Nihilisms postmodernisma laikmetā

[LvSnor]

Gribēju pievērsties interesantai tēmai - nihilismam postmodernisma laikmetā, un google man piedāvā LU 687.sējumu "Filosofijā" un pirmais ir nu jau pāragri viņā saulē aizgājušais Andris Rubenis "Kas ir tikumu ētika?"

Mūsdienās notiek t. s. tikumu ētikas renesanse. Tai laikā, kad tradicionālā normatīvā ētika centrā izvirza morāli pareizu nošķīrumu (spriedumu), tikumu ētika primāro uzmanību pievērš morāli atbilstīgai rīcībai, ieskatiem, dispozīcijai un rakstura iezīmēm. Tikumu ētika paredz, ka morālajā novērtējumā primārais priekšmets ir nevis rīcība pati par sevi, bet tāda cilvēka rīcība, kas demonstrē noteiktu morālo pozīciju.
Cilvēku par rīcību var padarīt atbildīgu. To pašu nevar teikt par rakstura iezīmēm vai uzvedības dispozīciju. Tikumus un dispozīciju mēs neizvēlamies tā, kā izvēlamies rīcību. Tiesiskās un tikumiskās normas un to interpretācija Rietumu demokrātijā lielā mērā balstās uz racionālu cilvēka tēlu eiropeiskā apgaismībā, kas centrā izvirzīja cilvēku, kurš atbild par savu rīcību. Taču tikumu ētika apšauba tieši šo morāles pamatojumu, uzskatot, ka tas bijis nolemts neveiksmei. Tikumu ētiku raksturo tas, ka tā, pirmkārt, morālajā izvērtēšanā mērķē primāri nevis uz rīcību un tās sekām, bet uz pašu rīcības veicēju. Te runa ir par raksturu un norisēm, kas izpaužas tikai atsevišķos gadījumos. Otrkārt, tikumu ētikas teorētiķi cenšas saskatīt motivāciju pašā tikumā, tā nereducējamā aspektā. No teiktā var secināt, ka tikumu ētikā pārdomu pamats ir nevis rīcība un tās izvērtēšana, bet pati morālā persona.
Pret tikumu ētiku var celt divus būtiskus iebildumus. Pirmkārt, ir apšaubāmi, vai var būt pārliecinoša tāda morāles teorija, kas tik lielu vietu ierāda rīcības veicēja rakstura novērtējumam – mēs taču nevērtējam tikai personas rakstura iezīmes, bet arī pašu rīcību. Otrkārt, tikumu ētika nevar piedāvāt nekādu orientieri praktiskos jautājumos.
Tomēr mūsdienās tikumu ētika var pavērt jaunus pētniecības horizontus, risinot tādus jautājumus kā taisnīgums, cilvēka tiesības, dzimumatšķirību ietekme uz morāli, kā arī ar medicīnas ētiku, feminismu un citām jomām saistītās ētiska rakstura problēmas.

Un tā ir ļoti laba relatīvisma definīcija absolūtai nozarei. Tā sakot, absolūti morāls cilvēks var atļauties amorālu rīcību. Tā sakot, tu iegūsti savu morālas personas statusu un tad jau tev uzrodas iespējas uzvesties amorāli.