Vīrs pastūma ar kāju ķeblīti, atkal tāpat aiz pleciem saņēmis, apsēdināja puisēnu un parādīja viņam ar pirkstu uz bļodu, kura stāvēja uz krāsniņas un no kuras kūpēja garaiņi. Šai bļodā zēns no jauna saskatīja debesis, šoreiz kartupeļa un speķa veidā.
— Tu esi izsalcis, ēd!
Paņēmis no plaukta cietu maizes doniņu un dzelzs dakšiņu, viņš sniedza tās zēnam.
Zēns vilcinājās.
— Vai man vajadzēs tev uzklāt galdu, vai? — vīrs jautāja.
Un ielika bļodu zēnam klēpi.
— Vico tik iekšā no visas bļodas.
Izsalkums ņēma virsroku pār apmulsumu. Zēns sāka ēst.
Nabadziņš gan drīzāk rija nekā ēda. Būdu pildīja cieto garozu priecīgā kraukšķēšana.
Vīrs rūca:
— Kur tu tā steidzies, drausmīgais rīma? Skat, kur kārs, nelietis! Šie badakāši tā rij, ka sametas nelabi. Pavisam kas cits, kad ēd lordi, — prieks noskatīties. Esmu redzējis savā mūžā pie galda hercogus. Viņi nemaz neēd; lūk, ko nozīmē dižciltība. Dzert viņi gan dzer. Ēd, sivēn, cik tik lien iekšā!
Kad vēders izsalcis, ausis ir kurlas, un tāpēc zēns pret šiem niknajiem epitetiem nebija diez cik jūtīgs, it īpaši tālab, ka tie bija pilnīgā pretruna ar to labsirdību, kāda viņam tika izrādīta. Patlaban visa zēna uzmanība bija pievērsta divām nepieciešamībām, divām kaismīgām vēlmēm: sasildīties un paēst.
Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"
— Tu esi izsalcis, ēd!
Paņēmis no plaukta cietu maizes doniņu un dzelzs dakšiņu, viņš sniedza tās zēnam.
Zēns vilcinājās.
— Vai man vajadzēs tev uzklāt galdu, vai? — vīrs jautāja.
Un ielika bļodu zēnam klēpi.
— Vico tik iekšā no visas bļodas.
Izsalkums ņēma virsroku pār apmulsumu. Zēns sāka ēst.
Nabadziņš gan drīzāk rija nekā ēda. Būdu pildīja cieto garozu priecīgā kraukšķēšana.
Vīrs rūca:
— Kur tu tā steidzies, drausmīgais rīma? Skat, kur kārs, nelietis! Šie badakāši tā rij, ka sametas nelabi. Pavisam kas cits, kad ēd lordi, — prieks noskatīties. Esmu redzējis savā mūžā pie galda hercogus. Viņi nemaz neēd; lūk, ko nozīmē dižciltība. Dzert viņi gan dzer. Ēd, sivēn, cik tik lien iekšā!
Kad vēders izsalcis, ausis ir kurlas, un tāpēc zēns pret šiem niknajiem epitetiem nebija diez cik jūtīgs, it īpaši tālab, ka tie bija pilnīgā pretruna ar to labsirdību, kāda viņam tika izrādīta. Patlaban visa zēna uzmanība bija pievērsta divām nepieciešamībām, divām kaismīgām vēlmēm: sasildīties un paēst.
Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs