Attīstīdams sava varoņa idejas, Dostojevskis nonāk pie tā, ka pilnīgi noliedz iespēju pārveidot sabiedrisko dzīvi pēc saprāta principiem, nonāk pie domas, ka cilvēka daba var tikt pārveidota tikai tiešas reliģiskas, instinktīvas ticības ietekmē. Šis secinājums «Piezīmēs no pagrīdes» nav izteikts tieši, kā Dostojevskis paskaidro brālim, cenzūras likto šķēršļu dēļ: «. .. Labāk jau būtu bijis priekšpēdējo nodaļu (pašu galveno, kurā izteikts pats domas kodols) pavisam nedrukāt nekā drukāt tādu, kāda tā ir, proti, saraustītām frāzēm un pretrunā ar sevi pašu. Bet ko lai dara! Vietas, kur es esmu ņirgājies par visu un reizēm izskata pēc zaimojis dievu, — tie cūkas cenzori ir izlaiduši cauri, bet tās, kur es no visa tā esmu secinājis nepieciešamību ticēt Kristum, — ir aizlieguši…» (Письма, т. 1, с. 353.)
Tiešais pretinieks, pret kuru Dostojevskis uzstājās «Piezīmēs no pagrīdes», ne reizi neminēdams to vārdā, ir N. G. Černiševskis kā romāna «Ko darīt?» autors («Современник», 1863). Cīņa pret Černiševska saprātīgā egoisma teoriju, pret viņa vēsturisko optimismu, pret viņa nesatricināmo ticību demokrātijas uzvarai «Piezīmēs no pagrīdes» sasniedz vēl nebijušu niknumu. Černiševska teoriju Dostojevska varonis pasludina par cilvēka būtībai svešu; saprātīgajā egoismā viņš saskata tikai privātīpašnieciskā gara maskējumu.
Dostojevskis polemizē ne tikai ar Čeniševski vien. Visa Eiropas XVIII gadsimta apgaismotāju ideoloģija, viss Eiropas un krievu utopiskais sociālisms, kura idejām četrdesmitajos gados simpatizēja pats Dostojevskis, tiek pakļauts izsmieklam un kritikai «pagrīdes paradoksālista» runās («Sakarā ar slapjo sniegu»), kuras tieši tēmētas gan pret Dostojevska paša agrīno stāstu «sapņainumu», gan pret citiem naturālās skolas autoriem un Ņekrasova dzeju.
Tulkotāja Anna Ozola-Sakse (10.10.1899 – 01.04.1996) tulkošanas laiks (1950-1985).
Klausieties Fjodora Dostojevska stāsta "Piezīmes no pagrīdes" radioiestudējumu. Stāstu tulkojis Kārlis Štrāls. Režisors Jānis Vītoliņš. Lomās : Jānis Vītoliņš, Dainis Porgants, Kaspars Pūce, Jānis Brodelis un Didzis Cauka. 1992.gada ieraksts. Radioiestudējums 2 daļās.
https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ieludz-radi...s.a122873/
Izrādes galvenais varonis ir četrdesmit gadus vecs bijušais valsts departamenta ierēdnis, tagad pagrīdnieks. Viņš aktīvi nodevies gribas brīvības meklējumiem, klejojot starp sapņiem un īstenību, ideāliem un realitāti. Izraušanās no paša radītā apburtā loka un vakariņas ar bijušajiem skolas biedriem – veiksminiekiem, pēkšņi dāvina viņam tikšanos ar meiteni.
„Es vienkārši gribēju zināt, ka es esmu spējīgs just“, lakoniski pauž Fjodors Dostojevskis.
https://www.jrt.lv/izrades/piezimes-no-pagrides/
Eksistenciālisma filozofijas pārstāvji, īpaši Žans Pols Sartrs, uzskata šo stāstu par eksistenciālās domas aizsācēju un savas filozofijas inspirētāju, savukārt Frīdrihs Nīče par "Piezīmēm no pagrīdes" teicis, ka tās "izkliedz patiesību no asinīm". 22.aprīlī Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde režisores Ilzes Olingeres jaunajai izrādei. Izrādei tās veidotāji likuši apakšvirsrakstu: "Veltījums visam skaistajam un cēlajam!". Pats F.Dostojevskis par darbu teicis lakoniski: "Es vienkārši gribēju zināt, ka es esmu spējīgs just. " Izrādes galvenais varonis ir četrdesmit gadus vecs izbijis Pēterburgas ierēdnis. Viņš aktīvi nodevies gribas brīvības meklējumiem, klejojot starp sapņiem un īstenību, ideāliem un realitāti. Paša radītajā izolētībā viņš filozofē par cilvēka rīcības motivāciju, slēptākajām dziņām un attieksmi pret tām. Izraušanās no paša radītā apburtā loka un vakariņas ar bijušajiem skolas biedriem – veiksminiekiem, pēkšņi dāvina viņam tikšanos ar meiteni... Tiešais pretinieks, pret kuru Dostojevskis uzstājās "Piezīmēs no pagrīdes", ne reizi neminēdams to vārdā, ir N. G. Černiševskis, romāna "Ko darīt?" autors. 1860. gadu liberālās idejas un saprātīgā egoisma teorija, pēc kuras cilvēks rīkojas sava labuma vadīts, ir tas, ko noliedz un kam pretojas Dostojevska pagrīdnieks.
Tiešais pretinieks, pret kuru Dostojevskis uzstājās «Piezīmēs no pagrīdes», ne reizi neminēdams to vārdā, ir N. G. Černiševskis kā romāna «Ko darīt?» autors («Современник», 1863). Cīņa pret Černiševska saprātīgā egoisma teoriju, pret viņa vēsturisko optimismu, pret viņa nesatricināmo ticību demokrātijas uzvarai «Piezīmēs no pagrīdes» sasniedz vēl nebijušu niknumu. Černiševska teoriju Dostojevska varonis pasludina par cilvēka būtībai svešu; saprātīgajā egoismā viņš saskata tikai privātīpašnieciskā gara maskējumu.
Dostojevskis polemizē ne tikai ar Čeniševski vien. Visa Eiropas XVIII gadsimta apgaismotāju ideoloģija, viss Eiropas un krievu utopiskais sociālisms, kura idejām četrdesmitajos gados simpatizēja pats Dostojevskis, tiek pakļauts izsmieklam un kritikai «pagrīdes paradoksālista» runās («Sakarā ar slapjo sniegu»), kuras tieši tēmētas gan pret Dostojevska paša agrīno stāstu «sapņainumu», gan pret citiem naturālās skolas autoriem un Ņekrasova dzeju.
Tulkotāja Anna Ozola-Sakse (10.10.1899 – 01.04.1996) tulkošanas laiks (1950-1985).
Klausieties Fjodora Dostojevska stāsta "Piezīmes no pagrīdes" radioiestudējumu. Stāstu tulkojis Kārlis Štrāls. Režisors Jānis Vītoliņš. Lomās : Jānis Vītoliņš, Dainis Porgants, Kaspars Pūce, Jānis Brodelis un Didzis Cauka. 1992.gada ieraksts. Radioiestudējums 2 daļās.
https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ieludz-radi...s.a122873/
Izrādes galvenais varonis ir četrdesmit gadus vecs bijušais valsts departamenta ierēdnis, tagad pagrīdnieks. Viņš aktīvi nodevies gribas brīvības meklējumiem, klejojot starp sapņiem un īstenību, ideāliem un realitāti. Izraušanās no paša radītā apburtā loka un vakariņas ar bijušajiem skolas biedriem – veiksminiekiem, pēkšņi dāvina viņam tikšanos ar meiteni.
„Es vienkārši gribēju zināt, ka es esmu spējīgs just“, lakoniski pauž Fjodors Dostojevskis.
https://www.jrt.lv/izrades/piezimes-no-pagrides/
Eksistenciālisma filozofijas pārstāvji, īpaši Žans Pols Sartrs, uzskata šo stāstu par eksistenciālās domas aizsācēju un savas filozofijas inspirētāju, savukārt Frīdrihs Nīče par "Piezīmēm no pagrīdes" teicis, ka tās "izkliedz patiesību no asinīm". 22.aprīlī Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde režisores Ilzes Olingeres jaunajai izrādei. Izrādei tās veidotāji likuši apakšvirsrakstu: "Veltījums visam skaistajam un cēlajam!". Pats F.Dostojevskis par darbu teicis lakoniski: "Es vienkārši gribēju zināt, ka es esmu spējīgs just. " Izrādes galvenais varonis ir četrdesmit gadus vecs izbijis Pēterburgas ierēdnis. Viņš aktīvi nodevies gribas brīvības meklējumiem, klejojot starp sapņiem un īstenību, ideāliem un realitāti. Paša radītajā izolētībā viņš filozofē par cilvēka rīcības motivāciju, slēptākajām dziņām un attieksmi pret tām. Izraušanās no paša radītā apburtā loka un vakariņas ar bijušajiem skolas biedriem – veiksminiekiem, pēkšņi dāvina viņam tikšanos ar meiteni... Tiešais pretinieks, pret kuru Dostojevskis uzstājās "Piezīmēs no pagrīdes", ne reizi neminēdams to vārdā, ir N. G. Černiševskis, romāna "Ko darīt?" autors. 1860. gadu liberālās idejas un saprātīgā egoisma teorija, pēc kuras cilvēks rīkojas sava labuma vadīts, ir tas, ko noliedz un kam pretojas Dostojevska pagrīdnieks.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs