Tomēr es lieliski apzinājos, ka tuvojos pašnāvībai, nejutu ne izmisumu, pat ne īpašas skumjas, gluži vienkārši tas notika, lēnām pasliktinoties “visām tām funkcijām, kuras pretojas nāvei”, kā raksta Bišā. Ar vēlmi dzīvot vien man nekādā ziņā vairs nepietika, lai pretotos visām sāpēm un nedienām, kas ir regulāras Rietumu cilvēka pavadones, es nespēju vairs dzīvot pats sev, un kam gan citam es vēl lai dzīvoju? Cilvēce mani neinteresēja, tā man pat riebās, es nekādā ziņā neuzskatīju cilvēkus par saviem brāļiem, un, pievēršoties šaurākai cilvēces pārstāvju kopai, vēl jo mazāk par tādiem uzskatīju savus tautiešus vai bijušos kolēģus. Tomēr nepatīkamā kārtā biju spiests atzīt, ka cilvēki ir mani līdzinieki, un akurāt šī līdzība lika man laisties no viņiem, ko kājas nes; man būtu vajadzīga sieviete, kas ir klasisks, pārbaudīts risinājums, sieviete, protams, arī ir cilvēks, bet viņa pārstāv drusku atšķirīgu cilvēces tipu, viņa dod dzīvei tādu kā eksotisku smaržu. Vismanss būtu varējis apspriest šo jautājumu gandrīz tādā pašā griezumā, kopš viņa laikiem tikpat kā nekas nebija mainījies, ja neskaita dažas nejaušības un negatīvus pavērsienus, viss bija pakļauts lēnai sairšanai, atšķirību nonivelēšanai, bet pat šīs pārmaiņas noteikti bija pamatīgi pārspīlētas. Viņš beigās būtu izvēlējies citu ceļu, izraudzījies radikālāku dievišķības eksotismu, bet ticības ceļš mani no sākta gala bija mulsinājis.
Mišels Velbeks "Pakļaušanās"
Mišels Velbeks "Pakļaušanās"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs