Spartaks, vēl soli tuvāk. Nekad jūs nebūsiet viņiem līdzīgi un nesapratīsiet viņus. Jūs esat un paliksiet Romas aristokrati, augstākais dzimums, bet viņi jūsu acīs tikai barbari, smirdoši kustoņi un darba lopi, kuru liktenis ir piedzimt vergu kārtā un vienīgās cilvēku tiesības kalpot jums un strādāt jūsu labā. Bet viņi prasa brīvību! Dzirdi, romiet: brīvību!
Katilina. Nabaga vīrs! Par kādu brīvību tu sapņo?
Spartaks. Tavs jautājums jau rāda, cik svešs tu, Katilina, esi viņiem un it sevišķi viņu nezināmam vadonim. Es tev pateikšu, par ko viņi sapņo, — un tici man, tas ir vairāk nekā tikai sapnis. Sagraut un iznīcināt, līdz pamatiem iznīcināt šo netaisnības un varmācības valsti, kas ar savu purpuru un savām marmora pilīm balstās tikai uz vergu pleciem un pati jau grīļojas kā tārpu izgrauzts koks!
Katilina. Varbūt nolīdzināt arī Apeninus, aizbērt Mesinas jūras šaurumu un pievienot Siciliju cietzemei? Varbūt izlabot vēl ko citu, ko dievi savā muļķa prātā aplam radījuši?
Smiekli.
Spartaks. Smejieties vien, patricieši! Pienāks reiz diena, kad Romā nevienam vairs negribēsies smieties … Varbūt viņi vēl nespēs uzbrukt Romai; varbūt vēl negribēs to, — es nezinu, kādi būs viņu un viņu vadoņa nolūki. Bet vienu zināt, Vismaz jaušat jūs paši: nekādi dievi nav radījuši romiešus, lai tie uz mūžīgiem laikiem būtu par kungiem simtām citām tautām. Ja viņiem ir vienprātība, šiem jūsu nospiestiem un verdzībā sakaltiem simtiem tūkstošiem, viņi saraustīs savas ķēdes un nokratīs jūgu! Brīvi viņi tiks! Viņi pārpeldēs jūru dienvidos un austrumos, ziemeļos viņi pāries Alpiem pāri savās zemēs. Visas savas tautas viņi sacels kājās un tad kā lavina, kā negaisa mākonis ar pērkoņiem un zibeņiem viņi tad velsies pāri Romai ar tās bagātajiem un nabagajiem patriciešiem, un desmit tūkstoši dievu viņus tad neglābs!
Katilina, satraukts un izbrlnēts. Tādēļ vien bij vērts aicināt tevi, lai dzirdētu to, ko tu saki.
Spartaks. Un ja viņi līdz ar savu vadoni kristu līdz pēdējam vīram, — arī tā būs uzvara! Lielāka, nekā jūs sava uzpūtībā un prāta stulbumā varat iedomāties! Viņi būs parādījuši vienīgo ceļu, pa kuru iedami vergi var iegūt brīvību, — cīņu, cīņu uz dzīvību un nāvi! Un, ja arī viņiem jākrīt, — viņi mirs, lai mūžam dzīvotu viņu tautas un tautu brīvība! ..
Aprauj, pārvelk plaukstu sejai. .... Tagad atļauj man; iet, Katilina! ; Katilina, ka Jenām altapdamies, pamāj vergam. Spartaks ar Ķriksu proifi.
Katilina lēnām pagriežas pret viesiem. Tas vīrs mums visiem sagādās baismīgas dienas … Žēl — žēl, ka viņš nav piedzimis par romieti!
A.Upīts "Spartaks"
Katilina. Nabaga vīrs! Par kādu brīvību tu sapņo?
Spartaks. Tavs jautājums jau rāda, cik svešs tu, Katilina, esi viņiem un it sevišķi viņu nezināmam vadonim. Es tev pateikšu, par ko viņi sapņo, — un tici man, tas ir vairāk nekā tikai sapnis. Sagraut un iznīcināt, līdz pamatiem iznīcināt šo netaisnības un varmācības valsti, kas ar savu purpuru un savām marmora pilīm balstās tikai uz vergu pleciem un pati jau grīļojas kā tārpu izgrauzts koks!
Katilina. Varbūt nolīdzināt arī Apeninus, aizbērt Mesinas jūras šaurumu un pievienot Siciliju cietzemei? Varbūt izlabot vēl ko citu, ko dievi savā muļķa prātā aplam radījuši?
Smiekli.
Spartaks. Smejieties vien, patricieši! Pienāks reiz diena, kad Romā nevienam vairs negribēsies smieties … Varbūt viņi vēl nespēs uzbrukt Romai; varbūt vēl negribēs to, — es nezinu, kādi būs viņu un viņu vadoņa nolūki. Bet vienu zināt, Vismaz jaušat jūs paši: nekādi dievi nav radījuši romiešus, lai tie uz mūžīgiem laikiem būtu par kungiem simtām citām tautām. Ja viņiem ir vienprātība, šiem jūsu nospiestiem un verdzībā sakaltiem simtiem tūkstošiem, viņi saraustīs savas ķēdes un nokratīs jūgu! Brīvi viņi tiks! Viņi pārpeldēs jūru dienvidos un austrumos, ziemeļos viņi pāries Alpiem pāri savās zemēs. Visas savas tautas viņi sacels kājās un tad kā lavina, kā negaisa mākonis ar pērkoņiem un zibeņiem viņi tad velsies pāri Romai ar tās bagātajiem un nabagajiem patriciešiem, un desmit tūkstoši dievu viņus tad neglābs!
Katilina, satraukts un izbrlnēts. Tādēļ vien bij vērts aicināt tevi, lai dzirdētu to, ko tu saki.
Spartaks. Un ja viņi līdz ar savu vadoni kristu līdz pēdējam vīram, — arī tā būs uzvara! Lielāka, nekā jūs sava uzpūtībā un prāta stulbumā varat iedomāties! Viņi būs parādījuši vienīgo ceļu, pa kuru iedami vergi var iegūt brīvību, — cīņu, cīņu uz dzīvību un nāvi! Un, ja arī viņiem jākrīt, — viņi mirs, lai mūžam dzīvotu viņu tautas un tautu brīvība! ..
Aprauj, pārvelk plaukstu sejai. .... Tagad atļauj man; iet, Katilina! ; Katilina, ka Jenām altapdamies, pamāj vergam. Spartaks ar Ķriksu proifi.
Katilina lēnām pagriežas pret viesiem. Tas vīrs mums visiem sagādās baismīgas dienas … Žēl — žēl, ka viņš nav piedzimis par romieti!
A.Upīts "Spartaks"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs