2025-05-31 11:46
Vienveidīgā priekšvēlēšanu kampaņa jeb kur palicis politiķu radošums cīņā par varu?
REplay.lv Kultūršoks
Vakar, 21:11
Kultūrtelpa
Autori: Dace Kaukule (LTV raidījumu redaktore), Anete Ašmane-Vilsone (Latvijas Radio 3 raidījumu vadītāja, LTV kultūras žurnāliste)
Lai gan arvien lielāku svaru priekšvēlēšanu laikā iegūst politiķu aktivitātes sociālajos medijos, joprojām vislielākie tēriņi arī šajā priekšvēlēšanu kampaņā veltīti tradicionālajai reklāmai. Līderis ir vides reklāma, kas pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) aprēķiniem prasījusi gandrīz pusi no partiju iztērētā budžeta sevis reklamēšanai. "Kultūršoka" eksperti atzīst, ka nauda nav tērēti gudri, jo visas partijas izskatās vienādi. Priekšvēlēšanu kampaņa izceļas ar pelēcību, kuras cēloņi, iespējams, ir dziļāki, nekā tikai vēlme neriskēt.
ĪSUMĀ:
Pēc KNAB datiem, nedēļu pirms pašvaldību vēlēšanām partijas priekšvēlēšanu kampaņās iztērējušas 1,97 miljonus eiro.
Visvairāk līdzekļu tērēti vides reklāmās, radio un presē.
Līdz šim visvairāk naudas reklāmai izdevušas partijas "Latvija pirmajā vietā", "Jaunā Vienotība" un Latvijas Zaļā partija.
Pašvaldību vēlēšanās startē 47 politiskās partijas ar 6000 deputātu kandidātiem.
Mīlestība iet caur vēderu arī politikā?
Ieejot Latvijas politiķu kontos platformā "TikTok", var apgūt ēst gatavošanas prasmes. Partijas "Latvijas attīstībai" priekšsēdētājs Juris Pūce māca gatavot kotletes pēc itāļu receptēm. "Progresīvo" eiroparlamentārietis Mārtiņš Staķis rāda, kā pareizi grilēt dārzeņus, bet partijas "Latvija pirmajā vietā" līderis Ainārs Šlesers iesaka labākās vietas, kur tikt pie garda iesmiņa ar mazsālītu gurķīti.
Vai tiešām ēdiens ir ceļš uz Latvijas vēlētāja sirdi? Atsevišķu politiķu sociālo mediju konti rada sajūtu, ka šo pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņas ir par "Michelin" zvaigznes iegūšanu pavārmākslā, nevis vietu pie vietējās pašvaldības galda, lai lemtu, kā konkrētajai pilsētai vai novadam dzīvot tālāk.
Aktieris un režisors Mārtiņš Egliens smejas, ka šis nav ceļš, kā politiķi var viņa domas ietekmēt: "Droši vien, ka ir cilvēki, kuriem baigi patīk, kā kaut kāds onkulis taisa olas vai meitene starp diviem kaķiem, sasveicinoties ar savu bērniņu, pasakot pāris vārdus, cik ļoti viņa mīl Rīgu un paralēli vēl tur stampā spinātus.
Bet es nezinu, manuprāt, tas ir gaužām primitīvs veids, kā uzrunāt cilvēkus, kaut gan es pieļauju, ka ļoti daudzi cilvēki ir tādi, kuriem tieši tas ir vajadzīgs, bet uz mani tas nestrādā vispār."
Pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" faktu pārbaudes vadītāja Evita Puriņa uzskata, ka pat politiķu sekotāju reakcija liecina, ka viņi nav sajūsmā: "Ja mēs paskatāmies, cik daudzi novērtē šāda veida video, piemēram, to pašu ēst taisīšanu – nu, ne tik ļoti.
Deputātu kandidāti sociālajos tīklos griež piruetes un sarunājas ar kurpēm
Sabiedrisko attiecību konsultants Filips Rajevskis norāda, ka politiķi apzinās, cik lielu vietu cilvēku informatīvajā telpā ieņem sociālie mediji, un mēģina tur iekarot savu vietu.
Te politiķim nevajag starpniekus – žurnālistus. Viņš ar saviem vēlētājiem var komunicēt tiešā veidā, un to dara pēc savas izpratnes, ko grib dzirdēt viņa vēlētājs. "Kas tad ir tas kampaņas produkts?
Ir politiķi, kas izmēģinājuši "košākus papīrīšus". "Kustības "Par"" Liepājas mēra amata kandidāte Dace Bluķe "TikTok" publicējusi savu video ar vīrieša balss filtru, "Apvienotā saraksta" deputāta kandidāts uz Rīgas domi Valdis Gavars savu ziņu vēlētājiem nodod repa formātā, griežot piruetes, bet "Platformas 21" kandidātes Lelde Dreimane un Marita Liepiņa ziņu vēlētājiem nodod, izmantojot platformu kurpes.
Reklāmas speciālists Raimons Grasmanis uzskata, ka politiķi mēģinājuši piemēroties videi, apzinoties, ka sociālie tīkli nav skatuve: "Tas ir tāds deju placis, kur ir jādejo kopā ar auditoriju, un es pieļauju, ka visi to saprot un tāpēc arī mēģina kaut kā citādi varbūt pievērst uzmanību, bet man šķiet, ka tur tāpat trūkst vēl kaut kāda svaiguma, radošuma kaut kā – nu tā, ka tas ir daudz interesantāk, jo baigi vienveidīgi viss ir.
Un, ja tu iepazīsti ļoti foršu cilvēku, tu vienā brīdī saproti, ka foršs cilvēks sliktus lēmumus nevar pieņemt.
Viņš var kļūdīties, bet viņš apzināti nekaitēs, kā saka. Nu, es domāju, ka tas ir tas, ko viņi tur mēģina, bet, manuprāt, viņiem nesanāk."
Pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" faktu pārbaudes vadītāja Evita Puriņa vēl krāsainākus "iepakojuma papīrīšus" nevēlas: "Man būtu bail iedomāties – ko vēl? Ko vēl mēs no viņiem varētu gribēt? Es domāju, ka pietiek jau šobrīd ar to, kas jau ir. Es negribētu vēl vairāk, vēl radošāk. Man liekas, ka tad jau būtu par traku. Izmisums… Droši vien katrs to dara, skatās uz reitingiem un "ko nu vēl", bet atkal jau – es tiešām domāju, ka tas nav, ka tādā veidā tas nedarbojas."
Ar dažiem video, kā gatavot ēst, var būt par maz, lai tiktu ievēlēts par deputātu
Tikai vēlēšanu rezultāti parādīs, vai vēlētāju sirdis ir iekarotas, sociālajos medijos runājot par kotletēm, griežot piruetes vai rādot, kā noasfaltēta iela. "Kultūršoka" aptaujātie rīdzinieki atzīst, ka lielu uzmanību politiķu sociālo tīklu aktivitātēm nepievērš. "Diemžēl nesekoju baigi, nē, nē, nē," saka Kārlis Teilāns, atzīstot, ka "sociālos tīklus neizmanto nekādīgi." Tikmēr Kaspars Aniņš skatās uz politiķu darbiem: "Manu viedokli nemaina tas, ko politiķi publicē savās kampaņās vai publiskajā telpā. Nē."
Eksperti atzīst – lai būtu rezultāts, politiķiem sociālais medijs kā sava tribīne bija jāsāk izmantot jau pēc iepriekšējām vēlēšanām, jo laiku prasa auditorijas jeb sev lojālu sekotāju piesaistīšana. Reklāmas speciālists Raimonds Grasmanis uzsver, ka sociālie tīkli pēc būtības nav uzvaras atslēga: "Īstenībā tas ir tāds smags un ilgtermiņa grūts darbs, ar kuru, ja izdara labi, ja smagi strādā pie tā, tad var gūt ļoti labus rezultātus.
Bet, cik nu man zināms, tad vēlēšanās tieši, par politiku runājot, ja neiet ielās, kā teikt, diezgan grūti ir sasniegt rezultātu."
Filips Rajevskis, sabiedrisko attiecību konsultants
Arī sabiedrisko attiecību konsultants Filips Rajevksis norāda – lai sasniegtu rezultātus, politiķim sociālajos tīklos bija jābūt aktīvam jau pēc iepriekšējām vēlēšanām: "Gan klasiskam medijam, gan sociālajiem medijiem, gan politiķim kā medijam, viņiem visiem ir viena un tā pati problēma – ir nepieciešams saturs.
Nu labi, tu tur ieliec savu kaķi, savu suni, savu sievu, savus bērnus, bet tev vēl četri gadi priekšā. Un tad tu esi spiests sākt kaut ko darīt. Un tad tu sāc arī reportēt par šo kā reportieris par savu darbu.
Bet tas prasa piepūli, piepūli un arī profesionālo piepūli, lai būtu, ko parādīt, ko tu dari. Un, ja tu neko nedari, tad tev tas konts ļoti precīzi parāda, ka tu neko nedari."
Aktieris Mārtiņš Egliens atzīst, ka uzreiz ir redzams, kad politiķis dara kaut ko samākslotu – vai nu demonstrē savu pārvārmākslu vai dārzkopja iemaņas: "Protams, patiesums vienmēr uzrunā vairāk. Teātrī arī tad, kad tu redzi izrādi, kurā tu redzi riktīgi, kā cilvēks tur spēlē un iztaisās, – nu ne pārāk patīk. Un tad, kad tu pēkšņi aizmirsti, ka tu esi teātrī, pateicoties tam patiesumam un tam, ka tu sāc dzīvot līdzi tam visam, tajā brīdī tu vari pateikt – šitā gan bija laba izrāde. Tieši tāpat es domāju, ir te, es domāju – tieši tāpat."
Vislielākie tēriņi tradicionālai reklāmai
Latvijas likumdošana deputātu kandidātiem nekādus ierobežojumus sociālajos medijos priekšvēlēšanu laikā neparedz, kamēr ieraksti netiek virzīti kā apmaksāts saturs. Pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" faktu pārbaudes vadītāja Evita Puriņa uzskata, ka nekādus ierobežojums arī nevajadzētu ieviest: "Ja tie sekotāji ir tiešām oriģinālie sekotāji, ja tur nav kaut kas viltots, ja tu esi ar savu darbu, tur liekot, mākot, uzrunājot – tas jau nav tā vienkārši. Tur ir arī lieli resursi jāiegulda, ja tu gribi savu sociālo mediju auditoriju uzbūvēt. Nu, ja tu to esi izdarījis, ja tu ar to esi kļuvis populārs, man liekas, ka tas ir pilnīgi pieņemami. Ko tad tu tur ierobežosi? Tu aizliegsi viņiem būt sociālajos tīklos?"
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs šobrīd izvērtē Lietuvas modeli, kur deputātu kandidātiem un partijām savi sociālo mediju profili, kur tiek veikta priekšvēlēšanu aģitācija, ir jādeklarē. "Šādu ierobežojumu ieviešana vai pienākuma ieviešana normatīvajos aktos būtu apsverama un būtu tieši apsveicama, jo no tādas caurspīdības viedokļa gan mums kā kontrolētājiem būtu pārredzamāk, gan arī sabiedrība varētu vieglāk atšķetināt, teiksim, patērējamo informāciju," ir pārliecināta KNAB Politisko organizāciju pārkāpumu izmeklēšanas nodaļas priekšniece Amīlija Raituma.
Sociālajos tīklos sevi reklamē visas 47 politiskās partijas, kas ar 6000 kandidātiem piedalās šajās pašvaldību vēlēšanās. Pēc Amīlijas Raitumas teiktā, būtiski pārkāpumi pagaidām nav konstatēti: "Bieži vien sūdzas arī par pašu saturu priekšvēlēšanu aģitācijā, bet mēs neesam kompetenti un neesam tiesīgi vērtēt priekšvēlēšanu aģitācijas materiālu saturu, teiksim, cik pamatoti vai nepamatoti, vai patiesa informācija ir iekļauta tajā materiālā. Mēs skatāmies tikai no aģitācijas likuma ierobežojumu skatpunkta."
Kopējā summa, kas līdz šim tērēta reklāmai interneta vidē, ir salīdzinoši neliela – 118 tūkstoši eiro. Vislielāko summu tērējusi partija "Latvijas attītsībai". KNAB priekšvēlēšanas kampaņu izdevumu uzskaite liecina, ka, neņemot vērā arvien pieaugošo digitālās vides lomu, politiskās partijas tomēr priekšroku dod tradicionālajām reklāmas platformām.
Visas reklāmas vienādas, politiķi baidījušies riskēt
Joprojām būtiskākā lomā priekšvēlēšanu kampaņās ir politiķa atrašanās līdzās vēlētājām – vai nu uz uz ielas vides reklāmā, vai tiekoties ar iedzīvotājiem. Pēc KNAB datiem uz 29. maiju partijas vides reklāmās iztērējušas jau 860 tūkstošus eiro. Šī summa sastāda gandrīz pusi no 1,97 miljoniem eiro, kas pašlaik izlietota priekšvēlēsanu reklāmai.
Vides reklāmas tēriņu līderi ir partija "Latvijas pirmajā vietā", Latvijas Zaļā partija un "Apvienotais saraksts".
Pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" faktu pārbaudes vadītāja Evita Puriņa uzskata, ka reklāmas ir tik vienveidīgas, ka grūti saskatīt atšķirību: "Lasīju, kur kāds reklāmas eksperts bija teicis "pingvīni uzvalkos". Visi vienādi. Burtiski es vēl tagad nupat braucu šurp, skatos – uz katra otrā staba ir vienas vai otras, vai trešās partijas reklāma, un tur tie cilvēki tiešām stāv uzvalkos un tikai mainās tas sauklis, kāds nu viņiem tur ir, tāds arī pilnīgi neko neizsakošs, tur "darbi" vai "mērķi", "vīzija", "mums ir plāns" – visi šie, kas absolūti neko neizsaka. Un tad es domāju – nē, nu labāk būtu viņi pie tās ielas pielikuši plakātu, ka šai ielai mēs ietvi beidzot uztaisīsim."
Aktieris Mārtiņš Egliens uzskata, ka reklāmas demonstrē paviršu attieksmi pret vēlētāju: "Man ir tāda ķep-ļep sajūta. Man šķiet, ka tās politiskās reklāmas ir šausmīgi vienveidīgas. Godīgi sakot, jebkurai reklāmai tu vari jebkuru partiju pēc tam pielipināt beigās, nu principā jau viņas neatšķiras.
Kaut kāda rokraksta jau nav. Tur viss ir "tā kaut kā, tā kaut kā", un "balso", un tad ciparu tikai pieliec, par kuru sarakstu. Man liekas, ka tas ir gaužām, gaužām bēdīgi."
Arī reklāmas speciālistam Raimondam Garsmanim ir sajūta, ka visi dara un saka vienu un to pašu: "Nomelno viens otru, saka "tas sliktais", "tas ir sliktais", bet pietrūkst kaut kādas dažādības. Man vienmēr patīk ieraudzīt, ka kāds kaut ko citādi izdara. Vienalga, kas tas ir par spēku vai kā, bet ka kaut ko citādāk izdara. Tad vienmēr prieks skatīties, jo ir kaut kas atšķirīgs."
Sabiedrisko attiecību konsultants Filips Rajevskis vienveidību skaidro ar bailēm riskēt: "Tad, kad tiek veidotas politiskās kampaņas, tu jau vari izmantot kaut kādus no komerckampaņām lietotus instrumentus, lai pievērstu sev lielāku uzmanību, bet šādi instrumenti vienmēr palielina risku. Ko tas nozīmē? Risks ir, tu nevari uztaisīt – ai, nu, šī kampaņu nesanāca, nu tad es uzreiz taisīšu otru. Jo vēlēšanas atnāk un viss. Un tad ir pauze uz četriem gadiem."
Trūkst spilgtu personību un mērķu, uz ko tiekties
Aktieris un režisors Mārtiņš Egliens uzskata, ka pelēkās reklāmas kampaņas atklāj "reklamējamo saturu": "Ir nenormāli akūts lielu personību trūkums – nu nav, pat negatīvu īsti nav.
Nu dažas ir, protams, bet tādu lielu, dižu, par pozitīvām vispār nerunājot. Tādas, aiz kurām patiešām cilvēki varētu iet tāpēc, ka es viņam ticu.
Tāpēc es saprotu, ka tur ir visādi kompromisi, viss kas, bet "šitam vecim es ticu" vai kundzei. Bet nav jau tādu! Pelēcība diezgan liela."
Pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" faktu pārbaudes vadītāja atzīst, ka satura nav arī politiskajos solījumos: "Man personīgi liekas, ka bieži vien tās partijas nav iedziļinājušās, kas ir tas, ko viņu vēlētājs grib, un kādā veidā to parādīt, vai kādā veidā viņu uzrunāt tieši vēlēšanu kontekstā. Es pati pavadīju apmēram mēnesi, vienkārši analizējot visu Rīgas vadošo partiju solījumus un kā viņi ir pildīti – brīnumu lietas.
Protams, veiksmīgākais šobrīd ir tas, kurš ir solījis ļoti tā faktiski neko – attīstīsim, uzlabosim, veicināsim un viss."
Mārtiņš Egliens vedina domāt, vai aiz satura trūkuma nav redzama mūsu sabiedrības problēmas sakne: "Bet varbūt, ka tur ir tā problēma, ka mums nav mērķa? Mums ir mērķis aizsardzība. Bet mani atkal visu laiku moka jautājums – ko mēs aizsargāsim? Kas ir tas, ko mēs gribam aizsargāt – melnzemi? Nu kāda starpība. Bet par kaut ko tādu, ko patiešām būtu vērts aizsargāt, par to mēs vispār nerūpējamies. Es domāju – valstiskā mērogā nerūpējamies."
REplay.lv Kultūršoks
Vakar, 21:11
Kultūrtelpa
Autori: Dace Kaukule (LTV raidījumu redaktore), Anete Ašmane-Vilsone (Latvijas Radio 3 raidījumu vadītāja, LTV kultūras žurnāliste)
Lai gan arvien lielāku svaru priekšvēlēšanu laikā iegūst politiķu aktivitātes sociālajos medijos, joprojām vislielākie tēriņi arī šajā priekšvēlēšanu kampaņā veltīti tradicionālajai reklāmai. Līderis ir vides reklāma, kas pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) aprēķiniem prasījusi gandrīz pusi no partiju iztērētā budžeta sevis reklamēšanai. "Kultūršoka" eksperti atzīst, ka nauda nav tērēti gudri, jo visas partijas izskatās vienādi. Priekšvēlēšanu kampaņa izceļas ar pelēcību, kuras cēloņi, iespējams, ir dziļāki, nekā tikai vēlme neriskēt.
ĪSUMĀ:
Pēc KNAB datiem, nedēļu pirms pašvaldību vēlēšanām partijas priekšvēlēšanu kampaņās iztērējušas 1,97 miljonus eiro.
Visvairāk līdzekļu tērēti vides reklāmās, radio un presē.
Līdz šim visvairāk naudas reklāmai izdevušas partijas "Latvija pirmajā vietā", "Jaunā Vienotība" un Latvijas Zaļā partija.
Pašvaldību vēlēšanās startē 47 politiskās partijas ar 6000 deputātu kandidātiem.
Mīlestība iet caur vēderu arī politikā?
Ieejot Latvijas politiķu kontos platformā "TikTok", var apgūt ēst gatavošanas prasmes. Partijas "Latvijas attīstībai" priekšsēdētājs Juris Pūce māca gatavot kotletes pēc itāļu receptēm. "Progresīvo" eiroparlamentārietis Mārtiņš Staķis rāda, kā pareizi grilēt dārzeņus, bet partijas "Latvija pirmajā vietā" līderis Ainārs Šlesers iesaka labākās vietas, kur tikt pie garda iesmiņa ar mazsālītu gurķīti.
Vai tiešām ēdiens ir ceļš uz Latvijas vēlētāja sirdi? Atsevišķu politiķu sociālo mediju konti rada sajūtu, ka šo pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņas ir par "Michelin" zvaigznes iegūšanu pavārmākslā, nevis vietu pie vietējās pašvaldības galda, lai lemtu, kā konkrētajai pilsētai vai novadam dzīvot tālāk.
Aktieris un režisors Mārtiņš Egliens smejas, ka šis nav ceļš, kā politiķi var viņa domas ietekmēt: "Droši vien, ka ir cilvēki, kuriem baigi patīk, kā kaut kāds onkulis taisa olas vai meitene starp diviem kaķiem, sasveicinoties ar savu bērniņu, pasakot pāris vārdus, cik ļoti viņa mīl Rīgu un paralēli vēl tur stampā spinātus.
Bet es nezinu, manuprāt, tas ir gaužām primitīvs veids, kā uzrunāt cilvēkus, kaut gan es pieļauju, ka ļoti daudzi cilvēki ir tādi, kuriem tieši tas ir vajadzīgs, bet uz mani tas nestrādā vispār."
Pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" faktu pārbaudes vadītāja Evita Puriņa uzskata, ka pat politiķu sekotāju reakcija liecina, ka viņi nav sajūsmā: "Ja mēs paskatāmies, cik daudzi novērtē šāda veida video, piemēram, to pašu ēst taisīšanu – nu, ne tik ļoti.
Citāts:Nav jau tā, ka visi tur laimīgi dalās tāpēc, ka pēkšņi kāds politiķis cep kūku vai kaut ko dara ar sviestmaizēm uz pannas.Mēs visi mākam taisīt ēst, un tu vari atrast daudz labākus piemērus, kā pagatavot to vai citu ēdienu, vai no kaut kādiem šefpavāriem iedvesmoties, nevis no politiķa, kurš pēkšņi to ir atklājis."
Deputātu kandidāti sociālajos tīklos griež piruetes un sarunājas ar kurpēm
Sabiedrisko attiecību konsultants Filips Rajevskis norāda, ka politiķi apzinās, cik lielu vietu cilvēku informatīvajā telpā ieņem sociālie mediji, un mēģina tur iekarot savu vietu.
Te politiķim nevajag starpniekus – žurnālistus. Viņš ar saviem vēlētājiem var komunicēt tiešā veidā, un to dara pēc savas izpratnes, ko grib dzirdēt viņa vēlētājs. "Kas tad ir tas kampaņas produkts?
Citāts:Patiesībā tā kā tiek teikts, ka ir idejas, programma, bet – produkts jau ir politiķis. Un tad kā mēs to politiķi saiņosim, to konfektīti, kāda veida papīrītī?Un tad viņi mēģina šo iesaiņošanas procesu, sākot no ģimenes un gastronomiskām preferencēm, beidzot ar politiskām preferencēm un potenciāliem viņa pēcvēlēšanu draugiem," skaidro Filips Rajevksis.
Ir politiķi, kas izmēģinājuši "košākus papīrīšus". "Kustības "Par"" Liepājas mēra amata kandidāte Dace Bluķe "TikTok" publicējusi savu video ar vīrieša balss filtru, "Apvienotā saraksta" deputāta kandidāts uz Rīgas domi Valdis Gavars savu ziņu vēlētājiem nodod repa formātā, griežot piruetes, bet "Platformas 21" kandidātes Lelde Dreimane un Marita Liepiņa ziņu vēlētājiem nodod, izmantojot platformu kurpes.
Reklāmas speciālists Raimons Grasmanis uzskata, ka politiķi mēģinājuši piemēroties videi, apzinoties, ka sociālie tīkli nav skatuve: "Tas ir tāds deju placis, kur ir jādejo kopā ar auditoriju, un es pieļauju, ka visi to saprot un tāpēc arī mēģina kaut kā citādi varbūt pievērst uzmanību, bet man šķiet, ka tur tāpat trūkst vēl kaut kāda svaiguma, radošuma kaut kā – nu tā, ka tas ir daudz interesantāk, jo baigi vienveidīgi viss ir.
Citāts:Tas izpildījums, manuprāt, brīžiem šķiet tāds samākslots mazliet par daudz, nav tā uzticamība līdz galam."Aktieris Mārtiņš Egliens atzīst, ka politiķu veikums sociālajos tīklos nav pārāk pārliecinošs: "Manuprāt, tas ceļš varbūt nav ar tas nepareizais, ka viņi grib iepazīstināt ar sevi kā ar cilvēku.
Un, ja tu iepazīsti ļoti foršu cilvēku, tu vienā brīdī saproti, ka foršs cilvēks sliktus lēmumus nevar pieņemt.
Viņš var kļūdīties, bet viņš apzināti nekaitēs, kā saka. Nu, es domāju, ka tas ir tas, ko viņi tur mēģina, bet, manuprāt, viņiem nesanāk."
Pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" faktu pārbaudes vadītāja Evita Puriņa vēl krāsainākus "iepakojuma papīrīšus" nevēlas: "Man būtu bail iedomāties – ko vēl? Ko vēl mēs no viņiem varētu gribēt? Es domāju, ka pietiek jau šobrīd ar to, kas jau ir. Es negribētu vēl vairāk, vēl radošāk. Man liekas, ka tad jau būtu par traku. Izmisums… Droši vien katrs to dara, skatās uz reitingiem un "ko nu vēl", bet atkal jau – es tiešām domāju, ka tas nav, ka tādā veidā tas nedarbojas."
Ar dažiem video, kā gatavot ēst, var būt par maz, lai tiktu ievēlēts par deputātu
Tikai vēlēšanu rezultāti parādīs, vai vēlētāju sirdis ir iekarotas, sociālajos medijos runājot par kotletēm, griežot piruetes vai rādot, kā noasfaltēta iela. "Kultūršoka" aptaujātie rīdzinieki atzīst, ka lielu uzmanību politiķu sociālo tīklu aktivitātēm nepievērš. "Diemžēl nesekoju baigi, nē, nē, nē," saka Kārlis Teilāns, atzīstot, ka "sociālos tīklus neizmanto nekādīgi." Tikmēr Kaspars Aniņš skatās uz politiķu darbiem: "Manu viedokli nemaina tas, ko politiķi publicē savās kampaņās vai publiskajā telpā. Nē."
Eksperti atzīst – lai būtu rezultāts, politiķiem sociālais medijs kā sava tribīne bija jāsāk izmantot jau pēc iepriekšējām vēlēšanām, jo laiku prasa auditorijas jeb sev lojālu sekotāju piesaistīšana. Reklāmas speciālists Raimonds Grasmanis uzsver, ka sociālie tīkli pēc būtības nav uzvaras atslēga: "Īstenībā tas ir tāds smags un ilgtermiņa grūts darbs, ar kuru, ja izdara labi, ja smagi strādā pie tā, tad var gūt ļoti labus rezultātus.
Bet, cik nu man zināms, tad vēlēšanās tieši, par politiku runājot, ja neiet ielās, kā teikt, diezgan grūti ir sasniegt rezultātu."
Filips Rajevskis, sabiedrisko attiecību konsultants
Arī sabiedrisko attiecību konsultants Filips Rajevksis norāda – lai sasniegtu rezultātus, politiķim sociālajos tīklos bija jābūt aktīvam jau pēc iepriekšējām vēlēšanām: "Gan klasiskam medijam, gan sociālajiem medijiem, gan politiķim kā medijam, viņiem visiem ir viena un tā pati problēma – ir nepieciešams saturs.
Nu labi, tu tur ieliec savu kaķi, savu suni, savu sievu, savus bērnus, bet tev vēl četri gadi priekšā. Un tad tu esi spiests sākt kaut ko darīt. Un tad tu sāc arī reportēt par šo kā reportieris par savu darbu.
Bet tas prasa piepūli, piepūli un arī profesionālo piepūli, lai būtu, ko parādīt, ko tu dari. Un, ja tu neko nedari, tad tev tas konts ļoti precīzi parāda, ka tu neko nedari."
Aktieris Mārtiņš Egliens atzīst, ka uzreiz ir redzams, kad politiķis dara kaut ko samākslotu – vai nu demonstrē savu pārvārmākslu vai dārzkopja iemaņas: "Protams, patiesums vienmēr uzrunā vairāk. Teātrī arī tad, kad tu redzi izrādi, kurā tu redzi riktīgi, kā cilvēks tur spēlē un iztaisās, – nu ne pārāk patīk. Un tad, kad tu pēkšņi aizmirsti, ka tu esi teātrī, pateicoties tam patiesumam un tam, ka tu sāc dzīvot līdzi tam visam, tajā brīdī tu vari pateikt – šitā gan bija laba izrāde. Tieši tāpat es domāju, ir te, es domāju – tieši tāpat."
Vislielākie tēriņi tradicionālai reklāmai
Latvijas likumdošana deputātu kandidātiem nekādus ierobežojumus sociālajos medijos priekšvēlēšanu laikā neparedz, kamēr ieraksti netiek virzīti kā apmaksāts saturs. Pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" faktu pārbaudes vadītāja Evita Puriņa uzskata, ka nekādus ierobežojums arī nevajadzētu ieviest: "Ja tie sekotāji ir tiešām oriģinālie sekotāji, ja tur nav kaut kas viltots, ja tu esi ar savu darbu, tur liekot, mākot, uzrunājot – tas jau nav tā vienkārši. Tur ir arī lieli resursi jāiegulda, ja tu gribi savu sociālo mediju auditoriju uzbūvēt. Nu, ja tu to esi izdarījis, ja tu ar to esi kļuvis populārs, man liekas, ka tas ir pilnīgi pieņemami. Ko tad tu tur ierobežosi? Tu aizliegsi viņiem būt sociālajos tīklos?"
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs šobrīd izvērtē Lietuvas modeli, kur deputātu kandidātiem un partijām savi sociālo mediju profili, kur tiek veikta priekšvēlēšanu aģitācija, ir jādeklarē. "Šādu ierobežojumu ieviešana vai pienākuma ieviešana normatīvajos aktos būtu apsverama un būtu tieši apsveicama, jo no tādas caurspīdības viedokļa gan mums kā kontrolētājiem būtu pārredzamāk, gan arī sabiedrība varētu vieglāk atšķetināt, teiksim, patērējamo informāciju," ir pārliecināta KNAB Politisko organizāciju pārkāpumu izmeklēšanas nodaļas priekšniece Amīlija Raituma.
Sociālajos tīklos sevi reklamē visas 47 politiskās partijas, kas ar 6000 kandidātiem piedalās šajās pašvaldību vēlēšanās. Pēc Amīlijas Raitumas teiktā, būtiski pārkāpumi pagaidām nav konstatēti: "Bieži vien sūdzas arī par pašu saturu priekšvēlēšanu aģitācijā, bet mēs neesam kompetenti un neesam tiesīgi vērtēt priekšvēlēšanu aģitācijas materiālu saturu, teiksim, cik pamatoti vai nepamatoti, vai patiesa informācija ir iekļauta tajā materiālā. Mēs skatāmies tikai no aģitācijas likuma ierobežojumu skatpunkta."
Kopējā summa, kas līdz šim tērēta reklāmai interneta vidē, ir salīdzinoši neliela – 118 tūkstoši eiro. Vislielāko summu tērējusi partija "Latvijas attītsībai". KNAB priekšvēlēšanas kampaņu izdevumu uzskaite liecina, ka, neņemot vērā arvien pieaugošo digitālās vides lomu, politiskās partijas tomēr priekšroku dod tradicionālajām reklāmas platformām.
Visas reklāmas vienādas, politiķi baidījušies riskēt
Joprojām būtiskākā lomā priekšvēlēšanu kampaņās ir politiķa atrašanās līdzās vēlētājām – vai nu uz uz ielas vides reklāmā, vai tiekoties ar iedzīvotājiem. Pēc KNAB datiem uz 29. maiju partijas vides reklāmās iztērējušas jau 860 tūkstošus eiro. Šī summa sastāda gandrīz pusi no 1,97 miljoniem eiro, kas pašlaik izlietota priekšvēlēsanu reklāmai.
Vides reklāmas tēriņu līderi ir partija "Latvijas pirmajā vietā", Latvijas Zaļā partija un "Apvienotais saraksts".
Pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" faktu pārbaudes vadītāja Evita Puriņa uzskata, ka reklāmas ir tik vienveidīgas, ka grūti saskatīt atšķirību: "Lasīju, kur kāds reklāmas eksperts bija teicis "pingvīni uzvalkos". Visi vienādi. Burtiski es vēl tagad nupat braucu šurp, skatos – uz katra otrā staba ir vienas vai otras, vai trešās partijas reklāma, un tur tie cilvēki tiešām stāv uzvalkos un tikai mainās tas sauklis, kāds nu viņiem tur ir, tāds arī pilnīgi neko neizsakošs, tur "darbi" vai "mērķi", "vīzija", "mums ir plāns" – visi šie, kas absolūti neko neizsaka. Un tad es domāju – nē, nu labāk būtu viņi pie tās ielas pielikuši plakātu, ka šai ielai mēs ietvi beidzot uztaisīsim."
Aktieris Mārtiņš Egliens uzskata, ka reklāmas demonstrē paviršu attieksmi pret vēlētāju: "Man ir tāda ķep-ļep sajūta. Man šķiet, ka tās politiskās reklāmas ir šausmīgi vienveidīgas. Godīgi sakot, jebkurai reklāmai tu vari jebkuru partiju pēc tam pielipināt beigās, nu principā jau viņas neatšķiras.
Kaut kāda rokraksta jau nav. Tur viss ir "tā kaut kā, tā kaut kā", un "balso", un tad ciparu tikai pieliec, par kuru sarakstu. Man liekas, ka tas ir gaužām, gaužām bēdīgi."
Arī reklāmas speciālistam Raimondam Garsmanim ir sajūta, ka visi dara un saka vienu un to pašu: "Nomelno viens otru, saka "tas sliktais", "tas ir sliktais", bet pietrūkst kaut kādas dažādības. Man vienmēr patīk ieraudzīt, ka kāds kaut ko citādi izdara. Vienalga, kas tas ir par spēku vai kā, bet ka kaut ko citādāk izdara. Tad vienmēr prieks skatīties, jo ir kaut kas atšķirīgs."
Sabiedrisko attiecību konsultants Filips Rajevskis vienveidību skaidro ar bailēm riskēt: "Tad, kad tiek veidotas politiskās kampaņas, tu jau vari izmantot kaut kādus no komerckampaņām lietotus instrumentus, lai pievērstu sev lielāku uzmanību, bet šādi instrumenti vienmēr palielina risku. Ko tas nozīmē? Risks ir, tu nevari uztaisīt – ai, nu, šī kampaņu nesanāca, nu tad es uzreiz taisīšu otru. Jo vēlēšanas atnāk un viss. Un tad ir pauze uz četriem gadiem."
Trūkst spilgtu personību un mērķu, uz ko tiekties
Aktieris un režisors Mārtiņš Egliens uzskata, ka pelēkās reklāmas kampaņas atklāj "reklamējamo saturu": "Ir nenormāli akūts lielu personību trūkums – nu nav, pat negatīvu īsti nav.
Nu dažas ir, protams, bet tādu lielu, dižu, par pozitīvām vispār nerunājot. Tādas, aiz kurām patiešām cilvēki varētu iet tāpēc, ka es viņam ticu.
Tāpēc es saprotu, ka tur ir visādi kompromisi, viss kas, bet "šitam vecim es ticu" vai kundzei. Bet nav jau tādu! Pelēcība diezgan liela."
Pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" faktu pārbaudes vadītāja atzīst, ka satura nav arī politiskajos solījumos: "Man personīgi liekas, ka bieži vien tās partijas nav iedziļinājušās, kas ir tas, ko viņu vēlētājs grib, un kādā veidā to parādīt, vai kādā veidā viņu uzrunāt tieši vēlēšanu kontekstā. Es pati pavadīju apmēram mēnesi, vienkārši analizējot visu Rīgas vadošo partiju solījumus un kā viņi ir pildīti – brīnumu lietas.
Protams, veiksmīgākais šobrīd ir tas, kurš ir solījis ļoti tā faktiski neko – attīstīsim, uzlabosim, veicināsim un viss."
Mārtiņš Egliens vedina domāt, vai aiz satura trūkuma nav redzama mūsu sabiedrības problēmas sakne: "Bet varbūt, ka tur ir tā problēma, ka mums nav mērķa? Mums ir mērķis aizsardzība. Bet mani atkal visu laiku moka jautājums – ko mēs aizsargāsim? Kas ir tas, ko mēs gribam aizsargāt – melnzemi? Nu kāda starpība. Bet par kaut ko tādu, ko patiešām būtu vērts aizsargāt, par to mēs vispār nerūpējamies. Es domāju – valstiskā mērogā nerūpējamies."
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs