Atskanēja klusa, samta balss:
— Miers ar tevi, mans dēls. Vai tu nevēlies man ko teikt?
Nē, Adrians nezināja, ko viņš tam vēlētos teikt. Galvu pieliecis, viņš skatījās kā brīnumā. Tas atsāka par jaunu:
— Es zinu, ka cietumniekam daudz sakrājas uz sirds. Šie mūri ir par grūtumu cilvēciskai miesai, bet daudzkārt par svētību un pestīšanu dvēselei. Te ir laika pārdomāt savu grēcīgo dzīvi un atzīties savos asins noziegumos.
— Vai tu varbūt nevēlies man ko jautāt?
Jautājums Adrianam pašam jau rosījās uz mēles.
— Vai jūs neesat apmeklējuši manu māti? Vai jūs pazīstat manu māti? Jums vajadzēja viņu pazīt, viņa ir tik dievbijīga. Viņa dzīvo pagrabiņā pie svētā Jāzepa baznīcas, taisni zem skārdnieka veikala.
— Kas ir mātes un māsas, tēvi un brāļi pret to vienīgo lielo, kas lemj par mūsu dzīvību un nāvi. Kas ir visa šīs pasaules dzīve pret to nezināmo, kas mūs sagaida viņējā. Domā par to un vienīgi par to, mans dēls.
Adrianam rokas atkal bij dūrēs.
— Es negribu domāt par to! Es gribu dzīvot. Sakiet, lai laiž mani laukā. Te man jānosmok.
Ciemiņš skumīgi grozīja galvu.
— Mēs savu dzīvību paši neesam radījuši, un nāve neatkarājas no mums pašiem. Tikai par savu dvēseli mums pašiem jāatbild. Desmit dzīvības nav tik daudz vērts un desmit nāves nav nekas pret to, kad dvēsele aiziet neatgriezta un neatpestīta. Tāpēc izsūdzi man savus grēkus un nožēlo tos, varbūt es tev varēšu rādīt cerību uz izglābšanos.
Adrians bij pavirzījies gluži tuvu un pielieca muti glābējam pie pašas auss.
— Jūs palīdzēsiet man izbēgt?
Tas atvirzījās aizskarts un mazliet sašutis. Dusmas pazibēja viņa lēnprātīgajās acīs.
— Savai sodībai neviens nevar izbēgt, tu apcietinātais grēciniek. Tev prāts tikai pie pasaulīgām domām. Pie šīs zemes pīšļiem, kas ir tava laicīgā dzīve, un putekļiem, kas esi tu pats. Simts gadi še ir tikai mirklis viņsaules mūžībā …
Tagad Adrians bij skaidrībā par šo vīru un viņa nolūkiem. Šis bij vēl ļaunāks par to spiegu, kas viņu ar viltu gribēja ievilināt tīklā. Šitais izlikās tā, it kā viņš jau būtu tur iekšā — bez izredzēm, bez cerības vēl sauli skatīt un izplest rokas brīvā klajā. Māti un māsu — visu tas viņam gribēja noliegt … Kā satracināts zvērs viņš sliecās tam pretī.
— Klusu, tu nolādētais!
Tas atsprāga, kā ar veseri pa pieri dabūjis. Tad atskatījās izbolītām acīm. Viss maigums no tām izzudis, izbailes un niknums tur rēgojās.
— Tu … man to?…
Cietumnieks neatlaidīgi mācās virsū.
— Es tevi nožņaugšu, tu maitu krauklis!
Bet satvarstīja tikai tukšu gaisu un nagiem nogrābstījās gar dzelzi apkaltām durvīm. Atslēga ilgi skanēja tukšā gaitenī.
Kad pēc pusstundas ieradās divi milzeni atlocītām piedurknēm, kā kustoņi spalvām noauguši, un slēdzējs ar roku dzelžiem, Adrians gulēja, sienmali izstiepies. Acis viņam bij vaļā, bet tās nezin kur skatījās. No smagā kājas spēriena viņš neievaidējās, pakustējās tikai tik daudz, kā no tā pakustētos koka klucis. Tie bridi novēroja viņu, saskatījās, paraustīja plecus un aizgāja. Trīs dienas Adrians tā nogulēja. Maizes gabals viņam līdzās bij sakaltis brūns kā sarecējušu asiņu pika. Putras traukam pārvilkusies bieza pelējuma plēve, pār kuru ložņāja tārpi.
A.Upīts "Kaila dzīvība" (1926)
— Miers ar tevi, mans dēls. Vai tu nevēlies man ko teikt?
Nē, Adrians nezināja, ko viņš tam vēlētos teikt. Galvu pieliecis, viņš skatījās kā brīnumā. Tas atsāka par jaunu:
— Es zinu, ka cietumniekam daudz sakrājas uz sirds. Šie mūri ir par grūtumu cilvēciskai miesai, bet daudzkārt par svētību un pestīšanu dvēselei. Te ir laika pārdomāt savu grēcīgo dzīvi un atzīties savos asins noziegumos.
— Vai tu varbūt nevēlies man ko jautāt?
Jautājums Adrianam pašam jau rosījās uz mēles.
— Vai jūs neesat apmeklējuši manu māti? Vai jūs pazīstat manu māti? Jums vajadzēja viņu pazīt, viņa ir tik dievbijīga. Viņa dzīvo pagrabiņā pie svētā Jāzepa baznīcas, taisni zem skārdnieka veikala.
— Kas ir mātes un māsas, tēvi un brāļi pret to vienīgo lielo, kas lemj par mūsu dzīvību un nāvi. Kas ir visa šīs pasaules dzīve pret to nezināmo, kas mūs sagaida viņējā. Domā par to un vienīgi par to, mans dēls.
Adrianam rokas atkal bij dūrēs.
— Es negribu domāt par to! Es gribu dzīvot. Sakiet, lai laiž mani laukā. Te man jānosmok.
Ciemiņš skumīgi grozīja galvu.
— Mēs savu dzīvību paši neesam radījuši, un nāve neatkarājas no mums pašiem. Tikai par savu dvēseli mums pašiem jāatbild. Desmit dzīvības nav tik daudz vērts un desmit nāves nav nekas pret to, kad dvēsele aiziet neatgriezta un neatpestīta. Tāpēc izsūdzi man savus grēkus un nožēlo tos, varbūt es tev varēšu rādīt cerību uz izglābšanos.
Adrians bij pavirzījies gluži tuvu un pielieca muti glābējam pie pašas auss.
— Jūs palīdzēsiet man izbēgt?
Tas atvirzījās aizskarts un mazliet sašutis. Dusmas pazibēja viņa lēnprātīgajās acīs.
— Savai sodībai neviens nevar izbēgt, tu apcietinātais grēciniek. Tev prāts tikai pie pasaulīgām domām. Pie šīs zemes pīšļiem, kas ir tava laicīgā dzīve, un putekļiem, kas esi tu pats. Simts gadi še ir tikai mirklis viņsaules mūžībā …
Tagad Adrians bij skaidrībā par šo vīru un viņa nolūkiem. Šis bij vēl ļaunāks par to spiegu, kas viņu ar viltu gribēja ievilināt tīklā. Šitais izlikās tā, it kā viņš jau būtu tur iekšā — bez izredzēm, bez cerības vēl sauli skatīt un izplest rokas brīvā klajā. Māti un māsu — visu tas viņam gribēja noliegt … Kā satracināts zvērs viņš sliecās tam pretī.
— Klusu, tu nolādētais!
Tas atsprāga, kā ar veseri pa pieri dabūjis. Tad atskatījās izbolītām acīm. Viss maigums no tām izzudis, izbailes un niknums tur rēgojās.
— Tu … man to?…
Cietumnieks neatlaidīgi mācās virsū.
— Es tevi nožņaugšu, tu maitu krauklis!
Bet satvarstīja tikai tukšu gaisu un nagiem nogrābstījās gar dzelzi apkaltām durvīm. Atslēga ilgi skanēja tukšā gaitenī.
Kad pēc pusstundas ieradās divi milzeni atlocītām piedurknēm, kā kustoņi spalvām noauguši, un slēdzējs ar roku dzelžiem, Adrians gulēja, sienmali izstiepies. Acis viņam bij vaļā, bet tās nezin kur skatījās. No smagā kājas spēriena viņš neievaidējās, pakustējās tikai tik daudz, kā no tā pakustētos koka klucis. Tie bridi novēroja viņu, saskatījās, paraustīja plecus un aizgāja. Trīs dienas Adrians tā nogulēja. Maizes gabals viņam līdzās bij sakaltis brūns kā sarecējušu asiņu pika. Putras traukam pārvilkusies bieza pelējuma plēve, pār kuru ložņāja tārpi.
A.Upīts "Kaila dzīvība" (1926)
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs