Krievijas federācijas īpatnības

[LvSnor]

1. PAR KO MĒS CĪNĀMIES
   Uz Krievijas pavasara 10. gadi

VITĀLIJS AVERJANOVS, krievu domātājs un rakstnieks, 2024. GADA “POLITRUKS PAVASARIS”

VALSTS IDEJU DISKUSIJAS KLUBS Vitālijs Vladimirovičs Averjanovs, krievu domātājs un rakstnieks, viens no Izborskas kluba dibinātājiem, filozofijas doktors. Jaunās sociokulturālās tradīcijas teorijas “Izborskas ideoloģija”, “Krievu pasaules doktrīna” un daudzu citu darbu radītājs. 2023. gada 7. janvārī saskaņā ar Zelenska dekrētu viņam tika piemērotas Ukrainas sankcijas. Iepriekš viņš bija iekļauts A. Ermaka un M. Mikefola veidotajā visu G7 valstu un Eiropas Savienības sankcijām pakļauto personu sarakstā (tā sauktais individuālo sankciju pret Krievijas Federāciju ceļvedis).

I. Karš sākās it kā par tiesībām runāt krieviski. SVO sākas, lai it kā aizsargātu Donbasu. Bet tagad karš ir sasniedzis pilnu spēku - un tagad ir skaidrs, ka šī ir cīņa par kaut ko daudz lielāku: par visas sašķeltās krievu tautas atkalapvienošanos, par visu mūsu sašķelto zemju savienošanu (un lielākā daļa Ukrainas ir pašā krievu pasaules kodolā). Lai vēsturiskā Krievija atgrieztos pie sevis, paliktu pati modernitātē un vēsturē. Un šajā cīņā, šajās uzvarās viņa iegūst iekšējas tiesības uz pašattīrīšanos. Krievijai nav lemts atgriezties, un apgāzties jaunajos 90. gados un atkal pakļaut sevi apkaunojošām šaubām. Rietumi ar savu zobu griešanu, ar savu brutalitāti pret Krieviju, ar visa krieviskā atcelšanu, ar sīvo uzbrukumu, ko tie Ukrainā organizēja pret Krieviju, tādējādi pierāda: karš notiek, lai mēs kā tauta varētu izdzīvot, kā kultūru, ka civilizācija un atveidot to mūsu bērnos.

II. 19. gadsimtā Krieviju šokēja Krimas karš – visu izglītoto sabiedrību šokēja naids, ko Rietumeiropas prese, diplomātija un politiķi izspieda pret Krievijas impēriju. Krimas kara sakāve deva triecienu krievu rietumisma autoritātei, kas, protams, no šī trieciena nenomira un pamazām atguvās. Bet otrā krievu garīgās dzīves polā dzima kustība, kas nobriedušāka par daiļsirdīgajiem romantiskajiem slavofīliem - počvenisms, kurā ietilpa Fjodors Dostojevskis, Apollons Grigorjevs, Nikolajs Strahovs. Viņam tuvumā stāvēja mūsu izcilais dzejnieks un apbrīnojamais diplomāts Fjodors Tjutčevs, kurš jau toreiz piedāvāja caram Krievijas “maigās varas” jēdzienu, pārvarot rusofobiju ārzemēs, strādājot ar vietējo sabiedrību. Tie bija pilnīgi atšķirīgi patriotiski prāti, izsmalcināti, pieredzējuši. Un tieši caur šo vidi mūsu sociālajā domā tika izvirzīts krievu ģēnijs Nikolajs Daņiļevskis, kurš izgudroja civilizācijas pieeju vēsturei. Viņa pēdās daudzās valstīs sekoja desmitiem un simtiem izcilu filozofu, vēsturnieku un sociologu, kuri atzina krievu patiesību. Taču šī patiesība tika ciesta lielā mērā tāpēc, ka Krimas karš mums uz to atvēra acis. Krievija ir civilizācija, nevis viena no 41 Eiropas valsts, kuras “koncertā” mūsu monarhiem tik ļoti patika spēlēt trešo, pēc tam otro un dažreiz arī pirmo vijoli. Vai nav smieklīgi nostādīt mērogā un garā lielo Krieviju, visu pasauli, visu kosmosu vienā līmenī ar kādu Dāniju vai Beļģiju, Eiropas “nāciju federācijas” provincēm?! Eiropa ir tikai romiešu-ģermāņu civilizācija, atsevišķa pasaule, nekas vairāk. Tieši ar to Krievija nonāca konfrontācijā kā līdzvērtīga vienlīdzīgajam. Bet ir nepiedienīgi adoptēt no ienaidnieka, garā sveša, pēc būtības atšķirīga, visas viņa modes, kaprīzes, slimības. "Lauvas mazuli nevar izaudzināt ērglis!" - Daņiļevskis tēlaini noteica. Starp mums un Rietumiem ir pavērusies acīmredzama bezdibenis, un rietumnieciskums ir bīstama ilūzija, krievu prāta bērnības slimība... Daudzi toreiz dzirdēja šo zemes ļaužu vēsti un pieņēma to. Daudzi, lai gan nebūt ne visi... Pašreizējais karš arī savā ziņā ir Krimas. Īsta atveseļošanās sākās ar Krimu 2014. gadā. Un no Donbasa visur sākās krievu gara uzplaukums - paši labākie no mums iestājās par pašaizsardzību, par pašaizsardzību. Viltīgie Rietumi Minskas vienošanos aizsegā spēlēja savu liekulīgo spēli, gatavojot Ukrainu jaunam uzbrukumam Donbasam, lai pievienotos NATO. Amerikāņu padomnieki gatavoja Eiromaidanu un mācīja Kijevai, kā iesūknēt sabiedrību neiecietībā un attīrīt visus disidentus. Viņi ignorēja Maskavu, visus tās paziņojumus un brīdinājumus, it kā nejūtot, ka Krievija nevar paciest Rietumu uzbrukumu mūsu senču zemēm, necietīs tās militārās bāzes Harkovā un Poltavā, Ļvovā un Odesā. Šī viņu liekulība un mūsu nenoteiktība ilga ilgu, pārāk ilgu laiku. Taču blēdību laiks ir pagājis - kopš 2022. gada Rietumi atkal ir parādījuši savu seju, un šoreiz tās noraidīšana pret Krieviju ir vēl visaptverošāka, totāla nekā 19. gadsimtā.

III. 1991. gada traģēdijā un traģēdijās, kas tai sekoja visā PSRS perimetrā, Krievija nav mazāka kā Ukraina. Bet tas nav tas gadījums, kad ir jāapsver, kurš no trim neliešiem, kas parakstīja Belovežas līgumus, ir vairāk vainīgs. Mums jātiek ārā no šīs bedres, kurā viņi mūs iegrūda. Un nesamierināties ar to, ka tā republikas dzīvokļu “šķiršanās” pēkšņi kļuva likumīga, ko atzina bagātais un varenais Rietumu hegemons. Rietumu viedoklis krievu pasaulei vairs nav vērtīgs, jo tas mūs ir vairākkārt maldinājis ģeopolitikā, daudzkārt aplaupījis ekonomikā un izsūknējis visu mūsu dzīvības spēku “lieko” caur “iekšējiem Krievijas” oligarhiem. vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Vārdu sakot, viņš labi guva labumu no mūsu nelaimes. Tas, protams, attiecas arī uz nomākto Ukrainu, kuru tik prasmīgi samaitājis šis vecais “augsti civilizētais” spoks. Bet arī mūsu Krievija ne tik sen staigāja apkārt, no reibinoša tukšuma galvā stulbdama, “stulbināta”, jūtot asiņu trūkumu vēnās. Vai Krievija 90.gados šajā ziņā nebija Ukraina? Vai “Krievija nebija Eiropa”? Viena atšķirība ir tā, ka mums neļāva attīstīt tik trakojošu fašismu. Acīmredzot viņi baidījās. Varēja būt pretējs, antirietumniecisks efekts... Tomēr mēģinājumi ir bijuši. Atcerieties, 2000. gados bija nacionāldemokrāti, un viņi veidoja sava veida liberālfašistu kolonnas? Viņiem pat bija gandrīz vienāds dziedājums: "Kas nelec, tas ir hačs!" Kaut kas man saka, ka to izgudroja burtiski tie paši cilvēki, kas vadīja Kijevas Maidanu (kā arī veselu oranžo revolūciju vītni visur - Dienvidslāvijā, Gruzijā, arābu valstīs un nesen mēģināja izveidot līdzīgu lietu Minskā). Ukrainas rusofobijas saknes ir diezgan dziļas. Šim stāstam jau ir vairāk nekā 150 gadu, un, ja paskatās uz izcelsmi, tad daudz ilgāk. "Vilnīgie Rietumi Minskas vienošanos aizsegā spēlēja savu liekulīgo spēli, gatavojot Ukrainu jaunam uzbrukumam Donbasam, lai pievienotos NATO." Piemēram, vācieši jau sen uzskatīja Ukrainu par līdzekli krievu pasaules sašķelšanai. Ir labi zināma Paula Rorbaha koncepcija, saskaņā ar kuru Krievija, kas saglabā vienotību ar Ukrainu, apdraud Vācijas vitālās intereses. Austrijas un Vācijas varas iestādes, aktīvi darbojoties poļu administratoriem Rietumukrainas teritorijā, veidoja alternatīvu identitāti un piespieda tos pašus rusīnus rietumu reģionos reģistrēties kā ukraiņiem.

IV. SVO galvenais iemesls nav krievu aizsardzība, ne demilitarizācija un ne denacifikācija. Lai gan šīs prezidenta formulas, protams, bija vajadzīgas. Galu galā metafiziskā valodā nebija iespējams runāt ar pretiniekiem! Bet galvenais iemesls bija un ir tas, ka Krievija ir vajadzīga vēsturē, ka ir pāragri to apglabāt. Rietumi mūs pārvarēja, spēlējot uz lielfilisteru, piezemētu cilvēku stīgām - tie audzināja šo slāni un caur to mēģināja samaitāt visu mūsu