Volodimirs Svidzinskis Jevtimovičs (Juhimoviča dēls) – viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta ukraiņu dzejniekiem, prasmīgs tulkotājs.
Savos pirmajos krājumos Svidzinskis tiecās uz simbolismu, bet divos pēdējos jaušami sirreālisma elementi, apvienoti ar labu klasisku formu. Radošajā darbībā viņš bija tālu no sava laika aktuālajām tendencēm, kas izraisīja negatīvu padomju oficiālās kritikas attieksmi – viņu pārmeta par "būšanu ārpus laika un telpas" un viņa radošuma, pasaules izjūtas un uzskatu svešumu padomju laikmetam.
Svidzinska tulkojumu vidū ir divu antīko, senukraiņu un deviņu nacionālo literatūru darbi (šveiciešu – G. Kellers; spāņu – de Vega; gruzīnu – A. Cereteli, K. Čičinidze; baltkrievu – J. Kupala; franču – A. Barbiuss, V. Igo; armēņu – D. Sasunskais; poļu – A. Mickēvičs, B. Pruss; krievu – A. Puškins, M. Ļermontovs, N. Ņekrasovs, G. Petņikovs, L. Topčijs, G. Litvaks, N. Ušakovs, I. Turgeņevs, M. Saltikovs-Ščedrins, M. Gorkijs, V. Ivanovs, V. Višņevskis; romu – Vano Hrustalo). 1939. gadā atsevišķā izdevumā viņš publicēja trīs Aristofana komēdiju tulkojumus.
Dzejnieks dzimis 1885. gada 26. septembrī (8. oktobrī pēc jaunā stila) ciemā Majanivā, Vinnicas apriņķī, Podolijas guberņā (tagadējais Tivrivas rajons, Vinnicas apgabals).
Tēvs Jevtims Oksentijovičs bija psalmists, māte – Natālka Prohorivna, pareizticīgo priestera meita. 1899. gadā viņš beidza Tivrivas garīgo skolu, pēc tam mācījās Podolijas garīgajā seminārā Kamjanecas-Podiļskijā. 1904. gada 25. augustā pēc tēva lūguma, kurš tika pārcelts uz Ljanckoruni, tika atskaitīts no ceturtās klases. 1906. gadā (vai 1907., pēc citiem dokumentiem) viņš iestājās Kijivas augstākajos komerciālajos kursos (vēlāk – komerciālais institūts) kā brīvklausītājs. 1913. gada 26. janvārī pabeidza mācības, bet nenolika valsts eksāmenus, tāpēc nesaņēma augstākās izglītības diplomu.
Pēc tam atgriezās pie tēva Babčinci ciemā (tagad – Mohiļivas-Podiļskas rajons). 1913. gadā pēc Podolijas zemstes aicinājuma pētīja aušanas amatniecību, apmeklējot 16 ciematus un apkopojot datus par 1607 mājsaimniecībām. Viņa pētījums „Aušanas amatniecība” iekļauts grāmatā „Podolijas guberņas mājas amatniecība” (1916).
1915. gada martā pārcēlās uz Žitomiru, kur strādāja Volīnijas kontroles palātā. 1916. gada 23. martā tika mobilizēts armijā un iecelts par 7. klases kontroles palīga amatā 7. armijas štāba pārvaldē. 1918. gada 14. martā pēc lūguma tika atbrīvots no dienesta, bet uz Žitomiru vairs neatgriezās.
Pārcēlās uz Kamjanecu-Podiļski, kur no 1918. gada oktobra strādāja par ukraiņu valodas redaktoru izdevniecībā. Bija brīvklausītājs valsts universitātē. Pēc padomju varas nostiprināšanās 1920. gada novembrī turpināja darbu redakcijā. Tajā laikā publicēja vairākus darbus un pētījumus, kā arī veica tulkojumus. 1920. gadā izdevniecība „Dņisters” izdeva viņa tulkoto kultūrvēsturisko apceri „Haldejieši”.
Kamjanecā viņš apprecējās ar skolotāju Zinajidu Josipivnu Sulkovsku (mirusi 1933. gada 12. jūlijā). 1921. gadā viņiem piedzima meita Miroslava. No 1921. gada janvāra viņš strādāja universitātē par arhivāru, vēlāk kļuva par arhīvu nodaļas vadītāju un pētnieku, kurš nodarbojās ar metrikas grāmatu un seno rokrakstu izpēti.
1922. gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums „Liriskā poēzija”. Par to tika publicētas atsauksmes laikrakstā „Sarkanā Patiesība” un žurnālā „Sarkanais Ceļš”.
1925 gada oktobrī viņš pārcēlās uz Harkivu, kur strādāja žurnālos „Sarkanais Ceļš” un „Literārais žurnāls”, kā arī citās izdevniecībās. Harkivā viņš publicēja savu otro krājumu „Septembris” (1927), bet 1940. gadā – krājumu „Poēzijas”, kas tika izdots Kijivā (iespiests Ļvivā). Viņš gatavoja arī nākamo krājumu „Medobir”.
Viņš daudz tulkoja no PSRS tautu literatūrām, franču, spāņu un poļu valodām. Starp tulkojumiem ir „Igora pulka dziesma” (1938) un trīs Aristofana komēdijas (1939). Bija bezpartijisks. Kopš 1936. gada – PSRS Rakstnieku savienības biedrs.
1941. gada 27. septembrī viņš tika arestēts. Tika dzīvs sadedzināts kopā ar citiem ieslodzītajiem pamestā saimniecības ēkā ciemā Nepokritoje pie Saltovas.
https://www.ukrlib.com.ua/bio/printit.php?tid=6376
Savos pirmajos krājumos Svidzinskis tiecās uz simbolismu, bet divos pēdējos jaušami sirreālisma elementi, apvienoti ar labu klasisku formu. Radošajā darbībā viņš bija tālu no sava laika aktuālajām tendencēm, kas izraisīja negatīvu padomju oficiālās kritikas attieksmi – viņu pārmeta par "būšanu ārpus laika un telpas" un viņa radošuma, pasaules izjūtas un uzskatu svešumu padomju laikmetam.
Svidzinska tulkojumu vidū ir divu antīko, senukraiņu un deviņu nacionālo literatūru darbi (šveiciešu – G. Kellers; spāņu – de Vega; gruzīnu – A. Cereteli, K. Čičinidze; baltkrievu – J. Kupala; franču – A. Barbiuss, V. Igo; armēņu – D. Sasunskais; poļu – A. Mickēvičs, B. Pruss; krievu – A. Puškins, M. Ļermontovs, N. Ņekrasovs, G. Petņikovs, L. Topčijs, G. Litvaks, N. Ušakovs, I. Turgeņevs, M. Saltikovs-Ščedrins, M. Gorkijs, V. Ivanovs, V. Višņevskis; romu – Vano Hrustalo). 1939. gadā atsevišķā izdevumā viņš publicēja trīs Aristofana komēdiju tulkojumus.
Dzejnieks dzimis 1885. gada 26. septembrī (8. oktobrī pēc jaunā stila) ciemā Majanivā, Vinnicas apriņķī, Podolijas guberņā (tagadējais Tivrivas rajons, Vinnicas apgabals).
Tēvs Jevtims Oksentijovičs bija psalmists, māte – Natālka Prohorivna, pareizticīgo priestera meita. 1899. gadā viņš beidza Tivrivas garīgo skolu, pēc tam mācījās Podolijas garīgajā seminārā Kamjanecas-Podiļskijā. 1904. gada 25. augustā pēc tēva lūguma, kurš tika pārcelts uz Ljanckoruni, tika atskaitīts no ceturtās klases. 1906. gadā (vai 1907., pēc citiem dokumentiem) viņš iestājās Kijivas augstākajos komerciālajos kursos (vēlāk – komerciālais institūts) kā brīvklausītājs. 1913. gada 26. janvārī pabeidza mācības, bet nenolika valsts eksāmenus, tāpēc nesaņēma augstākās izglītības diplomu.
Pēc tam atgriezās pie tēva Babčinci ciemā (tagad – Mohiļivas-Podiļskas rajons). 1913. gadā pēc Podolijas zemstes aicinājuma pētīja aušanas amatniecību, apmeklējot 16 ciematus un apkopojot datus par 1607 mājsaimniecībām. Viņa pētījums „Aušanas amatniecība” iekļauts grāmatā „Podolijas guberņas mājas amatniecība” (1916).
1915. gada martā pārcēlās uz Žitomiru, kur strādāja Volīnijas kontroles palātā. 1916. gada 23. martā tika mobilizēts armijā un iecelts par 7. klases kontroles palīga amatā 7. armijas štāba pārvaldē. 1918. gada 14. martā pēc lūguma tika atbrīvots no dienesta, bet uz Žitomiru vairs neatgriezās.
Pārcēlās uz Kamjanecu-Podiļski, kur no 1918. gada oktobra strādāja par ukraiņu valodas redaktoru izdevniecībā. Bija brīvklausītājs valsts universitātē. Pēc padomju varas nostiprināšanās 1920. gada novembrī turpināja darbu redakcijā. Tajā laikā publicēja vairākus darbus un pētījumus, kā arī veica tulkojumus. 1920. gadā izdevniecība „Dņisters” izdeva viņa tulkoto kultūrvēsturisko apceri „Haldejieši”.
Kamjanecā viņš apprecējās ar skolotāju Zinajidu Josipivnu Sulkovsku (mirusi 1933. gada 12. jūlijā). 1921. gadā viņiem piedzima meita Miroslava. No 1921. gada janvāra viņš strādāja universitātē par arhivāru, vēlāk kļuva par arhīvu nodaļas vadītāju un pētnieku, kurš nodarbojās ar metrikas grāmatu un seno rokrakstu izpēti.
1922. gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums „Liriskā poēzija”. Par to tika publicētas atsauksmes laikrakstā „Sarkanā Patiesība” un žurnālā „Sarkanais Ceļš”.
1925 gada oktobrī viņš pārcēlās uz Harkivu, kur strādāja žurnālos „Sarkanais Ceļš” un „Literārais žurnāls”, kā arī citās izdevniecībās. Harkivā viņš publicēja savu otro krājumu „Septembris” (1927), bet 1940. gadā – krājumu „Poēzijas”, kas tika izdots Kijivā (iespiests Ļvivā). Viņš gatavoja arī nākamo krājumu „Medobir”.
Viņš daudz tulkoja no PSRS tautu literatūrām, franču, spāņu un poļu valodām. Starp tulkojumiem ir „Igora pulka dziesma” (1938) un trīs Aristofana komēdijas (1939). Bija bezpartijisks. Kopš 1936. gada – PSRS Rakstnieku savienības biedrs.
1941. gada 27. septembrī viņš tika arestēts. Tika dzīvs sadedzināts kopā ar citiem ieslodzītajiem pamestā saimniecības ēkā ciemā Nepokritoje pie Saltovas.
https://www.ukrlib.com.ua/bio/printit.php?tid=6376
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs