Viņš bija saucis: «Apžēlojieties par cietējiem!» Velti.
Viņš bija gribējis modināt līdzcietību, bet modināja šausmas. Spoku parādīšanās izraisa tikai šīs jūtas.
Taču, būdams spoks, viņš bija arī cilvēks. Tā ir mokpilna komplikācija. Ārēji spoks, iekšēji — cilvēks. Cilvēks viņš bija varbūt vairāk nekā dažs labs, jo viņa divkāršais liktenis ietvēra sevi visu cilvēci. Bet, būdams cilvēces izteicējs, viņš tomēr jutās esam ārpus tas.
Viņa liktenī slēpās kaut kāda nepārvarama pretruna.
Kas viņš bija? Dzīves pabērns? Nē, jo viņš taču bija lords. Kas viņš bija kļuvis? Lords? Nē, jo viņš taču bija dumpinieks. Viņš bija gaismas nesējs un bīstams sabiedriskā miera traucētājs. Tiesa, viņš nebija sātans, bet Lucifers gan. Viņš ieradās kā baismīgs rēgs ar lāpu rokā.
Baismīgs kam? Baismīgajiem. Bargs pret ko? Pret bargajiem. Tāpēc tad arī tie viņu izstūma. Ienākt viņu vidu? Tikt uzņemtam? Nemūžam. Šķērslis, par ko bija izvērtusies viņa seja, bija briesmīgs, bet šķērslis, ko radīja viņa domas, bija vēl daudz neuzveicamāks. Viņa runa bija izklausījusies vēl drausmīgāka neka viņa seja. Viņa uzskati nebija savienojami ar uzskatiem, kādi bija augstmaņiem un šīs pasaules varenajiem, kuru vidū liktenīgas nejaušības dēļ viņš bija dzimis un no kuru vidus otras liktenīgas nejaušības dēļ bija ticis izstumts. Starp cilvēkiem un viņa seju nostājās maska, bet starp augstāko sabiedrību un viņa domāšanas veidu pacēlās mūris. Klaiņotājs kumēdiņu radītājs, kurš kopš bērnības bija saradis ar dzīvīgo un stipro vidi, ko mēdz saukt par vienkāršo tautu, kurš bija sevi uzņēmis daudzu jo daudzu ļaužu magnētisko strāvu, caur un cauri piesūcies ar cilvēces plašās dvēseles centieniem, viņš sajūtas par mazu daļiņu no nomāktas cilvēces masas un nespēja raudzīties uz pasauli ar valdošo šķiru acīm. Tur augšā pie tiem viņam nebija vietas. Viņš ieradās vel gluži slapjš no Patiesības avota ūdeņiem. Viņš smirdēja pēc atvara. Viņš iedvesa riebumu augstmaņiem, kas smaržoja pēc meliem. Tam, kurš dzīvo no maldiem, patiesība liekas smirdīga. Tam, kam slāpst pēc glaimiem, īstenība šķebina, ja to nejauši gadās nobaudīt. Viss, ko sev līdzi bija atnesis Gvinplēns, lordiem nebija tīkams. Ko tad viņš bija atnesis? Pratu, gudrību, taisnīgumu. Tie viņu ar riebumu bija atgrūduši.
Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"
Viņš bija gribējis modināt līdzcietību, bet modināja šausmas. Spoku parādīšanās izraisa tikai šīs jūtas.
Taču, būdams spoks, viņš bija arī cilvēks. Tā ir mokpilna komplikācija. Ārēji spoks, iekšēji — cilvēks. Cilvēks viņš bija varbūt vairāk nekā dažs labs, jo viņa divkāršais liktenis ietvēra sevi visu cilvēci. Bet, būdams cilvēces izteicējs, viņš tomēr jutās esam ārpus tas.
Viņa liktenī slēpās kaut kāda nepārvarama pretruna.
Kas viņš bija? Dzīves pabērns? Nē, jo viņš taču bija lords. Kas viņš bija kļuvis? Lords? Nē, jo viņš taču bija dumpinieks. Viņš bija gaismas nesējs un bīstams sabiedriskā miera traucētājs. Tiesa, viņš nebija sātans, bet Lucifers gan. Viņš ieradās kā baismīgs rēgs ar lāpu rokā.
Baismīgs kam? Baismīgajiem. Bargs pret ko? Pret bargajiem. Tāpēc tad arī tie viņu izstūma. Ienākt viņu vidu? Tikt uzņemtam? Nemūžam. Šķērslis, par ko bija izvērtusies viņa seja, bija briesmīgs, bet šķērslis, ko radīja viņa domas, bija vēl daudz neuzveicamāks. Viņa runa bija izklausījusies vēl drausmīgāka neka viņa seja. Viņa uzskati nebija savienojami ar uzskatiem, kādi bija augstmaņiem un šīs pasaules varenajiem, kuru vidū liktenīgas nejaušības dēļ viņš bija dzimis un no kuru vidus otras liktenīgas nejaušības dēļ bija ticis izstumts. Starp cilvēkiem un viņa seju nostājās maska, bet starp augstāko sabiedrību un viņa domāšanas veidu pacēlās mūris. Klaiņotājs kumēdiņu radītājs, kurš kopš bērnības bija saradis ar dzīvīgo un stipro vidi, ko mēdz saukt par vienkāršo tautu, kurš bija sevi uzņēmis daudzu jo daudzu ļaužu magnētisko strāvu, caur un cauri piesūcies ar cilvēces plašās dvēseles centieniem, viņš sajūtas par mazu daļiņu no nomāktas cilvēces masas un nespēja raudzīties uz pasauli ar valdošo šķiru acīm. Tur augšā pie tiem viņam nebija vietas. Viņš ieradās vel gluži slapjš no Patiesības avota ūdeņiem. Viņš smirdēja pēc atvara. Viņš iedvesa riebumu augstmaņiem, kas smaržoja pēc meliem. Tam, kurš dzīvo no maldiem, patiesība liekas smirdīga. Tam, kam slāpst pēc glaimiem, īstenība šķebina, ja to nejauši gadās nobaudīt. Viss, ko sev līdzi bija atnesis Gvinplēns, lordiem nebija tīkams. Ko tad viņš bija atnesis? Pratu, gudrību, taisnīgumu. Tie viņu ar riebumu bija atgrūduši.
Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs