20. gs. 30. gados, kad Ķīnas politiskajā apvārsnī skaidri iezīmējās divi pretēji spēki - Guomiņdana partija un Komunistiskā partija -, pirmā pacēla Konfūciju savā vairogā, kamēr otra viņā saskatīja atpalikušas sabiedrības simbolu. Šo kritisko attieksmi pret seno filozofu Ķīnas komunisti turpināja arī pēc jaunās valsts proklamēšanas 1949. gadā. "Kultūras revolūcijas " laikā (1966 - 1976) Konfūcijs līdzās Ķīnas literatūrai tika uztverts kā ienaidnieks, kas traucē valsts virzību uz priekšu. 1973. gadā šī nostāja izpaudās groteskā formā, visā zemē sākoties politiskai kampaņai, kuras gaitā bija "jāatmasko" divi tālaika galvenie kaitnieki - nesenais aizsardzības ministrs Lins Biao un ... Konfūcijs. Iestājoties jauniem laikiem, mainījās arī attieksme pret domātāju. Kurss uz reformām un atvērtību ārējai pasaulei lika no jauna skatpunkta pa lūkoties uz Konfūcija mācību, kas tagad tiek uztverta kā Ķīnas tautas gudrības un vienotības avots. " Apkopotas runas" atkal ir "pieprasītas": izdevniecības tās izdod milzīgos metienos, tekstu skaidro televīzijas raidījumos. Cik daudz šajā caur neskaitāmām rokām izgājušajā grāmatā saglabājies no paša Konfūcija? Kaut arī atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga, grāmatai nenoliedzami piemīt autentiskuma pievilcība. Arhaiski valodas elementi, nekur citur neminēti sīki fakti no domātāja un viņa skolnieku dzīves, izvērstas, loģiski izklāstītas doktrīnas trūkums norāda, ka šī grāmata varētu būt tapusi "uz karstām pēdām".
No grāmatas "Apkopotas runas" Konfūcijs - Jeļenas Staburovas ievada "Par Konfūciju un grāmatu "Apkopotas runas""
No grāmatas "Apkopotas runas" Konfūcijs - Jeļenas Staburovas ievada "Par Konfūciju un grāmatu "Apkopotas runas""
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs