2025-08-22 12:07
Rubiks atvainojas, sievietes raud
Elita Veidemane, «Vakara Ziņas»
2005. gada 23. augusts 15:10
«Viņš satraukumā pat pieķērās man pie rokas,» atceras ģenerālis Juris Vectirāns, kurš 1991. gada 23. augustā — dažas dienas pēc Maskavas puča sākšanās un divas pēc tā izgāšanās — arestēja toreizējo Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku.
Jā, pasākums nebija no patīkamākajiem, vēl vairāk — tas bija riskants, jo nevarēja paredzēt, kas notiks nākamajā mirklī. Bet notikt varēja daudz kas. Piemēram, OMON vienības uzbrukums vai pūļa stihiska un agresīva reakcija, ieraugot Rubiku. Tāpēc Vectirāns kopā ar savas vienības puišiem tobrīd it kā mainīja lomu: no arestētājiem viņi kļuva par miesassargiem.
Rubiks atvainojas, sievietes raud
Arhīvos ir saglabājušies fotoattēli, kuros redzams, kā Alfrēds Rubiks — jau arestēts — kopā ar Juri Vectirānu un viņa vienības puišiem dodas lejā pa centrālkomitejas kāpnēm. Un Rubiks smaida. Kāpēc?
Šodien viņš šo situāciju komentē ar ironiju: «Latviešiem ir tāds teiciens: smaidi, maita, laime nāk! Taču patiesībā… Tas bija afekta stāvoklis. Iedomājieties: mani arestē manā darba vietā darba laikā. Tobrīd es jau gaidīju, ka mani arestēs. Man bija atņemta Latvijas Augstākās Padomes deputāta imunitāte, taču es vēl cerēju, ka mani sargās PSRS tautas deputāta nosaukums. Ja Latvija uzskatīja, ka tā vairs neatrodas PSRS sastāvā, tādā gadījumā attiecībā uz mani stājās spēkā imunitāte, ko dod ārvalsts deputāta statuss. Taču man paskaidroja, ka kara laikā likumi nedarbojas… Ja tā, tad… Kabinetā bija vairāki automātisti, un man bija skaidrs, ka neviens ar maniem uzskatiem un mani pašu īpaši nerēķināsies. Sapratu, ka var būt arī brutāla rīcība.»
Rubiks gan neļāvās, lai viņu saslēdz rokudzelžos, un arestētāji respektēja viņa vēlmi — sak», kur tad kompartijas līderis aizbēgs, ja viņu apsargā divpadsmit cilvēki — Vectirāna vienības puiši. «Izgājām priekštelpā, kur sēdēja sekretāre; bija daudz žurnālistu, es izņēmu savu apliecību, parādīju to visiem un teicu, ka mani arestēt nav nekādu tiesību. Mani sāka bakstīt ar automātu stobriem mugurā, bet es teicu, lai viņi neuztraucas, gan jau es iešu tur, kur mani vedīs.»
Rubiks atceras, ka visos kompartijas centrālkomitejas ēkas stāvos bija sastājušies cilvēki, kuri vērojuši Rubika aizvešanu. «Sievietes raudāja,» viņš stāsta, «bet es smaidīju un teicu, ka viss ir kārtībā. No rīta — pirms aresta — es iegāju pie kolēģiem, pateicos visiem par sadarbību, atvainojos, ja kādam varbūt biju pateicis skarbāku vārdu. Teicu, ka visiem pienākas trīs mēnešu kompensācijas nauda, kuru viņi arī saņēma. Aicināju visus sakrāmēt mantiņas un doties mājās. Nedod, die«s, ja kādam ienāktu prātā doma pretoties! Es jutu atbildību par visiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu strādājis, es jutu atbildību — varbūt tas skanēs skaļi — kompartijas priekšā. Esmu ilgi bijis Komunistiskajā partijā — kopš 1959. gada.»
Rubiks: «Man nebija norunas ar OMON»
Pirms aresta Rubiks sasauca kompartijas CK biroja sēdi, kurā otrais sekretārs Vladimirs Rimaševskis ieteica Rubikam bēgt. «Lai es bēgtu?! Nekad. Tas man bija nepieņemami. Kā tas izskatītos? Es, tāds varonis, centrālkomitejas pirmais sekretārs, kā tāds zaķpēdiņš tagad bēgšu! Rimaševskis teica, ka viņš tomēr brauks prom. Nu, jā — viņš bija baltkrievs. Vienīgais, ko es izdarīju: piezvanīju savai apsardzei, tiem čekistiem, lai viņi aizved prom manu ģimeni uz Baltkrieviju — tur dzīvoja mana vecākā dēla sievas vecāki.»
Lēmumu par Rubika arestu pieņēma toreizējās Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, uz kuru Rubiks šobrīd īpaši apvainojies: «Nu kā viņš tā varēja izdarīt? Viņš taču mani zināja, mēs vienu otru labi pazinām, spēlējām kopā tenisu! Visi viņi kļūdījās, domādami, ka esmu GKČP (Valsts ārkārtas situācijas komiteja. — krievu val. abr.) loceklis, bet es tas nebiju, un to apliecināja arī Maskava.»
Savukārt par Vectirānu, kurš vadīja Rubika arestēšanu, viņam palikušas visgaišākās atmiņas: «Viņš izturējās kārtīgi, bez rupjībām. Viņš vienkārši izpildīja pavēles. Aizbraucām uz Matīsa cietumu. «Automatčikus» tur iekšā nelaida. Ar mani bija kopā tikai Vectirāns. Viņš ieveda mani cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā. Jutos diezgan dīvaini… Tur savulaik biju uzstājies ar lekcijām, bet tagad biju citā situācijā. Priekšnieka vietnieks mani uzcienāja ar tēju, Vectirāns nedzēra, viņš bija uztraucies. Abi ilgi sprieda, kur mani likt — kopīgā vai atsevišķā kamerā? Visu vēl nevaru stāstīt… Bet to varu pateikt, ka pirmo nakti pavadīju cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā, kur man atveda saliekamo gultu. Mani apsargāja divi virsnieki.»
Toreiz visi baidījušies no divām lietām: pirmkārt, Rubiks varēja aizbēgt, otrkārt, varēja uzbrukt OMON kaujinieki, lai atbrīvotu Rubiku. «Man nebija nekādu norunu ar OMON kaujiniekiem,» apgalvo Rubiks, «tas viss ir sacerēts.»
Lēmumu par Rubika arestu pieņēma toreizējās Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, uz kuru Rubiks šobrīd īpaši apvainojies: «Nu kā viņš tā varēja izdarīt? Viņš taču mani zināja, mēs vienu otru labi pazinām, spēlējām kopā tenisu! Visi viņi kļūdījās, domādami, ka esmu GKČP (Valsts ārkārtas situācijas komiteja. — krievu val. abr.) loceklis, bet es tas nebiju, un to apliecināja arī Maskava.»
Savukārt par Vectirānu, kurš vadīja Rubika arestēšanu, viņam palikušas visgaišākās atmiņas: «Viņš izturējās kārtīgi, bez rupjībām. Viņš vienkārši izpildīja pavēles. Aizbraucām uz Matīsa cietumu. «Automatčikus» tur iekšā nelaida. Ar mani bija kopā tikai Vectirāns. Viņš ieveda mani cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā. Jutos diezgan dīvaini… Tur savulaik biju uzstājies ar lekcijām, bet tagad biju citā situācijā. Priekšnieka vietnieks mani uzcienāja ar tēju, Vectirāns nedzēra, viņš bija uztraucies. Abi ilgi sprieda, kur mani likt — kopīgā vai atsevišķā kamerā? Visu vēl nevaru stāstīt… Bet to varu pateikt, ka pirmo nakti pavadīju cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā, kur man atveda saliekamo gultu. Mani apsargāja divi virsnieki.»
Toreiz visi baidījušies no divām lietām: pirmkārt, Rubiks varēja aizbēgt, otrkārt, varēja uzbrukt OMON kaujinieki, lai atbrīvotu Rubiku. «Man nebija nekādu norunu ar OMON kaujiniekiem,» apgalvo Rubiks, «tas viss ir sacerēts.»
Virs čekas nomainās karogi
Vai Rubikam bija noruna ar OMON vai nebija, to neviens, šķiet, vairs nepierādīs, taču 1991. gadā pēc Rubika aresta nebija nekādu vērā ņemamu aktivitāšu viņu atbrīvošanai. Pirms puča gan bija zināms, ka ir gaidāms uzbrukums 1. policijas bataljonam, tāpēc pats pučs vairs nebija liels pārsteigums. Un tomēr notikumi attīstījās dramatiski un strauji, tāpēc vajadzēja rīkoties precīzi.
Un tā — naktī no 22. uz 23. augustu Juris Vectirāns saņēma pavēli izveidot vienību, kam bija paredzēts uzdevums: ieņemt Latvijas kompartijas centrālās komitejas ēku un arestēt tās pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku, kā arī pārtraukt kompartijas dokumentu iznīcināšanu. Rubiks gan neko nestāstīja par dokumentu dedzināšanu, taču aculiecinieki stāsta, ka pa dažiem cekas logiem esot gāzušies dūmu mākoņi. Protams, ka bez Rubika sankcijas šādas «eksekūcijas» nenotiktu. Jāpiebilst, ka sākumā, kamēr Vectirāna rokās vēl nebija LR ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa un ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājas Ritas Aksenokas parakstīts dokuments par apcietinājuma kā drošības līdzekļa izmantošanu, Rubiku varēja dēvēt tikai par aizturēto. Īstajā brīdī dokuments tika piegādāts Vectirānam, un operāciju pārvērta jau par arestu.
Jau pēc neilga brīža no kompartijas cekas mājas jumta tika nolaists zilbalti viļņotais Latvijas PSR simbols, kura vietā uzvijās Latvijas Republikas karogs. Juris Vectirāns šo mirkli uzskata par vienu no saviļņojošākajiem 1991. gadā.
Rubiks: «Privilēģijas nav priekš manis…»
Rubiks apgalvo, ka pučs viņam bijis pārsteigums, bet tikai pirmajā brīdī: jau nākamajā viņš sapratis, ka viss ir pareizi, jo ir pēdējais laiks novērst valstī (PSRS) valdošo «proizvolu» (patvaļu — krievu val.). Svēti ticēdams Padomju Savienības mūžīgumam un komunisma idejas absolūtajai pareizībai, Rubiks acumirklī piekrita Maskavas pučistu izvirzītajiem mērķiem, un televīzijas uzrunā, kas tika raidīta puča dienās, bargi vērsās pret tiem, kuri cer uz atdalīšanos no Padomju Savienības. Rubiks savus ideālus — lai arī cik dīvaini un nepieņemami mums tie šķistu — nav nodevis, un viņš domā tieši tāpat kā toreiz, tālajā 1991. gada augustā.
Un tad, kad Rubiks stāsta, ka viņš nav izmantojis kompartijas sekretāriem dotās privilēģijas, pirmajā mirklī viņam var pat noticēt, jo Rubika pasaules uztverē visam pāri stāv ideja, kurai viņš veltījis savu dzīvi. «Es neesmu izmantojis nedz speciālos veikalus, nedz bufetes,» viņš apgalvo, «vienīgi — Maskavā man bija iespēja bez maksas ārstēties pie labiem speciālistiem.» Komunisma ideja viņam jau kļuvusi par tādu kā reliģiju, kas dogmatiski nepieļauj atkāpes: «Privilēģijas — tās nav priekš manis,» viņš apgalvo. Viņš joprojām uzskata, ka mūsu vienīgā privilēģija būtu — dzīvot nedalāmajā Padomju Savienībā.
Tie, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, nepiekritīs šādām «privilēģijām». Tāpēc mums joprojām nav pa ceļam. Un Rubika arests 1991. gada 23. augustā — Molotova un Ribentropa nodevīgā pakta parakstīšanas dienā (1939. gads) un Baltijas Brīvības ceļa (1989. gads) dienā — bija tikai loģisks akts, kas apliecināja: mēs izslēdzam naidīgo varu iespējas snaikstīties pēc varas tad, kad mums pašiem jābūvē viss no jauna.
Elita Veidemane, «Vakara Ziņas»
2005. gada 23. augusts 15:10
«Viņš satraukumā pat pieķērās man pie rokas,» atceras ģenerālis Juris Vectirāns, kurš 1991. gada 23. augustā — dažas dienas pēc Maskavas puča sākšanās un divas pēc tā izgāšanās — arestēja toreizējo Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku.
Jā, pasākums nebija no patīkamākajiem, vēl vairāk — tas bija riskants, jo nevarēja paredzēt, kas notiks nākamajā mirklī. Bet notikt varēja daudz kas. Piemēram, OMON vienības uzbrukums vai pūļa stihiska un agresīva reakcija, ieraugot Rubiku. Tāpēc Vectirāns kopā ar savas vienības puišiem tobrīd it kā mainīja lomu: no arestētājiem viņi kļuva par miesassargiem.
Rubiks atvainojas, sievietes raud
Arhīvos ir saglabājušies fotoattēli, kuros redzams, kā Alfrēds Rubiks — jau arestēts — kopā ar Juri Vectirānu un viņa vienības puišiem dodas lejā pa centrālkomitejas kāpnēm. Un Rubiks smaida. Kāpēc?
Šodien viņš šo situāciju komentē ar ironiju: «Latviešiem ir tāds teiciens: smaidi, maita, laime nāk! Taču patiesībā… Tas bija afekta stāvoklis. Iedomājieties: mani arestē manā darba vietā darba laikā. Tobrīd es jau gaidīju, ka mani arestēs. Man bija atņemta Latvijas Augstākās Padomes deputāta imunitāte, taču es vēl cerēju, ka mani sargās PSRS tautas deputāta nosaukums. Ja Latvija uzskatīja, ka tā vairs neatrodas PSRS sastāvā, tādā gadījumā attiecībā uz mani stājās spēkā imunitāte, ko dod ārvalsts deputāta statuss. Taču man paskaidroja, ka kara laikā likumi nedarbojas… Ja tā, tad… Kabinetā bija vairāki automātisti, un man bija skaidrs, ka neviens ar maniem uzskatiem un mani pašu īpaši nerēķināsies. Sapratu, ka var būt arī brutāla rīcība.»
Rubiks gan neļāvās, lai viņu saslēdz rokudzelžos, un arestētāji respektēja viņa vēlmi — sak», kur tad kompartijas līderis aizbēgs, ja viņu apsargā divpadsmit cilvēki — Vectirāna vienības puiši. «Izgājām priekštelpā, kur sēdēja sekretāre; bija daudz žurnālistu, es izņēmu savu apliecību, parādīju to visiem un teicu, ka mani arestēt nav nekādu tiesību. Mani sāka bakstīt ar automātu stobriem mugurā, bet es teicu, lai viņi neuztraucas, gan jau es iešu tur, kur mani vedīs.»
Rubiks atceras, ka visos kompartijas centrālkomitejas ēkas stāvos bija sastājušies cilvēki, kuri vērojuši Rubika aizvešanu. «Sievietes raudāja,» viņš stāsta, «bet es smaidīju un teicu, ka viss ir kārtībā. No rīta — pirms aresta — es iegāju pie kolēģiem, pateicos visiem par sadarbību, atvainojos, ja kādam varbūt biju pateicis skarbāku vārdu. Teicu, ka visiem pienākas trīs mēnešu kompensācijas nauda, kuru viņi arī saņēma. Aicināju visus sakrāmēt mantiņas un doties mājās. Nedod, die«s, ja kādam ienāktu prātā doma pretoties! Es jutu atbildību par visiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu strādājis, es jutu atbildību — varbūt tas skanēs skaļi — kompartijas priekšā. Esmu ilgi bijis Komunistiskajā partijā — kopš 1959. gada.»
Rubiks: «Man nebija norunas ar OMON»
Pirms aresta Rubiks sasauca kompartijas CK biroja sēdi, kurā otrais sekretārs Vladimirs Rimaševskis ieteica Rubikam bēgt. «Lai es bēgtu?! Nekad. Tas man bija nepieņemami. Kā tas izskatītos? Es, tāds varonis, centrālkomitejas pirmais sekretārs, kā tāds zaķpēdiņš tagad bēgšu! Rimaševskis teica, ka viņš tomēr brauks prom. Nu, jā — viņš bija baltkrievs. Vienīgais, ko es izdarīju: piezvanīju savai apsardzei, tiem čekistiem, lai viņi aizved prom manu ģimeni uz Baltkrieviju — tur dzīvoja mana vecākā dēla sievas vecāki.»
Lēmumu par Rubika arestu pieņēma toreizējās Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, uz kuru Rubiks šobrīd īpaši apvainojies: «Nu kā viņš tā varēja izdarīt? Viņš taču mani zināja, mēs vienu otru labi pazinām, spēlējām kopā tenisu! Visi viņi kļūdījās, domādami, ka esmu GKČP (Valsts ārkārtas situācijas komiteja. — krievu val. abr.) loceklis, bet es tas nebiju, un to apliecināja arī Maskava.»
Savukārt par Vectirānu, kurš vadīja Rubika arestēšanu, viņam palikušas visgaišākās atmiņas: «Viņš izturējās kārtīgi, bez rupjībām. Viņš vienkārši izpildīja pavēles. Aizbraucām uz Matīsa cietumu. «Automatčikus» tur iekšā nelaida. Ar mani bija kopā tikai Vectirāns. Viņš ieveda mani cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā. Jutos diezgan dīvaini… Tur savulaik biju uzstājies ar lekcijām, bet tagad biju citā situācijā. Priekšnieka vietnieks mani uzcienāja ar tēju, Vectirāns nedzēra, viņš bija uztraucies. Abi ilgi sprieda, kur mani likt — kopīgā vai atsevišķā kamerā? Visu vēl nevaru stāstīt… Bet to varu pateikt, ka pirmo nakti pavadīju cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā, kur man atveda saliekamo gultu. Mani apsargāja divi virsnieki.»
Toreiz visi baidījušies no divām lietām: pirmkārt, Rubiks varēja aizbēgt, otrkārt, varēja uzbrukt OMON kaujinieki, lai atbrīvotu Rubiku. «Man nebija nekādu norunu ar OMON kaujiniekiem,» apgalvo Rubiks, «tas viss ir sacerēts.»
Lēmumu par Rubika arestu pieņēma toreizējās Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, uz kuru Rubiks šobrīd īpaši apvainojies: «Nu kā viņš tā varēja izdarīt? Viņš taču mani zināja, mēs vienu otru labi pazinām, spēlējām kopā tenisu! Visi viņi kļūdījās, domādami, ka esmu GKČP (Valsts ārkārtas situācijas komiteja. — krievu val. abr.) loceklis, bet es tas nebiju, un to apliecināja arī Maskava.»
Savukārt par Vectirānu, kurš vadīja Rubika arestēšanu, viņam palikušas visgaišākās atmiņas: «Viņš izturējās kārtīgi, bez rupjībām. Viņš vienkārši izpildīja pavēles. Aizbraucām uz Matīsa cietumu. «Automatčikus» tur iekšā nelaida. Ar mani bija kopā tikai Vectirāns. Viņš ieveda mani cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā. Jutos diezgan dīvaini… Tur savulaik biju uzstājies ar lekcijām, bet tagad biju citā situācijā. Priekšnieka vietnieks mani uzcienāja ar tēju, Vectirāns nedzēra, viņš bija uztraucies. Abi ilgi sprieda, kur mani likt — kopīgā vai atsevišķā kamerā? Visu vēl nevaru stāstīt… Bet to varu pateikt, ka pirmo nakti pavadīju cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā, kur man atveda saliekamo gultu. Mani apsargāja divi virsnieki.»
Toreiz visi baidījušies no divām lietām: pirmkārt, Rubiks varēja aizbēgt, otrkārt, varēja uzbrukt OMON kaujinieki, lai atbrīvotu Rubiku. «Man nebija nekādu norunu ar OMON kaujiniekiem,» apgalvo Rubiks, «tas viss ir sacerēts.»
Virs čekas nomainās karogi
Vai Rubikam bija noruna ar OMON vai nebija, to neviens, šķiet, vairs nepierādīs, taču 1991. gadā pēc Rubika aresta nebija nekādu vērā ņemamu aktivitāšu viņu atbrīvošanai. Pirms puča gan bija zināms, ka ir gaidāms uzbrukums 1. policijas bataljonam, tāpēc pats pučs vairs nebija liels pārsteigums. Un tomēr notikumi attīstījās dramatiski un strauji, tāpēc vajadzēja rīkoties precīzi.
Un tā — naktī no 22. uz 23. augustu Juris Vectirāns saņēma pavēli izveidot vienību, kam bija paredzēts uzdevums: ieņemt Latvijas kompartijas centrālās komitejas ēku un arestēt tās pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku, kā arī pārtraukt kompartijas dokumentu iznīcināšanu. Rubiks gan neko nestāstīja par dokumentu dedzināšanu, taču aculiecinieki stāsta, ka pa dažiem cekas logiem esot gāzušies dūmu mākoņi. Protams, ka bez Rubika sankcijas šādas «eksekūcijas» nenotiktu. Jāpiebilst, ka sākumā, kamēr Vectirāna rokās vēl nebija LR ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa un ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājas Ritas Aksenokas parakstīts dokuments par apcietinājuma kā drošības līdzekļa izmantošanu, Rubiku varēja dēvēt tikai par aizturēto. Īstajā brīdī dokuments tika piegādāts Vectirānam, un operāciju pārvērta jau par arestu.
Jau pēc neilga brīža no kompartijas cekas mājas jumta tika nolaists zilbalti viļņotais Latvijas PSR simbols, kura vietā uzvijās Latvijas Republikas karogs. Juris Vectirāns šo mirkli uzskata par vienu no saviļņojošākajiem 1991. gadā.
Rubiks: «Privilēģijas nav priekš manis…»
Rubiks apgalvo, ka pučs viņam bijis pārsteigums, bet tikai pirmajā brīdī: jau nākamajā viņš sapratis, ka viss ir pareizi, jo ir pēdējais laiks novērst valstī (PSRS) valdošo «proizvolu» (patvaļu — krievu val.). Svēti ticēdams Padomju Savienības mūžīgumam un komunisma idejas absolūtajai pareizībai, Rubiks acumirklī piekrita Maskavas pučistu izvirzītajiem mērķiem, un televīzijas uzrunā, kas tika raidīta puča dienās, bargi vērsās pret tiem, kuri cer uz atdalīšanos no Padomju Savienības. Rubiks savus ideālus — lai arī cik dīvaini un nepieņemami mums tie šķistu — nav nodevis, un viņš domā tieši tāpat kā toreiz, tālajā 1991. gada augustā.
Un tad, kad Rubiks stāsta, ka viņš nav izmantojis kompartijas sekretāriem dotās privilēģijas, pirmajā mirklī viņam var pat noticēt, jo Rubika pasaules uztverē visam pāri stāv ideja, kurai viņš veltījis savu dzīvi. «Es neesmu izmantojis nedz speciālos veikalus, nedz bufetes,» viņš apgalvo, «vienīgi — Maskavā man bija iespēja bez maksas ārstēties pie labiem speciālistiem.» Komunisma ideja viņam jau kļuvusi par tādu kā reliģiju, kas dogmatiski nepieļauj atkāpes: «Privilēģijas — tās nav priekš manis,» viņš apgalvo. Viņš joprojām uzskata, ka mūsu vienīgā privilēģija būtu — dzīvot nedalāmajā Padomju Savienībā.
Tie, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, nepiekritīs šādām «privilēģijām». Tāpēc mums joprojām nav pa ceļam. Un Rubika arests 1991. gada 23. augustā — Molotova un Ribentropa nodevīgā pakta parakstīšanas dienā (1939. gads) un Baltijas Brīvības ceļa (1989. gads) dienā — bija tikai loģisks akts, kas apliecināja: mēs izslēdzam naidīgo varu iespējas snaikstīties pēc varas tad, kad mums pašiem jābūvē viss no jauna.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs