Es tomēr labprāt atgrieztos pie pamattēmas.
Un proti, kas tad ir "progresīvā pasaule". Mēģināšu ieskicēt savu redzējumu.
Manuprāt, progress tomēr ir lieta, kas grozās ne tik ap tehnoloģijām, kuras ir tikai instruments Cilvēka rokās (un kas, bez šaubām, arī ir svarīgi), bet gan ap pašu Cilvēku. Un es domāju, ka jūs piekritīsiet, ka progresa vadlīnijas attiecībā uz Cilvēku jau savulaik nodefinēja franču revolūcija, proti, izsakot tās kā "brīvība, brālība, vienlīdzība". Vai tās ir galīgais mērķis, es nemācēšu atbildēt (esmu par dumju priekš tā), bet domāju, ka šie principi nav zaudējuši savu aktualitāti un nezaudēs to vēl arī pārskatā nākotnē.
Un tātad, progresu varam raksturot kā procesu, kas nodrošina šo principu īstenošanu dzīvē. Ja kaut kas mēģina griezt lietas pretējā virzienā, tad tas bremzē progresu vai, vēl jo vairāk, mēģina to transformēt regresā.
Te ir jāpiezīmē vēl kāda būtiska lieta, proti, šo principu īstenošana dzīvē, protams, ir grūtāka nekā teorijā, jo "brīvība" nereti ir pretrunā ar "brālību" un "vienlīdzību" un otrādi, un, vēl jo vairāk, atšķiras arī atsevišķu cilvēku izpratne par šīm lietām.
Ja mēs tagad skatāmies pēc šiem principiem uz pasauli mums apkārt, es pat nezinu, vai mēs varam izdalīt kādu valsti vai to apvienības kā acīmredzamu "progresa flagmani". Es piekritīšu tam, ka iespējams Rietumvalstis šādā testā varētu sapelnīt vairāk punktu, bet tām tikpat labi pienākas arī mīnuspunkti par imperiālistiskām zamaškām. Krievija gan sevi prezentē kā starptautisku "cīnītāju par taisnību", bet arī tai ir savas imperiālistiskās zamaškas plus Krievija pēdējās desmitgades visai strauji maršē reliģiskas tumsonības virzienā. Ko viņa šobrīd var piedāvāt pasaulei? Multipolāru pasauli un t.s. "tradicionālās vērtības"? Čota izskatās, ka no tā ir vairāk ļaunuma, nekā labuma (un tas ar visu to, ka es noteikti neesmu monopolāras pasaules fans). Ķīna, kas ir uzbliezusi kapitālistisku komunismu un vispār atrodas pasaules otrā pusē?
Īsāk sakot, es neredzu tādu vienu "progresa pusi", ir tikai vairāki konkurenti imperiālisma arēnā, kuri acīmredzot cenšas - kas vairāk ar "maigo varu", kas ar ieročiem, ja ar "maigo varu" vien nesanāk, kas vēl kaut kā - kārtējo reizi pārdalīt pasauli.
Izvērsīšu tēmu vēl mazliet.
Pasaule ir kļuvusi tik globāla, ka visa cilvēce būtībā sēž vienā laivā. Diez vai mēs varēsim īstenot "brīvības, brālības un vienlīdzības" principus, ja resursu pārdale paliks ne tikai privātās, bet kaut vai nacionālās rokās. Tautas nav vainīgas vai kāda augstāka spēka izredzētas, ja tām Zemes vēstures loterijā ir vai nav paveicies ar vēsturi, ģeogrāfisko novietojumu vai dabas resursiem. Tīri globālā mērogā nav taisnīgi, ja tautai A ir palaimējies dzīvot ar dabas resursiem (piemēram, naftu, vai ar dajebko citu) bagātē zemē, bet tautas B vēsturiskās teritorijas (piemēram, koraļļu rifu atolus Klusajā okeānā) ir apdraudētas klimata pārmaiņu dēļ. Tautai B šajā gadījumā nevajadzētu kļūt par bagātāku un veiksmīgāku tautu "dabisku parādnieku", ja tā bēgļu statusā nonāktu citā zemē.
Bez šaubām, šādu problēmu risināšanai nevajadzētu apdraudēt nevienas valsts vai tautas kultūru un dzīvesveidu.
Kā to atrisināt tādā veidā, lai visi būtu laimīgi un neviens nebūtu apdalīts, es nezinu. Tik gribu vērst uzmanību uz procesiem, kuri tādas lietas kā nacionālas valstis un, vēl jo vairāk, privātīpašumu uz resursiem pamazām padarīs par aizvien novecojušākām koncepcijām - gluži vienkārši tāpēc, ka "pa vecam" šos jaunos, globālos izaicinājumus diez vai varēs atrisināt (nu vai arī risinātājiem, kas balstīsies uz principa "lai viss paliek pa vecam" nāksies iebraukt fašismā, bet tas neizbēgami novedīs pie jauniem un iespējams, globāla mēroga kariem).
Un jā, tas beigu beigās var nozīmēt, ka tādā globālā mērogā, lai atrisinātu bada, ūdens vai dzīves telpas trūkumu problēmu ekstrēmākos reģionos, mums var nākties pieraut savu jau tā ne visai (uz "zelta miljarda" fona) dzīves līmeni uz vēl pieticīgāku. Visādi var gadīties.
Šīs papildus problēmas risinājumu skatīt: https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=316
Un proti, kas tad ir "progresīvā pasaule". Mēģināšu ieskicēt savu redzējumu.
Manuprāt, progress tomēr ir lieta, kas grozās ne tik ap tehnoloģijām, kuras ir tikai instruments Cilvēka rokās (un kas, bez šaubām, arī ir svarīgi), bet gan ap pašu Cilvēku. Un es domāju, ka jūs piekritīsiet, ka progresa vadlīnijas attiecībā uz Cilvēku jau savulaik nodefinēja franču revolūcija, proti, izsakot tās kā "brīvība, brālība, vienlīdzība". Vai tās ir galīgais mērķis, es nemācēšu atbildēt (esmu par dumju priekš tā), bet domāju, ka šie principi nav zaudējuši savu aktualitāti un nezaudēs to vēl arī pārskatā nākotnē.
Un tātad, progresu varam raksturot kā procesu, kas nodrošina šo principu īstenošanu dzīvē. Ja kaut kas mēģina griezt lietas pretējā virzienā, tad tas bremzē progresu vai, vēl jo vairāk, mēģina to transformēt regresā.
Te ir jāpiezīmē vēl kāda būtiska lieta, proti, šo principu īstenošana dzīvē, protams, ir grūtāka nekā teorijā, jo "brīvība" nereti ir pretrunā ar "brālību" un "vienlīdzību" un otrādi, un, vēl jo vairāk, atšķiras arī atsevišķu cilvēku izpratne par šīm lietām.
Ja mēs tagad skatāmies pēc šiem principiem uz pasauli mums apkārt, es pat nezinu, vai mēs varam izdalīt kādu valsti vai to apvienības kā acīmredzamu "progresa flagmani". Es piekritīšu tam, ka iespējams Rietumvalstis šādā testā varētu sapelnīt vairāk punktu, bet tām tikpat labi pienākas arī mīnuspunkti par imperiālistiskām zamaškām. Krievija gan sevi prezentē kā starptautisku "cīnītāju par taisnību", bet arī tai ir savas imperiālistiskās zamaškas plus Krievija pēdējās desmitgades visai strauji maršē reliģiskas tumsonības virzienā. Ko viņa šobrīd var piedāvāt pasaulei? Multipolāru pasauli un t.s. "tradicionālās vērtības"? Čota izskatās, ka no tā ir vairāk ļaunuma, nekā labuma (un tas ar visu to, ka es noteikti neesmu monopolāras pasaules fans). Ķīna, kas ir uzbliezusi kapitālistisku komunismu un vispār atrodas pasaules otrā pusē?
Īsāk sakot, es neredzu tādu vienu "progresa pusi", ir tikai vairāki konkurenti imperiālisma arēnā, kuri acīmredzot cenšas - kas vairāk ar "maigo varu", kas ar ieročiem, ja ar "maigo varu" vien nesanāk, kas vēl kaut kā - kārtējo reizi pārdalīt pasauli.
Izvērsīšu tēmu vēl mazliet.
Pasaule ir kļuvusi tik globāla, ka visa cilvēce būtībā sēž vienā laivā. Diez vai mēs varēsim īstenot "brīvības, brālības un vienlīdzības" principus, ja resursu pārdale paliks ne tikai privātās, bet kaut vai nacionālās rokās. Tautas nav vainīgas vai kāda augstāka spēka izredzētas, ja tām Zemes vēstures loterijā ir vai nav paveicies ar vēsturi, ģeogrāfisko novietojumu vai dabas resursiem. Tīri globālā mērogā nav taisnīgi, ja tautai A ir palaimējies dzīvot ar dabas resursiem (piemēram, naftu, vai ar dajebko citu) bagātē zemē, bet tautas B vēsturiskās teritorijas (piemēram, koraļļu rifu atolus Klusajā okeānā) ir apdraudētas klimata pārmaiņu dēļ. Tautai B šajā gadījumā nevajadzētu kļūt par bagātāku un veiksmīgāku tautu "dabisku parādnieku", ja tā bēgļu statusā nonāktu citā zemē.
Bez šaubām, šādu problēmu risināšanai nevajadzētu apdraudēt nevienas valsts vai tautas kultūru un dzīvesveidu.
Kā to atrisināt tādā veidā, lai visi būtu laimīgi un neviens nebūtu apdalīts, es nezinu. Tik gribu vērst uzmanību uz procesiem, kuri tādas lietas kā nacionālas valstis un, vēl jo vairāk, privātīpašumu uz resursiem pamazām padarīs par aizvien novecojušākām koncepcijām - gluži vienkārši tāpēc, ka "pa vecam" šos jaunos, globālos izaicinājumus diez vai varēs atrisināt (nu vai arī risinātājiem, kas balstīsies uz principa "lai viss paliek pa vecam" nāksies iebraukt fašismā, bet tas neizbēgami novedīs pie jauniem un iespējams, globāla mēroga kariem).
Un jā, tas beigu beigās var nozīmēt, ka tādā globālā mērogā, lai atrisinātu bada, ūdens vai dzīves telpas trūkumu problēmu ekstrēmākos reģionos, mums var nākties pieraut savu jau tā ne visai (uz "zelta miljarda" fona) dzīves līmeni uz vēl pieticīgāku. Visādi var gadīties.
Šīs papildus problēmas risinājumu skatīt: https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=316