— Vēl ne. Nepagriezies. Es cietu badu trīs dienas. Bija ziema, un es pārdevos kādam vīrietim par barību. Tad es domāju, ka aiz kauna nogalināšos, bet viņš nebija slikts cilvēks, mēģināja pat atrast man darbu, taču viņam tas neizdevās. Man tādā veidā bija jadzīvo trīs mēnešus, līdz mani pieņēma par grīdas mazgataju tajā veikalā, kur tagad strādāju. Tas man tev bija jāpasaka, Tonij, un tāpēc man jāaizbrauc. Es atdotu tev savas asinis un savu dzīvību, bet nevaru atdot tev savu apkaunoto miesu, prostitūtas miesu.
Viņa bija pievilcīga šai tērpā, un Tonija nelietpratēja acij griezums šķita nevainojams. Prieka izteiksme Katas sejā viņam bija svarīgāka nekā tērpa cena. Vēl nesen viņš mēdza moralizēt pat par labāko sieviešu tieksmi uz visādiem niekiem, bet tagad viņš atzina, ka sievietes rīkojas pareizi, rūpēdamās par savu ārieni. Tas bija daudz kas vairāk nekā sociāla pase, tā bija estētiska principa, morālas patiesības izpausme — skaistu augumu nevarēja rādīt necienīgā ietērpā. Atšķirība starp Kātu modes tērpā, pat itāliešu modes tērpā, un Kātu nabadzīgos kokvilnas svārciņos bija tik uzkrītoša, ka pat viņas vīrs būtu to ievērojis. Viņa it kā guva morālu atbalstu no labā auduma un tērpa veidojuma. Tādas domas ienāca Tonijam prātā, kad viņš klausījās veikala īpašnieces plašajā paskaidrojumā, ka šis tērps ticis šūts hercogienei di Pinjatelli Montaleone un viņa to neesot valkājusi — untumniece, bet bagāta — tāda jau esot hercogiene; protams, viņi bijuši spiesti ņemt tērpu atpakaļ).
— Tu tiec mīlēts, Tonij.
— Un tas ir tikai sākums.
— Jā, tikai sākums.
— Tu nekad nerimsi mani mīlēt, Kata?
— Nekad, līdz pašai nāvei.
— Nemirsti, Kata. Dzīvosim mūžīgi. Vai jā?
"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons
Viņa bija pievilcīga šai tērpā, un Tonija nelietpratēja acij griezums šķita nevainojams. Prieka izteiksme Katas sejā viņam bija svarīgāka nekā tērpa cena. Vēl nesen viņš mēdza moralizēt pat par labāko sieviešu tieksmi uz visādiem niekiem, bet tagad viņš atzina, ka sievietes rīkojas pareizi, rūpēdamās par savu ārieni. Tas bija daudz kas vairāk nekā sociāla pase, tā bija estētiska principa, morālas patiesības izpausme — skaistu augumu nevarēja rādīt necienīgā ietērpā. Atšķirība starp Kātu modes tērpā, pat itāliešu modes tērpā, un Kātu nabadzīgos kokvilnas svārciņos bija tik uzkrītoša, ka pat viņas vīrs būtu to ievērojis. Viņa it kā guva morālu atbalstu no labā auduma un tērpa veidojuma. Tādas domas ienāca Tonijam prātā, kad viņš klausījās veikala īpašnieces plašajā paskaidrojumā, ka šis tērps ticis šūts hercogienei di Pinjatelli Montaleone un viņa to neesot valkājusi — untumniece, bet bagāta — tāda jau esot hercogiene; protams, viņi bijuši spiesti ņemt tērpu atpakaļ).
— Tu tiec mīlēts, Tonij.
— Un tas ir tikai sākums.
— Jā, tikai sākums.
— Tu nekad nerimsi mani mīlēt, Kata?
— Nekad, līdz pašai nāvei.
— Nemirsti, Kata. Dzīvosim mūžīgi. Vai jā?
"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs