Citāti ...

[LvSnor]

Zemās cenas pievelk zemās šķiras. Pie Gvinplēna nāca vārgie, nabagie, dzīves pabērni. Pēc Gvinplēna liecas, tapat kā tiecas pēc džina glāzītes. Nāca nopirkt par divi sū aizmiršanos. No saviem skatuves augstumiem Gvinplēns sarīkoja skati šim drūmajam laužu pūlim. Viņa apziņā cits pēc cita iespiedās šie milzīgās nabadzības tēli. Cilvēka sejā atspoguļojas viņa sirdsapziņa un viss viņa mūžs, tā ir kopsumma no daudzām jo daudzām noslēpumainam iedarbībam. Nebija tādu ciešanu, tādu dusmu, tada negoda, tāda izmisuma, kuru zīmogu Gvinplēns nebūtu redzējis šais sejās. Šīs bērnu mutes, piemēram, šodien nav nekā ēdušas. Šis vīrietis ir tēvs, šī sieviete — māte, bet aiz viņiem varēja viegli uzminēt bojā ejai nolemtās ģimenes. Un tā seja pieder cilvēkam, kas atrodas netikuma varā un ir ceļā uz noziegumu; un skaidri redzams, kāpēc: tumsonības un nabadzības dēļ. Kādā citā sejā bija vērojams iedzimtas labsirdības zīmogs, ko bija izdzēsuši sociālie spaidi un labsirdību pārvērtuši par naidu. Kādas sirmgalves pierē bija ierakstīts bads, uz kādas meičas pieres bija lasāms vārds «prostitūcija». Vienam un tam pašam faktam bija dažādas sekas, bet kuram tas bija smagākas — jaunajai meičai vai sirmgalvei? Šai pūli bija rokas, kurām trūka darba rīku; šie cilvēki gribēja strādāt, bet nebija darba. Dažreiz blakus strādniekam apsēdas kareivis, dažreiz invalīds, un Gvinplēns ieraudzīja drausmīgu rēgu — karu. Šeit Gvinplēns manīja bezdarbu, tur — ekspluatāciju un tur — verdzību. Dažas sejās viņš ievēroja kaut kādu atgriešanos pie dzīvnieciska, un šo pakāpenisko cilvēku atgriešanos lopa stāvoklī zemākajos sabiedrības slāņos izraisīja šās sabiedrības laimē dzīvojošo augšējo slāņu smagie spaidi. Šai tumsā Gvinplēns saskatīja vienu vienīgu gaismas spraudziņu. Viņš un Dea, izgājuši cauri ciešanām, bija laimīgi. Pār visu pārējo gūlās lāsts. Gvinplēns juta, ka viņu neapzināti spaida kājām virs viņa stāvošie šās pasaules varenie — bagātie, greznie, diženie laimes lutekļi; bet apakšā viņš samanīja dzīves pabērnu bālās sejas; sevi un Deu līdz ar savu mazo laimīti, kas reizē bija tik milzīga, viņš redzēja starp šīm abām pasaulēm; augšā bija dīka, brīva, līksma, jautri dejojoša pasaule; augšā bija pasaule, kura mīda citus kājām; apakšā bija to cilvēku pasaule, kurus mīda kājām. Spožums balstās uz tumsu — bēdīgs fakts, kas liecina par dziļu sociālo kaiti; Gvinplēns šo skumīgo parādību redzēja. Kāds pazemojošs liktenis, ka cilvēks lā spēj rāpot! Tāda sliecība pēc pīšļiem un dubļiem, tāds riebums, tāda atteikšanās no sevis, tāds zemiskums modināja viņā vēlēšanos to visu samīt ar kāju! Kādam tauriņam var noderēt par kāpuru šāda eksistēšana? Un šai izsalkušajā un lumsonīgajā pūli ikviena priekšā ir jautājuma zīme: kas viņu sagaida — noziegums vai kauns? Sirdsapziņas pagrimšana ir visu šo cilvēku eksistences neizbēgams likums! Nav neviena bērna, kuru nesagaidītu pazemojums! Nevienas jaunavas, kurai nebulu sevi jāpārdod! Nevienas rozes, kuru uzziedējušu nesamītu! Brīžiem viņš pūlējās ar vērīgu un līdzjūtīgu skatienu ielūkoties pašos tumsas dziļumos, kur gāja bojā tik daudz neauglīgu pūliņu un kur cīnījās tik daudz pārgurušu spēku; viņš redzēja veselas ģimenes, ko bija saplosījusi sabiedrība, brūces, kuras bija pārvērtušās par pūžņu perēkli kriminālsodu sistēmas dēļ, nodokļu novārdzinātos nabagus, gudrus cilvēkus, kurus zināšanu trūkums rāva tumsonības atvara; redzēja grimstošus plostus, kas bija pilni izbadojušos cilvēku, redzēja karus, neražas gadus, dzirdēja mirstošu ļaužu gārdzienus un kliedzienus, un viņa sirds sažņaudzās, skatot šo vispārējo postu. Viņš it kā skaidri saskatīja visas nelaimes putas, kas mutuļoja virs drūmās cilvēces jūras. Viņš pats atradās ostā un noskatījās šai kuģa bojā ejā no malas. Dažbrīd viņš aizklāja rokām savu neglīto seju un gremdējās pārdomās.
Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"