Interneta arhīvs: Internets nav mūžīgs
Katru dienu pazūd interneta daļas, jo tās nav izdevīgas vai arī nevienam neinteresē. Tas ir gadu desmitiem ilgās kultūras klusais zaudējums.
Fon Tituss Blome
2024. gada 30. decembris, plkst. 8:10
Internets ir mūžīgs. Vismaz tāds bija digitālā laikmeta solījums un draudi, kas atbalsojās pārlūkprogrammās, mākoņos un platformās. Katru augšupielādi pievienoja kluss brīdinājums: esiet piesardzīgs, ko publicējat — tas ilgs mūžīgi.
Taču ar katru dienu kļūst arvien skaidrāks, cik mānīgs ir šis izskats. Liela daļa interneta jau ir pazudusi, jo to aprūpētāji tos pameta vai uzskatīja par nerentabliem. Arhīvi pazūd, tiešsaistes bibliotēkas tiek slēgtas, un veseli digitālās kultūras segmenti tiek zaudēti uz visiem laikiem.
Tas notiek ne tikai neskaidros interneta stūros. Saskaņā ar Pew Research Center pētījumu, 38% no visām tīmekļa vietnēm, kas pastāvēja 2013. gadā, vairs nebija pieejamas līdz 2023. gada oktobrim. Pat varenā Vikipēdija nav imūna pret šo parādību; 54% no visiem rakstiem angļu valodā norāda uz vismaz vienu avotu, kas kopš tā laika ir pazudis. Pētnieki šo fenomenu sauc par "digitālo sabrukumu".
Ideja, ka pats internets varētu sabrukt, šķiet pretrunīga. Tik ilgi tas šķita ēterisks un nemateriāls — mūžīgs, pat. 1996. gadā digitālais aktīvists Džons Perijs Bārlovs internetu iztēlojās kā sfēru, kurā "visu cilvēka prāta radīto var reproducēt un izplatīt bezgalīgi un bez maksas", kā viņš rakstīja savā Kibertelpas neatkarības deklarācijā. Taču šī cēlā vīzija neievēroja digitālās pasaules ikdienišķo realitāti.
Internets nav izgatavots no gaismas un gaisa vai pasaku putekļiem. Tas ir veidots uz retzemju minerāliem, satelītiem, zemūdens kabeļiem, serveru fermām un spēkstacijām. Digitālā satura uzturēšana un izplatīšana nav vienkārša vai bezmaksas, un saskaņā ar tirgus loģiku visam, kas maksā naudu, ir jāattaisno tā pastāvēšana. Tas, kas nenes peļņu, tiek izmests.
2024. gada jūnijā Paramount Global klusi slēdza MTV ziņu un kantrimūzikas televīzijas (CMT) vietnes un pārstrukturēja Comedy Central. To darot, tas iznīcināja vairāk nekā 20 gadus popkultūras un mūzikas žurnālistikas un izdzēsa tādu šovu agrīnās sezonas kā The Colbert Report un The Daily Show, kuru skarbā satīra savulaik lika pie atbildības ASV iebrukumu Irākā. Tās nebija tikai izrādes — tās bija mūsdienu vēstures daļas.
"Tev nekas nepiederēs. Un tu būsi laimīgs."
Kultūras preces vairs nav atrodamas skatlogos un vēlāk viesistabās un plauktos vai vismaz bibliotēkās, bet pietiekami bieži tikai uzņēmumu serveros. Lietotāji iegādājas piekļuvi, izmantojot abonementus vai skatoties reklāmas. Ja ceturkšņa rādītāji nav apmierinoši, uzņēmums maina saturu vai slēdz serverus. Fizisko plašsaziņas līdzekļu laikmetā kultūras artefaktiem bija jābūt ienesīgiem tikai vienu reizi: to izlaišanas brīdī. Taču digitālajā laikmetā tiem ir jāpaliek rentabliem uz nenoteiktu laiku.
Šī pāreja no kultūras kā īpašuma uz kultūru kā pakalpojumu ir notikusi kādu laiku.
"Jums nekas nepiederēs. Un jūs būsiet laimīgs," tika pasludināts 2016. gada Pasaules ekonomikas foruma video par mūsu nākotni. Pirmā citāta daļa lielā mērā ir piepildījusies, otrā ir vismaz apstrīdama. Ar šo modeli saistītais kultūras kontroles zaudējums ar katru dienu kļūst arvien nopietnāks.
2009. gadā Yahoo beidza savu tīmekļa mitināšanas pakalpojumu Geo-Cities, dzēšot aptuveni 38 miljonus tajā izveidoto vietņu — agrīnās interneta estētikas un kultūras dārgumu krātuvi. Elons Masks pārņēma Twitter un pētniekiem padarīja piekļuvi arhīvam gandrīz neiespējamu. Facebook un citi uzņēmumi dara to pašu.
Tumblr rīkojās līdzīgi agresīvi pret “pornogrāfisku saturu”, sākot no 2018. gada. Šim nolūkam izmantotie neprecīzie algoritmi no LGBTQ+ cilvēkiem izdzēsa tik daudz neseksuāla un mākslinieciska satura, ka Tumblr par to bija jāatbild Ņujorkas Cilvēktiesību tiesā.
Pat pamata struktūras nav drošas: 2024. gada jūnijā Google paziņoja, ka pārtrauks populāro saišu saīsināšanas pakalpojumu. No 2025. gada visas ar to saīsinātās saites nekur nevedīs — nospiežot pogu, neskaitāmi digitālie ceļi kļūst par strupceļiem.
Ar interneta arhīvu nepietiek
Ar digitālās kultūras glabāšanu nepietiek. Pēdējās desmitgadēs interneta tehnoloģiskie pamati ir attīstījušies tik strauji, ka vecie datu formāti dažkārt noveco jau pēc dažiem gadiem.
Lielisks piemērs ir Lielbritānijas Domesday projekts. Lai atzīmētu Domesday Book, visaptverošu Anglijas zemes reģistru no 1087. gada, 900. gadadienu, BBC izveidoja sava veida jaunu, multimediju Domesday Book 2. Gandrīz 1000 gadus vecā grāmata joprojām ir viegli lasāma ar pareizām valodas zināšanām — oriģinālie Domesday Book 2 diski jau bija novecojuši un nelietojami tikai 20 gadus vēlāk. Faili bija jāatjaunina vairākas reizes, radot lielus izdevumus.
Šī arvien pieaugošā digitālās kultūras produktu novecošanās ietekmē gan aparatūru, gan programmatūru. Tas ir īpaši redzams videospēlēs. 2023. gadā Fils Salvadors, Videospēļu vēstures fonda bibliotēkas direktors, pārbaudīja tādu videospēļu komerciālo pieejamību, kuru konsoles vairs netiek ražotas. Rezultāts: 90% videospēļu, kas tika izlaistas no 1960. līdz 2009. gadam, vairs nebija spēlējamas bez nepieciešamās aparatūras, un lielākā daļa vairs netika pārdotas vai ražotas. Digitālā kultūra ir pastāvīgi jāuztur, lai tā tiktu saglabāta.
Protams, centieni saglabāt digitālo kultūru pastāv. Interneta arhīvs ir bezpeļņas tiešsaistes arhīvs, ko 1996. gadā dibināja interneta aktīvists Brūsters Kāls, lai nodrošinātu digitālās un digitalizētās kultūras ilgtermiņa arhivēšanu. Daži no šajā tekstā minētajiem piemēriem ir ņemti no nesen publicētā ziņojuma Izzūdošā kultūra, kuru veido Interneta arhīvs.
Interneta arhīvam bieži ir izdevies saglabāt daļu no šī kultūras zaudējuma savā arhīvā. Starp 916 miljardiem arhivēto vietņu ir arī 62% no tām, kuras saskaņā ar sākumā minēto Pew pētījumu jau ir pazudušas, kā arī 470 000 satura no MTV News un 70 000 no CMT. Tur ir saglabātas arī daudzas citādi pazaudētas videospēles, kā arī filmas, grāmatas un mūzika.
Kāds ir mūsu attaisnojums?
Taču ar interneta arhīvu nekādā gadījumā nepietiek, lai cīnītos pret digitālo sabrukumu, ko tas nosaucis un aprakstījis. Pirms dažiem mēnešiem tai uzbruka hakeri, un vairākas nedēļas nevarēja neko arhivēt. Izdevniecības grupa Hachette to iesūdzēja tiesā par autortiesību pārkāpumiem un zaudēja. Ierakstu kompānijas līdzīgu iemeslu dēļ pašlaik iesūdz arhīvu par 621 miljonu ASV dolāru, kas varētu nozīmēt tā beigas. Neviens nezina, kas notiks ar miljoniem un miljoniem gigabaitu arhīva materiāla.
Tāpēc mums ir vajadzīgs vecā sakāmvārds: internets ir mūžīgs, kamēr tas ir rentabls, un nekas daudz nav ienesīgs mūžīgi.
Digitālā pasaule varētu būt ideāls arhīvs, taču tās glabātāji mūsdienās ir nevis bibliotekāri, kas saglabā kultūru tās pašas dēļ, bet gan vadītāji, kas sasver saglabāšanu ar peļņu.
Ne visi kultūras produkti ir jāsaglabā, tā ir taisnība. Taču tikpat patiesi ir tas, ka tagadne nespēj paredzēt, kas būs interesants nākotnē. Pārāk daudz slavenu komponistu savā dzīvē cieta neveiksmi, pārāk daudz sieviešu autoru bija jāatklāj no jauna gadu desmitiem pēc viņu nāves, lai mēs tik daudz uzticētos savām prognozēšanas spējām.
Nevienā pagātnē nebija prasības saglabāt un arhivēt visus kultūras produktus, tas arī ir taisnība. Taču fizisko datu nesēju laikmetā tika piemēroti dažādi standarti: kopiju izgatavošana bija darbietilpīga, tāpat kā uzglabāšana un transportēšana, un atsevišķus arhīvus varēja iznīcināt karš, ugunsgrēks vai dabas katastrofas. Ja jautājat, kāpēc netika saglabāts viss, ko mēs radījām pagātnē, tie bija ļoti labi attaisnojumi. Bet kas ir mūsējie?
https://www.zeit.de/kultur/2024-12/inter...ss-storage
Katru dienu pazūd interneta daļas, jo tās nav izdevīgas vai arī nevienam neinteresē. Tas ir gadu desmitiem ilgās kultūras klusais zaudējums.
Fon Tituss Blome
2024. gada 30. decembris, plkst. 8:10
Internets ir mūžīgs. Vismaz tāds bija digitālā laikmeta solījums un draudi, kas atbalsojās pārlūkprogrammās, mākoņos un platformās. Katru augšupielādi pievienoja kluss brīdinājums: esiet piesardzīgs, ko publicējat — tas ilgs mūžīgi.
Taču ar katru dienu kļūst arvien skaidrāks, cik mānīgs ir šis izskats. Liela daļa interneta jau ir pazudusi, jo to aprūpētāji tos pameta vai uzskatīja par nerentabliem. Arhīvi pazūd, tiešsaistes bibliotēkas tiek slēgtas, un veseli digitālās kultūras segmenti tiek zaudēti uz visiem laikiem.
Tas notiek ne tikai neskaidros interneta stūros. Saskaņā ar Pew Research Center pētījumu, 38% no visām tīmekļa vietnēm, kas pastāvēja 2013. gadā, vairs nebija pieejamas līdz 2023. gada oktobrim. Pat varenā Vikipēdija nav imūna pret šo parādību; 54% no visiem rakstiem angļu valodā norāda uz vismaz vienu avotu, kas kopš tā laika ir pazudis. Pētnieki šo fenomenu sauc par "digitālo sabrukumu".
Ideja, ka pats internets varētu sabrukt, šķiet pretrunīga. Tik ilgi tas šķita ēterisks un nemateriāls — mūžīgs, pat. 1996. gadā digitālais aktīvists Džons Perijs Bārlovs internetu iztēlojās kā sfēru, kurā "visu cilvēka prāta radīto var reproducēt un izplatīt bezgalīgi un bez maksas", kā viņš rakstīja savā Kibertelpas neatkarības deklarācijā. Taču šī cēlā vīzija neievēroja digitālās pasaules ikdienišķo realitāti.
Internets nav izgatavots no gaismas un gaisa vai pasaku putekļiem. Tas ir veidots uz retzemju minerāliem, satelītiem, zemūdens kabeļiem, serveru fermām un spēkstacijām. Digitālā satura uzturēšana un izplatīšana nav vienkārša vai bezmaksas, un saskaņā ar tirgus loģiku visam, kas maksā naudu, ir jāattaisno tā pastāvēšana. Tas, kas nenes peļņu, tiek izmests.
2024. gada jūnijā Paramount Global klusi slēdza MTV ziņu un kantrimūzikas televīzijas (CMT) vietnes un pārstrukturēja Comedy Central. To darot, tas iznīcināja vairāk nekā 20 gadus popkultūras un mūzikas žurnālistikas un izdzēsa tādu šovu agrīnās sezonas kā The Colbert Report un The Daily Show, kuru skarbā satīra savulaik lika pie atbildības ASV iebrukumu Irākā. Tās nebija tikai izrādes — tās bija mūsdienu vēstures daļas.
"Tev nekas nepiederēs. Un tu būsi laimīgs."
Kultūras preces vairs nav atrodamas skatlogos un vēlāk viesistabās un plauktos vai vismaz bibliotēkās, bet pietiekami bieži tikai uzņēmumu serveros. Lietotāji iegādājas piekļuvi, izmantojot abonementus vai skatoties reklāmas. Ja ceturkšņa rādītāji nav apmierinoši, uzņēmums maina saturu vai slēdz serverus. Fizisko plašsaziņas līdzekļu laikmetā kultūras artefaktiem bija jābūt ienesīgiem tikai vienu reizi: to izlaišanas brīdī. Taču digitālajā laikmetā tiem ir jāpaliek rentabliem uz nenoteiktu laiku.
Šī pāreja no kultūras kā īpašuma uz kultūru kā pakalpojumu ir notikusi kādu laiku.
"Jums nekas nepiederēs. Un jūs būsiet laimīgs," tika pasludināts 2016. gada Pasaules ekonomikas foruma video par mūsu nākotni. Pirmā citāta daļa lielā mērā ir piepildījusies, otrā ir vismaz apstrīdama. Ar šo modeli saistītais kultūras kontroles zaudējums ar katru dienu kļūst arvien nopietnāks.
2009. gadā Yahoo beidza savu tīmekļa mitināšanas pakalpojumu Geo-Cities, dzēšot aptuveni 38 miljonus tajā izveidoto vietņu — agrīnās interneta estētikas un kultūras dārgumu krātuvi. Elons Masks pārņēma Twitter un pētniekiem padarīja piekļuvi arhīvam gandrīz neiespējamu. Facebook un citi uzņēmumi dara to pašu.
Tumblr rīkojās līdzīgi agresīvi pret “pornogrāfisku saturu”, sākot no 2018. gada. Šim nolūkam izmantotie neprecīzie algoritmi no LGBTQ+ cilvēkiem izdzēsa tik daudz neseksuāla un mākslinieciska satura, ka Tumblr par to bija jāatbild Ņujorkas Cilvēktiesību tiesā.
Pat pamata struktūras nav drošas: 2024. gada jūnijā Google paziņoja, ka pārtrauks populāro saišu saīsināšanas pakalpojumu. No 2025. gada visas ar to saīsinātās saites nekur nevedīs — nospiežot pogu, neskaitāmi digitālie ceļi kļūst par strupceļiem.
Ar interneta arhīvu nepietiek
Ar digitālās kultūras glabāšanu nepietiek. Pēdējās desmitgadēs interneta tehnoloģiskie pamati ir attīstījušies tik strauji, ka vecie datu formāti dažkārt noveco jau pēc dažiem gadiem.
Lielisks piemērs ir Lielbritānijas Domesday projekts. Lai atzīmētu Domesday Book, visaptverošu Anglijas zemes reģistru no 1087. gada, 900. gadadienu, BBC izveidoja sava veida jaunu, multimediju Domesday Book 2. Gandrīz 1000 gadus vecā grāmata joprojām ir viegli lasāma ar pareizām valodas zināšanām — oriģinālie Domesday Book 2 diski jau bija novecojuši un nelietojami tikai 20 gadus vēlāk. Faili bija jāatjaunina vairākas reizes, radot lielus izdevumus.
Šī arvien pieaugošā digitālās kultūras produktu novecošanās ietekmē gan aparatūru, gan programmatūru. Tas ir īpaši redzams videospēlēs. 2023. gadā Fils Salvadors, Videospēļu vēstures fonda bibliotēkas direktors, pārbaudīja tādu videospēļu komerciālo pieejamību, kuru konsoles vairs netiek ražotas. Rezultāts: 90% videospēļu, kas tika izlaistas no 1960. līdz 2009. gadam, vairs nebija spēlējamas bez nepieciešamās aparatūras, un lielākā daļa vairs netika pārdotas vai ražotas. Digitālā kultūra ir pastāvīgi jāuztur, lai tā tiktu saglabāta.
Protams, centieni saglabāt digitālo kultūru pastāv. Interneta arhīvs ir bezpeļņas tiešsaistes arhīvs, ko 1996. gadā dibināja interneta aktīvists Brūsters Kāls, lai nodrošinātu digitālās un digitalizētās kultūras ilgtermiņa arhivēšanu. Daži no šajā tekstā minētajiem piemēriem ir ņemti no nesen publicētā ziņojuma Izzūdošā kultūra, kuru veido Interneta arhīvs.
Interneta arhīvam bieži ir izdevies saglabāt daļu no šī kultūras zaudējuma savā arhīvā. Starp 916 miljardiem arhivēto vietņu ir arī 62% no tām, kuras saskaņā ar sākumā minēto Pew pētījumu jau ir pazudušas, kā arī 470 000 satura no MTV News un 70 000 no CMT. Tur ir saglabātas arī daudzas citādi pazaudētas videospēles, kā arī filmas, grāmatas un mūzika.
Kāds ir mūsu attaisnojums?
Taču ar interneta arhīvu nekādā gadījumā nepietiek, lai cīnītos pret digitālo sabrukumu, ko tas nosaucis un aprakstījis. Pirms dažiem mēnešiem tai uzbruka hakeri, un vairākas nedēļas nevarēja neko arhivēt. Izdevniecības grupa Hachette to iesūdzēja tiesā par autortiesību pārkāpumiem un zaudēja. Ierakstu kompānijas līdzīgu iemeslu dēļ pašlaik iesūdz arhīvu par 621 miljonu ASV dolāru, kas varētu nozīmēt tā beigas. Neviens nezina, kas notiks ar miljoniem un miljoniem gigabaitu arhīva materiāla.
Tāpēc mums ir vajadzīgs vecā sakāmvārds: internets ir mūžīgs, kamēr tas ir rentabls, un nekas daudz nav ienesīgs mūžīgi.
Digitālā pasaule varētu būt ideāls arhīvs, taču tās glabātāji mūsdienās ir nevis bibliotekāri, kas saglabā kultūru tās pašas dēļ, bet gan vadītāji, kas sasver saglabāšanu ar peļņu.
Ne visi kultūras produkti ir jāsaglabā, tā ir taisnība. Taču tikpat patiesi ir tas, ka tagadne nespēj paredzēt, kas būs interesants nākotnē. Pārāk daudz slavenu komponistu savā dzīvē cieta neveiksmi, pārāk daudz sieviešu autoru bija jāatklāj no jauna gadu desmitiem pēc viņu nāves, lai mēs tik daudz uzticētos savām prognozēšanas spējām.
Nevienā pagātnē nebija prasības saglabāt un arhivēt visus kultūras produktus, tas arī ir taisnība. Taču fizisko datu nesēju laikmetā tika piemēroti dažādi standarti: kopiju izgatavošana bija darbietilpīga, tāpat kā uzglabāšana un transportēšana, un atsevišķus arhīvus varēja iznīcināt karš, ugunsgrēks vai dabas katastrofas. Ja jautājat, kāpēc netika saglabāts viss, ko mēs radījām pagātnē, tie bija ļoti labi attaisnojumi. Bet kas ir mūsējie?
https://www.zeit.de/kultur/2024-12/inter...ss-storage
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs