Polijas—Lietuvas kopvalsts dalīšanas\
Polijas dalīšanas jeb Polijas-Lietuvas dalīšanas (poļu: Rozbiór Rzeczypospolitej, lietuviešu: Abiejų Tautų Respublikos padalijimas) bija – teritorijas sadalīšana starp Prūsiju, Krieviju un Austriju 18. gadsimta 2. pusē (1772–1795).
Lēmums par sadalīšanu tika pieņemts jau 1772. gada 4. janvārī Pēterburgā, kur Krievija un Prūsija noslēdza slepenu līgumu par "Polijas Republikas sadalīšanu un pacifikāciju".[1] 1772. gada 19. februārī Vīnē tika parakstīta trīspusēja Austrijas-Krievijas-Prūsijas vienošanās par ietekmes zonām Polijā-Lietuvā un augusta sākumā visu trīs lielvalstu karaspēki iegāja tās teritorijā, parakstot 5. augustā līgumu par Polijas sadalīšanu. Polijas-Lietuvas valdnieks Staņislavs Poņatovskis protestēja pret Krievijas un Prūsijas vienošanos, tomēr viņam nebija reālas varas, lai tai pretotos.
Kopumā notika trīs dalīšanas:
1. Polijas-Lietuvas dalīšana 1772. gada 5. augustā,
2. Polijas-Lietuvas dalīšana 1793. gada 23. janvārī,
3. Polijas-Lietuvas dalīšana 1795. gada 24. oktobrī.
Dalīšanu rezultātā beidza pastāvēt Polijas un Lietuvas kopvalsts un Krievijas Impērija ieguva plašas teritorijas, tostarp Kurzemes un Zemgales hercogistes, Piltenes apgabala un Inflantijas vaivadijas zemes.
Priekšvēsture
Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) Polijas—Lietuvas valsts (Rzeczpospolita Obojga Narodów) zaudēja savu lielvalsts statusu un pakāpeniski nokļuva arvien lielākā atkarībā no Krievijas Impērijas. Lai gan Polijas—Lietuvas valdnieks Augusts II Stiprais atteicās piedalīties Nīštates miera sarunās, tomēr Krievijas imperators Pēteris I arī bez viņa piekrišanas pievienoja saviem valdījumiem bijušo Zviedru Vidzemes teritoriju, kas pēc iepriekš noslēgtajiem līgumiem pienācās Polijai—Lietuvai. Pēc Augusta II nāves notika Polijas mantojuma karš (1733–1735), kurā Francijas atbalstītais karalis Staņislavs Leščiņskis zaudēja Polijas karaļa troni un to ieguva Austrijas Kārļa VI un Krievijas Annas I atbalstītais Augusts III Saksis. 1763. gadā Krievijas karaspēks padzina viņa dēlu Kurzemes hercogu Kārli no Jelgavas un Kurzemes un Zemgales hercogiste nokļuva Krievijas Impērijas politiskā atkarībā, kaut arī formāli turpināja būt Polijas—Lietuvas vasaļvalsts.
Prūsijas karalis Frīdrihs II Lielais pēc uzvaras Austrijas mantojuma karā centās paplašināt savus valdījumus un pievienot Polijas karaļa pakļautībā esošo Varmijas arhibīskapiju (Archidioecesis Varmiensis), kas līdz 1566. gadam bija padota Rīgas arhibīskapijai. Lai samierinātu Austriju un Prūsiju, Francijas diplomāti piedāvāja Prūsijai atteikties no iekarotās Silēzijas, pretī iegūstot Varmiju un Kurzemi, bet Frīdrihs II no tā atteicās un arvien vairāk nosliecās uz militāru savienību ar Krieviju, kas tika noslēgta 1764. gadā ar mērķi vājināt Austrijas un Saksijas kūrfirstistes ietekmi Polijā-Lietuvā.
1764. gadā Polijas-Lietuvas Sejms ar Krievijas atbalstu par karali ievēlēja Čartorisku dzimtas izvirzīto karaļa kandidātu Staņislavu Poņatovski, kas atļāva Krievijas armijas ievešanu savas valsts teritorijā pilsoņu karā pret Baras konfederācijas atbalstītājiem (1768–72). Faktiski pēc 1768. gada Polijas-Lietuvas kopvalsts kļuva par Krievijas Impērijas protektorātu, pret ko iebilda Austrija. Krievu-turku kara (1768–1774) laikā Krievijas karaspēks ieņēma Moldāvijas un Valahijas kņazistes, pret ko krasi iebilda Austrija.
1772. gada Pēterburgas slepenā konvencija
Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu vienojās par sekojošo:
Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, uz kuriem tam ir senas tiesības. Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo Poļu Livonijas daļu,[2] kā arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.
Abas puses svinīgi apsola garantēt iepriekšminētos jauniegūtos valdījumus tāpat kā citus valdījumus.
Krievija un Prūsija apņemas dot saviem pārstāvjiem Varšavā precīzas instrukcijas par Polijas Republikas galīgo iekārtojumu.
Šī konvencija tiks ratificēta sešu nedēļu laikā vai ātrāk, ja tas izrādīsies iespējams.
Slepenajai konvencijai bija pievienota arī īpaši slepena daļa par iespējamām darbībām gadījumā, ja Austrija nepiekritīs Polijas dalīšanas plānam.
Nākamās dalīšanas
Vīnes kongresa laikā 1815. gadā nolemto Polijas sadalīšanu 19. un 20. gadsimta poļu trimdinieki reizēm dēvēja par "Polijas ceturto dalīšanu".[3] Jebkurā gadījumā Polijas-Lietuvas kopvalsts 18. gadsimta sadalīšana atstāja bīstamu precedentu nākamajām Vācijas un Krievijas politiķu paaudzēm, kas šādā veidā atkārtoti ķērās pie Centrālaustrumeiropas zemju dalīšanas.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Polijas%E2...%C5%A1anas
Polijas dalīšanas jeb Polijas-Lietuvas dalīšanas (poļu: Rozbiór Rzeczypospolitej, lietuviešu: Abiejų Tautų Respublikos padalijimas) bija – teritorijas sadalīšana starp Prūsiju, Krieviju un Austriju 18. gadsimta 2. pusē (1772–1795).
Lēmums par sadalīšanu tika pieņemts jau 1772. gada 4. janvārī Pēterburgā, kur Krievija un Prūsija noslēdza slepenu līgumu par "Polijas Republikas sadalīšanu un pacifikāciju".[1] 1772. gada 19. februārī Vīnē tika parakstīta trīspusēja Austrijas-Krievijas-Prūsijas vienošanās par ietekmes zonām Polijā-Lietuvā un augusta sākumā visu trīs lielvalstu karaspēki iegāja tās teritorijā, parakstot 5. augustā līgumu par Polijas sadalīšanu. Polijas-Lietuvas valdnieks Staņislavs Poņatovskis protestēja pret Krievijas un Prūsijas vienošanos, tomēr viņam nebija reālas varas, lai tai pretotos.
Kopumā notika trīs dalīšanas:
1. Polijas-Lietuvas dalīšana 1772. gada 5. augustā,
2. Polijas-Lietuvas dalīšana 1793. gada 23. janvārī,
3. Polijas-Lietuvas dalīšana 1795. gada 24. oktobrī.
Dalīšanu rezultātā beidza pastāvēt Polijas un Lietuvas kopvalsts un Krievijas Impērija ieguva plašas teritorijas, tostarp Kurzemes un Zemgales hercogistes, Piltenes apgabala un Inflantijas vaivadijas zemes.
Priekšvēsture
Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) Polijas—Lietuvas valsts (Rzeczpospolita Obojga Narodów) zaudēja savu lielvalsts statusu un pakāpeniski nokļuva arvien lielākā atkarībā no Krievijas Impērijas. Lai gan Polijas—Lietuvas valdnieks Augusts II Stiprais atteicās piedalīties Nīštates miera sarunās, tomēr Krievijas imperators Pēteris I arī bez viņa piekrišanas pievienoja saviem valdījumiem bijušo Zviedru Vidzemes teritoriju, kas pēc iepriekš noslēgtajiem līgumiem pienācās Polijai—Lietuvai. Pēc Augusta II nāves notika Polijas mantojuma karš (1733–1735), kurā Francijas atbalstītais karalis Staņislavs Leščiņskis zaudēja Polijas karaļa troni un to ieguva Austrijas Kārļa VI un Krievijas Annas I atbalstītais Augusts III Saksis. 1763. gadā Krievijas karaspēks padzina viņa dēlu Kurzemes hercogu Kārli no Jelgavas un Kurzemes un Zemgales hercogiste nokļuva Krievijas Impērijas politiskā atkarībā, kaut arī formāli turpināja būt Polijas—Lietuvas vasaļvalsts.
Prūsijas karalis Frīdrihs II Lielais pēc uzvaras Austrijas mantojuma karā centās paplašināt savus valdījumus un pievienot Polijas karaļa pakļautībā esošo Varmijas arhibīskapiju (Archidioecesis Varmiensis), kas līdz 1566. gadam bija padota Rīgas arhibīskapijai. Lai samierinātu Austriju un Prūsiju, Francijas diplomāti piedāvāja Prūsijai atteikties no iekarotās Silēzijas, pretī iegūstot Varmiju un Kurzemi, bet Frīdrihs II no tā atteicās un arvien vairāk nosliecās uz militāru savienību ar Krieviju, kas tika noslēgta 1764. gadā ar mērķi vājināt Austrijas un Saksijas kūrfirstistes ietekmi Polijā-Lietuvā.
1764. gadā Polijas-Lietuvas Sejms ar Krievijas atbalstu par karali ievēlēja Čartorisku dzimtas izvirzīto karaļa kandidātu Staņislavu Poņatovski, kas atļāva Krievijas armijas ievešanu savas valsts teritorijā pilsoņu karā pret Baras konfederācijas atbalstītājiem (1768–72). Faktiski pēc 1768. gada Polijas-Lietuvas kopvalsts kļuva par Krievijas Impērijas protektorātu, pret ko iebilda Austrija. Krievu-turku kara (1768–1774) laikā Krievijas karaspēks ieņēma Moldāvijas un Valahijas kņazistes, pret ko krasi iebilda Austrija.
1772. gada Pēterburgas slepenā konvencija
Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu vienojās par sekojošo:
Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, uz kuriem tam ir senas tiesības. Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo Poļu Livonijas daļu,[2] kā arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.
Abas puses svinīgi apsola garantēt iepriekšminētos jauniegūtos valdījumus tāpat kā citus valdījumus.
Krievija un Prūsija apņemas dot saviem pārstāvjiem Varšavā precīzas instrukcijas par Polijas Republikas galīgo iekārtojumu.
Šī konvencija tiks ratificēta sešu nedēļu laikā vai ātrāk, ja tas izrādīsies iespējams.
Slepenajai konvencijai bija pievienota arī īpaši slepena daļa par iespējamām darbībām gadījumā, ja Austrija nepiekritīs Polijas dalīšanas plānam.
Nākamās dalīšanas
Vīnes kongresa laikā 1815. gadā nolemto Polijas sadalīšanu 19. un 20. gadsimta poļu trimdinieki reizēm dēvēja par "Polijas ceturto dalīšanu".[3] Jebkurā gadījumā Polijas-Lietuvas kopvalsts 18. gadsimta sadalīšana atstāja bīstamu precedentu nākamajām Vācijas un Krievijas politiķu paaudzēm, kas šādā veidā atkārtoti ķērās pie Centrālaustrumeiropas zemju dalīšanas.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Polijas%E2...%C5%A1anas
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs