Rietumos pieņemas spēkā studentu protesti ar devīzi "Rokas nost no Gazas", kaut viena daļa vispār nezinot, kur tāda Gaza atrodas, ir atrasts piemērots iemesls mēģināt ko pamainīt sistēmas darbībā. Precīzi kā savulaik ASV vara bija spiesta uzlabot attieksmi pret iedzīvotājiem pēc tam, kad tieši tādu pašu, cilvēku trulas izkaušanas ASV armijas izpildījumā vienā nelielā Vjetnamas ciemā izprovocētu, studentu protestu dēļ lielvalsts šo karu zaudēja. Asaru gāze, policistu bari ... Latvijā kā vienmēr - klusums.
Vakar runāju par šo ar savu studentu. Izrādās, visi, kas vien varēs, brauks no šejienes prom, jo šeit nekas nemainās (vai, ja mainās, tad tikai "negatīvā progresa" virzienā), nav nekādas perspektīvas.
Kādi secinājumi?
1. Nahren presēt krievus ar valodu, kuras jau pēc gadiem 70 vairs nebūs un kurā pat titulnācijas jaunatne savā starpā brīžam izvēlas nekomunicēt?
2. Vai kāds te vēl nākotnē cer uz pensiju, medicīnisko aprūpi atšķirīgā no Āfrikas šamaņu metodēm, kaut jel kādu drošības līmeni ārpus mājām, izglītību? No kurienes tā radīsies, gribētos zināt.
Bet galvenais taču ir būt lepniem par to, kas mums ir [vai nav], vai ne? Kaut jēdziens "latvietis" pasaulē aizvien vairāk kļūst par tādu pajoļa simbolu, mēs lepojamies un leposimies ar to, kas mums ir bijis, bet nu vairs nav. Kā Mīlenbaha tekstiņā ... neraugoties ne uz ko mēs nebūsim nīcēji. Mums būs gan pašcieņa un pašapziņa. Kaut 18. gadsimta līmenī dzīvosim, bet leposimies!
Vakar runāju par šo ar savu studentu. Izrādās, visi, kas vien varēs, brauks no šejienes prom, jo šeit nekas nemainās (vai, ja mainās, tad tikai "negatīvā progresa" virzienā), nav nekādas perspektīvas.
Kādi secinājumi?
1. Nahren presēt krievus ar valodu, kuras jau pēc gadiem 70 vairs nebūs un kurā pat titulnācijas jaunatne savā starpā brīžam izvēlas nekomunicēt?
2. Vai kāds te vēl nākotnē cer uz pensiju, medicīnisko aprūpi atšķirīgā no Āfrikas šamaņu metodēm, kaut jel kādu drošības līmeni ārpus mājām, izglītību? No kurienes tā radīsies, gribētos zināt.
Bet galvenais taču ir būt lepniem par to, kas mums ir [vai nav], vai ne? Kaut jēdziens "latvietis" pasaulē aizvien vairāk kļūst par tādu pajoļa simbolu, mēs lepojamies un leposimies ar to, kas mums ir bijis, bet nu vairs nav. Kā Mīlenbaha tekstiņā ... neraugoties ne uz ko mēs nebūsim nīcēji. Mums būs gan pašcieņa un pašapziņa. Kaut 18. gadsimta līmenī dzīvosim, bet leposimies!