2025-06-27 17:44
— Nu iesim, mans mazais! Mums jāpanāk biedri.
Moriss atbalstījās uz viņa roku un ļāva sevi aizvest kā mazu bērnu. Nekad sievietes roka nebija viņu tik silti pie sirds turējusi. Sai galīgajā poslā, kad viss sabruka un nāve acu priekšā, viņam bija mierīgs atspirdzinājums just Kādu buti, kas viņu mīl un par viņu rūpējas; un, varbūt, taisni doma, ka šī sirds, kas viņam bija pieķērusies, vienkārša zemnieka sirds, kurš palicis pie zemes un sākumā viņam bija pretīgs, tagad viņa pateicībai pievienoja bezgalīgu maigumu. Vai tā nebija kāda draudzība no pasaules pirmajām dienām, draudzība, sākusies pirms kulturas rašanās un sabiedrības sadalīšanās šķirās, šī divu cilvēku draudzība, kuri apvienojās un saplūda kopējā dziņā palīdzēt viens otram pret dabas naidīgiem draudiem? Viņš juta, ka viņa paša cilvēkmīla pukst Žana krūtīs, un viņš bija lepns, zinādams, ka tas par viņu stiprāks, gatavs palīdzēt, par viņu uzupurēties, kamēr Zans, nepētīdams savas jūtas, priecājās, ka var atbalstīt savā draugā daiļo dvēseli un prātu, kas pašam bija palikuši neattīstīti. Kopš varmācīgā nāvē bija mirusi viņa sieva, bojā iedama briesmīgā drāmā, viņš domāja, ka sirds tam pavisam vairs nav, viņš bija nozvērējies nekad vairs nepaskatīties uz šiem radījumiem, kas liek tik daudz ciest pat tad, ja nav tie nemaz ļauni. Un draudzība tiem abiem kļuva par butes paplašinātāju: ja arī viņi viens otru neapskāva, dziļumos viņi tomēr sapratās un saplūda, un, cik dažādi viņi ari bija, šai briesmīgajā Remijī ceļā tie balstīja viens otru un bija vairs tikai viena bute līdzcietībā un ciešanās.
Moriss atbalstījās uz viņa roku un ļāva sevi aizvest kā mazu bērnu. Nekad sievietes roka nebija viņu tik silti pie sirds turējusi. Sai galīgajā poslā, kad viss sabruka un nāve acu priekšā, viņam bija mierīgs atspirdzinājums just Kādu buti, kas viņu mīl un par viņu rūpējas; un, varbūt, taisni doma, ka šī sirds, kas viņam bija pieķērusies, vienkārša zemnieka sirds, kurš palicis pie zemes un sākumā viņam bija pretīgs, tagad viņa pateicībai pievienoja bezgalīgu maigumu. Vai tā nebija kāda draudzība no pasaules pirmajām dienām, draudzība, sākusies pirms kulturas rašanās un sabiedrības sadalīšanās šķirās, šī divu cilvēku draudzība, kuri apvienojās un saplūda kopējā dziņā palīdzēt viens otram pret dabas naidīgiem draudiem? Viņš juta, ka viņa paša cilvēkmīla pukst Žana krūtīs, un viņš bija lepns, zinādams, ka tas par viņu stiprāks, gatavs palīdzēt, par viņu uzupurēties, kamēr Zans, nepētīdams savas jūtas, priecājās, ka var atbalstīt savā draugā daiļo dvēseli un prātu, kas pašam bija palikuši neattīstīti. Kopš varmācīgā nāvē bija mirusi viņa sieva, bojā iedama briesmīgā drāmā, viņš domāja, ka sirds tam pavisam vairs nav, viņš bija nozvērējies nekad vairs nepaskatīties uz šiem radījumiem, kas liek tik daudz ciest pat tad, ja nav tie nemaz ļauni. Un draudzība tiem abiem kļuva par butes paplašinātāju: ja arī viņi viens otru neapskāva, dziļumos viņi tomēr sapratās un saplūda, un, cik dažādi viņi ari bija, šai briesmīgajā Remijī ceļā tie balstīja viens otru un bija vairs tikai viena bute līdzcietībā un ciešanās.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs