Mums nāca pretim slaiks vīrietis, vēl diezgan jauns, bet loti kalsnējs ar gluži dzeltenu sejas krāsu un lielām, melnām acīm, kuras mirdzēja nedabiskā spožumā.
Viņš mums uzsmaidīja ļoti laipni, bet viņa smaids bij nezin kādēļ tik sērīgs, tik sāpīgs.
Es aizmirsu visas bailes, jo man sametās viņa žēl, tik žēl. Es manīju, ka nosarku un acīs man saskrēja asaras.
„Nebaidies, bērns," viņš mani aicināja un uzsēdināja sev uz ceļiem.
„Tev ies labi, tu mācīsies grāmatās un izaugsi par lielu, gudru meitu."
Viņš glāstīja man galvu, un nu tikai īsti es nevarēju valdīt asaras.
..Vai tu gribi atpakaļ uz mājām?" viņš jautāja.
„Nē, palikšu pie Jums." Varbūt skolotājs nojauta, ka bērna dvēsele instinktīvi izmana viņa traģiku, viņš it kā nobāla un nolaida mani lēni no ceļiem. Pārāk redzami jau ari nāve viņam bij savu zīmogu uz pieres uzspieduse. Skolotājs Zeltiņš, tā viņu sauca, bij slims ar diloni pēdējā stadijā un līdz ar šās pašas vasaras beigām aizgāja kapā, kaut gan pēc gadiem vēl atradās dzīves ziedonī. Viņš piederēja pie tās virknes tipisko mūsu tautas jaunekļu, kuri ar trūkumu kaudamies un ar pārpūliņu patērē visus savus jaunības spēkus, lai sasniegtu karsti kāroto mērķi, kļūt pie izglītības un gara gaismas, un nu, kur gaismas durvis atvērās, kur tie varētu iet iekšā un saņemt savu pūliņu augļus, lai tos tāļāk dotu citiem, tur tiem bij jāsabrūk uz sliekšņa.
Tā nebija individuāla traģika, tā bija visas mūsu jaunās tautas traģika. Un daudz bij viņai tādu nosalušu, pirmo cīruļu. Lai novērstu uzmanību uz citu pusi, skolotājs piecēlās, paņēma mani aiz rokas un pieveda mani pie sienas, kur plauktos atradās viņa diezgan plašā bibliotēka.
"..Redzi," viņš man teica, "tur tās biezās grāmatas, arī tev tādas savā mūžā būs jāizlasa un varbūt vēl vairāk."
Aspazija "Zelta mākoņi"
Viņš mums uzsmaidīja ļoti laipni, bet viņa smaids bij nezin kādēļ tik sērīgs, tik sāpīgs.
Es aizmirsu visas bailes, jo man sametās viņa žēl, tik žēl. Es manīju, ka nosarku un acīs man saskrēja asaras.
„Nebaidies, bērns," viņš mani aicināja un uzsēdināja sev uz ceļiem.
„Tev ies labi, tu mācīsies grāmatās un izaugsi par lielu, gudru meitu."
Viņš glāstīja man galvu, un nu tikai īsti es nevarēju valdīt asaras.
..Vai tu gribi atpakaļ uz mājām?" viņš jautāja.
„Nē, palikšu pie Jums." Varbūt skolotājs nojauta, ka bērna dvēsele instinktīvi izmana viņa traģiku, viņš it kā nobāla un nolaida mani lēni no ceļiem. Pārāk redzami jau ari nāve viņam bij savu zīmogu uz pieres uzspieduse. Skolotājs Zeltiņš, tā viņu sauca, bij slims ar diloni pēdējā stadijā un līdz ar šās pašas vasaras beigām aizgāja kapā, kaut gan pēc gadiem vēl atradās dzīves ziedonī. Viņš piederēja pie tās virknes tipisko mūsu tautas jaunekļu, kuri ar trūkumu kaudamies un ar pārpūliņu patērē visus savus jaunības spēkus, lai sasniegtu karsti kāroto mērķi, kļūt pie izglītības un gara gaismas, un nu, kur gaismas durvis atvērās, kur tie varētu iet iekšā un saņemt savu pūliņu augļus, lai tos tāļāk dotu citiem, tur tiem bij jāsabrūk uz sliekšņa.
Tā nebija individuāla traģika, tā bija visas mūsu jaunās tautas traģika. Un daudz bij viņai tādu nosalušu, pirmo cīruļu. Lai novērstu uzmanību uz citu pusi, skolotājs piecēlās, paņēma mani aiz rokas un pieveda mani pie sienas, kur plauktos atradās viņa diezgan plašā bibliotēka.
"..Redzi," viņš man teica, "tur tās biezās grāmatas, arī tev tādas savā mūžā būs jāizlasa un varbūt vēl vairāk."
Aspazija "Zelta mākoņi"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs