2025-01-14 20:53
Trampam iesaistoties cīņā, pastāv briesmas, ka nacionālistiskā Eiropa sadrumstalosies, nevis turēsies kopā
Natālija Toči
Tādi labējā spārna līderi kā Meloni un Orbāns sevi izvirzīja kā Trampa čukstus, taču viņi vēlas tikai aizsargāt savas intereses.
Pāri Atlantijas okeānam pūš galēji labējais vējš. Lai gan populistu labējo uzplaukums Eiropā notika pirms Donalda Trampa pārvēlēšanas, galēji labējās partijas, līderus un valdības visā Eiropā stiprina viņa drīzā atgriešanās pie varas un Elona Maska uzlecošā politiskā zvaigzne. Pastāv zināma cerība, ka Trampa prezidentūrai varētu būt vienojoša ietekme uz Eiropu – un, manuprāt, tādos jautājumos kā aizsardzības politika.
Trampa acīmredzamā nevērība pret starptautiskajām tiesībām, suverēnām robežām un ASV NATO sabiedrotajiem ar viņa smieklīgajiem draudiem pat pirms viņa otrā termiņa sākuma ar spēku anektēt Grenlandi, izraisīja ātru un vienotu reakciju no Francijas, Vācijas un Spānijas, kuru vadītāji to skaidri pateica. ka viņi, kā jūs varētu gaidīt, ir satriekti un nostājas ar Dāniju. Vācijas kanclers Olafs Šolcs sacīja, ka Trampa izteikumi izraisījuši "neizpratni" Eiropas līderos.
Taču tādās jomās kā tirdzniecība, tehnoloģijas un kosmoss pastāv daudz lielāka iespēja, ka nacionālistiskāka Eiropa, kas saskaras ar plēsonīgo “skaldi un valdi” ASV, sadalīsies, nevis turēsies kopā. Un tieši pēc tā, šķiet, tiecas Trampa-Muska ass.
Otrais nacionālistiskā populisma vilnis Eiropā ir pilnā sparā jau vairāk nekā divus gadus pēc īslaicīgas klusuma pandēmijas un Ukrainas kara pirmā gada laikā. Kopš 2022. gada beigām galēji labējās partijas ir vai nu iekļuvušas valdībā, vai arī sniegušas tai ārēju atbalstu Zviedrijā, Somijā un Horvātijā. Itālijā galēji labējā Džordža Meloni vada labējās koalīcijas valdību, savukārt Nīderlandē, lai gan izpildvaru vada tehnokrāts premjerministrs, Gērta Vildersa galēji labējā Brīvības partija ir tās vairākuma akcionārs.
Jaunais gads liecina, ka šī tendence turpināsies. Austrijā galēji labējās Brīvības partijas līderim Herbertam Kiklam tagad ir uzdots izveidot valdību, un pat tad, ja sarunas starp viņa FPÖ un konservatīvajiem neizdosies, iespējams, ka jaunās vēlēšanās varētu vēl vairāk nostiprināties galēji labējie.
Rumānijā pagājušā gada beigās notikušās prezidenta vēlēšanas tiesas dramatiski anulēja pēc tam, kad parādījās pierādījumi par masu iejaukšanos, izmantojot sociālos medijus, atbalstot galēji labējo kandidātu Kalinu Žordžesku. Taču atkārtojums notiks vēlāk šogad, un tomēr var piedzīvot vēl vienu Georgescu atbalsta pieaugumu.
Arī Čehijā vēlēšanas, iespējams, atgriezīs pie varas populistiskā Andreja Babiša partiju Neapmierināto pilsoņu darbība (Ano). Tas novestu pie Čehijas Republikas pārkārtošanās ar Viktora Orbāna neliberālo režīmu Ungārijā un Roberta Fico Slovākijā. Iespējams, arī Francijā, ja Emanuela Makrona jaunākais mēģinājums izveidot stabilu valdību cietīs neveiksmi, Marinas Lepēnas Nacionālā mītiņa kāpšana pie varas var kļūt neapturama.
Eiropā ir dažādas galēji labējās partijas, un tās joprojām ir zināmā attālumā no bloķējošās minoritātes pārstāvēšanas ES. Taču viņu spēks un skaits pieaug, viņi ir guvuši panākumus savstarpējā koordinācijā ES iestādēs un arvien efektīvāk ietekmē centriski labējos spēkus, izjaucot un izdzēšot sanitāro kordonu, kas viņus neļāva pie varas gadu desmitiem.
Uz šī fona Trump 2.0 un Musks iesaistās cīņā, neslēpjot savas politiskās preferences Eiropā. Tuvojoties Vācijas vēlēšanām, Musks ir atklāti slavējis neonacistu alternatīvu Deutschland, organizējot tiešraides sarunu ar tās līderi Alisi Veidelu par X, lai to popularizētu. Šķiet, ka Musks nievājošus komentārus par kreisi centriskiem līderiem Keiru Stārmeru un Olafu Šolcu uzskata par asins sporta veidu.
Taču ne visi Eiropas līderi ir tik kritiski kā Vācijas, Francijas un Spānijas līderi. Orbāns un Meloni ir atturējušies kritizēt Trampu vai Musku un pretī saņēmuši tikai uzslavas.
Meloni 4. janvārī bija Mar-a-Lago vakariņās, kur Tramps viņu uzslavēja kā "fantastisku līderi", kas "ir sagrābusi Eiropu".
Eiropa ir ļoti noraizējusies par Trampa atgriešanos, baidoties no ASV izstāšanās no Eiropas drošības, sākot ar Ukrainu, transatlantisko tirdzniecības karu un daudzpusības graušanu. Kamēr eiropieši satraucas par Trampu, viņi cenšas izmērīt, kurš varētu būt iespējamais čukstētājs un tiltu būvētājs pāri Atlantijas okeānam. Patiesība ir tāda, ka nav neviena vai noteikti nav neviena, kurš varētu iečukstēt Trampam ausī, lai pārliecinātos, ka ES intereses tiek aizsargātas.
Daži kandidāti jau ir diskvalificēti vienā vai otrā Atlantijas okeāna pusē. Orbāns sevi uzskata par Trampa čukstētāju un rupji ļaunprātīgi izmantoja Ungārijas sešus mēnešus ilgo ES prezidentūru, kas beidzās decembrī, lai pozicionētu sevi kā starpnieku starp Krieviju un Ukrainu. Bet, lai gan Orbānam var būt Trampa auss, viņš ir atstumts no ES un, visticamāk, neatgūs savu reputāciju. Var mēģināt arī citi Eiropas līderi, tostarp Makrons un Polijas Donalds Tusks. Taču Makrons, lai gan slavē salīdzinoši labas attiecības ar Trampu, iekšzemē ir ārkārtīgi vājš. Tusks ir daudz spēcīgāks savās mājās un būs ES rotējošā prezidentūra Trampa pilnvaru termiņa pirmos sešus mēnešus. Viņš var lepoties arī ar izdevumiem aizsardzībai līdz 4,7% no IKP. Taču personiskā ķīmija starp abiem, kad Tusks bija Eiropadomes prezidents, bija tālu no zvaigžņu.
Tāpēc daudzi raugās uz Meloni, kura priecājas par savām attiecībām ar Trampu un Masku un nav atstumta Eiropā kā Orbāns. Taču Meloni ir nacionālists, un nacionālistu līderi vienmēr izmantos savu politisko kapitālu kopā ar Trampu, lai veicinātu savas nacionālās intereses. Meloni gadījumā viņa, iespējams, centīsies mīkstināt Vašingtonas triecienus saistībā ar Itālijas ievērojamo tirdzniecības pārpalikumu ar ASV un neizteiksmīgajiem aizsardzības izdevumiem 1,5% apmērā no IKP.
Viņa neizvirzīs par prioritāti kopējās Eiropas intereses, noteikti ne pār nacionālajām. Un, ņemot vērā to, ka personīgā ķīmija vien, visticamāk, nenomierinās Trampu, Meloni var nākties dot kaut ko būtisku apmaiņā pret jebkuru uzvaru. Šīs piekāpšanās ne vienmēr ir slikta Eiropai. Piemēram, vairāk tērēt aizsardzībai vai pat vairāk pirkt ASV sašķidrināto dabasgāzi būtu saprātīgi gan Itālijai, gan Eiropai.
Taču citi pasākumi var būt problemātiskāki, sākot ar iespējamo 1,6 miljardu eiro darījumu, kas šonedēļ noplūda starp Itāliju un Muska SpaceX, lai nodrošinātu sakaru pakalpojumus Itālijas iestādēm, tostarp aizsardzību, izmantojot Starlink tehnoloģiju. Kamēr Starlink ir drošībā, nonākšana ārzemju uzņēmuma rokās, kas pieder Zemes bagātākajam cilvēkam, paver milzīgus drošības riskus, ņemot vērā to, cik ieroci šāda atkarība varētu kļūt. Paradoksāli, ka šādu darījumu varētu noslēgt kāds suverenists līderis. Ja tas notiktu, tas varētu arī netieši kavēt Iris2, 10 miljardus eiro lielu daudzu orbitālu 290 satelītu konstelāciju, ko vada Eiropas dalībnieku (tostarp Itālijas uzņēmumu) konsorcijs.
Nemiers Eiropā rada krampīgus Trampa čukstētāja meklējumus. Taču šādi skaitļi labākajā gadījumā varētu būt neefektīvi, bet sliktākajā – Trojas zirgi. Tie, kuriem ir Trampa auss, daudz biežāk virzīs Trampa intereses Eiropā, nevis Eiropas intereses ASV. Tā vietā, lai uztraukties par Trampu, Eiropa darītu vislabāko, ja būtu kopā un vairāk uztrauktos par sevi.
https://www.theguardian.com/commentisfre...SApp_Other
Natālija Toči
Tādi labējā spārna līderi kā Meloni un Orbāns sevi izvirzīja kā Trampa čukstus, taču viņi vēlas tikai aizsargāt savas intereses.
Pāri Atlantijas okeānam pūš galēji labējais vējš. Lai gan populistu labējo uzplaukums Eiropā notika pirms Donalda Trampa pārvēlēšanas, galēji labējās partijas, līderus un valdības visā Eiropā stiprina viņa drīzā atgriešanās pie varas un Elona Maska uzlecošā politiskā zvaigzne. Pastāv zināma cerība, ka Trampa prezidentūrai varētu būt vienojoša ietekme uz Eiropu – un, manuprāt, tādos jautājumos kā aizsardzības politika.
Trampa acīmredzamā nevērība pret starptautiskajām tiesībām, suverēnām robežām un ASV NATO sabiedrotajiem ar viņa smieklīgajiem draudiem pat pirms viņa otrā termiņa sākuma ar spēku anektēt Grenlandi, izraisīja ātru un vienotu reakciju no Francijas, Vācijas un Spānijas, kuru vadītāji to skaidri pateica. ka viņi, kā jūs varētu gaidīt, ir satriekti un nostājas ar Dāniju. Vācijas kanclers Olafs Šolcs sacīja, ka Trampa izteikumi izraisījuši "neizpratni" Eiropas līderos.
Taču tādās jomās kā tirdzniecība, tehnoloģijas un kosmoss pastāv daudz lielāka iespēja, ka nacionālistiskāka Eiropa, kas saskaras ar plēsonīgo “skaldi un valdi” ASV, sadalīsies, nevis turēsies kopā. Un tieši pēc tā, šķiet, tiecas Trampa-Muska ass.
Otrais nacionālistiskā populisma vilnis Eiropā ir pilnā sparā jau vairāk nekā divus gadus pēc īslaicīgas klusuma pandēmijas un Ukrainas kara pirmā gada laikā. Kopš 2022. gada beigām galēji labējās partijas ir vai nu iekļuvušas valdībā, vai arī sniegušas tai ārēju atbalstu Zviedrijā, Somijā un Horvātijā. Itālijā galēji labējā Džordža Meloni vada labējās koalīcijas valdību, savukārt Nīderlandē, lai gan izpildvaru vada tehnokrāts premjerministrs, Gērta Vildersa galēji labējā Brīvības partija ir tās vairākuma akcionārs.
Jaunais gads liecina, ka šī tendence turpināsies. Austrijā galēji labējās Brīvības partijas līderim Herbertam Kiklam tagad ir uzdots izveidot valdību, un pat tad, ja sarunas starp viņa FPÖ un konservatīvajiem neizdosies, iespējams, ka jaunās vēlēšanās varētu vēl vairāk nostiprināties galēji labējie.
Rumānijā pagājušā gada beigās notikušās prezidenta vēlēšanas tiesas dramatiski anulēja pēc tam, kad parādījās pierādījumi par masu iejaukšanos, izmantojot sociālos medijus, atbalstot galēji labējo kandidātu Kalinu Žordžesku. Taču atkārtojums notiks vēlāk šogad, un tomēr var piedzīvot vēl vienu Georgescu atbalsta pieaugumu.
Arī Čehijā vēlēšanas, iespējams, atgriezīs pie varas populistiskā Andreja Babiša partiju Neapmierināto pilsoņu darbība (Ano). Tas novestu pie Čehijas Republikas pārkārtošanās ar Viktora Orbāna neliberālo režīmu Ungārijā un Roberta Fico Slovākijā. Iespējams, arī Francijā, ja Emanuela Makrona jaunākais mēģinājums izveidot stabilu valdību cietīs neveiksmi, Marinas Lepēnas Nacionālā mītiņa kāpšana pie varas var kļūt neapturama.
Eiropā ir dažādas galēji labējās partijas, un tās joprojām ir zināmā attālumā no bloķējošās minoritātes pārstāvēšanas ES. Taču viņu spēks un skaits pieaug, viņi ir guvuši panākumus savstarpējā koordinācijā ES iestādēs un arvien efektīvāk ietekmē centriski labējos spēkus, izjaucot un izdzēšot sanitāro kordonu, kas viņus neļāva pie varas gadu desmitiem.
Uz šī fona Trump 2.0 un Musks iesaistās cīņā, neslēpjot savas politiskās preferences Eiropā. Tuvojoties Vācijas vēlēšanām, Musks ir atklāti slavējis neonacistu alternatīvu Deutschland, organizējot tiešraides sarunu ar tās līderi Alisi Veidelu par X, lai to popularizētu. Šķiet, ka Musks nievājošus komentārus par kreisi centriskiem līderiem Keiru Stārmeru un Olafu Šolcu uzskata par asins sporta veidu.
Taču ne visi Eiropas līderi ir tik kritiski kā Vācijas, Francijas un Spānijas līderi. Orbāns un Meloni ir atturējušies kritizēt Trampu vai Musku un pretī saņēmuši tikai uzslavas.
Meloni 4. janvārī bija Mar-a-Lago vakariņās, kur Tramps viņu uzslavēja kā "fantastisku līderi", kas "ir sagrābusi Eiropu".
Eiropa ir ļoti noraizējusies par Trampa atgriešanos, baidoties no ASV izstāšanās no Eiropas drošības, sākot ar Ukrainu, transatlantisko tirdzniecības karu un daudzpusības graušanu. Kamēr eiropieši satraucas par Trampu, viņi cenšas izmērīt, kurš varētu būt iespējamais čukstētājs un tiltu būvētājs pāri Atlantijas okeānam. Patiesība ir tāda, ka nav neviena vai noteikti nav neviena, kurš varētu iečukstēt Trampam ausī, lai pārliecinātos, ka ES intereses tiek aizsargātas.
Daži kandidāti jau ir diskvalificēti vienā vai otrā Atlantijas okeāna pusē. Orbāns sevi uzskata par Trampa čukstētāju un rupji ļaunprātīgi izmantoja Ungārijas sešus mēnešus ilgo ES prezidentūru, kas beidzās decembrī, lai pozicionētu sevi kā starpnieku starp Krieviju un Ukrainu. Bet, lai gan Orbānam var būt Trampa auss, viņš ir atstumts no ES un, visticamāk, neatgūs savu reputāciju. Var mēģināt arī citi Eiropas līderi, tostarp Makrons un Polijas Donalds Tusks. Taču Makrons, lai gan slavē salīdzinoši labas attiecības ar Trampu, iekšzemē ir ārkārtīgi vājš. Tusks ir daudz spēcīgāks savās mājās un būs ES rotējošā prezidentūra Trampa pilnvaru termiņa pirmos sešus mēnešus. Viņš var lepoties arī ar izdevumiem aizsardzībai līdz 4,7% no IKP. Taču personiskā ķīmija starp abiem, kad Tusks bija Eiropadomes prezidents, bija tālu no zvaigžņu.
Tāpēc daudzi raugās uz Meloni, kura priecājas par savām attiecībām ar Trampu un Masku un nav atstumta Eiropā kā Orbāns. Taču Meloni ir nacionālists, un nacionālistu līderi vienmēr izmantos savu politisko kapitālu kopā ar Trampu, lai veicinātu savas nacionālās intereses. Meloni gadījumā viņa, iespējams, centīsies mīkstināt Vašingtonas triecienus saistībā ar Itālijas ievērojamo tirdzniecības pārpalikumu ar ASV un neizteiksmīgajiem aizsardzības izdevumiem 1,5% apmērā no IKP.
Viņa neizvirzīs par prioritāti kopējās Eiropas intereses, noteikti ne pār nacionālajām. Un, ņemot vērā to, ka personīgā ķīmija vien, visticamāk, nenomierinās Trampu, Meloni var nākties dot kaut ko būtisku apmaiņā pret jebkuru uzvaru. Šīs piekāpšanās ne vienmēr ir slikta Eiropai. Piemēram, vairāk tērēt aizsardzībai vai pat vairāk pirkt ASV sašķidrināto dabasgāzi būtu saprātīgi gan Itālijai, gan Eiropai.
Taču citi pasākumi var būt problemātiskāki, sākot ar iespējamo 1,6 miljardu eiro darījumu, kas šonedēļ noplūda starp Itāliju un Muska SpaceX, lai nodrošinātu sakaru pakalpojumus Itālijas iestādēm, tostarp aizsardzību, izmantojot Starlink tehnoloģiju. Kamēr Starlink ir drošībā, nonākšana ārzemju uzņēmuma rokās, kas pieder Zemes bagātākajam cilvēkam, paver milzīgus drošības riskus, ņemot vērā to, cik ieroci šāda atkarība varētu kļūt. Paradoksāli, ka šādu darījumu varētu noslēgt kāds suverenists līderis. Ja tas notiktu, tas varētu arī netieši kavēt Iris2, 10 miljardus eiro lielu daudzu orbitālu 290 satelītu konstelāciju, ko vada Eiropas dalībnieku (tostarp Itālijas uzņēmumu) konsorcijs.
Nemiers Eiropā rada krampīgus Trampa čukstētāja meklējumus. Taču šādi skaitļi labākajā gadījumā varētu būt neefektīvi, bet sliktākajā – Trojas zirgi. Tie, kuriem ir Trampa auss, daudz biežāk virzīs Trampa intereses Eiropā, nevis Eiropas intereses ASV. Tā vietā, lai uztraukties par Trampu, Eiropa darītu vislabāko, ja būtu kopā un vairāk uztrauktos par sevi.
https://www.theguardian.com/commentisfre...SApp_Other
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs