalvot, ka šos revolucionāros procesus nebūs iespējams apstādināt un ka paši vētrainākie notikumi mums vēl priekšā”.
Lai izpētītu atklāto problēmu iespējamos atrisināšanas ceļus, 1974. gadā sāka ANO projektu “Starptautiskās ekonomiskās kārtības pārbuve”. Šo projektu vadīja Nobela laureāts ekonomikā Jans Tinbergens. Ziņojumā “Starptautiskās kārtības pārbūve”, ko publicēja 1976. gadā, paredzeja 40 gadu laikā samazināt atarpību ienākumos starp bagātajiem un nabagajiem no 13:1 uz 3:1 (3:1 – tā ir maksimālā pieļaujamā ienākumu atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem Eiropas savienības apgabaliem). Vai ieteica panākt vismaz attiecību 6:1.
ANO Starptautiskās komisijas apkārtējās vides un attīsības jomā ziņojumā “Mūsu kopīgā nākotne”, kas tika sagatavots 1987. gadā un bija pamata koncepcija ilgtspējīgai attīstībai 1992. gadā, izdarīts secinājums, kas pretējs "izaugsmes robežu" secinājumam: “Mēs spējam saskaņot cilvēka darbību ar dabas likumiem un panākt vispārēju uzplaukumu”.
Ar Rietumu uzvaru aukstajā karā un sociālistisko valstu bloka un PSRS likvidāciju 1990-ajos gados sakās Rietumu ierindas cilvēku sagatavošana tam, lai tiktu pieņemtas agrāk par mežonīgām uzskatītas idejas.[red.pasv.] Galvenais instruments šajā sagatavošanā bija baiļu atmosfēas uzpūšana un vienlaikus it kā nepārvaramās Rietumu militārās varenības propoganda.
Par galveno baiļu atmosfēras avotu izvēlējās neiedomājami strauji vairojošos un tik pat strauji nabadzībā grimstošos "trešās pasaules" iedzīvotājus. Rietumu iedzīvotājiem mākslīgi iepotē "aplenkta cietokšņa sindromu", kas nereti sasniedz psihozes raksturu. Pēc Romas kluba prezidenta vārdiem situācija ir kļuvusi launāka kā pirms 20 gadiem un tagad Rietumu pasaules iedzīvotāji “arvien vairāk pārvēršas par kādu geto, kuru ielenc apkārtējās neapmierinātās, vardarbībai gatavās izsalkušo, analfabētisko un bezdarbībā nīkstošo nabagu ordas”. Prezidents apstiprina seno domu: “Savā patreizējā formā demokrātija diez vai ir noderīga paredzamo uzdevumu risināšanai”.
Amerikāņu filosofs E.Toflers grāmatā “Varas pārmaiņas” 1990. gadā raksta: "Lidzigi tektonisko plašu nobīdei pirms zemestrīcēm, tuvojas kāds vienreizejs notikums pasaules vēsturē – pašas varas būtības revolūcija”.
Kur tad virzās globāla vara, kas noliedz demokrātiju?
Pasvītrojam, ka globālā mērogā vienlaikus tiek noliegts brīvais tirgus.
Ietekmīgais pasaules politikas darbonis, Francijas prezidenta Fransuā Miterāna padomnieks un Eiropas rekonstukcijas un attīstības bankas prezidents Žaks Atali 1990.g. uzrakstīja grāmatu “Tūkstošgade. Uzvarētāji un uzvarētie jaunajā pasaules kārtībā. Horizonta līnijas” Tā ir tulkota Krievijā 1993.g. ar nosaukumu “Uz jaunās tūkstošgades sliekšņa”. tajā Atali apstiprina to pašu domu: “Ja visas cerības uz jaunas sabiedrības izveidi saistitu tikai ar tirgu, tad rīt tas izsauks principiāli noskaņotu revolucionāru parādīšanos, kas būs sašutuši par priviliģēto pasaules centu iedzīvotāju bagātību, un tad nabagi nenovēršami izraisīs sacelšanos”.
Tēze pat to, ka zeme ir pārapdzīvota nu jau formulēta ar vēl lielāku noteiktību un cietāk. Atali tieši norāda, kas ir planētas nepanesamais slogs: ”Demogrāfija un notikumu attīstības nepielūdzamā loģika guļas kā smags slogs uz planētas pleciem. Jau 2050. g. uz Zemes būs 8 miljardi cilvēku. Vairak kā 2/3 šodien piedzimušo planētas iedzīvotāju augs 20 pašās nabagākajās valstīs. Pēc 30 gadiem Ķīnas iedzīvotāj skaits palielināsies par 360 miljoniem cilvēku, Indijas – par 600 miljoniem, bet Nigērijas, Bangladešas un Pakistānas – par 100 miljoniem”.
Vesels leģions profesoru rada demogrāfisko psihozi. Lūk ASV zinātnieku paziņojumi: “Iedzīvotāju skaita pieaugums – galvenais nabadzības avots, un patreizējais tās temps ir planetārs ekopatoloģisks process” (U.Herns, 1990); “Ar patreizējo Zemes iedzīvotāju daudzumu, kas pārsniedz 5 miljardus, mēs droši vien jau sen esam izsmēluši līdzsvarotas attīstības iespējas” (D.Pimentels, 1987). Vēl krasāk tiek noliegta tautu suverenitāte un tiesības uz saviem resursiem: “Cilveces īpšums ir planēta kopumā, bet ne resursi, kas atrodas atsevišķās valstīs. Nacionālā suverenitāte nespēj tikt galā ar tādam problēmām kā siltumnīcas efekts, skābie lieti un okeāna piesārņojums” (Heifecs, 1991).
Apspriežot demogrāfiskās problēmas, kļuvis moderni pieminēt tā saucamo "Heifeca bloku", kurš 1991.g. publicēja rakstu ar nosaukumu: “Iedzīvotāju skaita pieaugums var bloķēt attīstību, kas varētu iedzīvotāju skaita pieauguma tempu samazināt”. Ar matemātiskiem aprēķiniem Heifecs cenšas pamatot, ka iedzīvotāju skaita pieaugums "trešajā pasaulē" ir fatāls, tāpēc situācijas stabilizācijai nepieciešamas "ekstarordināras" ārējās iedarbības. Visi šie apgalvojumi par planētas pārapdzivotību (kā ekoloģiskās katastrofas cēloni) ir pilnīgi nezinātniski. Tomēr neoliberālās domāšanas totalitārisms ir tāds, ka praktiski neviens zinātnieku aprindās neriskē uz to norādīt.



I daļa
5.nodaļa. Kā veido sabiedrisko apziņu
"Izcilo" mūsdienu zinātnieku metodoloģiskie principi, aprēķini un secinājumi (lai cik absurdi tie nebūtu patiesiem zinātniekiem) bez šaubām ietekmē sabiedrisko domu un pieņemtos lēmumus, ja tajā ir ieinteresēta vara (mantīgie). Dažos gadījumos pieņemtie lēmumi beigu galā izrādījušies kaitīgi to vai citu zemju iedzīvotājiem. Minēšu divus piemērus, kas parada, kā veido vajadzīgo viedokli situācijās, kad vairākuma viedoklis attiecībā uz jaunievedumiem ir krasi negatīvs.
Vienu situāciju apraksta vācu zinātnieks Verners Zombarts grāmatā "Ēbreji un saimnieciskā dzīve".
XVIII gs. Anglijā fondu spekulācijas bija aizliegtas ar likumu. Tausaimniecības ekonomiskajā sistēmā, kas pastāvēja pirms kapitālistiskās saimniecības, kuru bija izstrādājis ekonomists Ādams Smits[], nebija vietas mācībai par fondiem, biržu un biržas tirdzniecību. Tā bija nevainojama un nobeigta politekonomijas sistēma, kura nebija ne vārda par krīzēm. Un tomēr biržu spekulācijas tika ieviestas par spīti vispārējam nosodījumam.
“Gandrīz tai pašā laikā," raksta Zobarts, "parādījās grāmata (kuru, starp citu, piemin arī Smits, nenosaucot autoru vārdā: ""one autor" izteicis neprātigu viedokli," saka viņš kādā vietā), kurā runa gāja par kredītu un tā svētīgajām sekām, par biržu un tās nozīmi; tā bija grāmata, kuru tagad varētu nosaukt par odu publiskajam kredītam un fondu tirgu biržai ... es protams domāju "Theorie du credit et de la circulatio", kas paradījās 1771.g., kuras autors sevi nosaucis pat Josef de Pinto un bija Portugāles ēbrejs. Pinto grāmata vissmalkākajās detaļās un ar apbrīnojamu precizitāti apraksta visu, kas XIX gs., tika izmantots, lai argumentētu vajadzību pēc publiskā kredīta (kā arī vispār atsvešinātu kredītattiecību) ieviešanas, visu, kas tika teikts, attaisnojot profesionālo fondu tirdzniecību, fondu spekulāciju u.t.t. Līdzigi tam, kā Ādams Smits ar savu sistēmu noslēdz laikmetu tautsaimniecībā ar maz samanāmām svārstībām biržā, tā Pinto teorija kalpo par ievadu jaunā laikmetā, kura fondu spekulācijas kļūst par saimnieciskās dzīves centrālo stīgu, bet birža par "saimnieciskā organisma sirdi".
No tā laika sabiedriskās domas svaru kausi klusi un bez apstājas nosvērās par labu kredītu un biržas saimniecībai, - laika gaitā pēdējai paplašinoties un padziļinoties. Maz pamazām pa šo ceļu devās arī likumdošana, un, kad beidzās Napoleona kari, kad valstī iestājās miers, birža – kuru nu vairs neierobežoja tai naidīgā likumdošana, - sāka acīmredzami uzplaukt”.
Kā redzam, pietika ar vienu grāmatu un iespaidīgu lobiju, lai naidīgā ar likumdošanu konfliktējošā birža spekulācija nu tiktu ieviesta un līdz šodienai veiksmīgi kalpotu biržas spekulantiem, grautu ražošanas ekonomiku un attīstītu "virtuālo" ekonomiku, kurā "nauda taisa naudu".
Otrs piemērs ir no medicīnas sfēras, kur farmaceitiskā mafija iekaroja tirgus un izspieda tautas medicīnu, kas bija veidojusies gadsimtos. Lūk ko par to raksta medicīnas doktors Gilens Lankto savā pazīstamajā grāmatā "Medicības mafija": “No 1920.g. - 1925.g. atbilstoši noteikumiem, kas formulēti Fleksnera ziņojumā, Amerikas medicīnas asociācija un Amerikas medicīnas koledžu asociācija liedza medicīniskās prakses tiesības lielākajai daļai Amerikas ārstu, atstumtie galvenokārt bija nēģeri un sievietes. Zinātnes un medicīniskās apkalpošanas kvalitātes vārdā no medicīnas skolām sāka prasīt, lai tās pieņemtu rekomendācijas, kas ieteiktas Fleksnera ziņojumā. tas bija medicīnsikā terora režīms. Šīm skolām, draudot ar slēgšanu, bija jānostājas "uz zinātniskiem pamatiem", kas tika uzpiesta ziņojumā. Visu kampaņu finansēja Rokfellera centrs. Tolaik bija 2x vairāk ārstu, kas pielietoja saudzējošo medicīnu kā ārstu, kas pieturētos pie ortodoksālās allopātiskās medicīnas. Tais laikos medicīnas skolās mācjās homeopātiju, fitoterapiju un tādas manipulatīvās medicīnas kā osteopātiju un masāžu. Medicīniskā reforma tās iznīcināja. Tā samazināja medicīnas iestāžu skaitu no 650 līdz 50, bet medicīnas studentu skaitu no 7500 līdz 2500. ĻAUŽU VESELĪBA NU BIJA NOKĻUVUSI BAGĀTO ELITES ROKĀS. Medicīna kļuva par finansu kalponi: Flekslera programmu finansēja Karnegi un Rokfellera fondi, kas tad to arī iedzīvināja. Kapitāls ieguva kontroli pār medicīnu, kuru tas ekpluatē no tā laika, ar visām no šejienes izrietošajām drausmīgajām sekām. Šīs medicīnas sistēmas locekļi ir mediķi, kas izmato tādas privilēģijas kā vara, nauda un prestižs. Tas ir Ziemeļamerikas monopols. Jebkuri maigās medicīnas prakses mēģinājumi teikt savu vārdu tiek nežēlīgi apspiesti. Iedzīvotāju "labklājības" vārdā tādus ārstus apvaino šarlatanismā, ķecerībā, pastiprināti vajā, iebaida, atņem tiesības praktizēt, tiesā, inkvizīcija mūžam dzīva, raganu medības turpinās”.
Viss sākās 1901.g. no Rokfellera medicīnas pētījumu institūta. Institūta pirmais direktors bija Saimons Flekslers, kurš vēlāk izmantoja Rokfellera fondu medicīnas monopolizēšanā.
Pēc vairak ka 50 gadiem, 1977. g., pieņēma Alma-Atas deklarāciju, kas Flekslera programmu paplašināja uz visu pasauli, nododot nāciju veselību no nacionālo valdību rokām starptautiskajai valdībai, kuru pārstāv Vispasaules veselības aizsardzības organizācija (VVO). Tad tādā veidā, realizējot Flekslera programmu, tautām atņēma tiesības uz veselību, nododot to farmaceitisko kompāniju rokās, kuras ir ieinteresētas iegūt pēc iespējas lielāku peļņu, tātad tās ir ieinteresētas mūsu slimībās. Tās globālā mērogā uzpiež vakcināciju un medikamentus milzu peļnas iegūšanai, bet VVO kalpo farmaceitiskajai mafijai, kas šo organizāciju uztur.
Tātad mūs pastāvīgi indē ar zālēm, kam šodien ideoloģiski kalpo lozungs: "resursu visiem nepietiks", tad nu paātrinātos tempos ir jāatbrīvojas no iespējami vairāk iedzīvotājiem.
Tomēr problēmas ar resursu ierobežotību būtība ir pilnīgi savādāka, kā mums to cenšas iztēlot "zelta miljarda" ideologi. Tas miljards, kas apdzīvo tā saucamo "pirmo pasauli", patērē 75% resursu un izsviež apkārtejā vidē 75% atkritumu. Pārējie 4 miljardi patērē un izsviež apkārtejā vidē trīs reizes mazāk, tas ir nabags noslogo Zemi vidēji 10x mazāk, kā Rietumu iedzīvotājs. Kas tad ir Zemes pārapdzīvotības vaininieks? Kas attiecas uz siltumnīcas efektu, tad viena ASV iedzīvotāja ieguldījums lidzvērtīgs 1450 Indijas iedzīvotāju ieguldījumam. Tas ir, Idija ar 600 miljoniem iedzīvotāju sastāda it kā tikai 2% no ASV ieguldījuma piesārņojumā, kas faktiski jau ir nebūtisks lielums.
Attali formulē tēzi par "zelta miljardu" pilnīgi atklāti: “Atnākošajā jaunajā pasaules kārtībā būs uzvarētaji un uzvarētie. Uzvarēto daudzums, protams, pārsniegs uzvarētaju daudzumu. Tie centīsies panākt cilvēka cienīgu dzīvi, Bet tiem visdrīzak nebūs iespēja pie tādas tikt. Viņi nonāks lamatās, nosmaks saindētā atmosfērā, jo neviens viņiem vienkārši nepievērsīs uzmanību. Visas XX gadsimta šausmas salīdzinot ar tādu ainu būs vienkārši nevainīga bildīte.”



I daļa
6.nodaļa. Nedaudz vēstures
Jēdziens "zelta miljards" ir tiešas un nepieciešamas sekas tai "atgriezei pie pirmavotiem", ko Rietumu civilizācijā dēvē par neoliberālismu. Tas izriet ko kapitālisma politekonomijas un pilsoniskās sabiedrības sociālās filosofijas. Pecīzā tulkojumā "pilsoniskā sabiedrība", kuru aicina celt ukraiņu neoliberaļi, - tas ir civilizētā sabiedrība
No kā tad tā sastāv un kādas ir tās attiecības ar tiem, kas tajā dzīvo? Šo sabiedrības modeli XVIII gs. izstrādāja filosofi Hobss un Loks, attīstot protestantiskās Reformācijas idejas. Viņi deva priekšstatu par privātīpašumu, kas kļuva par pilsoniskās sabiedrības asi. Tie, kas atzīst privātīpašumu, bet kam nekā nav, kā tikai viņu miesa, dzīvo stāvoklī, kas tuvs dabiskajam (necivilizētajam), bet tie, kam ir kapitāls pēc kontrakta pērk darbaspēku, apvienojas pilsoniskā sabiedrībā – īpašnieku Republikā.
Tas ir šīs sistēmas kodols. To saliedē cīņas nepieciešamība. Lūk Loka vārdi: “Galvenais pamata mērķis, kura dēļ cilveki apvienojas republikās un pakļaujas valdībām – viņu īpašuma saglabāšana”. Tādā kārtā pilsoniskā sabiedrība pamatojas uz konfrontāciju ar nemantīgajiem. Savā iekšienē "īpašnieku republika" ir demokrātiska un tiesiska, un šajās tiesībās ieiet un ir nesodāms un morāls – Franču revolūcijas terors, kas tika paredzēts Apgaismības filosofu un Kanta darbos kā pilnīgi nepieciešama un pat augsti morāla parādība. Asins upes ir pilsoniskās sabiedrības "sociālā kontrakta" pamats. Lasām fundamentālo daudzsējumu "Ideoloģiju vēsturi", kas ir mācību grāmata Rietumu universitātēs: “Pilsoņkari un revolūcijas ir tik pat nepieciešami piederīgi liberālismam kā darbs un samaksa par darbu – īpašumam un kapitālam. Demokrātiskā valsts – izsmeļoša formula īpašnieku tautai, kas pastāvīgi ir bailēs par ekspropriāciju. Tiem, kam nekā nav, kā tikai viņi paši, kā saka Loks, nav nekāda priekšstata par demokrātiju. Tāpēc pilsoņkarš ir liberālās demokrātijas pastāvēšanas nepieciešams noteikums”.
Tas – šķiru karš, "kodola" cīņa pret pirmo apvalku, kas ir Rietumu proletārieši, (karš “Civilizācija pret dabu”)[]. Luters un Kalvins reliģiski pamatoja cilvēka atbrīvošanos no visām kopienas saitēm (brīvā indivīda rašanās), veica revolūciju idejā par valsti, viņi pamatoja valsts rašanos, kurā augstākā vara iemiesota bagātajos. Lasām Luteru: “Mūsu Dievs tas Kungs ir tik augsts, tāpēc tam vajadzīgi šie bendes un kalpi – bagātie un augstdzimušie, tāpēc tas vēlas, lai tiem būtu bagātība un cieņa pārpilnībā un lai viņi visiem iedvestu bailes”. Bagātie kļuva par varnešiem, kofrontējoties ar nabagajiem (tātad nabagie ir "sliktie"). Valsts pārstāja būt par "tēvu", bet tauta pārstāja būt "ģimene".
Sabiedrība kļuva par šķiru cīņas arēnu. Bet aizjūrās no Rietumiem dzīvoja cilvēki, kas neatzina privātīpašumu. Pēc pilsoniskās sabiedrības teorijas sie cilvēki atrodas mežonības stāvoklī. Rietumu civilizācija radīja mežoņa tēlu, kuru ir jāiekaro un varbūt pat jānogalina pašlabuma dēļ. Pilsoniskās sabiedrības teorija un klasiskā politekonomija (liberālisms) atbilda tai kapitālisma attīstības fāzei, kad "pirmā pasaule" tika sadalīta nācijās-valstīs. Tagad reģionālos ģeopolitiskos priekštatus nomaina globālie, un tas prasa domāšanas pārskatīšanu. Radās ideoloģija (vai plašāk, vesela kultūras plūsma) – neoliberālisms. ŠAJĀ JAUNAJĀ IDEOLOĢIJĀ PILSONISKĀS SABIEDRĪBAS un politekonomijas teorija nu jau ir piemērota pasaulei kopumā. Par "kodolu" kļūst "pirmā pasaule", bet tās galvenais konflikts, tās pastāvīgais pilsoņkarš nu jau noris ne ar proletāriešiem (tie jau ir piejaucēti) bet ar tiem, kas atrodas "mežoņa" stāvoklī (tas tad arī izsauc konfliktu Ziemeļi-Dienvidi).
Šajā situācijā rodas jautājums: kā sevi aizsargās "zelta miljards"?
Amerikāņu zinātnieka D.Pimentelu veiktie aprēķini (1987) liecina, ka "salīdzinoši augstus dzīves standartus iespējams nodrošināt visiem uz Zemes dzivojošajiem tikai tad, ja tās iedzīvotāju skaits sasniedz apmēram vienu miljardu”. Tas sastāvēs no uzvarējušajiem karā par jauno pasaules kārtību, tie tad arī veidos "zelta miljardu". Kas notiks ar tiem, kas to nepieņems? Attali jau aprakstijis viņu likteni, iztēlojot to par stihisku spēku darbību, kas drīzāk ir pretrunā ar visiem globālajiem modeļiem, kuros paredzēta ģenerālplāna izpilde kā kādas "elites diktatūras" mērķtiecīgas gribas izpilde.
Ir jāvēro gan vārdi, gan darbi. Augstāk sniedzām vārdus, kas noliedz nacionālo suverenitāti pār resursiem, kas tiek paziņoti par "vispārcilvēcisku" īpašumu – stipro īpašumu. Bet, lūk, vārdi, kas principā paredz atņemt "nabagajām tautām" tiesības uz reproducēšanos. A. Pečei teicis: “Tiesības dot dzīvību nevar bez ierunām identificēt ar tiesībām dzemdēt bērnus, šīs tiesības ir jāregulē, izejot no vispārcilvēciskajām interesēm”. Tas ir bezgala svarīgs filosofisks apgalvojums. Pie "vārdu" lauka pieder[], tas ir uz cilvēku kutūras apstrādi attiecināms 1980-o gadu Eiropocentrisma vilnis, kas savā būtībā ir dziļi rasistiska ideoloģija, pēc kuras ir tikai viena civilizācija (Rietumu), bet visas citas no tās ir vienkārši atpalikušas. Eirpocentrisma idejas iemiesojušās visdažādākajās formās – no augstās filosofijas (fon Haijeks) līdz pašam vulgārākajam rasismam Kopollas filmās un televīzijas reportāžās. Intensīva ideoloģiskā apstrāde notika operācijas "Cerības atgriešana" Somālijā laikā. Televīzija netieši iedvesa no turienes Rietumu parastajam cilvēkam domu, ka, kaut arī afrikāņi atgādina cilvēkus, bet tie tomēr ir zemāks, nožēlojams apakštips. Televīzija regulāri rādīja bērnus ar olbaltuma trūkuma sagrautu organismu, kas tieši kameras priekšā mira no bada. Blakus kā īstā cilvēka standartu rādīja rozāvaigu jūras kājnieku un apburošu meiteni no ANO. Tā skatītāju pieradināja mirstošo āfrikāņu tēlam, televīzija nebūt nepadarīja skatītāju solidāru āfrikānim. Tieši otrādi, bezapziņā (kas ir svarīgāk par lētiem vārdiem) noris rasistiskā uzskata nostiprināšana par āfrikāņiem kā zemāku apakštipu. Par viņiem ir jārūpējas (kā par putniem, kas nokļuvuši naftā), jaaizsūta viņiem nedaudz piena pulvera. Bet domāt par ētiku? Attiecībā uz šiem izkāmējušajiem bērniem, kas stulbi smaida pirms mirst? Pati problēmas nostādne visusmēra inteliģentu novedīs strupceļā.
Svarīga kultūtas programma, kas gatavoja vidusmēra mietpilsoni pie jaunajām "nabago" kontroles tehnoloģijām bija Persijas līča kara rādīšana – un ne tika daudz kara kā Irākas tirdzniecības embargo atspoguļošana. Pie tam prese skurpulozi parādīja gan civīliedzīvotāju ciešanas, gan bērnu mirstību caur pārtikas un zāļu trūkumu, publicēja drausmus fotouzņēmumus ar štabeļos saliktiem mazu bērnu līķiem, kas salikti kurpju kastēs. Tas bija eksperiments ar mērķi uzzināt: vai Rietumu cilvēks pieņems tādu izturēšanos pret "citas pasaules" izaicinājumu metušo tautu? Jo embargo taču nozīmēja, ka Rietumi sev piesavinājuši tiesības ņemt par ķīlniekeim mierīgos iedzīvotājus un tos iznīcināt, tā veicot spiedienu uz pretinieku. Tipisks kara noziegums. Eksperiments parādīja, ka nospiedošais vairākums Rietumu visdusšķiras piekrīt noziedzīgajai politikai attiecībā uz "mežoņiem". Tam ir virkne citu, sīkāku pierādījumu.
Rietumu kultūrā mērķtiecīgi ieveido dubultmorāli: cilvēci demonstratīvi sadala divos apakštipos – elitē un pakļautajos. To arī ikdienas cilvēka apziņa pieņēma: mietpilsonis ir no sirds sašutis par Bagdādes represijām pret savas zemes kurdiem, bet pilnīgi vienaladzīgs pret Lielas NATO sabiedroto armijas intervenci Irakā, kura pati veic soda ekspedīcijas pret kurdiem. Var uzskatīt, ka patreiz Rietumu sabiedrība ir psiholoģiski un ideoloģiski sagatavota jebkurām, pašām graujošākajām darbībām pret "sašutušajām izsalkušajām ordām", kas reiz var iedomāties apdraudēt "zelta miljarda" labklājību.

http://www.vak.lv/publications/vis34567.htm https://web.archive.org/web/201003141651...s34567.htm