Mūs neinteresē, vai šīs praktiskās noderības īpašības pieder parādībai būtiski, vai tās atver mums parādības īpatnējo vērtību, vai nav svešas tās dabai.
Praktiskā attiecībā uztveram lietas viņu ārējā, gadījuma nozīmē, tas ir viņu svešvērtībā. Aistētiskā attiecībā turpretim kavējamies pie lietām viņu pašu dēļ, mēs vērojam tās kā parādības, mūs saista to īpatnējais izpauduma veids un nevis tas, kas kaut kādā veidā var būt ārēji vedams ar tām sakarā. Aistētiskā uztvere ir brīva un nesavtīga lietu uztvere bez praktiskiem mērķiem un vajadzībām, tā ir lietu uztvere viņu pašvērtībā, viņu īpatnējā un vienreizēji individuālā izpaudumā, tas ir viņu skaistumā. Runājot, piem., ar cilvēku, ar kuru mums ir kādas «darīšanas», mēs viņu pašu it kā nemaz neredzam, mūsu uzmanība saistās pie ziņām un datiem, kādus iegūstam sarunā ar viņu, un mūsu doma steidzīgi ved jauniegūtos datus attiecībā un sakarā ar jau zināmiem, pin un kombinē jēdzienus un aprēķinus. Bet, kad uzlūkojam cilvēku aistētiski, viņš pats tad ir uzmanības priekšmets, mēs ar interesi vērojam viņa sejas vaibstus, kā viņā izteicas domas un jūtas, mēs paši iejūtamies viņa īpatnējā būtnē un pie tam neapzināmies vis laiku zaudējuši, bet esam it kā bagātāki kļuvuši par atkal jaunu īpatnēju cilvēka uztveri. Aistētiskā attiecībā vērtība un gandarījums mums ir iespaids pats kā pārdzīvojums: mūsu uzmanība neiztērējas nozīmību aptverē un aprēķinos, mēs esam koncentrējušies sevī, saistījušies pie savām iekšējām norisēm, — esam sev tuvojušies.
M.Paleviča "Dzīves saistības un aistētiskā brīvība" (1930)
Praktiskā attiecībā uztveram lietas viņu ārējā, gadījuma nozīmē, tas ir viņu svešvērtībā. Aistētiskā attiecībā turpretim kavējamies pie lietām viņu pašu dēļ, mēs vērojam tās kā parādības, mūs saista to īpatnējais izpauduma veids un nevis tas, kas kaut kādā veidā var būt ārēji vedams ar tām sakarā. Aistētiskā uztvere ir brīva un nesavtīga lietu uztvere bez praktiskiem mērķiem un vajadzībām, tā ir lietu uztvere viņu pašvērtībā, viņu īpatnējā un vienreizēji individuālā izpaudumā, tas ir viņu skaistumā. Runājot, piem., ar cilvēku, ar kuru mums ir kādas «darīšanas», mēs viņu pašu it kā nemaz neredzam, mūsu uzmanība saistās pie ziņām un datiem, kādus iegūstam sarunā ar viņu, un mūsu doma steidzīgi ved jauniegūtos datus attiecībā un sakarā ar jau zināmiem, pin un kombinē jēdzienus un aprēķinus. Bet, kad uzlūkojam cilvēku aistētiski, viņš pats tad ir uzmanības priekšmets, mēs ar interesi vērojam viņa sejas vaibstus, kā viņā izteicas domas un jūtas, mēs paši iejūtamies viņa īpatnējā būtnē un pie tam neapzināmies vis laiku zaudējuši, bet esam it kā bagātāki kļuvuši par atkal jaunu īpatnēju cilvēka uztveri. Aistētiskā attiecībā vērtība un gandarījums mums ir iespaids pats kā pārdzīvojums: mūsu uzmanība neiztērējas nozīmību aptverē un aprēķinos, mēs esam koncentrējušies sevī, saistījušies pie savām iekšējām norisēm, — esam sev tuvojušies.
M.Paleviča "Dzīves saistības un aistētiskā brīvība" (1930)
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs