— Viss, — Tonijs rūgti atzinās. Viņš brīdi klusēja, tad sāka runāt strauji, gandrīz nesakarīgi, it kā skaļi domādams, saskatīdams Helēnā tikai cilvēku, kas bija parādījis viņam pietiekami daudz uzmanības, lai mazliet nojaustu viņa rūpīgi slēpto vilšanos pašam sevī un dzīvē. — 1919. gadā es biju gandrīz beigts cilvēks, morāliski un fiziski. Es biju vairāk nekā pārguris, es biju izmisis. Dzīve it kā sadrupa manos pirkstos. Dažas patiesības, kurām biju ticējis, sabruka vai likās sabrūkam. Tā dzīve, par kuru biju cīnījies, pilnīgi izgaisa. Pat mani vecie draugi it kā atlūza no manis. Man likās, ka no visiem cilvēkiem esmu tas nabagākais — ne materiāli, bet visā dzīvē. Es vēlējos veidot, radīt celtnes, kas kaut ko nozīmētu, un viņi man lika rakstīt ziņojumus par betona savrupmājām. Man bija tikai mans tēvs un Margareta, un tie — kā jau visi labvēļi — vēlējās, lai es daru, ko viņi grib, nevis to, ko gribēju pats. Tā es iekļuvu tā saucamajā praktiskajā dzīvē.
Viņš spēji apklusa, drūmi raudzīdamies uz izmirkušu savvaļas augu čemu pie savām kājām, nervozi salauzīdams sauso diļļu stiebru aizvien sīkākos gabaliņos. Helēna neko nesacīja, gaidīdama ar kaķa modrību, vai viņš neteiks kaut ko vairāk.
— Praktiskā dzīve! — viņš pēkšņi izsaucās, un viņa spīvums lika viņai nodrebēt. — Darbīgā bezdarbība, centīgs slinkums. Nopirkt lēti un pārdot dārgi — viszemiskākā nodarbība, uz kuru spējīgs cilvēka prāts, un tomēr visvairāk cienīta un vislabāk atalgota mūsdienās. Blefs. Krāpšana. Degradācija. Man tas viss apnicis!
— Nabaga jēriņš! — teica Helēna ar liekuļotu līdzjūtību. — Nezināju, ka jūs tā ienīstat darbu.
— Es neienīstu darbu, — Tonijs dusmīgi atcirta. — Tieši tāpēc, ka tas nav darbs, ko daru, — es to ienīstu. Darbs nozīmē kaut ko radīt, kaut ko darīt, nevis krāmēties ar citu cilvēku darba papīra simboliem.
Viņš pēkšņi apklusa, instinktīvi sajuzdams, ka runā tukšā gaisā, ka vistālāk no mērenības ir turīgās vidusšķiru sievietes. Viņu laiskums, viņu greznība, viņu godkāre — viņš domāja ar rūgtumu — veicina šo riebīgo krāpšanu. Viņas izlavījās no kara, viņas izlavījās no darba, no bērnu audzināšanas, ja nav izlavījušās no dzemdībām, bet katra no viņām grib būt maza karaliene, kas sēdētu uz mēslu kaudzes, ko savilcis viņas vīrs, rakņādamies netīrajā naudas pasaulē. Un tad viņas vēl gaužas, ka viņām nodara pāri. Ko viņa runā?
— ... Protams, Voltera darbs ir pavisam citāds, — viņš dzirdēja, — tā tiešām ir valsts atjaunošana. Un es saprotu, kāpēc jums tā nepatīk izšķiest laiku praktiskā dzīves rutīnā. Jums nav piemērotas intelektuālas apkārtnes. Kāpēc jūs neļaujat iepazīstināt jūs ar dažiem patiesi interesantiem cilvēkiem Londonā?
— Nē, pateicos, — dusmīgi atbildēja Tonijs. — Ja ir vēl kāda niecīgāka un tukšāka krāpšana kā veikalnieku aprindās, tad tā ir jūsu augstāko intelektuāļu nelietība. Es labāk vēlos būt kaķēns un ņaudēt.
— Ko tad jūs gribat? — Helēna jautāja asi, jo Tonija nicīgums aizvainoja viņas patmīļu.
— Mēnesi, — viņš atbildēja pieceldamies. — Vai labāk neiesim atpakaļ? Sēžot šeit kļūst auksti.
"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons
Viņš spēji apklusa, drūmi raudzīdamies uz izmirkušu savvaļas augu čemu pie savām kājām, nervozi salauzīdams sauso diļļu stiebru aizvien sīkākos gabaliņos. Helēna neko nesacīja, gaidīdama ar kaķa modrību, vai viņš neteiks kaut ko vairāk.
— Praktiskā dzīve! — viņš pēkšņi izsaucās, un viņa spīvums lika viņai nodrebēt. — Darbīgā bezdarbība, centīgs slinkums. Nopirkt lēti un pārdot dārgi — viszemiskākā nodarbība, uz kuru spējīgs cilvēka prāts, un tomēr visvairāk cienīta un vislabāk atalgota mūsdienās. Blefs. Krāpšana. Degradācija. Man tas viss apnicis!
— Nabaga jēriņš! — teica Helēna ar liekuļotu līdzjūtību. — Nezināju, ka jūs tā ienīstat darbu.
— Es neienīstu darbu, — Tonijs dusmīgi atcirta. — Tieši tāpēc, ka tas nav darbs, ko daru, — es to ienīstu. Darbs nozīmē kaut ko radīt, kaut ko darīt, nevis krāmēties ar citu cilvēku darba papīra simboliem.
Viņš pēkšņi apklusa, instinktīvi sajuzdams, ka runā tukšā gaisā, ka vistālāk no mērenības ir turīgās vidusšķiru sievietes. Viņu laiskums, viņu greznība, viņu godkāre — viņš domāja ar rūgtumu — veicina šo riebīgo krāpšanu. Viņas izlavījās no kara, viņas izlavījās no darba, no bērnu audzināšanas, ja nav izlavījušās no dzemdībām, bet katra no viņām grib būt maza karaliene, kas sēdētu uz mēslu kaudzes, ko savilcis viņas vīrs, rakņādamies netīrajā naudas pasaulē. Un tad viņas vēl gaužas, ka viņām nodara pāri. Ko viņa runā?
— ... Protams, Voltera darbs ir pavisam citāds, — viņš dzirdēja, — tā tiešām ir valsts atjaunošana. Un es saprotu, kāpēc jums tā nepatīk izšķiest laiku praktiskā dzīves rutīnā. Jums nav piemērotas intelektuālas apkārtnes. Kāpēc jūs neļaujat iepazīstināt jūs ar dažiem patiesi interesantiem cilvēkiem Londonā?
— Nē, pateicos, — dusmīgi atbildēja Tonijs. — Ja ir vēl kāda niecīgāka un tukšāka krāpšana kā veikalnieku aprindās, tad tā ir jūsu augstāko intelektuāļu nelietība. Es labāk vēlos būt kaķēns un ņaudēt.
— Ko tad jūs gribat? — Helēna jautāja asi, jo Tonija nicīgums aizvainoja viņas patmīļu.
— Mēnesi, — viņš atbildēja pieceldamies. — Vai labāk neiesim atpakaļ? Sēžot šeit kļūst auksti.
"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs