2025-03-02 21:42
«Jūs runājat tā, it kā dziedātu!» – čehiete Tereza iemīlējusi latviešu valodu un Latviju
Šodien, 9:58
Cilvēkstāsti
Autori: Zane Pudule (lsm.lv autore Vācijā)
Čehiete Tereza Ņemečkova (Tereza Němečková) reiz iemīlējās latviešu valodā tā, ka, dzīvojot savā dzimtenē, nu tajā runā izcili, bet no viņas beznosacījumu mīlestības uz mūsu zemi var iedvesmoties daudzi latvieši. Pirmo impulsu interesei par Latviju deva sižeti par Baltijas ceļu, bet beidzot pieķerties valodas apguvei lika… rabarbermaizītes!
Tagad Latvijā Terezai ir draugi, viņa te ciemojas, apmeklē operas un teātra izrādes, svin Latvijas valsts svētkus. Pērn par latviešu valodu mācību tekstos saņēmusies runāt Latvijas Nacionālās bibliotēkas raidierakstā "Klausītava" – kopā ar LNB vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru un savu pirmo latviešu valodas skolotāju, Daugavpils Universitātes pētnieci Kristīni Vaceku-Anti, kas jau desmit gadus māca latviešu valodu čehu, slovāku un citu tautu studentiem universitātēs Čehijā. Tereza no Čehijas ir tālsaistē pieslēgusies "Dod pieci!" labdarības maratonam un pat filmējusies kā statiste latviešu filmai par leģendāro basketbola komandu "TTT".
Viņas vārds ir Tereza, bet nekas nav pretī, ka latvieši to izrunā ar garo "ē" un saka Terēza vai Terēze. Daļa latviešu Terezu pazīst no viņas "YouTube" kanāla "Čehiete runā latviski". Tajā ir visdažādākie video saistībā ar Latviju – gan iemūžināti ceļojumi uz mūsu valsti, gan stāsti par grūtībām valodas apguvē un motivāciju to turpināt; tiek aplūkotas abu valstu līdzības, rādīti produkti; ir arī humoristiski video par valodas īpatnībām un klupšanas akmeņiem to apguvē. Arī mūsu saruna notiek tikai latviešu valodā, lai gan pirmo reizi Latvijā Tereza ieradās vien 2019. gadā un kopš tā laika bijusi tikai septiņas reizes.
Latviešu valoda skan priecīgi
Pirmoreiz ko vairāk par Baltijas valstīm Tereza uzzināja sešpadsmit gadu vecumā, kad visā pasaulē tika vēstīts par unikālu notikumu – Baltijas ceļu: "Tas bija tāds pirmais impulss interesēties vairāk. Vēl man mājās bija viena bieza grāmata par valodām, tur lasīju arī par latviešu un lietuviešu valodām, un uzzināju, ka tās ir ļoti, nu, kā arheoloģijā… Senas, ja? Ļoti senas. Un man patīk arheoloģija, patīk senas lietas," Tereza stāsta. Bet tieši latviešu valodu izvēlējusies, jo paticis tās skanējums, kas licies ļoti patīkams, un, kā viņa saka "priecīgs": "Es varu klausīties latviešu valodu divdesmit četras stundas diennaktī, un tā man nekad neapnīk!"
Toreiz tikko bija sabrukusi Padomju Savienība, un arī tā dēvētās sociālistiskā bloka valstis varēja beidzot brīvi elpot. Interneta gan tad vēl te nebija, līdz ar to arī iespēja mācīties latviešu valodu Čehijā bija teju neiespējamā misija. Arī Latviju sanāca apciemot tikai krietni vēlāk: "Reiz bija iespēja doties uz Latviju ar vienu tūrisma aģentūru no manas pilsētas, bet es biju vienīgā, kas bija pieteikusies, un brauciens tika atcelts, atkal palika vien sapņos. Tā nu nekādi nesanāca, līdz jau 2019. gadā redzu – piedāvājums lidot uz Rīgu vien par sešpadsmit eiro! Teicu savam toreizējam draugam – re, cik lēti! Jālido! Tad arī pirmo reizi apmeklēju Rīgu, Latviju."
Valodu Tereza tolaik vēl nebija sākusi mācīties, viņa runāja, protams, savā dzimtajā, čehu, valodā, arī angliski un mazlietiņ krieviski. Viņa atceras, kas viņu pamudinājis beidzot pieķerties ilgi lolotajai, bet pagrūti īstenojamajai vēlmei beidzot sākt apgūt arī latviešu valodu: "Rīgā katru rītu gājām uz "Mārtiņa beķereju", man ļoti garšoja jūsu bulciņas ar ogām, ar visu ko. Un it īpaši rabarbermaizītes! Es gribēju runāt ar to pārdevēju, bet viņa runāja tikai latviski. Kad atgriezos Čehijā, nevarēju izturēt to sajūtu! Sapratu, ka man jāmācās latviešu valoda, jo ļoti ilgojos ar latviešiem runāt latviski. Man vajadzēja prast nākamreiz rabarbermaizītes palūgt latviski! Un tā bija tik stipra sajūta, ka sāku meklēt informāciju internetā, kā mācīties, bet man bija pilnīgs bardaks galvā – tik daudz informācijas, bet neko nevarēju iemācīties, jo man nebija nekādas sistēmas. Sāku meklēt latviešu valodas skolotāju, bet Čehijā ir tikai viena, Kristīne Vaceka-Ante, un tā ir pasniedzēja Prāgas Kārļa Universitātē un Brno Universitātē. Viņa ir ļoti jauka sieviete, mīļa, viņa arī runā labi čehiski, un viņa sāka man mācīt latviešu valodu – gada garumā katru nedēļu. Un tas bija sākums, jā. Bet man gāja tik grūti!"
Zinot valodu, jūtas kā savējā
Terezas apkaimē neviens latviski nerunāja, vienīgā iespēja runāt viņai bija reizi nedēļā ar skolotāju. Tai laikā Tereza sākusi klausīties "Latvijas Radio 2" – un to dara joprojām, jo strādā no mājām, un viņai patīk vecās latviešu dziesmas (un arī filmas!). Tomēr tas neatrisināja valodas prakses jautājumu, un viņa sāka prātot, ka būtu labi atrast kādu draudzeni Latvijā: "Tas nebija viegli, jo latviešu nav daudz, un tāpēc es domāju – diez vai atradīšu kādu, kas mācās čehu valodu, tāpēc pietiks, ka runā latviski. Un es atradu sev draudzeni, sarakstījāmies gadu tiešām katru dienu, viņa dzīvoja netālu no Dobeles, biju ciemos – tur ir liela ģimene, liela lauku māja ar saimniecību, blakus tek upe, man tur ļoti patika. Viņa ciemojās arī Čehijā."
Tomēr ar svešiem cilvēkiem Tereza arvien kautrējusies runāt, jo ir zināmā mērā perfekcioniste – viņa gribēja iemācīties valodu labi un pareizi: "Tad es izdomāju sākt runāt ar sevi – veidojot videosižetus savā kanālā platformā "YouTube". Un tas bija ļoti labs veids, kā mācīties latviešu valodu, jo es sagatavoju tekstus un daudzkārt atkārtoju, un pēc tam es varu atcerēties vieglāk vārdus, teikumus. Tas bija labi, tas turpinās. Komentāros cilvēki palabo, precizē. Var teikt, ka man tagad nav viens skolotājs, bet vairāki tūkstoši! Man ļoti patīk, ka es tagad varu uzrunāt visus cilvēkus Latvijā, sazināties ar viņiem. Tā ir laba sajūta. Esmu priecīga, ka viņi mani palabo. Zinu, ka man ir daudz kļūdu, arī ar izrunu problēmas – lai gan čehu valodā arī ir uzsvars uz pirmo zilbi, tomēr tas nav tik izteikts kā latviešu valodā. Arī jūsu valodas intonācija, melodija ir īpaša. Jūs it kā runājot dziedat, un tas ir iemesls, kāpēc man tā patīk latviešu valoda!"
Latvijā šobrīd Tereza ir bijusi septiņas reizes. Gribētos biežāk, bet nesanāk, arī personīgajā dzīvē pēdējā gada laikā bijušas pārmaiņas – viņa izšķīrusies ar draugu (kurš, starp citu, klausoties, kā mācās un runā Tereza, arī itin kā spēlējoties iemācījies latviešu valodu tīri labā līmenī), pārcēlusies uz citu Čehijas reģionu un tagad mīt Letovicē, Dienvidmorāvijas apgabalā. Smejamies, ka pat pilsētas nosaukums fonētiski saistās ar Latviju!
Terezas draugi un radinieki gan īsti sākumā nesaprata, kas licis viņai augstā līmenī apgūt valodu, kurā runā tik maz cilvēku: "Tas šķiet dīvaini, bet es vienmēr viņiem saku, ka man tas sagādā prieku un es jūtos laimīga, kad es esmu Latvijā vai kad es runāju un kad es varu saprast latviešus, jo, kad iemācies kādu valodu, tev ir atvērtas durvis uz jaunu pasauli, kultūru, un tu esi vairs nevis kāds no malas, bet esi tajā iekšā, jūties vairāk kā savējais. Un tad jau viņi saprata, ka tas ir pietiekami labs iemesls."
Neikdienišķa nodarbe
Kad Tereza jau varēja sarunāties latviski, viņai ienāca prātā, ka var arī savu darbu saistīt ar Latviju. Viņas nodarbošanās nav visai ikdienišķa – tā ir tirdzniecība ar urnām un piemiņas lietām ar iekausētiem pelniem. Šobrīd viņa ir "Memory Crystal" pārstāve Latvijā (strādā Tereza no savām mājām Čehijā). Šī firma ir Čehijā lielākais stikla urnu un piemiņas lietu ražotājs, un minētās lietas paredzētas ne tikai cilvēku, bet arī mājdzīvnieku pelniem. Tieši otrajam variantam Latvijā bija brīva niša, pirms diviem gadiem tas bija jaunums, jo latviešiem līdz tam ierastāk bija dzīvniekus apglabāt. Tomēr pieprasījums arvien augot: "Visiem tas neder, daļa joprojām gribēs savus mājdzīvniekus apglabāt, bet daļai tas derēs. Urnu var glabāt jebkur, ja vēlas, arī aprakt. Aug arī pieprasījums pēc stikla piemiņas lietām ar iekausētiem pelniem, jo cilvēki vēlas kādu skaistu atmiņu par savu mīluli."
Tereza šajā jomā jūtas absolūti brīvi, viņai nav nekādu aizspriedumu. Varbūt tāpēc kādā sniegotā dienā pirms pāris gadiem Rīgā viņa devās uz Anatomijas muzeju, toreiz aprakstot šo gājienu kā savdabību "kapeņu stāstiņu" arī savā sociālo tīklu profilā (saīsināta versija, oriģinālā rakstība):
"Es vēlējos redzēt Rīgu zem sniega. Un tas piepildījās! ?Bet pēc kāda laika mēs vairs nevarēsim redzēt Rīgu, ja nepārstās snigt. ??️ Es vairs nevaru trīsdesmit centimetru sniega segā katru dienu izstaigāt 15 km pa pilsētu, tāpēc šodien ieplānoju apmeklēt skaisto Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeju. [..] Strādājot krematorijā, es varēju apskatīt tikai mājdzīvnieku kaulus, šeit es varēju redzēt īstus orgānus! Un īpaši cilvēka, tāpēc beidzot varēju salīdzināt mājdzīvnieku un cilvēku anatomiju. [..] Mani ieinteresēja viss, tāpēc galu galā es tur pavadīju trīs stundas, un viss muzejs bija tikai man! ? Piemēram, man nebija ne jausmas, cik grūti ir atdalīt galvaskausa kaulus. (Es nekad nebiju mēģinājusi. ?) Bet pēc šodienas apmeklējuma es zinu, kā to izdarīt! Varam iebērt zirņus galvaskausā un aplaistīt. Pēc dažām dienām, zirņiem augot, neticami zigzagveidīgās galvaskausa vīles sāk viegli atdalīties! ? Zirņi! Cik latvisks! Vietējā zirņu šķirne šeit ir populārs ēdiens. [..] Uz Anatomijas muzeju devos vēl otra, "lingvistiska" iemesla dēļ. Jau mājās Čehijā biju uztrenējusi vairāk nekā simts anatomisko nosaukumu latviešu valodā, un tagad tas man lieliski noderēja. ☺️ Izejot no muzeja, es vēl jauki parunājos ar muzeja darbiniekiem par krematorijiem, nāvi un urnām, un devos atpakaļ uz tramvaju [..]"
Čehiem un latviešiem ir daudz līdzību
Latvijā nu viņai draugos ir arī savi tautieši, kas studē baltistiku, Milans un Eliška: "Esot Rīgā, vienmēr satiekamies, runājam par Latviju, par mīlestību uz Latviju. Tas ir ļoti, ļoti jauki. Viņi ir kā es!"
Bet, pateicoties "YouTube" kanālam, Tereza ieguvusi arī jaunus latviešu draugus Latvijā, piemēram, Anitru, kas nu ir viena no labākajām draudzenēm: "Viņa dzīvo netālu no Baldones, tur zirgus un mācās čehu valodu. Un vienmēr man atbild visu par latviešu valodu! Reiz mēs ar viņas draugiem braucām uz Kolku, tas bija ļoti jauks ceļojums. Man patīk tā neapdzīvotība Latvijā. Latvija ir līdzīga lieluma kā Čehija, bet iedzīvotāju te ir piecreiz mazāk, turklāt puse dzīvo Rīgā. Tas nozīmē, ka jums ir piecas reizes mazāk mašīnu, piecas reizes mazāk cilvēku, māju, visur ir tikai pļavas un meži, un ezeri. Un es dievinu Latvijas purvus! Vienīgā lieta, kas man pietrūkst Latvijā, ir mūsu Čehijas kalni." Ideālā variantā Tereza gribētu pusgadu dzīvot Latvijā, pusgadu – savā dzimtenē.
Terezai Latvijā patīkot darīt visu – gan iet pie dabas, gan atklāt jaunus gardumus, gan apmeklēt kultūras pasākumus vai vienkārši apceļot zemi. Viņa ļoti labprāt ceļo viena – arī pa Čehiju un citām valstīm. "Un Latvija ir superīgi piemērota valsts introvertiem!" viņa smejas. "Man patīk mazās pilsētas, un es gribētu arī, lai Rīga paliek tāda, ne lielāka kā šodien. Es zinu, ka daudzi latvieši grib, lai Rīga būtu īsta "Capital City" ("galvaspilsēta" – angl.), bet man patīk, ka viņa ir maza."
Mīļākais Latvijas produkts Terezai ir maize, kas esot citādāka nekā Čehijā, un vēl viņai ļoti garšo viss ar rabarberiem! Tie Čehijā neesot tik populāri kā Latvijā. Čehijā arī neesot tik plaša piena produktu izvēle. Vēl viņai patīk, ka Latvijas veikalos ir ļoti daudz vietējo produktu.
Viņai šķiet, ka latviešiem ar čehiem ir mentāla tuvība – kā daudzām mazām tautām: "Man liekas, mentalitāte mums ir līdzīga. Arī čehi ir miermīlīgi, nevēlas karot. Labāk iedzer alu! Un mums abās valstīs arī svarīgi, lai tas alus nebūtu kaut kāds tur, bet labs alus! Man patīk, ka mazajās tautās visi zina viens par otru, visu var ātri atrast. Un cilvēki ir kaut kā atsaucīgāki, draudzīgāki. Latvieši varbūt mazāk runā ar svešiem. Bet viņi ir mīļi! Katrs cilvēks, ar ko Latvijā runāju, ir mīļš. Man liekas, ka jūs esat tik sirsnīgi cilvēki, sirsnīga tauta. Un visi mīl dabu! Tas man dažreiz atgādina kā filmā "Avatars" – viņi negribēja karot, viņi tikai gribēja dzīvot mierā ar dabu. Man patīk jūsu mīlestību pret mežu, dzīvniekiem, kokiem."
Iedvesmo arī latviešus
Interesanti, ka Tereza ir veikusi gēnu testu, un viņā patiesi rit astoņi procenti Baltijas reģiona asiņu! Bet meitai – pat trīsdesmit! Acīmredzot arī viņas tēvam bijis stiprs baltiešu asiņu piejaukums. Paradoksālā kārtā Terezas meitu, kurai ir astoņpadsmit gadi, vairāk vilina siltās jūras un Dienvidu valstis, tomēr Terezai ir plāns arī meitu aizvest uz Latviju, tiesa, noteikti tad vasarā. Terezai pašai nav nekas pret sniegu, viņai ziemeļi patīk. Un patīk, ka tumšajā laikā latviešiem ir svētki, kurus viņi izgaismo, un tad arī tumsa nav tik nomācoša.
Šķiet, skatoties Terezas ierakstus un video, arī daudzi latvieši var smelties iedvesmu mīlestībai un lepnumam uz savu valsti. Lūk, noslēgumā viens Terezas ieraksts (saīsināta versija; saglabāta oriģinālā rakstība) pēc izrādes apmeklēšanas Rīgā:
"[..] 2019. gada 25. maijā šeit, Rīgā, tika aizdedzināta mīlestības liesma, un tā kļuva par neizdzēšamu uguni. ? (Reizēm man tiešām šķiet, ka es absorbēju visu, kas man ir acu, ausu, mēles, pirkstu un deguna priekšā. Bet es to neiznīcinu. Es to audzinu sevī!)
No Brīvības ielas sasalušā gaisa kopā ar pārējiem apmeklētājiem dodos uz patīkami apsildāmo teātra ēku, kur šobrīd tiek spēlēta slavenā latviešu rakstnieka Raiņa (1905. gadā pirmo reizi izdotā) luga "Spīdolas nakts".
Man sejā atkal parādās smaids, dziļi sirdī tirpst prieka sajūta, ko nevaru nesajust, un foajē vēl vairākas reizes nākas sevi pārliecināt, ka man tas nav sapnis. Vai es patiešām esmu šeit? Latviešu teātrī uz tradicionālu izrādi latviešu valodā starp visiem tiem vietējiem iedzīvotājiem, kuriem latviešu valoda ir dzimtā valoda? Es gribu teikt, ka vēl nesen es pat nevarēju pateikt "uz redzēšanos"! (Starp citu, viņi tik un tā atvadoties mēdz lietot "atā" vai "visu labu", kas toreiz nebija rokasgrāmatā. ?)
[..] Eju pirkt brošūru par šodienas spēli par 5 €. Bet kāds vecāks vīrietis man priekšā nopērk divas un otru man atdod! "Dāvana!" viņš saka. ? Un tā ir vienmēr. Viena dāvana pēc otras. Latvija mani tik ļoti lutina! ♥
Es ieeju skaistajā, lielajā zālē. Uz skatuves savā dzīvoklī Rainis guļ uz gultas. Nabadziņš bez zeķēm. Viņš arī tūlīt nomirs, bet pa to laiku viņam būs sapņi, kuros viņš sarunājas ar savu lugu varoņiem. [..] Šovakar es sēžu starp latviešiem, lieliem patriotiem, kuri apzinās, cik grūti bija izcīnīt brīvību šai skaistajai zemei, bet jo īpaši šai savdabīgajai, bet diemžēl mazajai tautai.
Multimediju izrāde sākas ar perfektiem priekšnesumiem un krāšņiem tērpiem, raganas dievišķi lauž savus kaulus savā raganu dejā, skaistā Laimdota – latviešu tautas brīvības un ētiskā spēka simbols ar savu zelta kleitu un tipisko kroni – spoži mirdz, nekad nebaidītais varonis Lāčplēsis – vīrs ar lāča ausīm, kurās slēpjas viņa spēks – joprojām lepni aizstāv Latviju. Un Rainis jau skraida starp viņiem zeķēs, ko viņam jau uzvilkusi sieva Aspazija, jo viņa par viņu labi rūpējas, kamēr mākslinieks rada. ? Arī šo lugu viņa viņam pārrakstīja piecas reizes, izdomāja nosaukumu Spīdolai, padarīja viņu skaistu un piešķīra viņai arī labas īpašības! Cik daudz laba var dot tautas mīluļu sievas! ?(Es uzreiz iedomājos par mūsu Tomāša Batju un viņa sievu Mariju, kura bija viņa iedvesmotāja un bieži viņam deva padomus.)
Un, lai gan aktieri ir aizgājuši, izpelnoties skaļus aplausus, varoņi joprojām ir un vienmēr būs ar mums. Viņi sargā šo valsti latviešu prātos, kuriem viņi ir mūžīgā cerība, pat ja viņi ir tikai izdomāti... Bet kas zina, kurā no mums guļ Lāčplēsis vai Spīdola?
Spīdolas meita Dedze, saukta par Rīgas raganu, tagad mani sargā savā pilsētā, lai neielaistu Melno bruņinieku no Austrumiem. Bet pagaidām mēs varam mierīgi gulēt...
Tad es dodos pie 1. tramvaja pieturas cauri nakts pa sasalušo Rīgu, kas arī vēl negrib gulēt. Kafejnīcas ir pilnas cilvēku, ir piektdiena, Neatkarības proklamēšanas dienas priekšvakarā, tāpēc pie visiem namiem plīvo Latvijas karogi, jūgendstila ēkas, muzeji un tilti ir skaisti apgaismoti, un es domāju pie sevis, cik lieliska sajūta ir mācīties kaut ko tādu, par ko cilvēki man teica, ka no tā nebūs nekāda labuma, kāpēc mācīties valodu, kurā runā tikai pusotra miljona cilvēku... Es saņēmu atslēgu no tūkstošiem durvju, kas ved uz vēstures, kultūras, mūzikas, mākslas un dabas nodaļām, un kas arī ved uz šķietami neaizsniedzami noslēgtajām, bet citādi labsirdīgajām veco labo baltiešu dvēselēm [..]. Viņi vienkārši gribēja dzīvot un saimniekot savā senču zemē. Un tas, ka viņi ir šeit, ir tikai pierādījums tam, ka viņu griba ir stipra. Es runāju viņu valodā, kas joprojām ir saglabājusies, skatos viņu lugas, klausos viņu skaistās tautasdziesmas un aizmigu valstī, kuras vārds nav ne Krievija, ne Zviedrija, ne Polija, ne Vācija, kas viņus savulaik uzurpēja, bet gan īstā brīvā Latvija. Tā... tieši tā es iztēlojos šo rakstu! Mazliet idealizētu un rožainu, bet tāds tas arī bija domāts. Tieši tā es to redzu. Latvieši, jūs esat apbrīnojami un iedvesmojoši!"