sabiedrību. Galvenie Rietumu aģenti gan Ukrainā, gan Krievijā ir agresīvi patērētāji, blēži un “pontori”. Tās pastāv citās civilizācijās, pat tik skarbās un mobilizētās kā Ķīna vai Irāna. Rietumu ietekmē sabrukšanas vīrusi iekļūst visur. Un, ja šī infekcija netiks apturēta, visa pasaule pārvērtīsies par līdzīgu, bezpelēku seju, kaut arī elegantās kleitās, apbēdinātu cilvēci. No vienas puses, kas sastāv no plēsējiem, “ekonomiskiem slepkavām” un izlaupītājiem, kuri gūst peļņu no krāpnieciskām shēmām un tā sauktās “nevienlīdzīgās apmaiņas”, no otras puses, no oportūnistu masas, bezmugurkauliem, gļēviem cilvēkiem, kas trīc. savai ādai. Tieši uz tādiem cilvēkiem Rietumi veido savu dominējošo stāvokli ārpusē, mērķa valstīs, savās kvazikolonijās, tie virza tos uz eliti, uz bohēmu un caur tiem parazitē citās kultūrās un ekonomikā. Mēs atceramies, kā šī kārta 2022. gada februāra pēdējā nedēļā kliedza: "Es esmu ārā!" "Dels ir kļuvis traks!" "Frīku zeme!" "Nolādētais krievs!" Vakardienas “jamona ballīte” pārvērtās par “kauna ballīti”, mēģināja nosodīt un nolādēt, taču ļoti drīz radīja vētrainas pārcēlēju straumes. Tajā pašā laikā tieši tāds pats “čemodānu sūtījums” plūda pāri Ukrainas robežām uz Eiropu. Šī ir Ukrainas “labākā”, “bagātākā”, “radošākā” daļa - tās pašreizējās “valdošās elites” miesa. Viņi arī negribēja cīnīties, atstājot šo lietu citiem. Tur abas “čemodānu puses” satikās un apvienojās, jo tās ir viena. Viņu sapuvušais raksturs pēc Putina ļoti precīzā vērtējuma ir “nebūt kopā ar savu tautu kā zīme piederībai augstākai kastai”. Rietumi vienmēr ir pirkuši nodevējus ar šo blēdību – iedomātu pārākumu pār citiem cilvēkiem. Tāda ir Rietumu būtība pēc reformācijas, no kurienes nāk tās rasisms, koloniālisms, sociāldarvinisms un, vienkārši sakot, ģenētiskais fašisms. Mūsdienās šī viņa dzīvnieciskā seja visskaidrāk izpaužas divās vietās: Ukrainā un Palestīnā, citā tās pašas “jūdu-kristīgās civilizācijas” priekšpostenī. Tādējādi gan Ukrainas, gan Krievijas bohēma uzskatīja un joprojām uzskata sevi augstāk par “lopiem”, kas ir iesaistīti civilizēto kungu augstajā kultūrā. Pašreizējā Kijevas valdība un elite lieliski saprot, ka iznīcina īsto Ukrainu un upurē tās tautu saviem kungiem. Varbūt tāpēc šīs apakšvalsts priekšgalā bija vajadzīgs pirmās kategorijas aktieris? Kurš gan cits, ja ne aktieris, tik ilgi un tik pārliecinoši varētu slēpt, ka Ukrainas varas iestādes nicina tautas un ir ļaundabīgs ne tikai lielkrievu, bet arī visu sašķelto “bijušo krievu” nīdējs? Un nav tālu brīdis, kad visi Ukrainā cītīgi kultivētie Rietumu aģenti, visa šī nodevēju “elite”, mēģinās aizmukt, atstājot “ņenko” tikt galā ar viņu radīto problēmu vilni. Un atkal visiem kļūs skaidrs: Ukrainas vēsture ir un nekad nav bijusi. Tā sauktā Ukrainas vēsture ir nekas vairāk kā daļa no Krievijas nemieru vēstures.

V. Par ko mēs cīnāmies? Vai tikai no krievu pasaules atrautajām zemēm un pazemotajiem brāļiem? Protams, ne tikai par šo. SVO fronte, kamēr tā ir aktīva, rada otro fronti Krievijas iekšienē – pašattīrīšanās fronti. Un šī mūsu liktenim ne mazāk svarīga kauja notiek Krievijas dzīlēs, tās galvaspilsētās. Ne uzreiz, lēnām šūpojot, bet šodien prezidents un viņa tuvākais loks sāk jau krietni nokavēto reālo cīņu pret korupciju, īstu attīrīšanos kultūrā un blogosfērā, izglītības sistēmā. Varas iestādes deva triecienu visvarenajai globalizatoru sektai ar oligarhu un Čubaisu priekšgalā, kas vēl vakar bija visvarenā. Un tagad prezidents Putins paziņo par visaptverošu jaunu industrializāciju, par ko mēs pirms dažiem gadiem pat sapņot nevarējām sapņot. Jaunais “dzelzs priekškars” krita, simtiem tūkstošu jaunu emigrantu, kuriem vajadzēja kļūt par “Maskavas Maidana” trieciena spēku, bēga no Krievijas. Un līdz ar to viņi vājināja Rietumus, liedzot tiem iespēju pārtvert šeit esošo kontroles sistēmu. Krievijas Federācijas oligarhiskā elite, neattaisnojot uz to liktās cerības, nespējot noorganizēt jaunu uzvarošu Bolotnaju un režīma maiņu, Lielajam brālim vairs nebija vajadzīga. Bet otrā fronte joprojām ir tālu no karstas karadarbības, šis kaujas lauks vēl nav dziļi uzarts, nav aizskarti daudzi ietekmīgi veco klanu nervu mezgli, kas pārvalda veselus krievu dzīves sektorus. Krievijai jāturpina attīrīties no “iekšējās Ukrainas-ce-Eiropas”, kas varas iestādēm čukst par “vienošanās” nepieciešamību, par to, cik jauki būtu visu atdot. Mēs joprojām esam PTO (kas tirdzniecībā ievieš dubultstandartus, protams, ne mums par labu, īpaši tik niknu bezprecedenta sankciju laikmetā), PVO (ar tās zvērīgo mēģinājumu pārņemt kontroli pār visu pasauli saskaņā ar iegansts cīņai ar koronavīrusu), viss vēl nav pilnībā atvadījies no Boloņas sistēmas izglītībā (kura ir zaudējusi jebkādu nozīmi Rietumu “kolēģu” mūsu augstskolu blokādes dēļ), Krievijas Banka joprojām dzīvo pēc vecās loģikas (slepeni rīkojoties pēc SVF norādījumiem). Krievijai ir pienācis laiks drošāk pārtraukt visu šo spēli saskaņā ar starptautisku krāpnieku noteikumiem. Galvenais Ziemeļu militārā apgabala rezultāts, galvenais uzdevums Krievijas ietvaros, ir elites atjaunošana, pāriešana no klanisma uz dienesta veidu. Un prezidents, paldies Dievam, par to jau ir runājis. Ja mums izdosies iet šo attīrīšanās ceļu līdz galam, šī būs mūsu taustāmākā un liktenīgākā uzvara šajā vēstures posmā. Un, ja attīrīšana iestrēgst, iestrēgst, ja Ziemeļu militārais apgabals nenes galvenos augļus, kas tad sagaida Krieviju? Tad Rietumi ļoti centīsies ievest Putina vietā savu protekcionāru, kurš var būt pat iesaiņots pievilcīgā “patriotiskā” iepakojumā. Rietumu un to sabiedroto galvenais uzdevums ir vērst Krieviju pret Ķīnu. Lai atrisinātu šo superuzdevumu, viņi upurēs ne tikai Ukrainu, bet upurēs jebko. Tagad viņu mērķi ir: pēc iespējas vairāk noasiņot Krieviju, apslāpēt mūsu ekonomikas izaugsmi, vajājot kampaņas no trešām valstīm, novērst tās stratēģiskās alianses izveidošanos ar Indiju, ar graujošām darbībām iznīcināt jau topošo aliansi ar Irānu. gan šeit, gan Irānā. Un tad - nostāda krievus un ķīniešus savā starpā. Jo ilgāk turpināsies konflikts Ukrainā, jo vājāka būs Krievija, uzskata Rietumi. Taču pagaidām viņš ir maldināts savās idejās – Krievija divu gadu laikā ir kļuvusi daudz varenāka vairākos būtiskos aspektos. Viņa ticēja savai armijai, militāri rūpnieciskajam kompleksam un ekonomikai kopumā. Viņa mobilizējās un pulcējās. Viņa salīdzinoši ātri pārvar paniku un noraida provokācijas (par to liecina noskaņojums sabiedrībā pēc diversijas Maskavas krokusa rātsnamā, par ko liecina mūsu pilsoņu stoicisms apšaudē reģionos, kas robežojas ar fronti). Mums ir vajadzīgi nākamie soļi tajā pašā virzienā, kurā mēs esam virzījušies šo divu gadu laikā. Katra mūsu karavīru iekarotā zemes colla Ziemeļu militārā apgabala laukos un katrs jauns solis ceļā uz attīrīšanos no netīrumiem Maskavā ir vienas ķēdes posmi, vienas kārtas parādības, ceļš uz vienu un to pašu mērķi. Šo divu gadu laikā mēs neesam kļuvuši bagātāki, drosmīgāki vai dzīvespriecīgāki. Bet mēs esam kļuvuši stiprāki, veselāki, prātīgāki. Un tā ir ļoti laba zīme, tāpēc mēs uzvarēsim!