"Bez Rafaēla Džovanjoli romāna “Spartaks” nebūtu tapusi rakstnieka pēdējā vēsturiskā traģēdija ... " tā rakstīts https://memorialiemuzeji.lv/digital-exhi...iblioteka/
Metrobijs. Es nemāku — grāmatas mani padarījušas par muļķi, un tā ir atkal mana nelaime. Tu esi no viņu vidus, tu stāvi viņiem pārāk tuvu, tev nav augsta dzimuma. Viņi apbrīno tevi, viņi ciena, varbūt pat mīl. Bet vergu dvēseles grib kungu ko bīties.
Spartaks. Vai viņiem vēl ir vergu dvēseles?
Metrobijs. Tādas pašas kā toreiz, kad viņi smaka Kapuas un Ravennas gladiatoru cietumos, kad lasīja kaulus nabagu kapsētā un kad šķindināja ķēdes Romas aristokratu laukos un marmora lauztuvēs. Vergu dvēseles nevar tik viegli nomest, kā nomet vergu skrandas. Tu vari nopērt viņus, vari likt nocirst galvu, bet nevari iespert ar kāju, jo tad tu spertu pats sev. Viņiem vajag pavēlnieku, kas stāv tik augstu kā dievi, kam nedrīkst tuvoties, kura priekšā zemoties un ko pielūgt. Tu tas neesi. Tu domā, šie bērni redz Sullā to pašu ko tu — asiņu piedzērušos tirānu un izvirtušu varmāku? Nē, šis briesmonis viņiem ir augstāks radījums, kādu viņi gribētu tevi. Tu gluži pareizi teici: viņi grib tevi iztaisīt par kaut ko, vismaz ārēji līdzīgu Sullam.
Spartaks saslienas. Es negribu būt nekāds Sulla! Es esmu Spartaks! Vai šis vārds neskan lepni diezgan?
Metrobijs. Vēl tikai Maķedonijas Aleksandra un Hanibala vārds tā ir skanējis. Gadu simteņos viņš neizdzisis ļaužu piemiņā.
Spartaks. Es viņus sažņaugšu savā dzelzs dūrē! Es viņiem izdzīšu tās vergu dvēseles!
Metrobijs. Velti, Spartak! Ir lietas, kas pat dieviem palikušas neiespējamas. Redzi to cipresi: vai tu vari viņai pateikt, paliec par pīniju — vai otrādi? Tev jāņem viņi, kādi tie nu reiz ir. Neuzdrošinos tev padomus dot — — tomēr es domāju ta: ja viņiem paliek tavs neredzētais spēks, tava pārcilvēciskā karamāksla un tavs cēlais vīrišķīgais krietnums… Un ja viņi vēl dabū tev līdzās romiešu augstmanību, bijāto un apskausto lepnumu, žilbinošo, apreibinošo greznumu — —;
Spartaks. Tā tu domā?.. Bet tas man bij iespējams jau pašā sākumā: Katilina man piesolīja savu palīdzību un savienību. Tu pats biji tur, tu dzirdēji.
Metrobijs. Tu darīji labi, viņu noraidīdams. Katilina kāro tikai naudu, varu un godu, parādi viņu spiež un skaudība dzen, Katilina ir intrigants un blēdis. Bet Romā ir vēl arī vīri ar veciem romiešu tikumiem, — labi, ja tu būtu altiem, pirms senāts viņus izsūtījis pret tevi.
A.Upīts "Spartaks"
Metrobijs. Es nemāku — grāmatas mani padarījušas par muļķi, un tā ir atkal mana nelaime. Tu esi no viņu vidus, tu stāvi viņiem pārāk tuvu, tev nav augsta dzimuma. Viņi apbrīno tevi, viņi ciena, varbūt pat mīl. Bet vergu dvēseles grib kungu ko bīties.
Spartaks. Vai viņiem vēl ir vergu dvēseles?
Metrobijs. Tādas pašas kā toreiz, kad viņi smaka Kapuas un Ravennas gladiatoru cietumos, kad lasīja kaulus nabagu kapsētā un kad šķindināja ķēdes Romas aristokratu laukos un marmora lauztuvēs. Vergu dvēseles nevar tik viegli nomest, kā nomet vergu skrandas. Tu vari nopērt viņus, vari likt nocirst galvu, bet nevari iespert ar kāju, jo tad tu spertu pats sev. Viņiem vajag pavēlnieku, kas stāv tik augstu kā dievi, kam nedrīkst tuvoties, kura priekšā zemoties un ko pielūgt. Tu tas neesi. Tu domā, šie bērni redz Sullā to pašu ko tu — asiņu piedzērušos tirānu un izvirtušu varmāku? Nē, šis briesmonis viņiem ir augstāks radījums, kādu viņi gribētu tevi. Tu gluži pareizi teici: viņi grib tevi iztaisīt par kaut ko, vismaz ārēji līdzīgu Sullam.
Spartaks saslienas. Es negribu būt nekāds Sulla! Es esmu Spartaks! Vai šis vārds neskan lepni diezgan?
Metrobijs. Vēl tikai Maķedonijas Aleksandra un Hanibala vārds tā ir skanējis. Gadu simteņos viņš neizdzisis ļaužu piemiņā.
Spartaks. Es viņus sažņaugšu savā dzelzs dūrē! Es viņiem izdzīšu tās vergu dvēseles!
Metrobijs. Velti, Spartak! Ir lietas, kas pat dieviem palikušas neiespējamas. Redzi to cipresi: vai tu vari viņai pateikt, paliec par pīniju — vai otrādi? Tev jāņem viņi, kādi tie nu reiz ir. Neuzdrošinos tev padomus dot — — tomēr es domāju ta: ja viņiem paliek tavs neredzētais spēks, tava pārcilvēciskā karamāksla un tavs cēlais vīrišķīgais krietnums… Un ja viņi vēl dabū tev līdzās romiešu augstmanību, bijāto un apskausto lepnumu, žilbinošo, apreibinošo greznumu — —;
Spartaks. Tā tu domā?.. Bet tas man bij iespējams jau pašā sākumā: Katilina man piesolīja savu palīdzību un savienību. Tu pats biji tur, tu dzirdēji.
Metrobijs. Tu darīji labi, viņu noraidīdams. Katilina kāro tikai naudu, varu un godu, parādi viņu spiež un skaudība dzen, Katilina ir intrigants un blēdis. Bet Romā ir vēl arī vīri ar veciem romiešu tikumiem, — labi, ja tu būtu altiem, pirms senāts viņus izsūtījis pret tevi.
A.Upīts "Spartaks"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs