Ritms un nozīme: lasīšana kā cezūra

[LvSnor]

http://www.punctummagazine.lv/2020/07/27...ka-cezura/
Ritms un nozīme: lasīšana kā cezūra*
Ilva Skulte
27/07/2020

 

Lasīšana bija viena no nodarbēm, kas Covid-19 pandēmijas izraisītajos sociālās distancēšanās apstākļos ieguva jaunu aktualitāti. Novērojot dažādas ar lasīšanu saistītas kolektīvas akcijas un individuālas iniciatīvas, Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB), kas jau kādu laiku mērķtiecīgi pievēršas grāmatu, grāmatniecības, rakstītā vārda un lasīšanas vēstures un tagadnes situācijas pētniecībai, nolēma veikt iedzīvotāju aptauju par lasīšanas paradumiem ārkārtējās situācijas sākumposmā, kad sociālās distancēšanās noteikumi bija visstingrākie.

[b]Lai aptaujā iegūto informāciju ieliktu plašākā teorētiskā kontekstā, LNB uzrunāja Rīgas Stradiņa universitātes komunikācijas un mediju pētnieci Ilvu Skulti, un tapa šis raksts, kas zināmā mērā turpina šeit pat, Punctum, publicēto rakstu sēriju par lasīšanas vēsturi Latvijas teritorijā no 12. gadsimta beigām līdz 21. gadsimtam projektā Rakstpratības attīstība Eiropā. Rakstu sērija par lasīšanas vēsturi un lasīšanas paradumiem bija viens no pasākumiem, ar kuriem LNB 2019. gadā atzīmēja savu simtgadi. Patlaban ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu top lasīšanas vēsturei un tagadnei veltītu rakstu krājums.

Maija Treile

 

Ritms un nozīme: lasīšana kā cezūra
 

Atceries doties prom šajā mazajā sevis paša teritorijā un vispirms, nevis lai novērstos vai piespiestos, bet lai atbrīvotos un paskatītos uz lietām kā vīrs, kā cilvēks, pilsonis un mirstīgais.

Marks Aurēlijs, Meditācijas, 4. grāmata

 

Šāda aiziešana nav nekā vērta, ja nepieprasa no cilvēka lielāku un izcilāku darbu kā darījumi. Nav verdziski jāpakļaujas priekšniekiem, nav jātiecas pēc vietām, nav jāorganizē partijas, nav jāviļas, cenšoties iegūt kādu amatu, vienību vai nosaukumu, nav jāapskauž citi par viņu bagātību vai veiksmi, bet ir kluss prieks par Providences bagātībām labas apziņas pavadībā…

Seneka, Par laimīgu dzīvi

 

Trešais vēlmju mašīnas griezums ir atgriezums vai pārpalikums, kas rada līdzās mašīnai subjektu, elementu, kas atkarīgs no mašīnas. Un, ja šim subjektam nav specifiskas vai personiskas identitātes, ja tas pārvietojas pa ķermeni bez orgāniem, neliekot tam zaudēt vienaldzību, tad tas ir tādēļ, ka viņš ir ne vien mašīnai piederīga daļa, bet pati par sevi sadalīta daļa, kurā ietilpst daļas, kas atbilst ķēdes posmiem un ko mašīna darbina.

Žils Delēzs un Fēlikss Gvatari, Anti-Oidips. Kapitālisms un šizofrēnija

 

Senās Romas ievērojamie domātāji, kas dažādos laika posmos bija arī milzīgās impērijas varas mašīnas uzturētāji un virzītāji, ļoti augstu vērtēja alternatīvu satrauktajai publiskajai dzīvei. Viņi aicināja atrast laiku, lai dotos projām uz laukiem baudīt privātumu un klusumu, rast mieru, sakoncentrēties un nodoties izpētei un apcerei. Šis laiks, kas tika veltīts izmeklētai garīgai aktivitātei, bija atbrīvošanās un harmonijas laiks, kura pareizas izmantošanas pamattehnika lielā mērā bija lasīšana. Piemēram, Seneka savās vēstulēs Lucīlijam ietvēris ne vienu vien pārspriedumu par laiku un grāmatām vai lasīšanu (sk. 1. un 2. vēstuli). No tā var saprast, ka grāmatu lasīšanai atrast laiku ir jāprot, tomēr ir labi paturēt savā īpašumā tikai tik daudz lasāmā, cik iespējams izlasīt. Turklāt lasīt vajag mierīgi un dziļi, nevis svārstoties starp lielu tekstu un informācijas daudzumu, jo tikai tā lasīšanai veltītajam laikam būs nozīme un tas sniegs kāroto baudu, galu galā novedot līdz brīžiem, kuru dēļ, izrādās, dzīvot bijis vērts (jo lielāko dzīves laika daļu mēs pavadām principā neapmierināti un nelaimīgi). Kam gan izdodas gribēt tikai to, kas ir pieejams, lasīt tik, cik iespējams, un neiekārot, neiegūt savā īpašumā to, ko nebūs iespējams izlasīt…

Lasīšanas atkarība no laika mūsdienu informācijas sabiedrībā kļuvusi par īpatnēju problēmu. Senākie un ierastākie lasīšanas mediji kā māla plāksne, pergamenta rullis, grāmata vai laikraksts ir telpiski, materiāli objekti, kas liek domāt par lasīšanu telpas kategorijā, turklāt ļoti konkrēti kā drīzāk divdimensiju plakni, kurā acs noteiktā secībā uztver rakstu zīmes, kurām dažādās sistēmās atšķirīgi piekārtota nozīme. Mūsdienās, kad lasām nemateriāli, digitāli, respektīvi, to daļu teksta, ko dators kaut kur – datora displejā, ekrānā, uz sienas vai cita pamata – parāda, lasīšana arvien vairāk tiek izjusta kā process, tātad balstoties vairāk laikā nekā telpā. Lasīšanas pamatā ir kustība – acu kustība pa šo plakni, turpinot kādu burtu rindu vai stabiņu, savienojot grafiskos elementus kopā vienībās, kas atbilst skaniskām (vārdi) un tēlainām vienībām (ideju iztēles vizualizācijas). Tās savukārt konceptuāli saistās ar pašām idejām vai konceptiem, kas veido nozīmes līmeņa kustību. Tēlaini izsakoties, (acu) kustība telpā darbina smadzeņu un domu kustību, iesaistot dažādus mūsu apziņas resursus, līdz mūsu iztēlē „ieraugām” noteiktas apkārtējās pasaules daļas, sakarus starp tajā esošo, proporcijas, formas, izmaiņas, priekšmetus, dzīvas būtnes, to vēlmes, attieksmes, nodomus… Šī dubultā kustība ir tikai šķietami shematiski vienkārša, patiesībā tā ir cieši saistīta ar komplicētiem apziņas darbības principiem vispār (tai skaitā laika uztveri). Līdzīgi kā lasot spējam iztēloties, iedomāties un saprast, tāpat arī jebkurš cits – arī jutekliskais – uztveres akts iesaista iztēli. Iztēlošanās un iedomāšanās ir pamatā tam, kā saprotam pasauli sev apkārt (vai arī nesaprotam), un lasīšanā iesaistītie ķermeniskie resursi – acis, varbūt lūpas, kakls vai pirksti – ir tikpat reāli iesaistīti kā, piemēram, tad, kad ejam caur tumšu telpu. Pasaules „aptaustīšana” un lasīšana kā kustība būtībā ir viens un tas pats. To saucam par kustību, tajā atklājas laiks un subjekts, kurš šo laiku apzinās, turklāt nereti kā vērtība ekonomiskā sistēmā – laiks kā ieguldījums; laiks, kura vienmēr par maz; laiks, kura ietaupījumam pakaļ dzenoties, tehnoloģiski attīstītajās sabiedrībās esam nonākuši pie tādiem paātrinājuma pieauguma tempiem, tādiem pārvaldāmo paralēlo kustību daudzumiem, tāda informācijas apjoma, tādas laika sistēmiskas organizācijas, ka laiks it kā draud pazust pavisam. Tādēļ lasāmo cenšamies saīsināt, bet tādai lasīšanai, kas mums atgādina par laiku un to atņem; kas ilgst pakāpeniski un lēni, reizē pūlamies ieplānot un arvien grūtāk spējam atrast brīžus, kas it kā jāmeklē ārpus ekonomiski organizētā laika, pilsētas dzīves industriāli efektivizētā un produktivizētā dzīves ritma. Lasīšana drīzāk iespējama, aizbēgot (no visiem, uz mājām, uz laukiem, pie dabas, savā istabā vai garlaicīgā pārbraucienā no vienas pilsētas uz otru), kā cezūra saspringtajā ritmā. Cezūra, kas nepieciešama, lai „ielasītu” dzīvē nozīmi.

Zīmīgi, ka savai veselībai un dzīvei pastiprinātu uzmanību pievēršam, kad saslimstam. Tādēļ varbūt arī nav paradoksāli sabiedrības lasīšanas paradumu sakarā, ka slimošana un lasīšana tik bieži iet roku rokā. Garais – ilgais laiks, kas jāpavada, atturoties no aktivitātēm un socializēšanās, ir tieši tas, ko cilvēki atklāja pandēmijas aizliegumu perioda sākumā, nereti izjūtot diskomfortu, pat bailes. Domājot par laiku, kas cilvēku izjūtās, sociālo tīklu vēstījumos un nereti arī masu medijos tika traktēts kā apstāšanās, pauze, laika rituma pārtrūkšana, aritmija, palēnināšanās, izrādās – daudz vairāk esam uzņēmuši informāciju, interesējušies par aktualitātēm un pievērsušies daiļliteratūrai, tai skaitā (bet ne tikai) lasot. Taču zīmīgi arī tas, ka daudzi no mums tā arī palikuši gribot. Pieprasījums pēc ilgā, palēninātā laika, kas nepieciešams padziļinātam vai iztēles vadītam lasījumam, šķiet, lielāks nekā sabiedrība caur likumiem, normām, tradīcijām un paradumiem paredz saviem locekļiem atvēlēt. Vismaz par to liecina daudzas atbildes Latvijas Nacionālās bibliotēkas šī gada maijā izvērstās aptaujas (1364 atbildējušo) datos.

Ko tad īsti sagaidām no lasīšanas mūsdienās, un kas mainījās vai skaidrāk atklājās pandēmijas laikā?

Vispirms ir skaidrs, ka lasīšanas apjoms palielinājās, darbam un mācībām vēl vairāk pārvietojoties uz virtuālo telpu un daudzām sarunu situācijām nonākot elektroniskā teksta formā. Tātad, saprotot lasīšanu pandēmijas laikā, vispirms jāņem vērā, ka tieši lasot lielākā daļa no mums gan strādāja un komunicēja ar ģimeni un draugiem, gan arī „aizbēga” no publiskās dzīves privātajā lasīšanā. Šī satrauktā, ātrā, virspusējā un uz efektīvu komunikāciju orientētā lasīšana lielā mērā norisinās elektroniski un ir (vai var tikt) automatizēta. Tas ir tikai viens no faktoriem, kas liek domāt par to, ka arī cilvēka domas un darbības mūsdienu darba, komunikācijas un izklaides vidēs veidojas tipveidā, sistēmai atbilstoši. Arvien vairāk cilvēku meklēja un lasīja informāciju un ziņas, lai orientētos sarežģītajos apstākļos un saprastu, kas notiek sabiedrībā un pasaulē. Visvairāk šim mērķim tika lietoti interneta portāli un sociālie tīkli (tikai apmēram trešdaļa lasīja arī presi). Bet tas šajās digitālajās vidēs ir iespējams tikai saskaņā ar tajās valdošajiem noteiktumiem un formātiem, turklāt atstājot par sevi datus, kas vēlāk ļauj datorprogrammām pašām „izdomāt”, ko mums piedāvāt lasīšanai un ko nepiedāvāt. Digitālo ierīču un programmu mērķis ir laika taupīšana (pie tā esam pieraduši), tādēļ liekas kaitinoši tērēt laiku kādu lapu vai satura lietošanas noteikumu lasīšanai, līdz ar to lietotāju paradumos patiesībā ir komunicēt nezinot, uz kādiem tieši pamatiem notiek šī komunikācija, ja tā pietiekami ātri spēj sagādāt informāciju vai apmierināt citas vajadzības, tostarp lasīšanas vajadzības un vajadzības pēc literatūras, ko interneta vide, kā arvien biežāk piedzīvojām pandēmijas laikā, spēj nodrošināt multimediāli un multimodāli (audio, video). Ārkārtas situācijas atturēšanās sniegtais laika ieguvums sākotnēji mudināja ļaudis atrast radošus veidus, komunicējot, veidojot saturu un daloties daudz un daudzveidīgi, tomēr vēlāk šis radošums noplaka. Kopumā nav jābrīnās, ka vairāk nekā puse aptaujāto atzīst, ka izjutuši t. s. „digitālo nogurumu”, kas tika mazināts ar fiziskām aktivitātēm un pastaigām, bet arī pievēršoties lēnajai un dziļajai – grāmatu – lasīšanai. Aptaujā gandrīz ceturtā daļa cilvēku (24 %) apzināti izvēlējās pandēmijas apstākļu trauksmainajam un satrauktajam dzīves ritmam, ko uzturēja ziņas un sociālie mediji, pretī likt nopietnās lasīšanas mieru. Šim mērķim, protams, visatbilstošākais medijs un formāts ir daiļliteratūra drukātās grāmatas veidā. Pandēmijas laikā daudzi beidzot atrada laiku grāmatām, kas bija nopirktas iepriekš un gaidīja, kamēr īpašnieks tām pievērsīsies, vai arī grāmatām, kas, reiz aizsāktas, nebija izlasītas līdz galam, tomēr gandrīz puse (46 %) lietoja bibliotēkas, un izrādījās, ka ir arī noturīgs daudzums cilvēku – apmēram piektdaļa šajā aptaujā –, kuri izvēlas lasīt elektroniski – vidēs, kur uzkrātās informācijas daudzums rada citu priekšstatu par šo „līdz galam”, kur ir pieejams (vai iespējams) neapgūstams lasāmā apjoms. Katrā ziņā pandēmijas laikā tekstus apzināti lasīja, lai pabeigtu, daudz biežāk nekā iepriekš. Arī tā, šķiet, jau ir pamazām gaistoša lasīšanas paradumu īpatnība mūsdienu kultūrā, kas, pandēmijas laikā iegūstot laiku, atgriežas.

Ar lasīšanu visbiežāk saprot daiļliteratūras lasīšanu. Turklāt tie, kuri lasa daiļliteratūru, dara to jebkādos apstākļos, savukārt citu tekstu – pašpalīdzības, profesionālās literatūras un pavārgrāmatu – lietojums pandēmijas laikā mazinājies gandrīz uz pusi. Pandēmijas laikā cilvēki līdzās lasīšanai literatūru baudījuši arī audioformātā – gan īpašajos aktieru sagatavotajos lasījumos, gan lasot priekšā saviem bērniem, tomēr ļaudis joprojām ir diezgan kūtri interneta arhīvu meklētāji (8 %).

Tas, ko no LNB veiktās aptaujas datiem var secināt par pandēmijas laiku, saskan ar vispārīgākām laikmeta tendencēm. Lasīšanas loma līdzīgi kā informācijas daudzums mūsu ikdienā drīzāk palielinās. Pandēmijas jauninājumi tikai vēl spilgtāk palīdzēja šim faktam atklāties. Tāpat palielinās arī temps, kurā paredzēts, ka mēs (elektroniskajās vidēs) lasām, apstrādājam informāciju un atgriezeniski reaģējam uz to – šis temps un lasīšanas un izlasāmā apjomi kļūst jo neizturamāki, jo organizētāka ir vide un nogurdinātāks lasošais ķermenis (nogurums ir fizisks, bet jo īpaši neiropsiholoģisks un balstās nervu un smadzeņu slodzē). Subjekts, ko šī organizētā, tehnoloģizētā lasīšana darbina, nereti tiecas atgriezties pie sevis „veselīgajā” un laimīgajā lasīšanas jaunības modā, tomēr varbūt arī šis pats subjekts ir tikai atšķirīga vēlmju mašīnas darbības projekcija. Lasīšana pēc plāna, obligāti izlasāmā saraksti, jaunākās grāmatas – pandēmijas lasīšanas tendences rāda, kā slimības laikā mēs šāda veida paradumiem mēģinām pārkāpt. Droši vien tādēļ, lai būtu brīvi neparedzamībā un iespējamībā. Bet, kā mācīja senie romieši, vēlmju mašīna pārvalda un draud uzspridzināt arī šo lasīšanas apsolīto paradīzi.

* cezūra s.

1. Dzejā - ritmiska pauze vārsmā. Lielā, mazā c.