Sarkanās renesanses kustība
Krievijas Komunistiskās partijas (KK(b)P) XII kongresā tika pasludināts «korenizācijas» (kоренизация, iesakņošana) kurss, tās nolūks bija pārvilināt PSRS nacionālajās republikās dzīvojošos, it īpaši jaunatni, savā pusē. Vairāki vēsturnieki uzsver, ka korenizācijai bija taktisks mērķis — stabilizēt boļševiku varu, un tā kļuva par jaunā padomju koloniālisma ideoloģisku instrumentu.
Boļševiki nejaudāja pilnībā nosmacēt nacionālo pacilātību, kāda bija pārņēmusi agrākās Krievijas impērijas tautas, kuras vēl pavisam nesen bija karojušas pret viņiem, aizstāvot savu valstisko neatkarību, tāpēc nolēma šos procesus kontrolēt un īstenot partijas vārdā.
1923. gada aprīlī Ukrainas Komunistiskā partija (UK(b)P) savā VII konferencē izsludināja valsts struktūru un uzņēmumu ukrainizēšanu, ko bija plānots pabeigt līdz 1925. gada beigām. Uzņēmumu, iestāžu darbiniekiem un kalpotājiem, piedraudot ar atlaišanu no darba, uzlika pienākumu iemācīties ukraiņu valodu.
Ukrainizācijai sabiedrībā bija liels atbalsts, un tā vērtās aizvien plašāka. Uzplauka jauna ukraiņu mākslinieku paaudze, kuru vēlāk nodēvēs par Apšauto renesansi jeb Sarkano renesansi (tāds bija pašnosaukums).3
Jaunie rakstnieki pulcējas dažādās literārās biedrībās un apvienībās.4 Ar Sarkano renesansi saistīta modernisma laikmeta ukraiņu kultūras laikmetīgā kanona rašanās. Šajā laikā tapa spoža intelektuālā, psiholoģiskā, paradoksālā un urbānistiskā proza, kuru radīja Valerjans Pidmohiļnijs (romāni Pilsēta (Місто), Neliela drāma (Невелика драма), Stāsts bez nosaukuma (Повість без назви)), Viktors Petrovs-Domontovičs (romāni Meitene ar lācīti (Дівчина з ведмедиком), Aļina un Kostomarovs (Аліна й Костомаров), Kuļiša romāni (Романи Куліша)), Mikola Hviļovijs (Stāsts par sanatorijas zonu (Повість про санаторійну зону), Slokas (Вальдшнепи), Es (romantika) (Я (романтика)), Jurijs Janovskis (romāni Kuģa meistars (Майстер корабля), Četri zobeni (Чотири Шаблі)), Arkādijs
Ļubčenko (garstāsts Betlēmīte (Вертеп), Geo Škurupijs (romāni Durvis uz dienu (Двері в день), Bataljoniete Žanna (Жанна батальйонерка)), Maiks Johansens (garstāsts Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās daiļās Alčestes ceļojums uz Slobožanščinas Šveici (Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію)).
Sarkanās renesanses dzeja liecina par īstu sprādzienu pasaules uzskata, stila un eksperimentu daudzveidībā, un to pārstāv tādi spilgti dzejnieki kā Mihaiļs Semenko, Geo Škurupijs, Mikola Bažans, Mikola Zerovs, Maksims Riļskis, Jevhens Plužniks, Pavlo Tičina, Volodimirs Svidzinskis un citi.
Tektoniskas un revolucionāras pārmaiņas notika arī teātra dzīvē, kad cariskā perioda «tautisko» un etnogrāfisko teātri nomainīja eksperimentālais un filozofiskais teātris Bereziļ. 1922. gadā tika nodibināta Visukrainas Foto un kino pārvalde (ВУФКУ), ar to aizsākās nacionālās kinomākslas vēsture. Radās režisora un rakstnieka Oleksandra Dovženko pirmās filmas Zvenihora, Arsenāls, Zeme, kā arī Dzigas Vertova Cilvēks ar fotoaparātu. Milzu uzplaukumu pieredzēja glezniecība, avangarda māksla, dizains un arhitektūra.
Taču vērienīgos ukraiņu kultūras atdzimšanas un modernizēšanās procesus pārrāva lielais komunistu terors.
Anatolijs Dņistrovijs "Iedzenošā ukrainizācija: Par spīti nīcināšanai, Ukraina vienmēr atgūstas un tiecas uz nākotni." - "Domuzīme" 2022-3-1-72
Krievijas Komunistiskās partijas (KK(b)P) XII kongresā tika pasludināts «korenizācijas» (kоренизация, iesakņošana) kurss, tās nolūks bija pārvilināt PSRS nacionālajās republikās dzīvojošos, it īpaši jaunatni, savā pusē. Vairāki vēsturnieki uzsver, ka korenizācijai bija taktisks mērķis — stabilizēt boļševiku varu, un tā kļuva par jaunā padomju koloniālisma ideoloģisku instrumentu.
Boļševiki nejaudāja pilnībā nosmacēt nacionālo pacilātību, kāda bija pārņēmusi agrākās Krievijas impērijas tautas, kuras vēl pavisam nesen bija karojušas pret viņiem, aizstāvot savu valstisko neatkarību, tāpēc nolēma šos procesus kontrolēt un īstenot partijas vārdā.
1923. gada aprīlī Ukrainas Komunistiskā partija (UK(b)P) savā VII konferencē izsludināja valsts struktūru un uzņēmumu ukrainizēšanu, ko bija plānots pabeigt līdz 1925. gada beigām. Uzņēmumu, iestāžu darbiniekiem un kalpotājiem, piedraudot ar atlaišanu no darba, uzlika pienākumu iemācīties ukraiņu valodu.
Ukrainizācijai sabiedrībā bija liels atbalsts, un tā vērtās aizvien plašāka. Uzplauka jauna ukraiņu mākslinieku paaudze, kuru vēlāk nodēvēs par Apšauto renesansi jeb Sarkano renesansi (tāds bija pašnosaukums).3
Jaunie rakstnieki pulcējas dažādās literārās biedrībās un apvienībās.4 Ar Sarkano renesansi saistīta modernisma laikmeta ukraiņu kultūras laikmetīgā kanona rašanās. Šajā laikā tapa spoža intelektuālā, psiholoģiskā, paradoksālā un urbānistiskā proza, kuru radīja Valerjans Pidmohiļnijs (romāni Pilsēta (Місто), Neliela drāma (Невелика драма), Stāsts bez nosaukuma (Повість без назви)), Viktors Petrovs-Domontovičs (romāni Meitene ar lācīti (Дівчина з ведмедиком), Aļina un Kostomarovs (Аліна й Костомаров), Kuļiša romāni (Романи Куліша)), Mikola Hviļovijs (Stāsts par sanatorijas zonu (Повість про санаторійну зону), Slokas (Вальдшнепи), Es (romantika) (Я (романтика)), Jurijs Janovskis (romāni Kuģa meistars (Майстер корабля), Četri zobeni (Чотири Шаблі)), Arkādijs
Ļubčenko (garstāsts Betlēmīte (Вертеп), Geo Škurupijs (romāni Durvis uz dienu (Двері в день), Bataljoniete Žanna (Жанна батальйонерка)), Maiks Johansens (garstāsts Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās daiļās Alčestes ceļojums uz Slobožanščinas Šveici (Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію)).
Sarkanās renesanses dzeja liecina par īstu sprādzienu pasaules uzskata, stila un eksperimentu daudzveidībā, un to pārstāv tādi spilgti dzejnieki kā Mihaiļs Semenko, Geo Škurupijs, Mikola Bažans, Mikola Zerovs, Maksims Riļskis, Jevhens Plužniks, Pavlo Tičina, Volodimirs Svidzinskis un citi.
Tektoniskas un revolucionāras pārmaiņas notika arī teātra dzīvē, kad cariskā perioda «tautisko» un etnogrāfisko teātri nomainīja eksperimentālais un filozofiskais teātris Bereziļ. 1922. gadā tika nodibināta Visukrainas Foto un kino pārvalde (ВУФКУ), ar to aizsākās nacionālās kinomākslas vēsture. Radās režisora un rakstnieka Oleksandra Dovženko pirmās filmas Zvenihora, Arsenāls, Zeme, kā arī Dzigas Vertova Cilvēks ar fotoaparātu. Milzu uzplaukumu pieredzēja glezniecība, avangarda māksla, dizains un arhitektūra.
Taču vērienīgos ukraiņu kultūras atdzimšanas un modernizēšanās procesus pārrāva lielais komunistu terors.
Anatolijs Dņistrovijs "Iedzenošā ukrainizācija: Par spīti nīcināšanai, Ukraina vienmēr atgūstas un tiecas uz nākotni." - "Domuzīme" 2022-3-1-72
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs