2024-07-25 21:02
— Ko jūs sakāt, — iesaucās Dantons, — jūs tak neiedomāsities, mīļais doktor, ka šī brīnišķīgā mašīna iznīcinās cilvēku tikpat viegli un bez sāpēm, kā šarlatāns velk zobus?
— Jā gan, Dantona kungs, — atbildēja doktors, arvien vairāk iesildams, — bez sāpēm. Es acumirklī iznīcinu cilvēku, tāpat kā elektrība, kā zibens. Es viņu sodu tā, kā soda Dievs, kas ir augstākā taisnība un augstākā žēlastība.
— Un kā tas notiek? — jautāja Marats. — Pastāstiet, es jūs lūdzu, — ja tas varbūt nav noslēpums! Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik ļoti tas mani interesē.
— Ahā! — priecīgs iesaucās Giljotēns, beidzot atradis pacietīgu klausītāju. — Mana mašīna ir gluži jauns izgudrojums un tik vienkārša… tik vienkārša… ja jūs to redzēsit, tad brīnīsities, kā tik vienkārša lieta seši tūkstoši gadus varēja palikt neizgudrota… Tātad iedomājieties mazu platformu kā teātra skatuvīti, uz kuru ved pieci vai seši pakāpieni… Uz šīs platformas es uzlieku divus stiprus stabus, lejas galā novietoju mazu kaķa slazdu, kura augšējā daļa ir svabada un tur ciet notiesātā kaklu. Augšā, šķērsām pāri abiem stabiem, atrodas plats cirvis, ko satur virve. Piespiežot atsperi, mēs atsvabinām cirvi, un tas krīt starp abiem stabiem labi ieeļļotā slīdē uz notiesātā kaklu. Acumirklīga asmeņa pieskāršanās — un galva nost!
— Ka tevi velns, cik asprātīgi! — iesaucās Kamills.
— Jā, mīļais kungs, — jūsmoja Giljotēns, — un šī operācija, kas šķir dzīvību no matērijas, kas nokauj, izposta, iznīcina, šī operācija ilgst… nu, uzminiet, cik ilgi? Pat ne sekundi!
— Jā, pat ne sekundi, tas tiesa, — atbildēja Marats, — bet vai jūs arī esat pārliecināts, ka sāpes nav ilgākas par notiesāšanas aktu?
— Kā gan sāpes var būt ilgākas par dzīvību?
— Tāpat kā dvēsele pārdzīvo miesu.
— Jā tā, — atbildēja Giljotēns ar tik tikko manāmu rūgtumu, — pareizi, jūs ticat dvēselei! Jūs tai ierādāt pat zināmu vietu. Jūs meklējat dvēseli smadzeņu audos. Bet atļaujiet man par dvēseli domāt citādāk nekā jūs! Dzīvības mītne jums jāmeklē sirdī, Marata kungs, ne smadzenēs.
— Labi, pieņemsim, ka dzīvības mītne ir sirdī, bet dzīvības apziņa — kur tā būtu meklējama? Taču smadzenēs… Tātad! Atšķirat galvu no ķermeņa, tad miesa būs mirusi, tas ir iespējams, tad miesa varbūt vairs necietīs, arī tas ir iespējams, bet galva, doktora kungs, galva?
— Nu, galva?
— Galva turpinās dzīvot un domāt, kamēr vēl asins pilīte ierosina smadzenes, un kamēr smadzenēm visas asinis tiek atrautas, tas ilgst vismaz astoņas līdz desmit sekundes…
— Ak, astoņas vai desmit sekundes, — domāja Kamills, — tas taču ātri paiet.
— Ātri paiet? — iesaucās Marats, strauji pieceldamies. — Jaunais cilvēk, vai jūs maz esat filozofs, ka mērojat sāpes pēc viņu ilguma un ne spēka, spriežat pēc cēloņiem un ne pēc sekām? Padomājiet tikai, kad nepanesamas sāpes ilgst vienu sekundi, tad tas velkas jau veselu mūžību, un ja tad šīs, jau pašas par sevi neciešamas sāpes, vēl dod apziņu, ka tās ir arī viņa dzīves beigas, un ja viņš, neraugoties uz briesmīgajām sāpēm, lai tikai savu dzīvību pagarinātu, labprāt arī paciestu sāpju pailgumu, — vai jūs nedomājat, ka tās ir visbriesmīgākās mocības?
— Tas jau ir tieši tas, kur musu domas nesakrīt, — sacīja Giljotēns, — šīs sāpes es noliedzu.
A.Dimā "Marata dēls"
— Jā gan, Dantona kungs, — atbildēja doktors, arvien vairāk iesildams, — bez sāpēm. Es acumirklī iznīcinu cilvēku, tāpat kā elektrība, kā zibens. Es viņu sodu tā, kā soda Dievs, kas ir augstākā taisnība un augstākā žēlastība.
— Un kā tas notiek? — jautāja Marats. — Pastāstiet, es jūs lūdzu, — ja tas varbūt nav noslēpums! Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik ļoti tas mani interesē.
— Ahā! — priecīgs iesaucās Giljotēns, beidzot atradis pacietīgu klausītāju. — Mana mašīna ir gluži jauns izgudrojums un tik vienkārša… tik vienkārša… ja jūs to redzēsit, tad brīnīsities, kā tik vienkārša lieta seši tūkstoši gadus varēja palikt neizgudrota… Tātad iedomājieties mazu platformu kā teātra skatuvīti, uz kuru ved pieci vai seši pakāpieni… Uz šīs platformas es uzlieku divus stiprus stabus, lejas galā novietoju mazu kaķa slazdu, kura augšējā daļa ir svabada un tur ciet notiesātā kaklu. Augšā, šķērsām pāri abiem stabiem, atrodas plats cirvis, ko satur virve. Piespiežot atsperi, mēs atsvabinām cirvi, un tas krīt starp abiem stabiem labi ieeļļotā slīdē uz notiesātā kaklu. Acumirklīga asmeņa pieskāršanās — un galva nost!
— Ka tevi velns, cik asprātīgi! — iesaucās Kamills.
— Jā, mīļais kungs, — jūsmoja Giljotēns, — un šī operācija, kas šķir dzīvību no matērijas, kas nokauj, izposta, iznīcina, šī operācija ilgst… nu, uzminiet, cik ilgi? Pat ne sekundi!
— Jā, pat ne sekundi, tas tiesa, — atbildēja Marats, — bet vai jūs arī esat pārliecināts, ka sāpes nav ilgākas par notiesāšanas aktu?
— Kā gan sāpes var būt ilgākas par dzīvību?
— Tāpat kā dvēsele pārdzīvo miesu.
— Jā tā, — atbildēja Giljotēns ar tik tikko manāmu rūgtumu, — pareizi, jūs ticat dvēselei! Jūs tai ierādāt pat zināmu vietu. Jūs meklējat dvēseli smadzeņu audos. Bet atļaujiet man par dvēseli domāt citādāk nekā jūs! Dzīvības mītne jums jāmeklē sirdī, Marata kungs, ne smadzenēs.
— Labi, pieņemsim, ka dzīvības mītne ir sirdī, bet dzīvības apziņa — kur tā būtu meklējama? Taču smadzenēs… Tātad! Atšķirat galvu no ķermeņa, tad miesa būs mirusi, tas ir iespējams, tad miesa varbūt vairs necietīs, arī tas ir iespējams, bet galva, doktora kungs, galva?
— Nu, galva?
— Galva turpinās dzīvot un domāt, kamēr vēl asins pilīte ierosina smadzenes, un kamēr smadzenēm visas asinis tiek atrautas, tas ilgst vismaz astoņas līdz desmit sekundes…
— Ak, astoņas vai desmit sekundes, — domāja Kamills, — tas taču ātri paiet.
— Ātri paiet? — iesaucās Marats, strauji pieceldamies. — Jaunais cilvēk, vai jūs maz esat filozofs, ka mērojat sāpes pēc viņu ilguma un ne spēka, spriežat pēc cēloņiem un ne pēc sekām? Padomājiet tikai, kad nepanesamas sāpes ilgst vienu sekundi, tad tas velkas jau veselu mūžību, un ja tad šīs, jau pašas par sevi neciešamas sāpes, vēl dod apziņu, ka tās ir arī viņa dzīves beigas, un ja viņš, neraugoties uz briesmīgajām sāpēm, lai tikai savu dzīvību pagarinātu, labprāt arī paciestu sāpju pailgumu, — vai jūs nedomājat, ka tās ir visbriesmīgākās mocības?
— Tas jau ir tieši tas, kur musu domas nesakrīt, — sacīja Giljotēns, — šīs sāpes es noliedzu.
A.Dimā "Marata dēls"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs