https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/sii-diena-v...s.a155763/
2001. gada 11. februārī mūžībā aizgāja dzejnieks Aivars Neibarts.
Dzejnieks Aivars Neibarts ir astoņu dzejoļu krājumu autors, bet dzeja bērniem apkopota četros krājumos. Viņam piemita neierobežota fantāzija un paradoksāla domāšana. Ierosmes tēlainībai smelies galvenokārt dabā un pilsētas nomales ikdienas norisēs. Pasaules redzējums harmonisks un labsirdīgs, dažkārt ironisks. Dzejnieks paša vārdiem runājot rakstījis gan garļaužiem – pieaugušajiem, gan īsļaužiem jeb bērniem. Pirmā publikācija bija 1962. gadā žurnālā “Karogs”. Bet 1981. gada ziemā „Mikrofons 80” aptaujā "Ziņģe par bailēm", kuras vārdu autors ir Aivars Neibarts, iegūst 3.vietu.
Dzīvē ērmīgi mīlīgs ar bereti galvā – bet pats sevi Aivars Neibarts dēvējis par poētu, kamēr, biežāk gan saukts par “Ņurbuli”. Kā raksta Egils Zirnis laikrakstā „Diena”: „Skaidrā nemaz par Ņurbuli nav iespējams labi uzrakstīt, lai gan leģenda vēsta, ka viņš dzejoļus rakstījis tikai skaidrā. Tā kā mūža pēdējās desmitgadēs tā īsti skaidrā neviens viņu neatceras redzējis, atliek tikai pieņemt, ka Ņurbulis dzejoļus rakstījis kādā paralēlajā pasaulē vai arī ka skaidrā nav bijuši tie, kas viņu šajās desmitgadēs redzēja.”
Aivars Neibarts bija sava ceļa gājējs, kurš dzīvoja, dzejoja un baudīja tā, kā pats gribēja, pilnīgi ignorējot sabiedrības sociālās normas Taču tas nenozīmē, ka viņš būtu izolējies no sabiedrības un tās aktualitātēm. Viņš aktīvi iesaistījies Vides aizsardzības kluba rīkotajās akcijās, piemēram, protestēdams pret Būtiņģes naftas termināļa celtniecību, sēdēja uz piepūstas gumijas haizivs zālītē Rīgā pie Lietuvas vēstniecības un rokās apzinīgi turēja transparentu “Peldēties aizliegts!”
Pats Ņurbulis dzeršanu sauca par trimpelēšanu, tā esot par iedvesmas avotu. "Ja cilvēks ir pulka kaut ko iekrimšķinājis, tad viņam nāk miegs un viņš neko negrib darīt, bet, ja viņš ietrimpelē, tad visādas lietas sāk izpausties. Ja es netrimpelētu, tad es jau sen būtu tāds makantiņ pastulbs," teicis Ņurbulis.
Starp citu, Aivara Neibarta zinātāji un draugi saka, ka katram, kurš ar Ņurbuli sadzēris kaut vienu reizi, pielipusi vai nu viņa intonācija vai vārdi, kuri bija paša Ņurbuļa radīti.
Literatūrzinātnieks kādā intervijā saka, ka Ņurbuļa runā un rakstībā ieskanas svešādu un dīvaini konstruēti vārdi, viņš to nesauc par parastu žargonu, bet par tādu kā neibartisko dialektu “Mītēties” nozīmē “dzīvot”, “paust” – “runāt”, “šamais”, “šamējais” – “viņš”, “ļaužs” – “cilvēks”, “tūdaliņi” – “miliči”,”zaķīšu pirtiņa” – “atskurbtuve”, “trimpelēt” – “dzert” (šņabi), “krievnieki” – “krievi”, “aizvīkšīties” – “aiziet”, “duji” – “divi”.
Aivara Neibarta dzīve aprāvās 2001. gada 11. februāra vakarā, kad dzejnieka sievai Sarmītei zvanījuši kaimiņi, sakot, ka no dzīvokļa plūst dūmi. Pusdeviņos izsaukti ugunsdzēsēji, bet, kad dzejnieka sieva ieradusies, bijis jau par vēlu, Neibarts esot bijis jau miris.
Kaut pats dzejnieks deklarēja, ka Ņurbulis ir mūžīgs, viņš bija arī izteicis vēlēšanos, lai viņa pelnus izkaisa dzimtās Liepājas Rožu laukumā. 2001.gada vasarā Ņurbuļa tuvākie draugi viņa vēlēšanos izpildīja.
Bet Jaunā Rīgas teātra monoizrāde “Dieviņš pillā”, kurā Aivara Neibarta lomā Guna Zariņa, joprojām piesaista plašas publikas uzmanību.
Dzejnieks Aivars Neibarts, paša vārdiem runājot, rakstījis gan garļaužiem - pieaugušajiem, gan īsļaužiem - bērniem.
Viņš ir astoņu dzejoļu krājumu autors, bet dzeja bērniem apkopota četros krājumos, viņam piemitusi neierobežota fantāzija un paradoksāla domāšana, ierosmes tēlainībai. Viņš smēlies galvenokārt dabā un arī pilsētas nomas ikdienas norisēs, pasaules redzējums viņam bijis harmonisks un labsirdīgs, lai arī dažkārt ironisks.
Pirmā publikācija viņam bija tūkstoš deviņi simti sešdesmit otrajā gadā žurnālā Karogs, bet tūkstoš deviņi simti astoņdesmit pirmā gada ziemā mikrofons astoņdesmit aptaujā Ziņģe par bailēm, kuras vārdu autors ir Aivars Neibars, ieguva trešo vietu.
Dzīvē ērmīgi mīlīgs ar Bereti galvā, bet pats sevi Aivars Neibards dēvējis par poētu, kamēr biežāk gan saukts par ņurbuli kā raksta Egils zirnes laikrakstā diena, skaidrā nemaz par ņurbuli nav iespējams labi uzrakstīt, lai gan leģenda vēsta, ka viņš dzejoļus rakstījis tikai skaidrā, bet tā kā mūža pēdējās desmitgadēs tā īsti skaidrā neviens viņu neatceras redzējis, tad atliek tikai pieņemt, ka Ņurbulis dzejoļus rakstījis kādā paralēlajā pasaulē, vai arī ka skaidrā nav bijuši tie, kas viņu šajās desmitgadēs redzēja Aivars Neibarts bija sava ceļa gājējs, Kurš dzīvoja, dzejoja un baudīja tā, kā pats gribēja, pilnīgi ignorējot sabiedrības sociālās normas, taču Tas nenozīmē, ka viņš būtu izolējies no sabiedrības un tās aktualitātēm viņš aktīvi iesaistījies vides aizsardzības kluba rīkotajās akcijās, piemēram, protestēdams pret būtiņas naftas termināļa celtniecību, sēdēja uz piepūstus gumijas haizivs zālīē Rīgā pie Lietuvas vēstniecības rokās turēdams transparentu, peldēties aizliegts, pats ņurbulis dzeršanu sauca par trimpelēšanu un tā esot bijusi viņa iedvesmas avots, ja cilvēks ir pulka kaut ko iekrimšķinājis, tad viņam nāk miegs, un viņš neko negrib darīt, bet, ja viņš ietrimpelē, tad visādas lietas sāk izpausties, ja es netrimpelētu, tad es jau sen būtu tāds pastulbs, tā teica ņurbulis starp citu, Aivara Neibarta zinātāji un draugi saka, ka katram, kurš ar ņurbuli sadzēris kaut vienu reizi, pielipusi vai nu viņa intonācija vai vārdi, kuri bija paši ņurbuļa radīti literatūras zinātnieks Guntis Berelis saka, ka ņurbuļa runā un rakstībā ieskanas svešādi un dīvaini konstruēti vārdi, bet viņš pats tos nesauc par parastu, prastu žargonu, bet tādu kā neibartisko dialektu mītēties nozīmē dzīvot, paust - runāt, šamais, šamējais - viņš, ļaužs - cilvēks, tūdaliņi - miliči, zaķīšu pirtiņa - atskurptuve, jau iepriekš minētājs trimpelēt - dzert, krievnieki - krievi, aizvīkšīties - aiziet, duji - divi.
Ņurbuļa dzīve aprāvās divi tūkstoši viens gada vienpadsmit februāra vakarā, kad dzejnieka sievai sarmītei zvanījuši kaimiņi, sakot, ka no dzīvokļa plūst dūmi. Pusdeviņos vakarā izsauca ugunsdzēsējus, bet, kad ieradusies dzejnieka sieva, bijis jau par vēlu. Neibards bija miris.
Kaut pats dzejnieks deklarēja, ka Ņurbulis ir mūžīgs, viņš arī bija izteicis vēlēšanos, lai viņa pelnus izskaisa dzimtās Liepājas rožu laukumā divi tūkstoši viens gada vasarā Ņurbuļa tuvākie draugi viņa vēlēšanos izpildīja vispirms trīspadsmitā jūnija vakarā Rīgā klubā četri balti krekli notika dzejniekam veltīts piemiņas vakars, pēc kura tuvinieki un draugi naktī traucās uz Liepāju, lai pagūtu dienas ausmā izkaisī Aivara pelnus, bet tukšā urna aprakta tērvetē dzejnieka sieva tos skaidrojusi ar to, ka Aivars tērvetis sajutis kā enerģētiski stipru vietu, kur pat debesis ieliekušās zem gaišās enerģijas svara, bet jaunā Rīgas teātra mono izrāda dieviņš pillā, kurā Aivara Neibarta lomā Guna Zariņa joprojām piesaista plašas publikas uzmanību.
Stāstīja Agnese Drunka
2001. gada 11. februārī mūžībā aizgāja dzejnieks Aivars Neibarts.
Dzejnieks Aivars Neibarts ir astoņu dzejoļu krājumu autors, bet dzeja bērniem apkopota četros krājumos. Viņam piemita neierobežota fantāzija un paradoksāla domāšana. Ierosmes tēlainībai smelies galvenokārt dabā un pilsētas nomales ikdienas norisēs. Pasaules redzējums harmonisks un labsirdīgs, dažkārt ironisks. Dzejnieks paša vārdiem runājot rakstījis gan garļaužiem – pieaugušajiem, gan īsļaužiem jeb bērniem. Pirmā publikācija bija 1962. gadā žurnālā “Karogs”. Bet 1981. gada ziemā „Mikrofons 80” aptaujā "Ziņģe par bailēm", kuras vārdu autors ir Aivars Neibarts, iegūst 3.vietu.
Dzīvē ērmīgi mīlīgs ar bereti galvā – bet pats sevi Aivars Neibarts dēvējis par poētu, kamēr, biežāk gan saukts par “Ņurbuli”. Kā raksta Egils Zirnis laikrakstā „Diena”: „Skaidrā nemaz par Ņurbuli nav iespējams labi uzrakstīt, lai gan leģenda vēsta, ka viņš dzejoļus rakstījis tikai skaidrā. Tā kā mūža pēdējās desmitgadēs tā īsti skaidrā neviens viņu neatceras redzējis, atliek tikai pieņemt, ka Ņurbulis dzejoļus rakstījis kādā paralēlajā pasaulē vai arī ka skaidrā nav bijuši tie, kas viņu šajās desmitgadēs redzēja.”
Aivars Neibarts bija sava ceļa gājējs, kurš dzīvoja, dzejoja un baudīja tā, kā pats gribēja, pilnīgi ignorējot sabiedrības sociālās normas Taču tas nenozīmē, ka viņš būtu izolējies no sabiedrības un tās aktualitātēm. Viņš aktīvi iesaistījies Vides aizsardzības kluba rīkotajās akcijās, piemēram, protestēdams pret Būtiņģes naftas termināļa celtniecību, sēdēja uz piepūstas gumijas haizivs zālītē Rīgā pie Lietuvas vēstniecības un rokās apzinīgi turēja transparentu “Peldēties aizliegts!”
Pats Ņurbulis dzeršanu sauca par trimpelēšanu, tā esot par iedvesmas avotu. "Ja cilvēks ir pulka kaut ko iekrimšķinājis, tad viņam nāk miegs un viņš neko negrib darīt, bet, ja viņš ietrimpelē, tad visādas lietas sāk izpausties. Ja es netrimpelētu, tad es jau sen būtu tāds makantiņ pastulbs," teicis Ņurbulis.
Starp citu, Aivara Neibarta zinātāji un draugi saka, ka katram, kurš ar Ņurbuli sadzēris kaut vienu reizi, pielipusi vai nu viņa intonācija vai vārdi, kuri bija paša Ņurbuļa radīti.
Literatūrzinātnieks kādā intervijā saka, ka Ņurbuļa runā un rakstībā ieskanas svešādu un dīvaini konstruēti vārdi, viņš to nesauc par parastu žargonu, bet par tādu kā neibartisko dialektu “Mītēties” nozīmē “dzīvot”, “paust” – “runāt”, “šamais”, “šamējais” – “viņš”, “ļaužs” – “cilvēks”, “tūdaliņi” – “miliči”,”zaķīšu pirtiņa” – “atskurbtuve”, “trimpelēt” – “dzert” (šņabi), “krievnieki” – “krievi”, “aizvīkšīties” – “aiziet”, “duji” – “divi”.
Aivara Neibarta dzīve aprāvās 2001. gada 11. februāra vakarā, kad dzejnieka sievai Sarmītei zvanījuši kaimiņi, sakot, ka no dzīvokļa plūst dūmi. Pusdeviņos izsaukti ugunsdzēsēji, bet, kad dzejnieka sieva ieradusies, bijis jau par vēlu, Neibarts esot bijis jau miris.
Kaut pats dzejnieks deklarēja, ka Ņurbulis ir mūžīgs, viņš bija arī izteicis vēlēšanos, lai viņa pelnus izkaisa dzimtās Liepājas Rožu laukumā. 2001.gada vasarā Ņurbuļa tuvākie draugi viņa vēlēšanos izpildīja.
Bet Jaunā Rīgas teātra monoizrāde “Dieviņš pillā”, kurā Aivara Neibarta lomā Guna Zariņa, joprojām piesaista plašas publikas uzmanību.
Dzejnieks Aivars Neibarts, paša vārdiem runājot, rakstījis gan garļaužiem - pieaugušajiem, gan īsļaužiem - bērniem.
Viņš ir astoņu dzejoļu krājumu autors, bet dzeja bērniem apkopota četros krājumos, viņam piemitusi neierobežota fantāzija un paradoksāla domāšana, ierosmes tēlainībai. Viņš smēlies galvenokārt dabā un arī pilsētas nomas ikdienas norisēs, pasaules redzējums viņam bijis harmonisks un labsirdīgs, lai arī dažkārt ironisks.
Pirmā publikācija viņam bija tūkstoš deviņi simti sešdesmit otrajā gadā žurnālā Karogs, bet tūkstoš deviņi simti astoņdesmit pirmā gada ziemā mikrofons astoņdesmit aptaujā Ziņģe par bailēm, kuras vārdu autors ir Aivars Neibars, ieguva trešo vietu.
Dzīvē ērmīgi mīlīgs ar Bereti galvā, bet pats sevi Aivars Neibards dēvējis par poētu, kamēr biežāk gan saukts par ņurbuli kā raksta Egils zirnes laikrakstā diena, skaidrā nemaz par ņurbuli nav iespējams labi uzrakstīt, lai gan leģenda vēsta, ka viņš dzejoļus rakstījis tikai skaidrā, bet tā kā mūža pēdējās desmitgadēs tā īsti skaidrā neviens viņu neatceras redzējis, tad atliek tikai pieņemt, ka Ņurbulis dzejoļus rakstījis kādā paralēlajā pasaulē, vai arī ka skaidrā nav bijuši tie, kas viņu šajās desmitgadēs redzēja Aivars Neibarts bija sava ceļa gājējs, Kurš dzīvoja, dzejoja un baudīja tā, kā pats gribēja, pilnīgi ignorējot sabiedrības sociālās normas, taču Tas nenozīmē, ka viņš būtu izolējies no sabiedrības un tās aktualitātēm viņš aktīvi iesaistījies vides aizsardzības kluba rīkotajās akcijās, piemēram, protestēdams pret būtiņas naftas termināļa celtniecību, sēdēja uz piepūstus gumijas haizivs zālīē Rīgā pie Lietuvas vēstniecības rokās turēdams transparentu, peldēties aizliegts, pats ņurbulis dzeršanu sauca par trimpelēšanu un tā esot bijusi viņa iedvesmas avots, ja cilvēks ir pulka kaut ko iekrimšķinājis, tad viņam nāk miegs, un viņš neko negrib darīt, bet, ja viņš ietrimpelē, tad visādas lietas sāk izpausties, ja es netrimpelētu, tad es jau sen būtu tāds pastulbs, tā teica ņurbulis starp citu, Aivara Neibarta zinātāji un draugi saka, ka katram, kurš ar ņurbuli sadzēris kaut vienu reizi, pielipusi vai nu viņa intonācija vai vārdi, kuri bija paši ņurbuļa radīti literatūras zinātnieks Guntis Berelis saka, ka ņurbuļa runā un rakstībā ieskanas svešādi un dīvaini konstruēti vārdi, bet viņš pats tos nesauc par parastu, prastu žargonu, bet tādu kā neibartisko dialektu mītēties nozīmē dzīvot, paust - runāt, šamais, šamējais - viņš, ļaužs - cilvēks, tūdaliņi - miliči, zaķīšu pirtiņa - atskurptuve, jau iepriekš minētājs trimpelēt - dzert, krievnieki - krievi, aizvīkšīties - aiziet, duji - divi.
Ņurbuļa dzīve aprāvās divi tūkstoši viens gada vienpadsmit februāra vakarā, kad dzejnieka sievai sarmītei zvanījuši kaimiņi, sakot, ka no dzīvokļa plūst dūmi. Pusdeviņos vakarā izsauca ugunsdzēsējus, bet, kad ieradusies dzejnieka sieva, bijis jau par vēlu. Neibards bija miris.
Kaut pats dzejnieks deklarēja, ka Ņurbulis ir mūžīgs, viņš arī bija izteicis vēlēšanos, lai viņa pelnus izskaisa dzimtās Liepājas rožu laukumā divi tūkstoši viens gada vasarā Ņurbuļa tuvākie draugi viņa vēlēšanos izpildīja vispirms trīspadsmitā jūnija vakarā Rīgā klubā četri balti krekli notika dzejniekam veltīts piemiņas vakars, pēc kura tuvinieki un draugi naktī traucās uz Liepāju, lai pagūtu dienas ausmā izkaisī Aivara pelnus, bet tukšā urna aprakta tērvetē dzejnieka sieva tos skaidrojusi ar to, ka Aivars tērvetis sajutis kā enerģētiski stipru vietu, kur pat debesis ieliekušās zem gaišās enerģijas svara, bet jaunā Rīgas teātra mono izrāda dieviņš pillā, kurā Aivara Neibarta lomā Guna Zariņa joprojām piesaista plašas publikas uzmanību.
Stāstīja Agnese Drunka
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs