https://charleshughsmith.blogspot.com/20...oblem.html
Friday, August 16, 2024
The Super-Wealthy Have a Problem
The less self-congratulatory camp of the super-wealthy understand the pressure cooker of inequality and unfairness is going to blow unless they relinquish some of their unearned gains generated by Fed policies.
The cultural consensus holds that the super-wealthy always manage to come out ahead in any spot of bother. Due to their grip on the levers of financial and political power, whatever lays waste to the bottom 90% of the populace is either 1) an opportunity to increase their wealth or 2) a minor bump in the road to ever-expanding wealth.
History offers an abundance of examples. A favorite of mine is the guest books of the French chateaus owned by the super-wealthy, which logged visits from the Usual Suspects (political and financial bigshots) until 1940, when the names of Nazi bigshots began filling the ledgers, and then in 1945, the visitor list reverted to the Usual Suspects: a seamless transition from one set of political overlords to the next that the chateau owners rode without difficulty.
But there are counter-examples as well. Consider the family estate of famed architect I.M. Pei in Suzhou, China. I visited the impressive Pei residence, which is now a government-owned property open to the public. The Pei family was wealthy enough to be comfortably in the top tier of Chinese society. Life was good for China's elite, right up to 1949. These elites did not glide though the revolution intact; their wealth was confiscated.
They were replaced with a new elite, who now holds vast troves of wealth secreted away in the West, and just as I.M. Pei attended prestigious American Ivy League universities, so too do the sons and daughters of China's party elites, under assumed names, of course, to allow them a private experience outside the limelight.
Piektdiena, 2024. gada 16. augusts
Superbagātajiem ir problēmas
Īpaši bagāto cilvēku nometne, kas mazāk sevi apsveic, saprot, ka nevienlīdzības un negodīguma spiediena katls uzsitīs, ja vien viņi neatteiksies no dažiem saviem nepelnītajiem ieguvumiem, ko rada Fed politika.
Kultūras vienprātība uzskata, ka īpaši bagātajiem vienmēr izdodas tikt uz priekšu jebkurā apgrūtinājuma vietā. Sakarā ar to, ka viņi satver finansiālās un politiskās varas sviras, 90% iedzīvotāju ir vai nu 1) iespēja palielināt savu bagātību, vai 2) neliels trieciens ceļā uz arvien pieaugošu bagātību.
Vēsture piedāvā daudz piemēru. Manas iecienītākās ir īpaši bagātajiem piederošo franču pils viesu grāmatas , kurās tika reģistrēti parasto aizdomās turamo personu (politiski un finansiāli lieli cilvēki) apmeklējumi līdz 1940. gadam, kad nacistu lielgalvu vārdi sāka aizpildīt virsgrāmatas, un pēc tam 1945. gadā. , apmeklētāju saraksts atgriezās pie parastajiem aizdomās turamajiem: nemanāma pāreja no viena politisko valdnieku kopuma uz nākamo, ko pils īpašnieki brauca bez grūtībām.
Bet ir arī pretpiemēri. Apsveriet slavenā arhitekta IM Pei ģimenes īpašumu Sudžou, Ķīnā. Es apmeklēju iespaidīgo Pei rezidenci, kas tagad ir valdībai piederošs īpašums, kas ir atvērts sabiedrībai. Pei ģimene bija pietiekami turīga, lai ērti dzīvotu Ķīnas sabiedrības augstākajā līmenī. Dzīve Ķīnas elitei bija laba līdz pat 1949. gadam. Šī elite neslīdēja revolūcijai neskarta; viņu bagātība tika konfiscēta.
Viņus nomainīja jauna elite, kas tagad glabā milzīgus bagātības krājumus, kas izslēpti Rietumos, un tāpat kā IM Pei apmeklēja prestižās Amerikas Ivy League universitātes, tāpat arī Ķīnas partiju elites dēli un meitas ar pieņemtajiem vārdiem. protams, lai viņi varētu baudīt privātu pieredzi ārpus uzmanības centrā.
Tāpēc īpaši bagātie ne vienmēr slido cauri nemierīgajiem laikiem, kļūstot bagātāki nekā jebkad agrāk. Mēs visi saprotam, kā lielā bagātības nevienlīdzība ietekmē politisko un sociālo reakciju uz krīzēm. Mazāk saprotama ir godīguma loma sociālajā un politiskajā jomā: ja nevienlīdzība tiek saprasta kā netaisnības galējības rezultāts, sabiedrības noskaņojums ievērojami kļūst tumšāks, jo cilvēki ir iedzimti jutīgi pret negodīgumu.
Robežas porainība starp bagātajiem un nabadzīgajiem ir ļoti svarīga, novērtējot taisnīgumu. Ja finansiāli sociālā membrāna starp abām šķirām ir samērā poraina, ļaujot ambiciozākajiem un spilgtākajiem nabadzīgajiem iekļūt turīgo (vai to apkalpojošo 10% augstāko) rindās, tad sabiedrība saglabā minimālais taisnīguma līmenis, kas mazina spiedienu gāzt režīmu.
Liela nozīme ir arī valsts korektīvajiem pasākumiem.Ja valdība izlēmīgi rīkosies, lai paaugstinātu īpašuma nodokļus, nodokļus par nenopelnītiem (ti, rentieriem) ienākumiem un nopelnīto ienākumu augstākajām daļām, un veltīs minimālu uzmanību apakšējo 90% pamatvajadzībām, šī politika arī mazina spiedienu gāzt. režīms.
Grāmatā The Great Leveler: Violence and the History of Inequality from the Stone Age to the Twenty-First Century šī dinamika aplūkota apbrīnojami detalizēti.
Citiem vārdiem sakot, bagātības/varas nevienlīdzības galējības nosaka pamatu, bet noslēguma darbību nosaka mūsu reakcija uz pieaugošo nevienlīdzību. Ja atbilde ir samākslota PR, ti, bagātie kļūst arvien bagātāki, palielinoties zemāko 90% ciešanām, režīma maiņa sāk izskatīties kā vienīgais pieejamais risinājums.
Ja, no otras puses, politikas veidotāji un sabiedrība atkāpjas pret superbagātnieku dominēšanu, tad status quo var izvairīties no sadrumstalotības un izjukšanas.
Īpaši bagātajiem ir galvenā loma šajā atbildes izvēlē, un tas sadrumstalo eliti karojošās nometnēs. Šo dinamiku esmu pievērsis daudzkārt vairāku gadu laikā, tostarp savā diagrammā par dažām krīzēm, kas pārklājas un kas prasīs vairāk nekā līmlentes atbildes.
Fons ir politikas, kas īpaši bagātajiem ir nodrošinājušas milzīgu bagātības un varas pieaugumu, izmantojot politikas virzītu aktīvu vērtības pieaugumu un pakāpenisku algu pirktspējas samazināšanos. Pēdējo 45 gadu laikā peļņas vērtība ir samazinājusies par 149 triljoniem ASV dolāru, lai gūtu labumu no jau turīgo iedzīvotāju nenopelnīto peļņu:
šī diagramma parāda, kā bagātības nevienlīdzība ir pieaugusi kopš 1970. gadu beigām un kā to raķeti palielināja federālā valdība. Rezerves "bagātības efekta" politika attiecībā uz kvantitatīvo mīkstināšanu (QE):
zemākajiem 80% pieder tikai daļa no bagātības, kas pieder lielākajiem 1% un augstākajiem 10%,
savukārt turīgie pieturas pie pašapkalpošanās narcistiskā viedokļa, ka kopš mēs esam klājas labi, visiem klājas labi , realitāte ir tāda, ka zemākie 80% pamostas realitātei, ka viņiem neklājas labi, šķirtne, kas tikai palielināsies, lejupslīdei ciešāk satverot apakšējo 80% rīkles:
šī ir vīzija par superbagāto nometni "mūsu bagātība pamatoti pieder mums": mums pārējiem nekas nepiederēs, un mēs būsim krāšņi laimīgi . Ak, protams. Tā kā mēs esam tik laimīgi, kāpēc mēs neapmaināmies vietām?
Īpaši bagāto cilvēku nometne, kas mazāk sevi apsveic, saprot, ka nevienlīdzības un negodīguma spiediena katls uzsitīs, ja vien viņi neatteiksies no dažiem saviem nepelnītajiem ieguvumiem, ko rada Fed politika.Lai gan viņi, protams, plāno paturēt lielāko daļu savu ieguvumu, viņi saprot, ka neierobežotas alkatības dividendes var būt tikai viņu kontrolētā režīma gāšana, lai kalpotu savām interesēm.
Protams, arī mēs pārējie spēlējam savu lomu, un mūsu izvēle ir šāda: "Un jūs vēlaties, lai es pievienojos?"
Superbagātajiem ir problēma: ja viņi atsakās atbrīvot spiediena ēku ārkārtīgi negodīgā, sagrozītā sistēmā, kas viņus ir neizmērojami bagātinājusi, tad svārsts var pagriezties otrā galējībā un viņi kā tūristi apmeklēs savus bijušos īpašumus. dažus gadus.
Bet, ja viņi piekrīt atteikties no kādas savas peļņas daļas, viņi baidās, ka vēstures plūdmaiņas var sagraut viņu smilšu pilis. Aija, kāda dilemma.
Jauns Podcast apraide : Lielā atslābināšanās . (33 min)
Friday, August 16, 2024
The Super-Wealthy Have a Problem
The less self-congratulatory camp of the super-wealthy understand the pressure cooker of inequality and unfairness is going to blow unless they relinquish some of their unearned gains generated by Fed policies.
The cultural consensus holds that the super-wealthy always manage to come out ahead in any spot of bother. Due to their grip on the levers of financial and political power, whatever lays waste to the bottom 90% of the populace is either 1) an opportunity to increase their wealth or 2) a minor bump in the road to ever-expanding wealth.
History offers an abundance of examples. A favorite of mine is the guest books of the French chateaus owned by the super-wealthy, which logged visits from the Usual Suspects (political and financial bigshots) until 1940, when the names of Nazi bigshots began filling the ledgers, and then in 1945, the visitor list reverted to the Usual Suspects: a seamless transition from one set of political overlords to the next that the chateau owners rode without difficulty.
But there are counter-examples as well. Consider the family estate of famed architect I.M. Pei in Suzhou, China. I visited the impressive Pei residence, which is now a government-owned property open to the public. The Pei family was wealthy enough to be comfortably in the top tier of Chinese society. Life was good for China's elite, right up to 1949. These elites did not glide though the revolution intact; their wealth was confiscated.
They were replaced with a new elite, who now holds vast troves of wealth secreted away in the West, and just as I.M. Pei attended prestigious American Ivy League universities, so too do the sons and daughters of China's party elites, under assumed names, of course, to allow them a private experience outside the limelight.
Piektdiena, 2024. gada 16. augusts
Superbagātajiem ir problēmas
Īpaši bagāto cilvēku nometne, kas mazāk sevi apsveic, saprot, ka nevienlīdzības un negodīguma spiediena katls uzsitīs, ja vien viņi neatteiksies no dažiem saviem nepelnītajiem ieguvumiem, ko rada Fed politika.
Kultūras vienprātība uzskata, ka īpaši bagātajiem vienmēr izdodas tikt uz priekšu jebkurā apgrūtinājuma vietā. Sakarā ar to, ka viņi satver finansiālās un politiskās varas sviras, 90% iedzīvotāju ir vai nu 1) iespēja palielināt savu bagātību, vai 2) neliels trieciens ceļā uz arvien pieaugošu bagātību.
Vēsture piedāvā daudz piemēru. Manas iecienītākās ir īpaši bagātajiem piederošo franču pils viesu grāmatas , kurās tika reģistrēti parasto aizdomās turamo personu (politiski un finansiāli lieli cilvēki) apmeklējumi līdz 1940. gadam, kad nacistu lielgalvu vārdi sāka aizpildīt virsgrāmatas, un pēc tam 1945. gadā. , apmeklētāju saraksts atgriezās pie parastajiem aizdomās turamajiem: nemanāma pāreja no viena politisko valdnieku kopuma uz nākamo, ko pils īpašnieki brauca bez grūtībām.
Bet ir arī pretpiemēri. Apsveriet slavenā arhitekta IM Pei ģimenes īpašumu Sudžou, Ķīnā. Es apmeklēju iespaidīgo Pei rezidenci, kas tagad ir valdībai piederošs īpašums, kas ir atvērts sabiedrībai. Pei ģimene bija pietiekami turīga, lai ērti dzīvotu Ķīnas sabiedrības augstākajā līmenī. Dzīve Ķīnas elitei bija laba līdz pat 1949. gadam. Šī elite neslīdēja revolūcijai neskarta; viņu bagātība tika konfiscēta.
Viņus nomainīja jauna elite, kas tagad glabā milzīgus bagātības krājumus, kas izslēpti Rietumos, un tāpat kā IM Pei apmeklēja prestižās Amerikas Ivy League universitātes, tāpat arī Ķīnas partiju elites dēli un meitas ar pieņemtajiem vārdiem. protams, lai viņi varētu baudīt privātu pieredzi ārpus uzmanības centrā.
Tāpēc īpaši bagātie ne vienmēr slido cauri nemierīgajiem laikiem, kļūstot bagātāki nekā jebkad agrāk. Mēs visi saprotam, kā lielā bagātības nevienlīdzība ietekmē politisko un sociālo reakciju uz krīzēm. Mazāk saprotama ir godīguma loma sociālajā un politiskajā jomā: ja nevienlīdzība tiek saprasta kā netaisnības galējības rezultāts, sabiedrības noskaņojums ievērojami kļūst tumšāks, jo cilvēki ir iedzimti jutīgi pret negodīgumu.
Robežas porainība starp bagātajiem un nabadzīgajiem ir ļoti svarīga, novērtējot taisnīgumu. Ja finansiāli sociālā membrāna starp abām šķirām ir samērā poraina, ļaujot ambiciozākajiem un spilgtākajiem nabadzīgajiem iekļūt turīgo (vai to apkalpojošo 10% augstāko) rindās, tad sabiedrība saglabā minimālais taisnīguma līmenis, kas mazina spiedienu gāzt režīmu.
Liela nozīme ir arī valsts korektīvajiem pasākumiem.Ja valdība izlēmīgi rīkosies, lai paaugstinātu īpašuma nodokļus, nodokļus par nenopelnītiem (ti, rentieriem) ienākumiem un nopelnīto ienākumu augstākajām daļām, un veltīs minimālu uzmanību apakšējo 90% pamatvajadzībām, šī politika arī mazina spiedienu gāzt. režīms.
Grāmatā The Great Leveler: Violence and the History of Inequality from the Stone Age to the Twenty-First Century šī dinamika aplūkota apbrīnojami detalizēti.
Citiem vārdiem sakot, bagātības/varas nevienlīdzības galējības nosaka pamatu, bet noslēguma darbību nosaka mūsu reakcija uz pieaugošo nevienlīdzību. Ja atbilde ir samākslota PR, ti, bagātie kļūst arvien bagātāki, palielinoties zemāko 90% ciešanām, režīma maiņa sāk izskatīties kā vienīgais pieejamais risinājums.
Ja, no otras puses, politikas veidotāji un sabiedrība atkāpjas pret superbagātnieku dominēšanu, tad status quo var izvairīties no sadrumstalotības un izjukšanas.
Īpaši bagātajiem ir galvenā loma šajā atbildes izvēlē, un tas sadrumstalo eliti karojošās nometnēs. Šo dinamiku esmu pievērsis daudzkārt vairāku gadu laikā, tostarp savā diagrammā par dažām krīzēm, kas pārklājas un kas prasīs vairāk nekā līmlentes atbildes.
Fons ir politikas, kas īpaši bagātajiem ir nodrošinājušas milzīgu bagātības un varas pieaugumu, izmantojot politikas virzītu aktīvu vērtības pieaugumu un pakāpenisku algu pirktspējas samazināšanos. Pēdējo 45 gadu laikā peļņas vērtība ir samazinājusies par 149 triljoniem ASV dolāru, lai gūtu labumu no jau turīgo iedzīvotāju nenopelnīto peļņu:
šī diagramma parāda, kā bagātības nevienlīdzība ir pieaugusi kopš 1970. gadu beigām un kā to raķeti palielināja federālā valdība. Rezerves "bagātības efekta" politika attiecībā uz kvantitatīvo mīkstināšanu (QE):
zemākajiem 80% pieder tikai daļa no bagātības, kas pieder lielākajiem 1% un augstākajiem 10%,
savukārt turīgie pieturas pie pašapkalpošanās narcistiskā viedokļa, ka kopš mēs esam klājas labi, visiem klājas labi , realitāte ir tāda, ka zemākie 80% pamostas realitātei, ka viņiem neklājas labi, šķirtne, kas tikai palielināsies, lejupslīdei ciešāk satverot apakšējo 80% rīkles:
šī ir vīzija par superbagāto nometni "mūsu bagātība pamatoti pieder mums": mums pārējiem nekas nepiederēs, un mēs būsim krāšņi laimīgi . Ak, protams. Tā kā mēs esam tik laimīgi, kāpēc mēs neapmaināmies vietām?
Īpaši bagāto cilvēku nometne, kas mazāk sevi apsveic, saprot, ka nevienlīdzības un negodīguma spiediena katls uzsitīs, ja vien viņi neatteiksies no dažiem saviem nepelnītajiem ieguvumiem, ko rada Fed politika.Lai gan viņi, protams, plāno paturēt lielāko daļu savu ieguvumu, viņi saprot, ka neierobežotas alkatības dividendes var būt tikai viņu kontrolētā režīma gāšana, lai kalpotu savām interesēm.
Protams, arī mēs pārējie spēlējam savu lomu, un mūsu izvēle ir šāda: "Un jūs vēlaties, lai es pievienojos?"
Superbagātajiem ir problēma: ja viņi atsakās atbrīvot spiediena ēku ārkārtīgi negodīgā, sagrozītā sistēmā, kas viņus ir neizmērojami bagātinājusi, tad svārsts var pagriezties otrā galējībā un viņi kā tūristi apmeklēs savus bijušos īpašumus. dažus gadus.
Bet, ja viņi piekrīt atteikties no kādas savas peļņas daļas, viņi baidās, ka vēstures plūdmaiņas var sagraut viņu smilšu pilis. Aija, kāda dilemma.
Jauns Podcast apraide : Lielā atslābināšanās . (33 min)
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs