Dievi sastapās olimpieša Zeva lielajā megaronā, un gaišmatainie zēni kalpotāji nolika viņiem priekšā ambroziju un nektāru, kas ir nemirstīgo neiznīcīgā barība. Kad viņi bija pietiekami ēduši un dzēruši un liras spēlētājs viņus bija iepriecinājis, Zevs — pērkonmilnas sviedējs — sāka runāt:
— Kauns un iznīcība cilvēkiem! Jo, kad mēs piešķīrām viņiem visus labumus un apaļo zemeslodi, kur dzīvot, viņi noticēja nakts ļauniem murgiem un rēgiem, un nav neviena, kas neienīstu savu tuvāko vai atklāti, vai slepeni sevī. Bet nāciet, dievi, runājiet un pasakiet man savas domas, jo pat tagad uz zemes mīlas maigajā gultā tiek radīts cilvēks, pret kuru liktenis auž dīvainus nodomus. Un viņam būs lemts izbaudīt daudz salduma un daudz rūgtuma, pazīt daudz ļaužu un daudz pilsētu, cīnīties par tādu dzīvi, kas līdzinātos
mūsējai, un tikt cilvēku ļaunuma satriektam. Sakiet man, vai lai dodam veltes šim cilvēkam vai ļaujam viņam nokrist kā vēl vienai nepamanītai lapai cilvēku gaistošajās paaudzēs.
Tad atbildēja Atēna ar baismi skaidrajām acīm, un viņas krūtis, kuras rtekad nebija zīdis bērns, bija cietas kā ārdēta dzelzs.
— Tēvs Zev un jūs citi nemirstīgie dievi, vispirms uzticiet šā cilvēka likteni man, jo no visiem dieviem viņš visvairāk mīlēs mani. Tāpēc es izravēšu jebkuru viltu no viņa dabas, padarīšu skaidru viņa miesīgo un garīgo redzi, lai viņš mīlētu patiesību un ienīstu melus. Un to nelielo gudrību, kas viņam piederas, viņš saņems, jo cilvēka prāts ir kā trausls gliemežvāks, kurā tas nekādā ziņā nevar sasmelt lielo jūru. Par visu vairāk es viņa sirdī ieliešu nemierīgās ilgas pēc labā un cerību, un drosmi nekad nepadoties, un ticību saviem līdzcilvēkiem, lai arī tie būtu diez cik ļauni.
Viņa apklusa, un nemirstīgie dievi sāka saukt cits caur citu, katrs vēlēdamies runāt. Bet zeltmate Afrodīte nokrita pie Zeva kājām, un viņas skaistās, kailās krūtis piedūrās viņa ceļgaliem, un viņas acis, zilas kā debess, kurām neviens cilvēks nespēj pretoties, ieskatījās viņa acīs, un viņa glaudīja viņa bārdu ar savu slaido roku. Zevs pasmaidīja un uzlika savu roku maigi uz viņas galvas, pieskārās viņas kailajam plecam un teica:
— Mans bērns, vai nav diezgan, ka, tev tuvojoties, mīlas bīstamais prieks saviļņo cilvēkus un visus dzīvos radījumus uz zemes, ūdenī un gaisā un tie kvēlo nemierīgās ilgās un izverd bagātīgu sēklu, un skaistais klēpis tiek piepildīts? Vai tu jau mēģini kārdināt pat nemirstīgos dievus un mani, savu tēvu? Bet tagad runā, un jūs, citi nemirstīgie dievi, klusējiet!
Tad zilace Afrodīte, zeltainā, nemirstīgā, iesmējās zem saviem cirtainajiem matiem, kā pavasarī laimīgie lauki šķiet smejamies par daudzajām puķēm — meža anemonēm, hiacintēm un daudzlapainām melilotām. Un viņa sacīja:
— Tēvs Zev un visi jūs nemirstīgie dievi, vai jūs tik maz esat sapratuši, ja domājat, ka cilvēka bērns varētu patiesi dzīvot bez manis? Un tāpēc, ka esmu novērsusies no daudziem, kas mani ienīst, jūs domājat, ka man
nav dāvanu šim cilvēkam? Bet es kaunētos, ja nepiešķirtu tam daudzus slēptus labumus, lai viņu iekārotu sievietes un viņš iepazītu visus mīlas ceļus, no kuriem neviens nav peļams. Un visvairāk es viņam piešķiršu dievišķīgo saskarsmes izjūtu, lai ar to viņš iepazītu nemirstīgos dievus.
Tūlīt dusmās ierunājās jaunavīgā Artemīda:
— Ej prom, tu suņace, tu nekaunīgā! Tu allaž atnes ļaunumu vīriešiem, un sievietēm tu esi smags lāsts. Jo, kad ar savu viltu esi piepildījusi viņu klēpi un tās vaid dzemdību mokās, tad sievietes piesauc mani savās skaudrajās ciešanās, kamēr tu ar kādu mīļāko guli uz savas ziedu salas, nemaz nepieminēdama viņas. Es šim cilvēkam nepiešķiršu nekādas veltes, bet allaž būšu viņa pretiniece, tevis 'dēļ. Es izraisīšu pret viņu naidu un sagādāšu viņam bēdas, atņemšu tam bērnišķīgās cerības* tik ļoti viņu biedēs manu ļaužu naids.
To sacījusi, viņa nikni paskatījās uz zeltaino Afro-dīti, bet tā, valšķīgi smaidīdama, gāja projām no viņiem, nomezdama savas drēbes, lai visi varētu redzēt viņas kailo miesu — krāšņu, nemirstīgu, cilvēku un dievu iepriecinātāju. Un visi dievi kvēli uzlūkoja viņu, bet dievietes dusmās novērsās, izņemot Atēnu, jo viņai nekas nav apslēpts.
Tad. piecēlās Aress, lai steigšus sekotu nemirstīgajai dievei un nogultos uz viņas krūtīm. Bet, iekams aiz-gaja, viņš sacīja:
— Tikai dažus vārdus, ak Zev! Es šim cilvēkam došu spēku, un kaujā es tam stāvēšu blakus.
Un Aress pagriezās un sekoja nemirstīgajai Afrodī-tei, un viņi abi nogūlās zelta gultā, ko bija darinājis Hefests, liels meistars mīlas darbos. Un Afrodīte pielieca ciprešu zarus tuvāk, lai tie noslēptu viņus dievu „ un cilvēku skatieniem, bet pļavās uzziedēja daudz puķu un piepildīja gaisu ar savu smaržīgo elpu.
Kad viņi bija aizgājuši, citi dievi un varoņi runāja sanāksmē, ikviens novēlēdams kādu velti, daži patiesā labvēlībā, bēt lielais vairums izsmieklā un zaimos, jo, tāpat kā cilvēku bērniem, arī dieviem piemīt lepnums un nicība, un tie smagi nospiež taisnīgo cilvēku, kas cīnās pret ļaunumu. Beidzot ierunājās Izida, barbaru
dieviete, vecāka par visiem citiem dieviem un ubadze pie viņu pavardiem, viņa sacīja:
— Ak dievu valdniek, trimdiniecei un ubadzei starp dieviem neklājas piešķirt dāvanas, pat kādam no vājo cilvēku dzimuma, kas ir tik neskaitāms kā smilšu graudi un mainīgs kā gaismas atspulgi plūstošā ūdens mirgā. Bet es esmu dieviete, un tāda ir mana velte: tā kā man lemts vienmēr klīst un meklēt Ozirisa — mana kunga miesas pazaudētās paliekas, tad es nolemju, lai arī šis cilvēks vienmēr klīstu, meklēdams pazaudētās bijušā skaistuma paliekas, mieru, kura nekur nav, svētlaimi, kas ir sapnis, un pilnību, kas nevar pastāvēt. Un šos manus vārdus lai apliecina Saule, kas apspīd manu galvu, un Mēness zem manām kājām, un neskaitāmie zvaigžņu pulki.
To dzirdot, dievi samulsa un klusēdami apsēdās, domādami par visu, ko bija zaudējuši, un par to, cik rūgta viņiem kļuvusi pasaule, kopš Aretuzas avota saldos udeņus padarījusi rūgtus jūra, kuras ūdens nav dzerams.
"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons. Latviski tulk. Mirdza Ķempe
— Kauns un iznīcība cilvēkiem! Jo, kad mēs piešķīrām viņiem visus labumus un apaļo zemeslodi, kur dzīvot, viņi noticēja nakts ļauniem murgiem un rēgiem, un nav neviena, kas neienīstu savu tuvāko vai atklāti, vai slepeni sevī. Bet nāciet, dievi, runājiet un pasakiet man savas domas, jo pat tagad uz zemes mīlas maigajā gultā tiek radīts cilvēks, pret kuru liktenis auž dīvainus nodomus. Un viņam būs lemts izbaudīt daudz salduma un daudz rūgtuma, pazīt daudz ļaužu un daudz pilsētu, cīnīties par tādu dzīvi, kas līdzinātos
mūsējai, un tikt cilvēku ļaunuma satriektam. Sakiet man, vai lai dodam veltes šim cilvēkam vai ļaujam viņam nokrist kā vēl vienai nepamanītai lapai cilvēku gaistošajās paaudzēs.
Tad atbildēja Atēna ar baismi skaidrajām acīm, un viņas krūtis, kuras rtekad nebija zīdis bērns, bija cietas kā ārdēta dzelzs.
— Tēvs Zev un jūs citi nemirstīgie dievi, vispirms uzticiet šā cilvēka likteni man, jo no visiem dieviem viņš visvairāk mīlēs mani. Tāpēc es izravēšu jebkuru viltu no viņa dabas, padarīšu skaidru viņa miesīgo un garīgo redzi, lai viņš mīlētu patiesību un ienīstu melus. Un to nelielo gudrību, kas viņam piederas, viņš saņems, jo cilvēka prāts ir kā trausls gliemežvāks, kurā tas nekādā ziņā nevar sasmelt lielo jūru. Par visu vairāk es viņa sirdī ieliešu nemierīgās ilgas pēc labā un cerību, un drosmi nekad nepadoties, un ticību saviem līdzcilvēkiem, lai arī tie būtu diez cik ļauni.
Viņa apklusa, un nemirstīgie dievi sāka saukt cits caur citu, katrs vēlēdamies runāt. Bet zeltmate Afrodīte nokrita pie Zeva kājām, un viņas skaistās, kailās krūtis piedūrās viņa ceļgaliem, un viņas acis, zilas kā debess, kurām neviens cilvēks nespēj pretoties, ieskatījās viņa acīs, un viņa glaudīja viņa bārdu ar savu slaido roku. Zevs pasmaidīja un uzlika savu roku maigi uz viņas galvas, pieskārās viņas kailajam plecam un teica:
— Mans bērns, vai nav diezgan, ka, tev tuvojoties, mīlas bīstamais prieks saviļņo cilvēkus un visus dzīvos radījumus uz zemes, ūdenī un gaisā un tie kvēlo nemierīgās ilgās un izverd bagātīgu sēklu, un skaistais klēpis tiek piepildīts? Vai tu jau mēģini kārdināt pat nemirstīgos dievus un mani, savu tēvu? Bet tagad runā, un jūs, citi nemirstīgie dievi, klusējiet!
Tad zilace Afrodīte, zeltainā, nemirstīgā, iesmējās zem saviem cirtainajiem matiem, kā pavasarī laimīgie lauki šķiet smejamies par daudzajām puķēm — meža anemonēm, hiacintēm un daudzlapainām melilotām. Un viņa sacīja:
— Tēvs Zev un visi jūs nemirstīgie dievi, vai jūs tik maz esat sapratuši, ja domājat, ka cilvēka bērns varētu patiesi dzīvot bez manis? Un tāpēc, ka esmu novērsusies no daudziem, kas mani ienīst, jūs domājat, ka man
nav dāvanu šim cilvēkam? Bet es kaunētos, ja nepiešķirtu tam daudzus slēptus labumus, lai viņu iekārotu sievietes un viņš iepazītu visus mīlas ceļus, no kuriem neviens nav peļams. Un visvairāk es viņam piešķiršu dievišķīgo saskarsmes izjūtu, lai ar to viņš iepazītu nemirstīgos dievus.
Tūlīt dusmās ierunājās jaunavīgā Artemīda:
— Ej prom, tu suņace, tu nekaunīgā! Tu allaž atnes ļaunumu vīriešiem, un sievietēm tu esi smags lāsts. Jo, kad ar savu viltu esi piepildījusi viņu klēpi un tās vaid dzemdību mokās, tad sievietes piesauc mani savās skaudrajās ciešanās, kamēr tu ar kādu mīļāko guli uz savas ziedu salas, nemaz nepieminēdama viņas. Es šim cilvēkam nepiešķiršu nekādas veltes, bet allaž būšu viņa pretiniece, tevis 'dēļ. Es izraisīšu pret viņu naidu un sagādāšu viņam bēdas, atņemšu tam bērnišķīgās cerības* tik ļoti viņu biedēs manu ļaužu naids.
To sacījusi, viņa nikni paskatījās uz zeltaino Afro-dīti, bet tā, valšķīgi smaidīdama, gāja projām no viņiem, nomezdama savas drēbes, lai visi varētu redzēt viņas kailo miesu — krāšņu, nemirstīgu, cilvēku un dievu iepriecinātāju. Un visi dievi kvēli uzlūkoja viņu, bet dievietes dusmās novērsās, izņemot Atēnu, jo viņai nekas nav apslēpts.
Tad. piecēlās Aress, lai steigšus sekotu nemirstīgajai dievei un nogultos uz viņas krūtīm. Bet, iekams aiz-gaja, viņš sacīja:
— Tikai dažus vārdus, ak Zev! Es šim cilvēkam došu spēku, un kaujā es tam stāvēšu blakus.
Un Aress pagriezās un sekoja nemirstīgajai Afrodī-tei, un viņi abi nogūlās zelta gultā, ko bija darinājis Hefests, liels meistars mīlas darbos. Un Afrodīte pielieca ciprešu zarus tuvāk, lai tie noslēptu viņus dievu „ un cilvēku skatieniem, bet pļavās uzziedēja daudz puķu un piepildīja gaisu ar savu smaržīgo elpu.
Kad viņi bija aizgājuši, citi dievi un varoņi runāja sanāksmē, ikviens novēlēdams kādu velti, daži patiesā labvēlībā, bēt lielais vairums izsmieklā un zaimos, jo, tāpat kā cilvēku bērniem, arī dieviem piemīt lepnums un nicība, un tie smagi nospiež taisnīgo cilvēku, kas cīnās pret ļaunumu. Beidzot ierunājās Izida, barbaru
dieviete, vecāka par visiem citiem dieviem un ubadze pie viņu pavardiem, viņa sacīja:
— Ak dievu valdniek, trimdiniecei un ubadzei starp dieviem neklājas piešķirt dāvanas, pat kādam no vājo cilvēku dzimuma, kas ir tik neskaitāms kā smilšu graudi un mainīgs kā gaismas atspulgi plūstošā ūdens mirgā. Bet es esmu dieviete, un tāda ir mana velte: tā kā man lemts vienmēr klīst un meklēt Ozirisa — mana kunga miesas pazaudētās paliekas, tad es nolemju, lai arī šis cilvēks vienmēr klīstu, meklēdams pazaudētās bijušā skaistuma paliekas, mieru, kura nekur nav, svētlaimi, kas ir sapnis, un pilnību, kas nevar pastāvēt. Un šos manus vārdus lai apliecina Saule, kas apspīd manu galvu, un Mēness zem manām kājām, un neskaitāmie zvaigžņu pulki.
To dzirdot, dievi samulsa un klusēdami apsēdās, domādami par visu, ko bija zaudējuši, un par to, cik rūgta viņiem kļuvusi pasaule, kopš Aretuzas avota saldos udeņus padarījusi rūgtus jūra, kuras ūdens nav dzerams.
"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons. Latviski tulk. Mirdza Ķempe
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs