2024-10-11 19:05
Izlasījis visu to lamentaciju, kas aizņem mana stāstā pirmo nodaļu, tūliņ gribēju saplēst un nomest uz grīdas. Varbūt tāpēc, ka tā atklāja mana rakstura galvenās īpašības, par kurām es vienmēr tā esmu kaunējies. Varbūt tāpēc, ka neesmu iespējis pateikt tur trešo daļu no tā, ko gribēju, bet pateiktais atkal bieži nesaskan ar to, ko domāju. Un, lasīdams tālāk, es redzu, ka visur tas pats, tas pats. Vai nu es vēl vienmēr esmu pārāk vājš stāstnieks, vai ari vispār pateiktais vienmēr atšķiras no domātā un justā. Labāk atstāšu visu, kā uzrakstīts, tā kā tā tas reiz nāks Upesjurim rokās, lai viņš lasa par sodu, ko bagātīgi pelnījis.
Uz ko viņš mani pavedināja, šis niekkalbis! Visus šos mēnešus, kā še sēžu un rakstu, ar katru dienu vecā brūce sūrst stiprāk. Kā lai viņa nesūrst, kad es tāpat katru dienu to uzplēšu par jaunu un tīšām neļauju aizdzīt? Tā ir pašmocīšanās un tīrais sāpju kults, bet es taču gribēju izdziedināt savu dvēseli un aizmirst. Viņš esot aizmirsis, rakstīdams dzejas savai Neaizmirstamai! Es teicu: niekkalbis! Viņš aizmirsa to, kas jau aizmirsta, viņam droši vien toreiz jau bij cita līgava. Kas man ir Ģertrūdes vietā?
Beigas visai veltai rakstīšanai! Es tūliņ ieslēgšu šīs lapas atvilktnē, un, ja tās vēl izvilkšu, tad būšu aizmirsis tāpat kā Upesjuris savu neaizmirstamo. Vecā darba vieta mani vel gaida, es pamēģināšu vēlreiz, un, ja tur neies — vai tad maz pasaulē klīsts? Aha zvērs es neesmu. Vislas kundze man to tik jauki lika saprast. Un galvu augšā turēt man lika — vai tad. viņa nav gudrāka kā mans draugs Upesjuris! Es viņu ienīstu šo savu draugu.
Uz ko viņš mani pavedināja, šis niekkalbis! Visus šos mēnešus, kā še sēžu un rakstu, ar katru dienu vecā brūce sūrst stiprāk. Kā lai viņa nesūrst, kad es tāpat katru dienu to uzplēšu par jaunu un tīšām neļauju aizdzīt? Tā ir pašmocīšanās un tīrais sāpju kults, bet es taču gribēju izdziedināt savu dvēseli un aizmirst. Viņš esot aizmirsis, rakstīdams dzejas savai Neaizmirstamai! Es teicu: niekkalbis! Viņš aizmirsa to, kas jau aizmirsta, viņam droši vien toreiz jau bij cita līgava. Kas man ir Ģertrūdes vietā?
Beigas visai veltai rakstīšanai! Es tūliņ ieslēgšu šīs lapas atvilktnē, un, ja tās vēl izvilkšu, tad būšu aizmirsis tāpat kā Upesjuris savu neaizmirstamo. Vecā darba vieta mani vel gaida, es pamēģināšu vēlreiz, un, ja tur neies — vai tad maz pasaulē klīsts? Aha zvērs es neesmu. Vislas kundze man to tik jauki lika saprast. Un galvu augšā turēt man lika — vai tad. viņa nav gudrāka kā mans draugs Upesjuris! Es viņu ienīstu šo savu draugu.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs