4 stundas ago
Vakardienas sesijā gadījās pārdomas izsaucoša situācija.
Kā jau tas bieži gadās ar Liberation RX, pretinieka pretuzbrukumi nāk tad, kad viņi nāk, nevis tad, kad mums gribās
Un šis notika jau tā negribētas un būtība piespiedu kaujas rezultātā, kuru mēs pabeidzām puspabeigtu.
Īsāk sakot, notika pretinieka pretuzbrukums radiotornim bezmaz vai otrā kartes malā, patālu no mūsu FOBiem. Dēļ ietstigšanas iepriekšējā kaujā reaģējām vēlu, lidojām uz zonu ar gaisa taksometru, principā ar to, kas mugurā un labi ja vēl ar pārlādi (nu vismaz man trubai raķetes bija). Es atlidoju pirmais, nolaidos ar gaisa taksi pie paša torņa (tornis mazā pļaviņā meža vidū, apkārt pauguriņi un lejiņas). Pie paša torņa neviena nebija, bet blakus sektorā (pretinieka militārā zona) varēja dzirdēt motorus rūcam nu un arī kartes info liecināja, ka pretinieks/pretuzbrukums tur praktiski 100% ir.
Kamēr es prātoju ko darīt (un biju pagājies pretinieka virzienā līdz mežmalai, lai labāk novērtētu situāciju - neveiksmīgi, jo "pauguriņu un lejiņu" dēļ redzamība bija max 200 metri, un kas notika aiz attiecīgā pauguriņa - hvz), atldidoja arī LvSnor un izkāpa no sava gaisa takša jau pļavā ("lejiņā") ārpus meža. Interesanta nianse - īsi pirms LvSnor bija klāt, viņa LZ apšaudīja pretinieka mīnmetējs, pirmo reizi kaut ko tādu redzēju.
Lai vai kā, mēs veiksmīgi bijām klāt un pat bez lielām diskusijām ("saprototies no pusvārda"?) uzsākām virzību pretinieka virzienā. Par precīziem nolūkiem gan šeit var diskutēt, bet nu mans tuvākais mērķis faktiski bija "uzkāpt pauguriņā un sākumā paskatīties, kas otrā pusē". LvSnor darīja to pašu, uzkāpa pauguriņā pirmais (jo bija izkāpis no helikoptera tuvāk) un caur Zevsu uzspawnoja tur Arsenāla kasti.
Es arī uzkāpu pauguriņā, kura virsotnē vēl bija arī akmeņu puduris kā papildus aizsegs (un tieši pie tā arī bija Arsenāla kaste), un tik tālu vēl nekas neliecināja par tuvojošos nelaimi Motori turpināja rūkt, un palūrot gar akmeņu puduri, varēja arī redzēt manevrējošas Merkavas, lejiņā, kuru līdz tam bija aizsedzis paugurs, kurā mēs uzkāpām (vai nu uzreiz lejiņā, vai lejiņā aiz nākošā paugura, bet nu turpat jau faktiski tiešā tuvumā viņas (Merkavas) tur bija, tās jau ir detaļas). Ja mani tagad nepieviļ atmiņa, tad vienu Merkavu no akmeņu labās puses man izdevās sašaut gana labi. Boti-prettankisti arī kaut ko šāva, bet manējiem bija tikai MAWSi, nevis Javelini vai Metisi, un izskatās, ka pret tankiem tas tomēr strādā sūdīgi.
Bet principā ķeza sākās ar uzglūnēšanu Merkavām no akmeņu kreisās puses, es pat neatceros, vai es paspēju izšaut, kad man jau atlidoja pretī un izrubīja. Boti vai nu jau bija tukši, vai arī netrāpīja (vai trāpīja, bet neizsita - hvz), un tālāk principā notika tas, ka Merkavas netraucēti apbrauca pauguru/akmeņus no abām pusēm, un sākās traģikomiskais cirks ar pacelšanu un izrubīšanos, pacelšanu un izrubīšanos. Es pat vairs nevarēju tikt līdz kastei, lai pārlādētu trubu, un LvSnor, jādomā, bija stipri līdzīgā situācijā. Tad vēl piedevām Merkavām līdzi atnāca kājinieki, kuri mums dzīvi nepadarīja vieglāku, bet kuriem, atšķirībā no Merkavām, varēja nodarīt vismaz kaut ko, un beigās, pilnai laimei, viena no Merkavām, kas gandrīz vai uzbrauca virsū man, kamēr es izrubījies gulēju gandrīz vai ticis pie kastes, to kasti tupa aizsita prom... nedomāju, ka šī darbība AI izpildījumā bija stipri apzināta, bet tā izrādījās efektīva gan.
Īsāk sakot, tā mēs arī tur pie tā pauguriņa nomirām. Nu, vai visdrīzāk ka nomirām, jo man nokārās Arma un nācās nākt iekšā pa jaunam. Boti tikmēr pagalam. Ja štrunts par sevi, tad uzkačātos botus gan žēl, jaunus nāksies kačāt no nulles
Šādā sakarā arī pārdomas par "pacelšanu augšā" un traģikomisko cirku. Ja pacelšana notiek epizodiski, tā nenokauj fīlingu un principā ierakstās loģikā, pat ņemot vērā to, ka šāds spēles mehānisms spēlētāju padara praktiski nemirstīgu - jo kamēr ir dzīvs un uz kājām vismaz viens karavīrs no grupas, saglabājas cerības uz "pacelšanu" un var izvairīties no "nomiršanas"; "nomiršana" paliek vien atsevišķām situācijām, kad ir izsista visa grupa pilnībā un tuvumā nav neviena cita, kas var pacelt - un arī tad spēlētājs var paspēt respawnoties un vismaz izglābt botus. Bet situācija kā manis augstāk aprakstītā, daved šo elementu līdz absurdam, reducējot cerību uz izdzīvošanu uz to, ka varbūt pretiniekam eventuāli beigsies munīcija
Beigās jau LvSnor pēc savas atdzimšanas to rajonu iztīrīja un mēs pat atsitām militāro zonu (tiesa, es tikmēr vēl paspēju atvairīt pretinieka uzbrukumu mūsu outpostam, tur kā reiz viss gāja pa pirmo, vien ar nelielu stresu, bet bez izrubīšanās).
Katrā ziņā Liberation RX "revive" funkcija izlaiž spēlētājus, un viņi kļūst mazāk piesardzīgi attiecībā uz iespēju "nomirt". Un man, kā Armā sākotnēji ienākušam milsima filozofijas pārstāvim (jā, es principā gribu spēlēt milsimu, pats noorganizēt milsima grupu LV es īsti nespēju, bet attiecībā uz ārzemju junitiem man ir savi iemesli, kas attur, un tā visa rezultātā ir daudz komfortablāk spēlēt tā, kā mēs spēlējam - plus tas, ka mazas grupas gadījumā normāls milsims tāpat nesanāk, kaut vai tāpēc, ka "visiem ir jādara viss"), mūsu servera pirmsākumos ar šo bija grūti sadzīvot, bet nu beigu beigās es esmu kļuvis par daudz vairāk casual spēlētāju, katrā ziņā šādas situācijas izraisa zināmas un neizbēgamas pārdomas par šo tēmu.
Kā jau tas bieži gadās ar Liberation RX, pretinieka pretuzbrukumi nāk tad, kad viņi nāk, nevis tad, kad mums gribās
Un šis notika jau tā negribētas un būtība piespiedu kaujas rezultātā, kuru mēs pabeidzām puspabeigtu.Īsāk sakot, notika pretinieka pretuzbrukums radiotornim bezmaz vai otrā kartes malā, patālu no mūsu FOBiem. Dēļ ietstigšanas iepriekšējā kaujā reaģējām vēlu, lidojām uz zonu ar gaisa taksometru, principā ar to, kas mugurā un labi ja vēl ar pārlādi (nu vismaz man trubai raķetes bija). Es atlidoju pirmais, nolaidos ar gaisa taksi pie paša torņa (tornis mazā pļaviņā meža vidū, apkārt pauguriņi un lejiņas). Pie paša torņa neviena nebija, bet blakus sektorā (pretinieka militārā zona) varēja dzirdēt motorus rūcam nu un arī kartes info liecināja, ka pretinieks/pretuzbrukums tur praktiski 100% ir.
Kamēr es prātoju ko darīt (un biju pagājies pretinieka virzienā līdz mežmalai, lai labāk novērtētu situāciju - neveiksmīgi, jo "pauguriņu un lejiņu" dēļ redzamība bija max 200 metri, un kas notika aiz attiecīgā pauguriņa - hvz), atldidoja arī LvSnor un izkāpa no sava gaisa takša jau pļavā ("lejiņā") ārpus meža. Interesanta nianse - īsi pirms LvSnor bija klāt, viņa LZ apšaudīja pretinieka mīnmetējs, pirmo reizi kaut ko tādu redzēju.
Lai vai kā, mēs veiksmīgi bijām klāt un pat bez lielām diskusijām ("saprototies no pusvārda"?) uzsākām virzību pretinieka virzienā. Par precīziem nolūkiem gan šeit var diskutēt, bet nu mans tuvākais mērķis faktiski bija "uzkāpt pauguriņā un sākumā paskatīties, kas otrā pusē". LvSnor darīja to pašu, uzkāpa pauguriņā pirmais (jo bija izkāpis no helikoptera tuvāk) un caur Zevsu uzspawnoja tur Arsenāla kasti.
Es arī uzkāpu pauguriņā, kura virsotnē vēl bija arī akmeņu puduris kā papildus aizsegs (un tieši pie tā arī bija Arsenāla kaste), un tik tālu vēl nekas neliecināja par tuvojošos nelaimi
Motori turpināja rūkt, un palūrot gar akmeņu puduri, varēja arī redzēt manevrējošas Merkavas, lejiņā, kuru līdz tam bija aizsedzis paugurs, kurā mēs uzkāpām (vai nu uzreiz lejiņā, vai lejiņā aiz nākošā paugura, bet nu turpat jau faktiski tiešā tuvumā viņas (Merkavas) tur bija, tās jau ir detaļas). Ja mani tagad nepieviļ atmiņa, tad vienu Merkavu no akmeņu labās puses man izdevās sašaut gana labi. Boti-prettankisti arī kaut ko šāva, bet manējiem bija tikai MAWSi, nevis Javelini vai Metisi, un izskatās, ka pret tankiem tas tomēr strādā sūdīgi.Bet principā ķeza sākās ar uzglūnēšanu Merkavām no akmeņu kreisās puses, es pat neatceros, vai es paspēju izšaut, kad man jau atlidoja pretī un izrubīja. Boti vai nu jau bija tukši, vai arī netrāpīja (vai trāpīja, bet neizsita - hvz), un tālāk principā notika tas, ka Merkavas netraucēti apbrauca pauguru/akmeņus no abām pusēm, un sākās traģikomiskais cirks ar pacelšanu un izrubīšanos, pacelšanu un izrubīšanos. Es pat vairs nevarēju tikt līdz kastei, lai pārlādētu trubu, un LvSnor, jādomā, bija stipri līdzīgā situācijā. Tad vēl piedevām Merkavām līdzi atnāca kājinieki, kuri mums dzīvi nepadarīja vieglāku, bet kuriem, atšķirībā no Merkavām, varēja nodarīt vismaz kaut ko, un beigās, pilnai laimei, viena no Merkavām, kas gandrīz vai uzbrauca virsū man, kamēr es izrubījies gulēju gandrīz vai ticis pie kastes, to kasti tupa aizsita prom... nedomāju, ka šī darbība AI izpildījumā bija stipri apzināta, bet tā izrādījās efektīva gan.
Īsāk sakot, tā mēs arī tur pie tā pauguriņa nomirām. Nu, vai visdrīzāk ka nomirām, jo man nokārās Arma un nācās nākt iekšā pa jaunam. Boti tikmēr pagalam. Ja štrunts par sevi, tad uzkačātos botus gan žēl, jaunus nāksies kačāt no nulles
Šādā sakarā arī pārdomas par "pacelšanu augšā" un traģikomisko cirku. Ja pacelšana notiek epizodiski, tā nenokauj fīlingu un principā ierakstās loģikā, pat ņemot vērā to, ka šāds spēles mehānisms spēlētāju padara praktiski nemirstīgu - jo kamēr ir dzīvs un uz kājām vismaz viens karavīrs no grupas, saglabājas cerības uz "pacelšanu" un var izvairīties no "nomiršanas"; "nomiršana" paliek vien atsevišķām situācijām, kad ir izsista visa grupa pilnībā un tuvumā nav neviena cita, kas var pacelt - un arī tad spēlētājs var paspēt respawnoties un vismaz izglābt botus. Bet situācija kā manis augstāk aprakstītā, daved šo elementu līdz absurdam, reducējot cerību uz izdzīvošanu uz to, ka varbūt pretiniekam eventuāli beigsies munīcija
Beigās jau LvSnor pēc savas atdzimšanas to rajonu iztīrīja un mēs pat atsitām militāro zonu (tiesa, es tikmēr vēl paspēju atvairīt pretinieka uzbrukumu mūsu outpostam, tur kā reiz viss gāja pa pirmo, vien ar nelielu stresu, bet bez izrubīšanās).
Katrā ziņā Liberation RX "revive" funkcija izlaiž spēlētājus, un viņi kļūst mazāk piesardzīgi attiecībā uz iespēju "nomirt". Un man, kā Armā sākotnēji ienākušam milsima filozofijas pārstāvim (jā, es principā gribu spēlēt milsimu, pats noorganizēt milsima grupu LV es īsti nespēju, bet attiecībā uz ārzemju junitiem man ir savi iemesli, kas attur, un tā visa rezultātā ir daudz komfortablāk spēlēt tā, kā mēs spēlējam - plus tas, ka mazas grupas gadījumā normāls milsims tāpat nesanāk, kaut vai tāpēc, ka "visiem ir jādara viss"), mūsu servera pirmsākumos ar šo bija grūti sadzīvot, bet nu beigu beigās es esmu kļuvis par daudz vairāk casual spēlētāju, katrā ziņā šādas situācijas izraisa zināmas un neizbēgamas pārdomas par šo tēmu.