Atšķirība starp utopiju un distopiju
Publicēts 25-09-2019
Utopija vs distopija
“Utopija” un “distopija” ir vienas monētas divas puses. Viņi attēlo zinātniskās fantastikas iestatījumu, kas sastāv no diviem galējiem punktiem. Arī literatūra abus izskaidro dziļāk. Bet pēc definīcijas “utopija” ir sabiedrības vai kopienas vide, kurā cilvēki piedzīvo ideālu un perfektu iespējamo dzīvi. Turpretī “distopija” izceļ pilnīgi pretēju, kas lielākajai daļai cilvēku ir ārkārtīgi nepatīkamu dzīves un darba apstākļu vieta. Lielākā daļa vai visas sabiedrības un valdības sistēmas ir sliktas.
“Utopija” ir tā, ko daudzi uzskatītu par paradīzi. Pirmoreiz šo terminu izveidoja Tomass Mūrs savā oficiālajā publikācijā ar nosaukumu “Utopija” jau 1516. gadā. Savā utopijā viņš aprakstīja iedomātu un vientuļnieku salu, kur, šķiet, viss rit mierīgi. Tas ir tāpat kā aplūkot zilas debesis, siltu un spilgtu saules gaismu, strādāt tīras, plašās ēkās, dzīvot kopā ar draudzīgiem cilvēkiem, iet laimīgi strādāt un harmoniski dzīvot kopā ar visiem.
Tomēr ir iemesls, kāpēc daudzi utopiju atzīst par tīru daiļliteratūras darbu. Tas ir tāpēc, ka pati utopijas ideja šķiet neiespējama. Īsta, materiāla pilnības pasaule patiesībā nevar pastāvēt. Faktiski “utopija” tiek tulkota burtiski kā iedomāta laba vieta, kas fiziski nepastāv. Šāda veida pasaule ir ne tikai nereāla, bet arī nepraktiska.
Turpretī distopiskā pasaule, kas pazīstama arī kā antiutopija vai kakotopija, ir pilnīgi nolietota. Vienlaicīgi ar “utopiju” tika radīta arī “distopija”. Tomēr tā lietošana kļuva zināma tikai 19. gadsimta beigās. Distopiskā pasaulē debesis ir blāvas. Iespējams, ka saule nespīd, un ēkas lielākoties atrodas drupās. Cilvēki (ja tādi ir palikuši) ir kaitinoši un nedraudzīgi. Doties uz darbu vienmēr ir sāpīga pieredze, un šķiet, ka visi vēl nav atrisinājuši savas atšķirības. Distopiskā pasaule ir tāda pati kā populārās filmas “Es esmu leģenda” iestatījums, kurā galvenais varonis (Vils Smits) šķita vienīgais izpostītās civilizācijas izdzīvojušais.
Vairākās publikācijās distopiskais iestatījums tiek uzskatīts par nedaudz līdzīgu utopiskai sabiedrībai. Tas ir tikai tas, ka, padziļinoties šajā sabiedrībā, jūs beidzot uzzināsit, ka pastāv pārmērīga kontrole, represijas un ļaunprātīga izmantošana. Šis apraksts praktiski iekļaujas policijas valstu idejā, kur pilsoņu kontrolei tiek izmantota liela vara. Šajā sakarā cilvēki, kuriem pieder vara, kļūst daudz attīstītāki un progresīvāki nekā pārējie, kas arī uzsver dažādu klašu vai kastu (ti, augšējās, vidējās un apakšējās klases) skaidru nodalīšanu.
Kopsavilkums:
1. “Utopija” ir tā, ko vairums uzskatītu par paradīzi. Šķiet, ka viss notiek labi un vienmērīgi, nodrošinot pareizo līdzsvaru starp sociālajām, valdības un reliģiskajām sistēmām.
2. “Distopija” ir pretstats “utopijai”, jo viss šķiet nelīdzsvarots, haotisks, bez likuma, nepaklausīgs, netīrs, vardarbīgs un tamlīdzīgi.
3. Tā kā cilvēku, kuriem ir liela vara, nopietna ļaunprātīga izmantošana, distopiskās sabiedrības mēdz kļūt tehnoloģiski progresīvas un skaidri definētas kastu sistēmas.
Publicēts 25-09-2019
Utopija vs distopija
“Utopija” un “distopija” ir vienas monētas divas puses. Viņi attēlo zinātniskās fantastikas iestatījumu, kas sastāv no diviem galējiem punktiem. Arī literatūra abus izskaidro dziļāk. Bet pēc definīcijas “utopija” ir sabiedrības vai kopienas vide, kurā cilvēki piedzīvo ideālu un perfektu iespējamo dzīvi. Turpretī “distopija” izceļ pilnīgi pretēju, kas lielākajai daļai cilvēku ir ārkārtīgi nepatīkamu dzīves un darba apstākļu vieta. Lielākā daļa vai visas sabiedrības un valdības sistēmas ir sliktas.
“Utopija” ir tā, ko daudzi uzskatītu par paradīzi. Pirmoreiz šo terminu izveidoja Tomass Mūrs savā oficiālajā publikācijā ar nosaukumu “Utopija” jau 1516. gadā. Savā utopijā viņš aprakstīja iedomātu un vientuļnieku salu, kur, šķiet, viss rit mierīgi. Tas ir tāpat kā aplūkot zilas debesis, siltu un spilgtu saules gaismu, strādāt tīras, plašās ēkās, dzīvot kopā ar draudzīgiem cilvēkiem, iet laimīgi strādāt un harmoniski dzīvot kopā ar visiem.
Tomēr ir iemesls, kāpēc daudzi utopiju atzīst par tīru daiļliteratūras darbu. Tas ir tāpēc, ka pati utopijas ideja šķiet neiespējama. Īsta, materiāla pilnības pasaule patiesībā nevar pastāvēt. Faktiski “utopija” tiek tulkota burtiski kā iedomāta laba vieta, kas fiziski nepastāv. Šāda veida pasaule ir ne tikai nereāla, bet arī nepraktiska.
Turpretī distopiskā pasaule, kas pazīstama arī kā antiutopija vai kakotopija, ir pilnīgi nolietota. Vienlaicīgi ar “utopiju” tika radīta arī “distopija”. Tomēr tā lietošana kļuva zināma tikai 19. gadsimta beigās. Distopiskā pasaulē debesis ir blāvas. Iespējams, ka saule nespīd, un ēkas lielākoties atrodas drupās. Cilvēki (ja tādi ir palikuši) ir kaitinoši un nedraudzīgi. Doties uz darbu vienmēr ir sāpīga pieredze, un šķiet, ka visi vēl nav atrisinājuši savas atšķirības. Distopiskā pasaule ir tāda pati kā populārās filmas “Es esmu leģenda” iestatījums, kurā galvenais varonis (Vils Smits) šķita vienīgais izpostītās civilizācijas izdzīvojušais.
Vairākās publikācijās distopiskais iestatījums tiek uzskatīts par nedaudz līdzīgu utopiskai sabiedrībai. Tas ir tikai tas, ka, padziļinoties šajā sabiedrībā, jūs beidzot uzzināsit, ka pastāv pārmērīga kontrole, represijas un ļaunprātīga izmantošana. Šis apraksts praktiski iekļaujas policijas valstu idejā, kur pilsoņu kontrolei tiek izmantota liela vara. Šajā sakarā cilvēki, kuriem pieder vara, kļūst daudz attīstītāki un progresīvāki nekā pārējie, kas arī uzsver dažādu klašu vai kastu (ti, augšējās, vidējās un apakšējās klases) skaidru nodalīšanu.
Kopsavilkums:
1. “Utopija” ir tā, ko vairums uzskatītu par paradīzi. Šķiet, ka viss notiek labi un vienmērīgi, nodrošinot pareizo līdzsvaru starp sociālajām, valdības un reliģiskajām sistēmām.
2. “Distopija” ir pretstats “utopijai”, jo viss šķiet nelīdzsvarots, haotisks, bez likuma, nepaklausīgs, netīrs, vardarbīgs un tamlīdzīgi.
3. Tā kā cilvēku, kuriem ir liela vara, nopietna ļaunprātīga izmantošana, distopiskās sabiedrības mēdz kļūt tehnoloģiski progresīvas un skaidri definētas kastu sistēmas.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs