2024-12-20 0:46
Vladimira Svidzinska Augšāmcelšanās
Kategorija: Literatūra
Birkas: rakstnieks | dzeja
Trešdiena, 2010. gada 22. aprīlis
Ukrainas kultūras studijām vienmēr ir trūcis konteksta, atmosfēras, sarežģītas mākslinieku attiecību kartes, emociju, ietekmju, radošo apmaiņas un interesantu komentāru.
Lietas, bez kurām programmatiskie darbi izskatās kā mākslinieka pilnīga atbildība pret cilvēkiem un talantu, un radošais process izskatās kā nogurdinošs sabiedriski noderīgu ideju radīšana, kas nepieciešama tikpat garlaicīgu intelektuāļu baram. Man personīgi pietrūka literatūrzinātnes, teātra studijas un kinostudijas, ko veidojuši profesionāļi, kuri bija iemīlējušies sava pētījuma objektā. Tāpat kā Anna Sahakjanta Marinā Cvetajevā, kā Jurijs Tinjanovs Puškinā, kā Eleonora Soloveja Vladimirā Svidzinskā. Tikai mīlestība, skrupuloza un rūpīga, spēj virzīt zinātnieku tālā ceļojumā, lai atrastu pēdas vairākām viena dzejoļa rindiņām vai meklētu tikšanos ar kādu, kurš pazina varoni. Tāpēc Vladimira Svidzinska darbu pilna komentāra izdevuma prezentācija divos sējumos, kas tika izdota apgādā Criticism programmas Open Archive ietvaros, ļāva cerēt uz jaunu, pilnīgu, profesionālu un mīlestības pilnu ukraiņu kultūras lasīšanu. Tāpēc Mihailina Kocjubinskaja prezentācijā Literatūras muzejā par šī notikuma autentiskuma sajūtu teica: “Šī sajūta rodas ļoti reti. Bieži tiek sajaukts viss – autentiskums, erzats, absurds un lētums. Un šeit ir tīrība, žanra klasika.
Filoloģijas doktore Eleonora Soloveja pie Svidzinska divsējumu grāmatas strādāja 10 gadus, tāpēc viņa negrasījās slēpt, ka uzskata šo dienu par savu brīvdienu un vienu no soļiem parādu atdošanā ukraiņu dzejniecei, kas varētu izrotāt jebkuru valstspiederīgo. literatūra. Līdz šim Vladimirs Svidzinskis (1885-1941) joprojām ir izsmalcināta rotaļlieta zinātājiem, estētiem un literatūras kritiķiem, kas pārsteidzoši atgādina situāciju viņa dzīves laikā, kad dzejnieks nebija plaši pazīstams, bet viņa kolēģi augstu novērtēja viņa talantu. “Tā ir lieta: Svidzinskis, šis poētiskais autsaideris, šis šķietami pilnīgais neveiksminieks, nepareizā laikā pazudis, nepieprasīts literatūrai, kurai viņš nejauši piederēja, 30. gadu beigās, visiem kaut kā nepamanīts, bet viņam par daudz. izdzīvot ļoti savdabīgu atzinību.
Pat ja tā bija atzinība diezgan šaurā lokā, loks tika atlasīts, un atzinība bija patiesa. Šeit Smoličs negrēkojās pret patiesību: šajā lokā Svidzinskim patiešām bija reputācija kā “metru atpaliekot no Hamburgas rezultāta”, un pat vulgāra un rupja kritika šo “neoficiālo” reputāciju nostiprināja savā veidā” (Eleonoras Solovejas raksts “Dzejnieka darbi un dienas”). Vasilijs Stuss augstu novērtēja Svidzinski, nostādot viņu Gētes un Rilkes līmenī. Bet oficiālo, "meinstrīma" literatūrkritiku Svidzinskis neinteresēja, viņam nav kapa, jo viņš 1941.gadā kopā ar citiem ieslodzītajiem tika sadedzināts, un nav pat piemiņas zīmes. "Es sagaidīšu vakara rītausmu\ Tās putekļi ir zelta dūmi.\ Kaut kur, kā rītausma, es degšu,\ Atmiņu stāvoklī kā smalki putekļi."
Ilgu laiku Vladimira Svidzinska arhīvs, kurš pats savulaik strādāja par arhivāru Kamenkā un labi apzinājās vēsturisko dokumentu nozīmi nākotnei, tika uzskatīts par zudušo. Bet izrādījās, ka daļa dzejnieka arhīva glabājas Literārajā muzejā Harkovā, daļa Kotsjubinskas muzejā Čerņigovā, vienu piezīmju grāmatiņu ar nobružātu vāku atrada projekta Atvērtais arhīvs koordinators Stepans Zaharkins Vernadska bibliotēkā. Tādā veidā bija iespējams atrast nezināmus, līdz šim nepublicētus dzejoļus, vēstules, rakstus, tulkojumus. Proti, divu sējumu izdevumā iekļauti 22 darbi, kas iepriekš nav publicēti, divi tulkojumi izdoti pirmo reizi, plašāki nekā iepriekš, vēstules izklāsts galvenokārt ir no 30. gadiem.
10 gadu darbs pie pilnīgā, tekstuloģiski nesagrozītā Svidzinska atgriešanās, iedziļināšanās viņa dzejas telpā deva Eleonorai Solovejai pamatu runāt par dažu ar šo publikāciju saistīto lietu dabisko misticismu. Piemēram, tas, ka divu sējumu dzejnieka, kurš nācis no ukraiņu garīdzniecības, sākotnējo maketu veidojis priesteris tēvs Vladimirs Romanišins. "Eposs un drāma ir pakļauti atdarinājumiem, liriku nevar atdarināt, jo tas ir personisks, ārkārtīgi subjektīvs skatījums uz pasauli," prezentācijā sacīja kultūras eksperts Vadims Skurativskis.
"Un vienīgais dziesmu autors, kas mums bija 20. gadu beigās, bija Svidzinskis." “Neskaidri un garlaicīgi. Viss ir kā šis zars, man nokaltis - \ Tā tu teici un ar roku pieskāries nokaltušajām lapām \ Paies mēneši un gadi, un tas būs manā nāvē \ Katra nokaltusi lapa tev ir smeldzīgs pārmetums. Pēcnāves atzīšana nevar ar atpakaļejošu spēku paspilgtināt viņa skumjo dzīvi pagājušā gadsimta sākumā, taču, iespējams, viņa tēva vārds, kas atjaunots literatūrā, spēs iepriecināt Harkovā dzīvojošo dzejnieka 83 gadus veco meitu Miroslavu Vladimirovnu.
Padomju laiku vajadzību noberzts vārdus pārvērst par kultūru mūsu zinātniekiem, humānistiem un kultūras ekspertiem jau ir kā azartspēle ar kāda cita ideoloģiju, kas noliedza ukraiņu kultūras nozīmi. Svidzinskis ir "ārkārtīgi smalku emocionālu kustību, spožu vīziju un nākotnes atmiņu dzejnieks", viņa dzeja nav pieejama skaļai lasīšanai, tā atpūšas, tai nepieciešama acu un prāta, pieredzes un emociju sadarbība, tas ir kā kas vajadzīgs, pamesta puzle, bez kuras tiek sagrozīts priekšstats par ukraiņu literatūru. Ukraiņu literatūrā bija zemnieku dzejoļi un zemnieku, lauku proza, psiholoģiskais urbānisms un dīvaina rakstība, futūrisms un neoklasicisms, kā arī liriķis Vladimirs Svidzinskis.
Valentīna KLIMENKO
Kategorija: Literatūra
Birkas: rakstnieks | dzeja
Trešdiena, 2010. gada 22. aprīlis
Ukrainas kultūras studijām vienmēr ir trūcis konteksta, atmosfēras, sarežģītas mākslinieku attiecību kartes, emociju, ietekmju, radošo apmaiņas un interesantu komentāru.
Lietas, bez kurām programmatiskie darbi izskatās kā mākslinieka pilnīga atbildība pret cilvēkiem un talantu, un radošais process izskatās kā nogurdinošs sabiedriski noderīgu ideju radīšana, kas nepieciešama tikpat garlaicīgu intelektuāļu baram. Man personīgi pietrūka literatūrzinātnes, teātra studijas un kinostudijas, ko veidojuši profesionāļi, kuri bija iemīlējušies sava pētījuma objektā. Tāpat kā Anna Sahakjanta Marinā Cvetajevā, kā Jurijs Tinjanovs Puškinā, kā Eleonora Soloveja Vladimirā Svidzinskā. Tikai mīlestība, skrupuloza un rūpīga, spēj virzīt zinātnieku tālā ceļojumā, lai atrastu pēdas vairākām viena dzejoļa rindiņām vai meklētu tikšanos ar kādu, kurš pazina varoni. Tāpēc Vladimira Svidzinska darbu pilna komentāra izdevuma prezentācija divos sējumos, kas tika izdota apgādā Criticism programmas Open Archive ietvaros, ļāva cerēt uz jaunu, pilnīgu, profesionālu un mīlestības pilnu ukraiņu kultūras lasīšanu. Tāpēc Mihailina Kocjubinskaja prezentācijā Literatūras muzejā par šī notikuma autentiskuma sajūtu teica: “Šī sajūta rodas ļoti reti. Bieži tiek sajaukts viss – autentiskums, erzats, absurds un lētums. Un šeit ir tīrība, žanra klasika.
Filoloģijas doktore Eleonora Soloveja pie Svidzinska divsējumu grāmatas strādāja 10 gadus, tāpēc viņa negrasījās slēpt, ka uzskata šo dienu par savu brīvdienu un vienu no soļiem parādu atdošanā ukraiņu dzejniecei, kas varētu izrotāt jebkuru valstspiederīgo. literatūra. Līdz šim Vladimirs Svidzinskis (1885-1941) joprojām ir izsmalcināta rotaļlieta zinātājiem, estētiem un literatūras kritiķiem, kas pārsteidzoši atgādina situāciju viņa dzīves laikā, kad dzejnieks nebija plaši pazīstams, bet viņa kolēģi augstu novērtēja viņa talantu. “Tā ir lieta: Svidzinskis, šis poētiskais autsaideris, šis šķietami pilnīgais neveiksminieks, nepareizā laikā pazudis, nepieprasīts literatūrai, kurai viņš nejauši piederēja, 30. gadu beigās, visiem kaut kā nepamanīts, bet viņam par daudz. izdzīvot ļoti savdabīgu atzinību.
Pat ja tā bija atzinība diezgan šaurā lokā, loks tika atlasīts, un atzinība bija patiesa. Šeit Smoličs negrēkojās pret patiesību: šajā lokā Svidzinskim patiešām bija reputācija kā “metru atpaliekot no Hamburgas rezultāta”, un pat vulgāra un rupja kritika šo “neoficiālo” reputāciju nostiprināja savā veidā” (Eleonoras Solovejas raksts “Dzejnieka darbi un dienas”). Vasilijs Stuss augstu novērtēja Svidzinski, nostādot viņu Gētes un Rilkes līmenī. Bet oficiālo, "meinstrīma" literatūrkritiku Svidzinskis neinteresēja, viņam nav kapa, jo viņš 1941.gadā kopā ar citiem ieslodzītajiem tika sadedzināts, un nav pat piemiņas zīmes. "Es sagaidīšu vakara rītausmu\ Tās putekļi ir zelta dūmi.\ Kaut kur, kā rītausma, es degšu,\ Atmiņu stāvoklī kā smalki putekļi."
Ilgu laiku Vladimira Svidzinska arhīvs, kurš pats savulaik strādāja par arhivāru Kamenkā un labi apzinājās vēsturisko dokumentu nozīmi nākotnei, tika uzskatīts par zudušo. Bet izrādījās, ka daļa dzejnieka arhīva glabājas Literārajā muzejā Harkovā, daļa Kotsjubinskas muzejā Čerņigovā, vienu piezīmju grāmatiņu ar nobružātu vāku atrada projekta Atvērtais arhīvs koordinators Stepans Zaharkins Vernadska bibliotēkā. Tādā veidā bija iespējams atrast nezināmus, līdz šim nepublicētus dzejoļus, vēstules, rakstus, tulkojumus. Proti, divu sējumu izdevumā iekļauti 22 darbi, kas iepriekš nav publicēti, divi tulkojumi izdoti pirmo reizi, plašāki nekā iepriekš, vēstules izklāsts galvenokārt ir no 30. gadiem.
10 gadu darbs pie pilnīgā, tekstuloģiski nesagrozītā Svidzinska atgriešanās, iedziļināšanās viņa dzejas telpā deva Eleonorai Solovejai pamatu runāt par dažu ar šo publikāciju saistīto lietu dabisko misticismu. Piemēram, tas, ka divu sējumu dzejnieka, kurš nācis no ukraiņu garīdzniecības, sākotnējo maketu veidojis priesteris tēvs Vladimirs Romanišins. "Eposs un drāma ir pakļauti atdarinājumiem, liriku nevar atdarināt, jo tas ir personisks, ārkārtīgi subjektīvs skatījums uz pasauli," prezentācijā sacīja kultūras eksperts Vadims Skurativskis.
"Un vienīgais dziesmu autors, kas mums bija 20. gadu beigās, bija Svidzinskis." “Neskaidri un garlaicīgi. Viss ir kā šis zars, man nokaltis - \ Tā tu teici un ar roku pieskāries nokaltušajām lapām \ Paies mēneši un gadi, un tas būs manā nāvē \ Katra nokaltusi lapa tev ir smeldzīgs pārmetums. Pēcnāves atzīšana nevar ar atpakaļejošu spēku paspilgtināt viņa skumjo dzīvi pagājušā gadsimta sākumā, taču, iespējams, viņa tēva vārds, kas atjaunots literatūrā, spēs iepriecināt Harkovā dzīvojošo dzejnieka 83 gadus veco meitu Miroslavu Vladimirovnu.
Padomju laiku vajadzību noberzts vārdus pārvērst par kultūru mūsu zinātniekiem, humānistiem un kultūras ekspertiem jau ir kā azartspēle ar kāda cita ideoloģiju, kas noliedza ukraiņu kultūras nozīmi. Svidzinskis ir "ārkārtīgi smalku emocionālu kustību, spožu vīziju un nākotnes atmiņu dzejnieks", viņa dzeja nav pieejama skaļai lasīšanai, tā atpūšas, tai nepieciešama acu un prāta, pieredzes un emociju sadarbība, tas ir kā kas vajadzīgs, pamesta puzle, bez kuras tiek sagrozīts priekšstats par ukraiņu literatūru. Ukraiņu literatūrā bija zemnieku dzejoļi un zemnieku, lauku proza, psiholoģiskais urbānisms un dīvaina rakstība, futūrisms un neoklasicisms, kā arī liriķis Vladimirs Svidzinskis.
Valentīna KLIMENKO
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs