pieaugušo izglītība

[LvSnor]

Lai Latvijas ekonomika attīstītos, nepieciešami zinoši un prasmīgi cilvēki, taču trešdaļai ekonomiski aktīvo iedzīvotāju trūkst kompetenču konkurēšanai darba tirgū. Par risinājumu uzskata pieaugušo izglītību, taču tai atvēlēto finansējumu neizmanto efektīvi, mazkvalificētā darbaspēka iesaiste ir zema, un liela daļa mācību dalībnieku iegūtās prasmes profesionālajā dzīvē neizmanto. Kas ir cilvēki, kuri mācījušies iepriekšējos gados, un kuriem izglītoties būtu svarīgāk?

Gudri cilvēki – Latvijas ekonomikas atslēga

"Latvijas ekonomiskā attīstība tiešā mērā ir atkarīga no tā, cik gudri mums ir cilvēki. Mums nav citu resursu [..]. Brīdī, kad mēs kā valsts saprotam, ka gribam dubultot iekšzemes kopproduktu (IKP), tad vienīgais resurss ir cilvēki. [Nepieciešams] saprast, ko mēs darām ar to, ka
cilvēki šobrīd nevar iedot ekonomikai zināšanas, prasmes vai rezultātu, ar kuru mums būs ekonomiskais sprādziens," sarunā ar LSM.lv uzsvēra Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) izglītības un nodarbinātības jomas vadītāja Liene Voroņenko.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem par 2024. gadu – vairāk nekā 285 tūkstošiem jeb trešajai daļai ekonomiski aktīvo iedzīvotāju ir iegūta tikai pamatizglītība vai vispārējā vidējā izglītība, ar ko ir par maz, lai šobrīd konkurētu darba tirgū, jo trūkst profesionālo prasmju. Kā norādīja Voroņenko, "šī ir tā sabiedrības daļa, kuriem nav kvalifikācijas vai profesionālo iemaņu, lai mēs varētu virzīties pa "trepi", kas celtu mūsu ekonomiku uz augšu". LDDK ieskatā pieaugušo izglītība ir labs instruments, lai uzlabotu šo iedzīvotāju spēju konkurēt darba tirgū, taču ar esošo kapacitāti nepietiek un ir nepieciešami jauni stratēģiski risinājumi.
Vai pieaugušo izglītības programmas nes gaidīto rezultātu?
Problēmas pieaugušo izglītības īstenošanā saskata arī Valsts kontrole, tās 2023. gadā publicētajā revīzijas ziņojumā secināts, ka ieguldītie līdzekļi netiek efektīvi izmantoti – vismaz 17,9 miljonus eiro varēja izlietot produktīvāk, ja mācības būtu mērķtiecīgi organizētas personām, kurām visvairāk nepieciešamas, un ja novērstu pieaugušo izglītības organizētāju – Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) un Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) – funkciju pārklāšanos un birokrātiju.
Sarunā ar LSM.lv Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa skaidroja, ka līdzīgi kā citās valstīs Latvijā pieaugušo izglītība pamatā tiek finansēta no Eiropas fondu līdzekļiem, svarīgi, ka šim ieguldījumam ir maksimāla atdeve un praktiskā jēga ne tikai cilvēkam, kas mācās, bet arī valstij: "Problēma bija ar valsts redzējumu, ko mēs par šo projektu finansējumu vēlamies sasniegt, jo, neskatoties uz to, ka mums ir tik akūtas vajadzības un darba tirgū trūkst profesionālu cilvēku, uzstādījums no valsts puses bija, ka mācīties ir labi. Un galvenais, lai cilvēki vispār mācās. [..] Rezultātā aktīvās iesaistes kritēriju valsts izpildīja uz sociāli aktīvu cilvēku "rēķina", tostarp tādu, kas ir augstos, vadošos amatos ar augstu izglītību un labi atalgoti. [..]
Mērķa grupu, kas ir slogs valstij jau šobrīd, mēs neaizsniedzām un arī nebijām devuši no valsts puses uzdevumu projekta īstenotājiem risināt tieši šo prioritāti."
Pēc revīzijas aktuālie mērķi un uzdevumi fondu finansētajās programmās ir precizēti un vērsti tieši uz mazkvalificētu personu iesaisti mācībās. Tāpat Valsts kontroles ieteikumi iezīmējuši pozitīvas izmaiņas tālākizglītības programmu īpatsvara palielināšanā un mācību ietekmes monitorēšanā, jo revīzijā izpētīts, ka 44% mācībām nebija konstatējama tieša sasaiste ar nodarbinātību.
Tomēr pēc ministriju iesniegtajiem starpziņojumiem Valsts kontrolei šī gada februārī neizskatās, ka administratīvais aparāts, kurā pārklājas funkcijas, ir konsolidēts, teica Āboliņa un uzsvēra, ka ir jāpārskata cilvēkresursi, informācijas sistēmas un citas administratīvas funkcijas. Lai gan "uz papīra" iezīmēti uzlabojumi pieaugušo izglītības pakalpojuma nodrošināšanā, tomēr reālos rezultātus Valsts kontrole plāno vētīt tikai 2027. gadā.
Vērtējot līdzšinējo pieaugušo izglītības procesu, Voroņenko norādīja, ka investīcijas pieaugušo izglītībā nav nesušas cerēto ietekmi uz ekonomiku, kā vienu no iemesliem minot to, ka daļa apmācāmo programmas nepabeidza vai mācībās iegūto praktiski dzīvē neizmantoja:
"Mums visiem liekas, ka izmācīsimies datu analītiku, tad nonāksim darba tirgū un būsim datu analītiķi, bet diemžēl pierādījās, ka tā tas nenotiek. Lielākoties [izrādījās, ka] to, ko ir izvēlējušies mācīties paši iedzīvotāji individuāli, tās ir vairāk hobiju mācības.
Tas arī ir ļoti, ļoti svarīgi, jo jāsaprot, ka visu laiku jāmāca mūsu sabiedrība pāriet uz citu kultūru: ja agrāk mēs dzīvojām ar sajūtu – pabeidzi augstskolu un tad tev būs garantēts darbs un tu labi dzīvosi, tad šobrīd, ja tu neesi visu laiku mācīšanās kultūrā, tad ir problēmas, tad tu izkrīti kaut kādā brīdī ārā no aprites."
Saskaņā ar VIAA datiem, no mācībām projektā "Mācības pieaugušajiem" atskaitīti 13% apmācāmo. Kā visbiežāk minētie iemesli mācību pārtraukšanai minētas grūtības atrast laiku mācībām, neapmierinātība ar saturu un pasniedzēju darbu, bieži minēti arī personīgi iemesli, grūtības apgūt vielu un motivācijas zudums.
"Lai gan izpratne par regulāru prasmju pilnveidi un jaunu prasmju apgūšanu iedzīvotāju un darba devēju vidū pakāpeniski pieaug, tomēr Latvijā joprojām ir vērojams salīdzinoši zems līdzdalības līmenis pieaugušo izglītībā," situāciju raksturoja VIAA. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2022. gadā 83,1% pieaugušo nevēlas mācīties.
Motivācijas meklēšana – paša rokās
Iemesli, kādēļ nodarbinātie ar zemu izglītības līmeni neiesaistās pieaugušo izglītībā, var būt dažādi. Kā biežākos VIAA minēja pozitīvas mācīšanās pieredzes trūkumu, nespēju ieraudzīt, kādi ieguvumi darba dzīvē un labklājībā būs no mācīšanās, kā arī karjeras pašvadības prasmju trūkumu, kas sevī ietver nespēju atrast nepieciešamo informāciju par iespējām izglītoties, problēmas ar laika plānošanu un mērķu uzstādīšanu, savu prasmju novērtēšanu. 
Spēju pašam novērtēt savas kompetences kā būtisku faktoru, lai atrastu vilkmi izglītoties, iezīmēja arī Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas priekšsēdētāja Eva Selga: "Skatoties gan uz darba tirgu, gan uz cilvēku kā personību, katram pašam ir jāsaprot, ko es nezinu, jāuztaisa sevis inventarizācija: to es zinu ļoti labi, to es varbūt ne visai zinu, to es galīgi nezinu. [Nepieciešams] saprast, kas ir manas ļoti stiprās puses un ļoti vājās puses un kur es varu kaut ko mācīties, ne tikai cerot uz darba devēju, bet arī individuāli."
Personāla atlases speciāliste Baiba Lauva skaidroja, ka cilvēku attieksme pret mūžizglītību pēdējos gados ir pozitīvāka un par iemeslu tam varētu būt tas, ka piedāvāto mācību klāsts ir kļuvis interesantāks un modernāks, tomēr darba devēji, lai gan novērtē papildu sertifikātus, vēlas darbiniekus jau ar pieredzi. Lauva apstiprināja, ka arī saviem klientiem, kuri ir darba meklējumos, mēdz ieteikt kursus un mācības, tostarp tādus, kas pieejami bez maksas, piemēram, gadījumos, ja pieredze ir, bet pietrūkst zināšanu bāzes vai terminoloģijas konkrētā virzienā.
Būtiska nozīme strādājošo iesaistē mācībās ir organizācijas kultūrai un tam, vai mācīšanās uzņēmumā tiek uztverta kā vērtība. Runājot par darbinieku motivēšanu, Lauva atzina, ka nevienu nevar piespiest mācīties: "Ja es negribēšu, es nemācīšos. Pat ja uzņēmums sūta un apmaksā to, bet man nebūs intereses, tad es aiziešu tur "atsēdēt". Ne vienam, ne otram no tā nav jēgas.

Cilvēkam ir jāmācās tikai tad, ja viņš grib un tam redz pievienoto vērtību un ieguvumu."

Arī Selga uzsvēra, ka nav iespējams "pieaugušus cilvēkus piespiest kaut ko darīt, ko viņi negrib", tam ir jābūt brīvprātīgam procesam. "Ja cilvēks strādā organizācijā, kur visi mācās, un viņš to negrib darīt, tad agrāk vai vēlāk viņš sajutīs diskomfortu par to, ka viņš kaut ko nezina, ka viņa karjera nevirzās tik strauji kā pārējiem, viņš varbūt nesaņem tikpat daudz naudiņas kā pārējie. Viņš sajutīs diskomfortu un tad, vai nu padomās, kāpēc tas tā ir, un sapratīs, ka ir jāmācās, vai meklēs atkal kādu citu vidi, kur viņš var justies komfortabli nemācoties. Mums katram ir jārēķinās ar to, ka, ja negribam ieguldīt savā attīstībā, tad mēs arī nekonkurēsim darba tirgū. Te runa ir ne tikai par darba devēja atbildību, bet tā ir arī katra personīgā atbildība par to, kas man ir jāizdara, lai es justos labāk, lai es varētu labāk konkurēt darba tirgū un lai es justos, ka eju līdzi laikam un veidoju savu karjeru," skaidroja Selga.
Darba devējam uzturēt darbinieka vēlmi pilnveidoties nav viegli, un būtiska nozīme motivācijā un iegūto prasmju un zināšanu kvalitātē ir katra cilvēka spējai intensīvi mācīties, atzina LDDK pārstāve, tomēr uzsvēra, ka sekmība darba devēja pasūtītās mācībās ir augstāka nekā tad, ja cilvēks pats izvēlas kādu programmu.
Komentējot gadījumus, kad darba devējam ir sajūta, ka darbinieki nevēlas pilnveidoties, Selga atzina: "Vadītāji paši īsti negrib mācīties. 

Tas, ka cilvēks ir kļuvis par vadītāju, nenozīmē, ka viņš tagad var neko neapgūt, neko jaunu nemācīties. 

Tas absolūti tā nav. Mums nāk jaunas tehnoloģijas, pandēmijas laikā attālināta darbinieku vadīšana bija pilnīgi jauna prasme, ko vajadzēja apgūt vadītājiem. Arī vadītājam ir jāmācās nepārtraukti un jādomā par savu attīstību. Ir vadītāji, kas to nedara vai negrib, vai kautrējas, ka viņi kaut ko nezina. Iemesli var būt dažādi."
Mākslīgā intelekta rīkus vai emocionālo inteliģenci?
"Ņemot vērā, ka viss tik strauji mainās, mums jābūt ārkārtīgi elastīgiem, mēs nevaram strādāt tā, kā pirms desmit gadiem. Mums ir jāspēj uztvert jaunās lietas ļoti ātri un ļoti kritiski izvērtēt. Informācijas šobrīd ir ārkārtīgi daudz, un ne tik daudz analītiskā domāšana, bet kritiskā domāšana šobrīd ir svarīga, manuprāt, lielākajā daļā amatu un profesiju," norādīja Selga, tāpat kā būtisku profesionālu kompetenci viņa izcēla prasmi sadarboties: 

"Jebkurā profesijā noderēs sadarbības prasmes – sadarbība ar kolēģiem, sadarbība ar vadītāju, sadarbība ar darbiniekiem, lai spējam komunicēt.

Nav tādu profesiju, kur cilvēks vispār nekomunicē ne ar vienu, nekad un nemūžam." Arī Lauva uzsvēra, ka ārkārtīgi būtiska ir prasme sadarboties, kā arī spēja izteikt savu viedokli: "Arī gadījumos, kad tas nesakrīt ar vadību, ar intervētāju, ar kolēģiem. Ļoti daudzi cilvēki baidās, jo viņi grib iekļauties un negrib izcelties uz citu fona." Tāpat viņa novērojusi, ka cilvēki nemāk sevi novērtēt, prezentēt un pastāstīt par sevi.
Selga uzsvēra, ka svarīgi mācīties arī to, kas noderīgs ne tikai profesionālajā dzīvē, bet prasmes, kas ir nozīmīgas personīgajā dzīvē, piemēram, emocionālā inteliģence, apzinātība, prasme sadarboties: "Mēs runājam par digitalizāciju, mākslīgo intelektu, bet kaut kur pazūd cilvēcīguma aspekts. Mēs varam pilnīgi visus procesus pārvirzīt uz mākslīgo intelektu, bet kur paliek sapratne, iejūtība, emocionālā inteliģence, atbalsts, sadarbība? Tas pilnībā pazūd. Šobrīd ļoti jādomā par cilvēcīgumu, pat vairāk nekā par digitalizāciju." Arī Lauva atzina, ka apgūt mākslīgā intelekta rīkus "ir forši", tomēr cilvēcīgums joprojām ir svarīgs, līdz ar to būtiski domāt par savu cilvēkprasmju attīstīšanu. 
Darba devēju perspektīva
Darba devēju ieskatā būtiski pievērst uzmanību tam, kā cilvēks nonāk līdz konkrētām mācību programmām, skaidrojot, vai darbiniekam pēc tam būs iespēja apgūtās prasmes likt lietā un vai konkrētā programma konkrētai personai ar viņa jau iegūtajām prasmēm un kompetencēm ir atbilstoša. 
LDDK pārstāvji pērn konsultējuši Ekonomikas ministriju par mācību programmām prioritāri izraudzītajos zemākajos kvalifikāciju līmeņos, tomēr reālās darba devēju vajadzības ir saistītas ar apmācīšanu augstākos līmeņos, kas palīdzētu jau kvalificētiem darbiniekiem uzturēt zināšanas un prasmes līmenī.
Voroņenko norādīja, ka būtiski neaizmirst, ka kvalifikācijas paaugstināšana un pārkvalificēšanās ir svarīga arī uzņēmumiem nozarēs, kas nav Ekonomikas ministrijas prioritātēs, jo to ietekme uz ekonomiku nav liela (piemēram, tekstiluzņēmumiem, kas darbojas reģionos, nodrošinot tur dzīvojošajiem salīdzinoši daudz darba vietu). Tāpat darba devēji vēlas mācības, kas ir pielāgotas uzņēmuma ražošanas tehnoloģijām, infrastruktūrai un citām specifiskām vajadzībām. Lai to varētu īstenot, nepieciešami specializēti mācību sniedzēji, un

te Voroņenko saredz iespēju profesionālās izglītības iestādēm: "Mums ir tehnikumi, kuros ir brīnišķīga infrastruktūra un notikuši ļoti daudzi modernizācijas projekti,

bet kuri pieaugušo izglītībā vēl meklē veidus, kā nodrošināt mācības, un lielākoties to dara ļoti līdzīgi, kā sagatavo jaunos speciālistus. Elastībai ir jāaug, un ir jāpalīdz tehnikumiem tā, lai viņi var šodien noreaģēt un rītdien piedāvāt mācības, kas nozīmē arī lielu pielāgošanos iekšējos procesos attiecībā gan uz mācību laiku, gan uz resursiem."
Arvien vairāk uzņēmēju uzskata par efektīvākām un izvēlas mācības, kas noris darba vidē un ir integrētas esošajos procesos, skaidroja Voroņenko, uzsverot, ka 

daudzas prasmes iespējams apgūt ikdienā, ja mācīšanās apzināti tiek padarīta par daļu no uzņēmuma kultūras.

Selga atzina, ka uzņēmumi iegulda lielus finansiālos līdzekļus darbinieku izglītošanā, vienlaikus krīzes brīžos bieži izvēlas ekonomēt, samazinot līdzekļus tieši darbinieku mācībām, taču tas nenozīmē, ka mācīšanās nav iespējama. Mācīties ne tikai krīzes laikā, bet ikdienā darbinieki var arī viens no otra, savstarpēji daloties savās prasmēs un zināšanās, tā veicinot arī sadarbību un organizācijas kultūras veidošanos.

Noderīgas vietnes tiem, kas vēlas mācīties:

• Valsts Izglītības attīstības aģentūras platforma stars.gov.lv – piedāvā iespēju izveidot savu individuālo mācību kontu, kurā uzkrāt informāciju par iepriekš iegūto izglītību un pieredzi, kā arī pārbaudīt savas zināšanas un apskatīt aktuālos mācību piedāvājumus.
  
• Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapa – informācija par darba meklētājiem un bezdarbniekiem pieejamajām izglītības programmām.