2025-06-18 18:45
Gvinplēns, it kā aiz neciešamām sāpēm apmulsis un sašutis, izslējās visā augumā. Viņš stingri visus noskatīja.
— Ko es te meklēju? Gribu iedvest jums šausmas. Es esmu ķēms, jūs sakat? Nē, es esmu tauta. Es esmu izdzimtenis? Nē, es esmu visa cilvēce. Izdzimteņi esat jūs. Jūs esat himēra, es — īstenība. Es esmu Cilvēks. Baismīgais «Cilvēks, kas smejas». Smejas par ko? Par jums. Par sevi. Par visu. Ko tad šie smiekli rāda? Jūsu noziegumu un manas mokas. Un šo noziegumu viņš jums met sejā; šās mokas viņš jums iespļauj ģīmī. Es smejos, bet tas nozīmē: es raudu.
Te Gvinplēns uz mirkli runu pārtrauca. Visi klusēja. Smiekli gan vēl turpinājās, bet klusu. Viņš gandrīz jau nodomāja, ka no jauna ieguvis klausītāju uzmanību. Atvilcis elpu, viņš turpināja:
— Smiekli, kas redzami manā sejā, ir karaļa roku darbs. Šie smiekli pauž bezgalīgu izmisumu. Šais smieklos ietverts naids, piespiedu klusēšana, niknums un bezcerība. Šos smieklus radījusi spīdzināšana. Šie smiekli ir varmācības smiekli. Ja tie bijuši sātana smiekli, šie smiekli būtu dieva nosodījums. Bet mūžīgais nav līdzīgs mirstīgajiem; būdams pilnīgs, viņš ir taisnīgs, un dievs ienīst karaļu rīcību. Ak, jūs mani uzskatāt par izdzimteni! Nē, es esmu simbols. Ai, visuvarenie muļķi, atveriet taču acis! Es sevī iemiesoju visu. Es pārstāvu valdnieku sakropļoto cilvēci. Cilvēks ir sakropļots. Tas, kas izdarīts ar mani, izdarīts ar visu cilvēku dzimumu. Sakropļotas ir ta tiesības, taisnīgums, patiesība, prāts un domāšana, tapat kā man sakropļotas acis, nāsis un ausis; tapat ka man sirdī tam ielēja dusmu un sāpju smārdu, bet uz sejas uzlika apmierinātības masku. Pār to, kam bija pieskāries dieva pirksts, uzgūla plēsonīgā karaļa ķepa. Necilvēciska samainīšana. Bīskapi, pēri un prinči, ziniet jel: tauta ir lielā cietēja, kas smejas caur asarām. Milordi, uzklausiet: tauta — tas esmu es. Šodien jūs to apspiežat, šodien jūs mani izsvelpjat. Bet nākotnē paredzams atkusnis. Tas, kas šķita esam akmens, pārvērtīsies par straumi. Šķietami cieta augsne iegrims ūdenī. Viena plaisa — un viss pagalam. Pienāks bridis, kad sāpju krampji salauzīs jūsu spaidus, kad jūsu kaucieniem atbildēs negants rēciens. Šis laiks jau reiz bija pienācis — tu pieredzēji to, mans tēvs! Šis dieva laiks bija pienācis, un to sauca par republiku, to gan iznīcināja, tomēr tā atkal atdzims. Bet pagaidām atcerieties, ka garo virkni ar šķēpiem apbruņoto karaļu pārtrauca ar cirvi apbruņojies Kromvels. Drebiet bailēs! Nepielūdzamā atmaksas stunda tuvojas, nogrieztie nagi sāk ataugt, izrautās mēles, pārvērtušās liesmu mēlēs, uzšaujas gaisā un, niknu vēju satvertas, rēc bezgalībā; bada cietēji klabina zobus, virs elles uzceltā paradīze gn|ojas; visur ciešanas, ciešanas, ciešanas; tas, kas atrodas augšā, liecas lejup, bet tas, kas atrodas lejā, atver savu rīkli; tumsa tiecas kļūt par gaismu; izstumtie uzsāk ciņu ar izredzētajiem; tā ir tauta, kas nāk, es jums saku, tas ir cilvēks, kas kāpj uz augšu; tas ir beigu sākums, tā ir sarkanā katastrofas blāzma; lūk, kas slēpjas smieklos, par kuriem jūs ņirgājaties! Londonā tiek svinēti nepārtraukti svētki. Lai notiek. Anglijā no viena gala līdz otram skan skaļas gaviles. Ļoti jauki. Bet paklausieties: viss, ko jūs redzat, esmu es. Jums ir svētki — tie ir mani smiekli. Jums ir izpriecas — tie ir mani smiekli. Jums ir laulības, svaidīšanas un kronēšanas — tie ir mani smiekli. Jums ir prinču dzimumdienu svinības — tie ir mani smiekli. Virs jūsu galvam grand pērkons — tie ir mani smiekli.
— Ko es te meklēju? Gribu iedvest jums šausmas. Es esmu ķēms, jūs sakat? Nē, es esmu tauta. Es esmu izdzimtenis? Nē, es esmu visa cilvēce. Izdzimteņi esat jūs. Jūs esat himēra, es — īstenība. Es esmu Cilvēks. Baismīgais «Cilvēks, kas smejas». Smejas par ko? Par jums. Par sevi. Par visu. Ko tad šie smiekli rāda? Jūsu noziegumu un manas mokas. Un šo noziegumu viņš jums met sejā; šās mokas viņš jums iespļauj ģīmī. Es smejos, bet tas nozīmē: es raudu.
Te Gvinplēns uz mirkli runu pārtrauca. Visi klusēja. Smiekli gan vēl turpinājās, bet klusu. Viņš gandrīz jau nodomāja, ka no jauna ieguvis klausītāju uzmanību. Atvilcis elpu, viņš turpināja:
— Smiekli, kas redzami manā sejā, ir karaļa roku darbs. Šie smiekli pauž bezgalīgu izmisumu. Šais smieklos ietverts naids, piespiedu klusēšana, niknums un bezcerība. Šos smieklus radījusi spīdzināšana. Šie smiekli ir varmācības smiekli. Ja tie bijuši sātana smiekli, šie smiekli būtu dieva nosodījums. Bet mūžīgais nav līdzīgs mirstīgajiem; būdams pilnīgs, viņš ir taisnīgs, un dievs ienīst karaļu rīcību. Ak, jūs mani uzskatāt par izdzimteni! Nē, es esmu simbols. Ai, visuvarenie muļķi, atveriet taču acis! Es sevī iemiesoju visu. Es pārstāvu valdnieku sakropļoto cilvēci. Cilvēks ir sakropļots. Tas, kas izdarīts ar mani, izdarīts ar visu cilvēku dzimumu. Sakropļotas ir ta tiesības, taisnīgums, patiesība, prāts un domāšana, tapat kā man sakropļotas acis, nāsis un ausis; tapat ka man sirdī tam ielēja dusmu un sāpju smārdu, bet uz sejas uzlika apmierinātības masku. Pār to, kam bija pieskāries dieva pirksts, uzgūla plēsonīgā karaļa ķepa. Necilvēciska samainīšana. Bīskapi, pēri un prinči, ziniet jel: tauta ir lielā cietēja, kas smejas caur asarām. Milordi, uzklausiet: tauta — tas esmu es. Šodien jūs to apspiežat, šodien jūs mani izsvelpjat. Bet nākotnē paredzams atkusnis. Tas, kas šķita esam akmens, pārvērtīsies par straumi. Šķietami cieta augsne iegrims ūdenī. Viena plaisa — un viss pagalam. Pienāks bridis, kad sāpju krampji salauzīs jūsu spaidus, kad jūsu kaucieniem atbildēs negants rēciens. Šis laiks jau reiz bija pienācis — tu pieredzēji to, mans tēvs! Šis dieva laiks bija pienācis, un to sauca par republiku, to gan iznīcināja, tomēr tā atkal atdzims. Bet pagaidām atcerieties, ka garo virkni ar šķēpiem apbruņoto karaļu pārtrauca ar cirvi apbruņojies Kromvels. Drebiet bailēs! Nepielūdzamā atmaksas stunda tuvojas, nogrieztie nagi sāk ataugt, izrautās mēles, pārvērtušās liesmu mēlēs, uzšaujas gaisā un, niknu vēju satvertas, rēc bezgalībā; bada cietēji klabina zobus, virs elles uzceltā paradīze gn|ojas; visur ciešanas, ciešanas, ciešanas; tas, kas atrodas augšā, liecas lejup, bet tas, kas atrodas lejā, atver savu rīkli; tumsa tiecas kļūt par gaismu; izstumtie uzsāk ciņu ar izredzētajiem; tā ir tauta, kas nāk, es jums saku, tas ir cilvēks, kas kāpj uz augšu; tas ir beigu sākums, tā ir sarkanā katastrofas blāzma; lūk, kas slēpjas smieklos, par kuriem jūs ņirgājaties! Londonā tiek svinēti nepārtraukti svētki. Lai notiek. Anglijā no viena gala līdz otram skan skaļas gaviles. Ļoti jauki. Bet paklausieties: viss, ko jūs redzat, esmu es. Jums ir svētki — tie ir mani smiekli. Jums ir izpriecas — tie ir mani smiekli. Jums ir laulības, svaidīšanas un kronēšanas — tie ir mani smiekli. Jums ir prinču dzimumdienu svinības — tie ir mani smiekli. Virs jūsu galvam grand pērkons — tie ir mani smiekli.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs