Krievijas federācijas īpatnības

[LvSnor]

Nu Krievijā ir pacelis galvu cara Aleksandra 3 gars

Aleksandrs III Romanovs (krievu: Александр III Александрович Романов; dzimis 1845. gada 10. martā, miris 1894. gada 1. novembrī) bija Krievijas Impērijas ķeizars (1881—1894), arī Polijas karalis, Somijas lielhercogs, Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs utt. Sāka valdīt pēc sava tēva, relatīvi liberālā Aleksandra II nogalināšanas atentātā. Bija konservatīvi noskaņots un lielu vērību pievērsa krievu valodas dominēšanas un Krievijas Impērijas vienotības nostiprināšanai.
Līdz ar ķeizara Aleksandra III kāpšanu tronī Krievijas Impērijas iekšpolitikā pastiprinājās cittautiešu pārkrievošana. Baltijas pārkrievošanas pasākumi skāra gan latviešus, gan arī igauņus, vācbaltiešus un citus Baltijas provinču iedzīvotājus.

Tas nav nekas jauns, bet arhaisks

Aleksandrs III atjaunoja Nikolaja I birokrātisko valsts pārvaldes modeli. Pēc teroristu organizācijas "Tautas griba" (Народная воля) sarīkotā atentāta apturēja Aleksandra II ieplānotās parlamentārās reformas. 1881. gada 29. aprīlī viņš Pobedonosceva ietekmē publicēja Patvaldības negrozāmības manifestu (Манифест о незыблемости самодержавия), aicinot tautu mobilizēties ap monarhiju, stiprināties ticības un morāles vērtībās. Liberāli noskaņotajiem ministriem (Loris-Meļikovs, Miļutins u. c.) nācās demisionēt.
1881. gada 14. augusta "Rīkojums par kārtības valstī, sabiedriskā miera saglabāšanu un pastiprinātas drošības ieviešanu noteiktos reģionos" (Распоряжение о мерах к сохранению государственного порядка и общественного спокойствия и проведение определенных местностей в состояние усиленной охраны) atļāva 10 impērijas guberņu politiskajai policijai darboties, nepakļaujoties vietējai tiesu un administratīvajai varai. Bez tiesas sprieduma varēja izsūtīt "nevēlamas personas", slēgt avīzes un žurnālus, mācību iestādes utt. 1882.—1884. gados pieņēma virkni tiesību aktu, kas ievērojami pastiprināja cenzūru (it kā "pagaidu", taču bija spēkā līdz 1905. gadam). 1889.—1892. gados notika provinces pašvaldību un pilsētu pašvaldību reorganizācija. Izdeva "Likumu par muižnieku īpašumu" (закон о дворянских выморочных имуществах, 1883), kas palielināja lauku muižniecības privilēģijas. 1885. gadā izveidoja Muižnieku zemes banku.
1884. gada "Augstskolu nolikums" likvidēja augstskolu pašpārvaldi, militārās ģimnāzijas pārveidoja par kadetu korpusiem. 1887. gada 1. jūlijā publicēja apkārtrakstu-rīkojumu "Par ķēkšu bērniem" (Циркуляр о кухаркиных детях), kurā izglītības iestāžu vadībai bija ieteikts izvairīties uzņemt skolās "kučieru, kalpu, pavāru, veļasmazgātāju, sīktirgotāju un tamlīdzīgu ļaužu bērnus kuriem, izņemot atsevišķus apveltītus īpašām spējām, jo nav ieteicams izrauties no vides, kurā tie dzimuši". 1887. gadā Aleksandrs III apstiprināja Valsts padomes pieņemtos noteikumus par Tērbatas mācību apgabala tautskolu uzraudzību, kas ieviesa Baltijas pārkrievošanas pasākumus.[1]
1880.—1890. gados notika masveida ebreju izraidīšana aiz t. s. "nometinājuma joslas" (черта оседлости). No Maskavas vien izraidīja aptuveni 20 000 cilvēku. Noteica ebreju kvotas vispirms vidējās, pēc tam augstākajās mācību iestādēs (nometinājuma joslā to skaits studējošo vidū nedrīkstēja pārsniegt 10%, ārpus joslas — 5%, galvaspilsētā — 3%).

Es atbalstu norobežošanos no šīs "civilizācijas", lai viņa iet draudzēties Ziemeļkoreju.