Dienas noskaņojums

[LvSnor]

tev nav reālpolitiska skatījuma uz neatkarīgas Latvijas nākotni, ko tu gribi iemainīt pret kaut kādu materiālu labumu (taisni ka Ainārs).

Latvijas reālpolitika, ja vien mēs neesam "ASV piecdesmitkurštur štats" ir attīstīt savu ekonomiku un cerēt, ka varbūt kāāāāādreiz mēs sasniegsim vismaz, teiksim, Izraēlas līmeni vai vismaz pietuvosimies tam. Kā pilnīgi pareizi teica reiz viens krievs, LV nav globālās politikas subjekts, bet tās objekts, sekojoši, vaukšķēšanas vietā austrumu virzienā "Latvijas nākotnes" vārdā un "reālpolitiski" vajadzēja kā ungāriem noslēgt ar krieviem līgumu par gāzes piegādēm, nopirkt par 100, bet vāciešiem pārdot par 300. Un šeit jau tieši un uzskatāmi ir redzams, kāda ir šī mūsu "neatkarība" un kā interesēs šajā "valstī" tiek pieņemti lēmumi un viss pārējais. Vai tiešām ir tā, ka visa "neatkarība" deviņdesmitajos bija vajadzīga tikai tam, lai kļūtu par kādas lielvaras (-u) klēpja sunīšiem? Ko tur tas Mīlenbahs par pašcieņu rakstījis?
Būt lojālam lojalitātes pēc? Nu, tas tik tiešām nav mans variants. Cieņai ir tā nelabā īpašība, ka tā vienmēr ir jānopelna. Var iedzīt bailes ar represijām, var izdarīt vēl visu ko, bet CIEŅU var iemantot, tikai to nopelnot. Verdzība valsts labā tikai tāpēc, ka tā taču ir VALSTSSSSSSS? Nē, kas vēlas sevi padarīt par neko, par tukšām vietām, par nullēm, tie lai atsakās no savas brīvības un tiesībām brīvprātīgi par labu VALSTIJ. Man ar jebkuru valsti bija, ir un vienmēr būs ne vairāk kā līgumattiecības.

O, sāksim no pašiem pamatiem, pirms renesanses Eiropā jebkādas tiesības bija atvasināmus no dieva gribas. Tā sakot, dievs uzdzejo savu 5 gades plānu un mums vajadzēja viņi atbalstīt, vai arī viņš atsūtīs savu eņģeļus no VDK Renesanses laikā sāka domāt, ka tur vajadzētu būt un tad Zans Žaks Ruso uzrakstīja traktātu "Par sabiedrisko līgumu". Un Ruso uzsvēra, ka ir "dzimis brīvas valsts pilsonis un esmu suverena dalībnieks". Nu PSRS dzimušie nevar ar lepnumu pievienoties šīm atzinumam, bet bija dzimuši lai būtu valsts mēroga korporācijas "PSKP" vergi, un viņu daļa dzīve bija paklausība un pazemošanās, pat ja tu biji uzraugs. Un es ceru, ka nākamās paaudzes būs dzimušas un augušas brīvā sabiedrībā, spēs rast "jaunus pamatojumus mīlēt savas zemes valdību" No otras puses, es redzu realitāti, ka Latvija ir maziņa un viņai pat klasisko jēdzienu ekonomika nevar attiecināt, jo viss kas Latvija notiek ir atkarīgs no importa, līdz ar to ārlietas ir būtiskas, un ārlietās mūsdienu pasaulē nav neatkarība iespējama. Un uz šo brīdi mēs esam izvēlējušies vistuvāk "neatkarīgai" nostājai - ES, kur jāturpina meklēt partneri. Un lai atrastu partnerus ir jābūt "kopējai valodai".