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/c...u.a589203/
Šodien, 9:58
Cilvēkstāsti
Autori: Zane Pudule (lsm.lv autore Vācijā)
Čehiete Tereza Ņemečkova (Tereza Němečková) reiz iemīlējās latviešu valodā tā, ka, dzīvojot savā dzimtenē, nu tajā runā izcili, bet no viņas beznosacījumu mīlestības uz mūsu zemi var iedvesmoties daudzi latvieši. Pirmo impulsu interesei par Latviju deva sižeti par Baltijas ceļu, bet beidzot pieķerties valodas apguvei lika… rabarbermaizītes!
Tagad Latvijā Terezai ir draugi, viņa te ciemojas, apmeklē operas un teātra izrādes, svin Latvijas valsts svētkus. Pērn par latviešu valodu mācību tekstos saņēmusies runāt Latvijas Nacionālās bibliotēkas raidierakstā "Klausītava" – kopā ar LNB vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru un savu pirmo latviešu valodas skolotāju, Daugavpils Universitātes pētnieci Kristīni Vaceku-Anti, kas jau desmit gadus māca latviešu valodu čehu, slovāku un citu tautu studentiem universitātēs Čehijā. Tereza no Čehijas ir tālsaistē pieslēgusies "Dod pieci!" labdarības maratonam un pat filmējusies kā statiste latviešu filmai par leģendāro basketbola komandu "TTT".
Viņas vārds ir Tereza, bet nekas nav pretī, ka latvieši to izrunā ar garo "ē" un saka Terēza vai Terēze. Daļa latviešu Terezu pazīst no viņas "YouTube" kanāla "Čehiete runā latviski". Tajā ir visdažādākie video saistībā ar Latviju – gan iemūžināti ceļojumi uz mūsu valsti, gan stāsti par grūtībām valodas apguvē un motivāciju to turpināt; tiek aplūkotas abu valstu līdzības, rādīti produkti; ir arī humoristiski video par valodas īpatnībām un klupšanas akmeņiem to apguvē. Arī mūsu saruna notiek tikai latviešu valodā, lai gan pirmo reizi Latvijā Tereza ieradās vien 2019. gadā un kopš tā laika bijusi tikai septiņas reizes.
Latviešu valoda skan priecīgi
Pirmoreiz ko vairāk par Baltijas valstīm Tereza uzzināja sešpadsmit gadu vecumā, kad visā pasaulē tika vēstīts par unikālu notikumu – Baltijas ceļu: "Tas bija tāds pirmais impulss interesēties vairāk. Vēl man mājās bija viena bieza grāmata par valodām, tur lasīju arī par latviešu un lietuviešu valodām, un uzzināju, ka tās ir ļoti, nu, kā arheoloģijā… Senas, ja? Ļoti senas. Un man patīk arheoloģija, patīk senas lietas," Tereza stāsta. Bet tieši latviešu valodu izvēlējusies, jo paticis tās skanējums, kas licies ļoti patīkams, un, kā viņa saka "priecīgs": "Es varu klausīties latviešu valodu divdesmit četras stundas diennaktī, un tā man nekad neapnīk!"
Toreiz tikko bija sabrukusi Padomju Savienība, un arī tā dēvētās sociālistiskā bloka valstis varēja beidzot brīvi elpot. Interneta gan tad vēl te nebija, līdz ar to arī iespēja mācīties latviešu valodu Čehijā bija teju neiespējamā misija. Arī Latviju sanāca apciemot tikai krietni vēlāk: "Reiz bija iespēja doties uz Latviju ar vienu tūrisma aģentūru no manas pilsētas, bet es biju vienīgā, kas bija pieteikusies, un brauciens tika atcelts, atkal palika vien sapņos. Tā nu nekādi nesanāca, līdz jau 2019. gadā redzu – piedāvājums lidot uz Rīgu vien par sešpadsmit eiro! Teicu savam toreizējam draugam – re, cik lēti! Jālido! Tad arī pirmo reizi apmeklēju Rīgu, Latviju."
Valodu Tereza tolaik vēl nebija sākusi mācīties, viņa runāja, protams, savā dzimtajā, čehu, valodā, arī angliski un mazlietiņ krieviski. Viņa atceras, kas viņu pamudinājis beidzot pieķerties ilgi lolotajai, bet pagrūti īstenojamajai vēlmei beidzot sākt apgūt arī latviešu valodu: "Rīgā katru rītu gājām uz "Mārtiņa beķereju", man ļoti garšoja jūsu bulciņas ar ogām, ar visu ko. Un it īpaši rabarbermaizītes! Es gribēju runāt ar to pārdevēju, bet viņa runāja tikai latviski. Kad atgriezos Čehijā, nevarēju izturēt to sajūtu! Sapratu, ka man jāmācās latviešu valoda, jo ļoti ilgojos ar latviešiem runāt latviski. Man vajadzēja prast nākamreiz rabarbermaizītes palūgt latviski! Un tā bija tik stipra sajūta, ka sāku meklēt informāciju internetā, kā mācīties, bet man bija pilnīgs bardaks galvā – tik daudz informācijas, bet neko nevarēju iemācīties, jo man nebija nekādas sistēmas. Sāku meklēt latviešu valodas skolotāju, bet Čehijā ir tikai viena, Kristīne Vaceka-Ante, un tā ir pasniedzēja Prāgas Kārļa Universitātē un Brno Universitātē. Viņa ir ļoti jauka sieviete, mīļa, viņa arī runā labi čehiski, un viņa sāka man mācīt latviešu valodu – gada garumā katru nedēļu. Un tas bija sākums, jā. Bet man gāja tik grūti!"
Zinot valodu, jūtas kā savējā
Terezas apkaimē neviens latviski nerunāja, vienīgā iespēja runāt viņai bija reizi nedēļā ar skolotāju. Tai laikā Tereza sākusi klausīties "Latvijas Radio 2" – un to dara joprojām, jo strādā no mājām, un viņai patīk vecās latviešu dziesmas (un arī filmas!). Tomēr tas neatrisināja valodas prakses jautājumu, un viņa sāka prātot, ka būtu labi atrast kādu draudzeni Latvijā: "Tas nebija viegli, jo latviešu nav daudz, un tāpēc es domāju – diez vai atradīšu kādu, kas mācās čehu valodu, tāpēc pietiks, ka runā latviski. Un es atradu sev draudzeni, sarakstījāmies gadu tiešām katru dienu, viņa dzīvoja netālu no Dobeles, biju ciemos – tur ir liela ģimene, liela lauku māja ar saimniecību, blakus tek upe, man tur ļoti patika. Viņa ciemojās arī Čehijā."
Tomēr ar svešiem cilvēkiem Tereza arvien kautrējusies runāt, jo ir zināmā mērā perfekcioniste – viņa gribēja iemācīties valodu labi un pareizi: "Tad es izdomāju sākt runāt ar sevi – veidojot videosižetus savā kanālā platformā "YouTube". Un tas bija ļoti labs veids, kā mācīties latviešu valodu, jo es sagatavoju tekstus un daudzkārt atkārtoju, un pēc tam es varu atcerēties vieglāk vārdus, teikumus. Tas bija labi, tas turpinās. Komentāros cilvēki palabo, precizē. Var teikt, ka man tagad nav viens skolotājs, bet vairāki tūkstoši! Man ļoti patīk, ka es tagad varu uzrunāt visus cilvēkus Latvijā, sazināties ar viņiem. Tā ir laba sajūta. Esmu priecīga, ka viņi mani palabo. Zinu, ka man ir daudz kļūdu, arī ar izrunu problēmas – lai gan čehu valodā arī ir uzsvars uz pirmo zilbi, tomēr tas nav tik izteikts kā latviešu valodā. Arī jūsu valodas intonācija, melodija ir īpaša. Jūs it kā runājot dziedat, un tas ir iemesls, kāpēc man tā patīk latviešu valoda!"
Latvijā šobrīd Tereza ir bijusi septiņas reizes. Gribētos biežāk, bet nesanāk, arī personīgajā dzīvē pēdējā gada laikā bijušas pārmaiņas – viņa izšķīrusies ar draugu (kurš, starp citu, klausoties, kā mācās un runā Tereza, arī itin kā spēlējoties iemācījies latviešu valodu tīri labā līmenī), pārcēlusies uz citu Čehijas reģionu un tagad mīt Letovicē, Dienvidmorāvijas apgabalā. Smejamies, ka pat pilsētas nosaukums fonētiski saistās ar Latviju!
Terezas draugi un radinieki gan īsti sākumā nesaprata, kas licis viņai augstā līmenī apgūt valodu, kurā runā tik maz cilvēku: "Tas šķiet dīvaini, bet es vienmēr viņiem saku, ka man tas sagādā prieku un es jūtos laimīga, kad es esmu Latvijā vai kad es runāju un kad es varu saprast latviešus, jo, kad iemācies kādu valodu, tev ir atvērtas durvis uz jaunu pasauli, kultūru, un tu esi vairs nevis kāds no malas, bet esi tajā iekšā, jūties vairāk kā savējais. Un tad jau viņi saprata, ka tas ir pietiekami labs iemesls."
Neikdienišķa nodarbe
Kad Tereza jau varēja sarunāties latviski, viņai ienāca prātā, ka var arī savu darbu saistīt ar Latviju. Viņas nodarbošanās nav visai ikdienišķa – tā ir tirdzniecība ar urnām un piemiņas lietām ar iekausētiem pelniem. Šobrīd viņa ir "Memory Crystal" pārstāve Latvijā (strādā Tereza no savām mājām Čehijā). Šī firma ir Čehijā lielākais stikla urnu un piemiņas lietu ražotājs, un minētās lietas paredzētas ne tikai cilvēku, bet arī mājdzīvnieku pelniem. Tieši otrajam variantam Latvijā bija brīva niša, pirms diviem gadiem tas bija jaunums, jo latviešiem līdz tam ierastāk bija dzīvniekus apglabāt. Tomēr pieprasījums arvien augot: "Visiem tas neder, daļa joprojām gribēs savus mājdzīvniekus apglabāt, bet daļai tas derēs. Urnu var glabāt jebkur, ja vēlas, arī aprakt. Aug arī pieprasījums pēc stikla piemiņas lietām ar iekausētiem pelniem, jo cilvēki vēlas kādu skaistu atmiņu par savu mīluli."
Tereza šajā jomā jūtas absolūti brīvi, viņai nav nekādu aizspriedumu. Varbūt tāpēc kādā sniegotā dienā pirms pāris gadiem Rīgā viņa devās uz Anatomijas muzeju, toreiz aprakstot šo gājienu kā savdabību "kapeņu stāstiņu" arī savā sociālo tīklu profilā (saīsināta versija, oriģinālā rakstība):
"Es vēlējos redzēt Rīgu zem sniega. Un tas piepildījās! ?Bet pēc kāda laika mēs vairs nevarēsim redzēt Rīgu, ja nepārstās snigt. ??️ Es vairs nevaru trīsdesmit centimetru sniega segā katru dienu izstaigāt 15 km pa pilsētu, tāpēc šodien ieplānoju apmeklēt skaisto Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeju. [..] Strādājot krematorijā, es varēju apskatīt tikai mājdzīvnieku kaulus, šeit es varēju redzēt īstus orgānus! Un īpaši cilvēka, tāpēc beidzot varēju salīdzināt mājdzīvnieku un cilvēku anatomiju. [..] Mani ieinteresēja viss, tāpēc galu galā es tur pavadīju trīs stundas, un viss muzejs bija tikai man! ? Piemēram, man nebija ne jausmas, cik grūti ir atdalīt galvaskausa kaulus. (Es nekad nebiju mēģinājusi. ?) Bet pēc šodienas apmeklējuma es zinu, kā to izdarīt! Varam iebērt zirņus galvaskausā un aplaistīt. Pēc dažām dienām, zirņiem augot, neticami zigzagveidīgās galvaskausa vīles sāk viegli atdalīties! ? Zirņi! Cik latvisks! Vietējā zirņu šķirne šeit ir populārs ēdiens. [..] Uz Anatomijas muzeju devos vēl otra, "lingvistiska" iemesla dēļ. Jau mājās Čehijā biju uztrenējusi vairāk nekā simts anatomisko nosaukumu latviešu valodā, un tagad tas man lieliski noderēja. ☺️ Izejot no muzeja, es vēl jauki parunājos ar muzeja darbiniekiem par krematorijiem, nāvi un urnām, un devos atpakaļ uz tramvaju [..]"
Čehiem un latviešiem ir daudz līdzību
Latvijā nu viņai draugos ir arī savi tautieši, kas studē baltistiku, Milans un Eliška: "Esot Rīgā, vienmēr satiekamies, runājam par Latviju, par mīlestību uz Latviju. Tas ir ļoti, ļoti jauki. Viņi ir kā es!"
Bet, pateicoties "YouTube" kanālam, Tereza ieguvusi arī jaunus latviešu draugus Latvijā, piemēram, Anitru, kas nu ir viena no labākajām draudzenēm: "Viņa dzīvo netālu no Baldones, tur zirgus un mācās čehu valodu. Un vienmēr man atbild visu par latviešu valodu! Reiz mēs ar viņas draugiem braucām uz Kolku, tas bija ļoti jauks ceļojums. Man patīk tā neapdzīvotība Latvijā. Latvija ir līdzīga lieluma kā Čehija, bet iedzīvotāju te ir piecreiz mazāk, turklāt puse dzīvo Rīgā. Tas nozīmē, ka jums ir piecas reizes mazāk mašīnu, piecas reizes mazāk cilvēku, māju, visur ir tikai pļavas un meži, un ezeri. Un es dievinu Latvijas purvus! Vienīgā lieta, kas man pietrūkst Latvijā, ir mūsu Čehijas kalni." Ideālā variantā Tereza gribētu pusgadu dzīvot Latvijā, pusgadu – savā dzimtenē.
Terezai Latvijā patīkot darīt visu – gan iet pie dabas, gan atklāt jaunus gardumus, gan apmeklēt kultūras pasākumus vai vienkārši apceļot zemi. Viņa ļoti labprāt ceļo viena – arī pa Čehiju un citām valstīm. "Un Latvija ir superīgi piemērota valsts introvertiem!" viņa smejas. "Man patīk mazās pilsētas, un es gribētu arī, lai Rīga paliek tāda, ne lielāka kā šodien. Es zinu, ka daudzi latvieši grib, lai Rīga būtu īsta "Capital City" ("galvaspilsēta" – angl.), bet man patīk, ka viņa ir maza."
Mīļākais Latvijas produkts Terezai ir maize, kas esot citādāka nekā Čehijā, un vēl viņai ļoti garšo viss ar rabarberiem! Tie Čehijā neesot tik populāri kā Latvijā. Čehijā arī neesot tik plaša piena produktu izvēle. Vēl viņai patīk, ka Latvijas veikalos ir ļoti daudz vietējo produktu.
Viņai šķiet, ka latviešiem ar čehiem ir mentāla tuvība – kā daudzām mazām tautām: "Man liekas, mentalitāte mums ir līdzīga. Arī čehi ir miermīlīgi, nevēlas karot. Labāk iedzer alu! Un mums abās valstīs arī svarīgi, lai tas alus nebūtu kaut kāds tur, bet labs alus! Man patīk, ka mazajās tautās visi zina viens par otru, visu var ātri atrast. Un cilvēki ir kaut kā atsaucīgāki, draudzīgāki. Latvieši varbūt mazāk runā ar svešiem. Bet viņi ir mīļi! Katrs cilvēks, ar ko Latvijā runāju, ir mīļš. Man liekas, ka jūs esat tik sirsnīgi cilvēki, sirsnīga tauta. Un visi mīl dabu! Tas man dažreiz atgādina kā filmā "Avatars" – viņi negribēja karot, viņi tikai gribēja dzīvot mierā ar dabu. Man patīk jūsu mīlestību pret mežu, dzīvniekiem, kokiem."
Iedvesmo arī latviešus
Interesanti, ka Tereza ir veikusi gēnu testu, un viņā patiesi rit astoņi procenti Baltijas reģiona asiņu! Bet meitai – pat trīsdesmit! Acīmredzot arī viņas tēvam bijis stiprs baltiešu asiņu piejaukums. Paradoksālā kārtā Terezas meitu, kurai ir astoņpadsmit gadi, vairāk vilina siltās jūras un Dienvidu valstis, tomēr Terezai ir plāns arī meitu aizvest uz Latviju, tiesa, noteikti tad vasarā. Terezai pašai nav nekas pret sniegu, viņai ziemeļi patīk. Un patīk, ka tumšajā laikā latviešiem ir svētki, kurus viņi izgaismo, un tad arī tumsa nav tik nomācoša.
Šķiet, skatoties Terezas ierakstus un video, arī daudzi latvieši var smelties iedvesmu mīlestībai un lepnumam uz savu valsti. Lūk, noslēgumā viens Terezas ieraksts (saīsināta versija; saglabāta oriģinālā rakstība) pēc izrādes apmeklēšanas Rīgā:
"[..] 2019. gada 25. maijā šeit, Rīgā, tika aizdedzināta mīlestības liesma, un tā kļuva par neizdzēšamu uguni. ? (Reizēm man tiešām šķiet, ka es absorbēju visu, kas man ir acu, ausu, mēles, pirkstu un deguna priekšā. Bet es to neiznīcinu. Es to audzinu sevī!)
No Brīvības ielas sasalušā gaisa kopā ar pārējiem apmeklētājiem dodos uz patīkami apsildāmo teātra ēku, kur šobrīd tiek spēlēta slavenā latviešu rakstnieka Raiņa (1905. gadā pirmo reizi izdotā) luga "Spīdolas nakts".
Man sejā atkal parādās smaids, dziļi sirdī tirpst prieka sajūta, ko nevaru nesajust, un foajē vēl vairākas reizes nākas sevi pārliecināt, ka man tas nav sapnis. Vai es patiešām esmu šeit? Latviešu teātrī uz tradicionālu izrādi latviešu valodā starp visiem tiem vietējiem iedzīvotājiem, kuriem latviešu valoda ir dzimtā valoda? Es gribu teikt, ka vēl nesen es pat nevarēju pateikt "uz redzēšanos"! (Starp citu, viņi tik un tā atvadoties mēdz lietot "atā" vai "visu labu", kas toreiz nebija rokasgrāmatā. ?)
[..] Eju pirkt brošūru par šodienas spēli par 5 €. Bet kāds vecāks vīrietis man priekšā nopērk divas un otru man atdod! "Dāvana!" viņš saka. ? Un tā ir vienmēr. Viena dāvana pēc otras. Latvija mani tik ļoti lutina! ♥
Es ieeju skaistajā, lielajā zālē. Uz skatuves savā dzīvoklī Rainis guļ uz gultas. Nabadziņš bez zeķēm. Viņš arī tūlīt nomirs, bet pa to laiku viņam būs sapņi, kuros viņš sarunājas ar savu lugu varoņiem. [..] Šovakar es sēžu starp latviešiem, lieliem patriotiem, kuri apzinās, cik grūti bija izcīnīt brīvību šai skaistajai zemei, bet jo īpaši šai savdabīgajai, bet diemžēl mazajai tautai.
Multimediju izrāde sākas ar perfektiem priekšnesumiem un krāšņiem tērpiem, raganas dievišķi lauž savus kaulus savā raganu dejā, skaistā Laimdota – latviešu tautas brīvības un ētiskā spēka simbols ar savu zelta kleitu un tipisko kroni – spoži mirdz, nekad nebaidītais varonis Lāčplēsis – vīrs ar lāča ausīm, kurās slēpjas viņa spēks – joprojām lepni aizstāv Latviju. Un Rainis jau skraida starp viņiem zeķēs, ko viņam jau uzvilkusi sieva Aspazija, jo viņa par viņu labi rūpējas, kamēr mākslinieks rada. ? Arī šo lugu viņa viņam pārrakstīja piecas reizes, izdomāja nosaukumu Spīdolai, padarīja viņu skaistu un piešķīra viņai arī labas īpašības! Cik daudz laba var dot tautas mīluļu sievas! ?(Es uzreiz iedomājos par mūsu Tomāša Batju un viņa sievu Mariju, kura bija viņa iedvesmotāja un bieži viņam deva padomus.)
Un, lai gan aktieri ir aizgājuši, izpelnoties skaļus aplausus, varoņi joprojām ir un vienmēr būs ar mums. Viņi sargā šo valsti latviešu prātos, kuriem viņi ir mūžīgā cerība, pat ja viņi ir tikai izdomāti... Bet kas zina, kurā no mums guļ Lāčplēsis vai Spīdola?
Spīdolas meita Dedze, saukta par Rīgas raganu, tagad mani sargā savā pilsētā, lai neielaistu Melno bruņinieku no Austrumiem. Bet pagaidām mēs varam mierīgi gulēt...
Tad es dodos pie 1. tramvaja pieturas cauri nakts pa sasalušo Rīgu, kas arī vēl negrib gulēt. Kafejnīcas ir pilnas cilvēku, ir piektdiena, Neatkarības proklamēšanas dienas priekšvakarā, tāpēc pie visiem namiem plīvo Latvijas karogi, jūgendstila ēkas, muzeji un tilti ir skaisti apgaismoti, un es domāju pie sevis, cik lieliska sajūta ir mācīties kaut ko tādu, par ko cilvēki man teica, ka no tā nebūs nekāda labuma, kāpēc mācīties valodu, kurā runā tikai pusotra miljona cilvēku... Es saņēmu atslēgu no tūkstošiem durvju, kas ved uz vēstures, kultūras, mūzikas, mākslas un dabas nodaļām, un kas arī ved uz šķietami neaizsniedzami noslēgtajām, bet citādi labsirdīgajām veco labo baltiešu dvēselēm [..]. Viņi vienkārši gribēja dzīvot un saimniekot savā senču zemē. Un tas, ka viņi ir šeit, ir tikai pierādījums tam, ka viņu griba ir stipra. Es runāju viņu valodā, kas joprojām ir saglabājusies, skatos viņu lugas, klausos viņu skaistās tautasdziesmas un aizmigu valstī, kuras vārds nav ne Krievija, ne Zviedrija, ne Polija, ne Vācija, kas viņus savulaik uzurpēja, bet gan īstā brīvā Latvija. Tā... tieši tā es iztēlojos šo rakstu! Mazliet idealizētu un rožainu, bet tāds tas arī bija domāts. Tieši tā es to redzu. Latvieši, jūs esat apbrīnojami un iedvesmojoši!"
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/c...u.a589203/
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs