Citāti ...

[LvSnor]

Sarunas ir noslēgti radoši procesi, ar kuriem mēs radām īstenības, par kurām runājam, tādējādi, ka mēs par tām runājam, un kuru dēļ rodas īstenību brālības. Skatītājs kā autonoms indivīds ir mīts, ir tikai skatītāju brālības vai arī īstenību kopienas, kuru atsevišķie locekļi var runāt par lietām (kā māksla, zinātne, reliģija), jo viņi rada lietas, par kurām runā, tādējādi, ka viņi par tām runā. Visas īstenību brālības ir autonomas, paškonstituējošas un pašorganizējošas pašpārvaldes. Katra strikti autonomā struktūra no organizācijas viedokļa ir noslēgta: tā veidojas atkārtotos cikliskos sakaros, ko varētu dēvēt par sarunam. Šāda brālība nav šķirama no sarunām, kuras tā radījusi. Telekomunikācijas dod iespējas pastāvēt ģeogrāfiski neatkarīgām brālībām, taču satelītu un telefonu kanāliem trūkst atmiņas — tie darbojas tikai reāllaikā, un šādi radītas «virtuālās brālības» var pastāvēt tikai raidlaikā bez pieraksta vai vēsturiska apliecinājuma. Ja šāds raidījums nav nemitīgs un uzmācīgs — kā masu mēdiju raidījumi —, tad tas ir politiski bezjēdzīgs. Bet, ja kā konversācijas komponentu lieto ari kompjūteru, tad sāk darboties zināmi sabiedriskas organizācijas principi: tiek radīts pastāvīgs Universs, kas jau ir neatkarīgs no raidījuma, un iespējama kļūst jauna tipa politiska vienība — neatkarīga īstenības brālība vēsturiskā kontinuitātē, kas, pateicoties kompjūteram, ir aizsniedzama jebkurā pasaules malā. Tāda ir kompjūtera dziļākā būtība vispār un «Elektroniskās kafejnīcas» — konkrēti.
Juris Boiko Komunikāciju revolūcija — mīts un ta inversija